audiogrāmata

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc visa, kas līdz šim noticis, labi zinot, ka Visumā vairs neesam vieni paši uz savas planētas ar izdomas pilno vārdu Zeme, ne valstu politiķi, nedz sabiedrības kā tādas ir spējušas vienoties zem viena karoga, zem vienas organizācijas, lai veiksmīgāk stātotos pretim potenciāliem draudiem, ja tādi rasto, vai sāktu apgūt pirmajiem iepazītajiem citplanētiešiem Mesendžeriem pieejamās tehnoloģijas.

Bet atstājot tādus pēdiņās krietnus mediju pārstāvjus kā Blitz Media (*wink wink* Fox News) vai britu premjeru Cole, no kuriem vieni gatavi nevajadzīgi ar skaļiem virsrakstiem uzkurināt bailes tik augstāku reitingu un lielākas naudas vārdā un otram svarīgāk par visu ir ieņemamais amats/krēsls un vara, cilvēcei tomēr paveicas, ka Dens Makkartijs ir numur viens izvēles persona, ar kuru Mesendžeri sazinās, ka tādēļ Denam un viņa uzticības personu lokam ir gana vienlīdz liela ietekme kā prezidentiem un premjeriem.

Tomēr, lai kādas iekšējās grūtības un bailes cilvēkiem uz Zemes nebūtu jārparvar, tad sērijas otrās triloģijas sākums ne mazāk smags ir Mesendžeru pusē uz viņu New Kerguelen planētas, kad ar bagātnieka Timo Fury sponsorētajām iekārtām un to sniegtajiem rādījumiem top zināms, ka par Arhitektiem sauktā rase, kura ir tā, kas deva Mesendžeriem viņu superspējām pielīdzināmās tehnoloģijas, ir tūkstošiem gadu melojuši par gaisa kvalitāti uz Ņukergulenas, ka visu šo laiku Mesendžeri bez pamatota iemesla kā cietumnieki ir pavadījuši Patvērumā.

Tikmēr The Discovery triloģijas pamatproblēmas un ar tām saistītie uztraukumi uz Zemes aizsākas ar arheologa un jau pirms atklājumiem citplanētiešu eksistencei ticošam zinātniekam, arheologam Billy Kendrick Turcijā atrodot aptuveni 12 tūkstošus gadu senus artefaktus, kuros neapšaubāmi attēlots kontakts ar citplanētiešiem. Ainas tik līdzīgas, ka, nezinot atrastā vecumu, varētu padomāt, ka tajos attēlots Dens. Atliek tiek tam nokļūt atklātībā, lai Blitz Mediji skaļām rīklēm atkal atsāktu savu propagandu.

Pat negribas iedomāties, kāda gan varētu būt Zemes realitāte, ja Denam līdzās nebūtu tādas spēcīgas personības kā brālis Klārks vai Emma, ar kuras amata spējām un zināšanām ir ne reizi vien, gan pirmajā, gan šajā otrajā triloģijā gūta sava veida uzvara pār prātiem un sirdīm par spīti līdzekļu gūzmai, kas pieejam tādiem kā Blitz. Ja abu attiecības tādēļ pirmajai triloģijai noslēdzoties nav pārsteigums, tad pavisam loģiski, sērijai turpinoties, ir meitas Piper esamība. Bet nebūs jau arī šis fakts un persona atstāta bez uztraukumu raisošiem faktoriem, par laimi, pa starpu visam, šis nenāk plašākā atklātībā, kas saistīts ar Mesendžeriem pieejamām spējām un faktu, ka Paiperas ieņemšanas brīdī Denam šīs spējas ir bijušas pieejamas.

The Discovery triloģija gana labi apvieno problēmsituācijas kā uz Zemes, tā uz Ņūkergulenas Mesendžeru pusē. Gana ticami ir Dena pretinieku, vismaz publiski pasniegtajā, argumenti argumentu pēc, iebilstot pret plašākiem kontaktiem ar Mesendžeriem, pret viņiem pieejamo tehnoloģiju apgūšanu, kam teorētiski varētu būt ļaunprātīgi pielietojumi, kā jau visam, kas novestu cilvēci distopijā. Interesanti un neraksturīgi žanram neviena no rasēm, kuru sastopam šajā sērijā (kā izrādīsies arī Arhitekti nemaz nav nekādi mošķi un ļaundari), nav ar izteikti agresīvām un uz iekarošanu tendētām nosliecēm, ja atskaita cilvēkus, kuri paši sev ir lielāks drauds nekā kaut kas cits līdz šim sērijā sastaptais.

Sērija gana laba, bet ne super laba, brīžiem piezogas šaubas par sižeta un tā atīstības progresija loģiskumu, pamatotību, kā labajiem galvenajiem varoņiem galu galā par spīti visiem šķēršļiem izdodas veiksmīgi tos pārvarēt, kā tas notiek triloģijas noslēdzošajā grāmatā, kad Blitz mediji aizdomīgi pieklust un visa sižetlīnija par viņu aizkulisēs un no sabiedrības sleptajiem sponsoriem vairs netiek pieminēta – cerams šis tiek atstāts nākošajai triloģijai. Labi, ka autors tikai uz mirkli sērijā iepazīstina ideju par iespējamību ceļot laikā, kas būtu jādara sērijas sākumā un tagad radītu vien liekus sarežģījumus. Jau tagad pietiek ar uzticamo Mesendžeru spējam, kuras ļauj ērti un viegli Denam un viņa sabiedrotajiem tikt pie vajadzīgajiem rezultātiem.

Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš agra vecuma Dens Makkartijs paskatoties debesīs un zvaigznēs, iztēlojoties, cik plašas distances pašam jāmēro uz Zemes, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ir ticējis, ka citplanētiešiem tik lielā Visumā kaut kur ir jāpastāv. Diemžēl tēva solījums labākas ekonomikas apstākļos nopirkt teleskopu, kas ļautu kļūt par to, kas to atklāj, nekad tā arī nepiepildījās. Bet nekad dzīvē Dens nebūtu varējis iedomāties, ka apstākļu sakritība, vismaz no viņa skatpunkta puses, sakritīs tā, ka tomēr viņš būs tas, kurš, ja ne gluži atklās citplanētiešus, tad būs tas galvenais vaininieks, kurš noraus slepenības palagu no valsts sargātā noslēpuma.

Parasti citplanētiešu uzrašanās uz Zemes izdomātos romānos un filmās ne ar ko labu nedz sākas, ne beidzas, parasti tos pavada invāzija ar viņu kosmoskuģiem lidināmies virs Zemes un vispirms jau tās lielākajām pilsētām, iznīcinot zemiešu populāciju, lai pakļautu planētu savām vajadzībām. Acīmredzami tas šajā gadījumā nav noticis, tad kāda gan motivācija turēt to visu noslēpumā? Atbilde ir gan vienkārša, gan paraoiska un tās autors ir izdomātas kosmosa aizsardzības aģentūras vadītājs Richard Walker, kurš ir īstens patriots un patiesi tic, ka tādejādi vairāk nekā 30gadus ir pasargājis ASV līdera statusu tehnoloģiska, militāra u.c. veida pārākumam pār citām valstīm.

Un te nu uzrodas, vai varbūt pat tiek izvēlēts, vientiesis Dens, kurš vienā jaukā rītā uz ar savu velosipēdu pavisam nejauši saskrienas ar neuzmanīgu gājēju, pēc visa spriežot pat steidzīgu zagli, kurš bēgot un pēc saskriešanās paķer visu vērtīgāko, bet līdzi paķerto dokumentu mapi ar liktenīgajiem pierādījumiem par citplanētiešu eksistenci pamet tur pat uz ielas. Dens ne ar kādu slēptu nolūku vai citu ļaunprātīgu dziņu dabiski ielūkojas vēstulē un viņam nevajag pat ne minūti, lai saprastu, uz ko skatās, ka jārīkojas un kādam tas tālāk jāpaziņo, lai par to uzzinātu visa pasaule. Bet nevēloties nekādu publicitāti, kā sērija rādīs, pavisam pavisam naiva cerība, Dens dokumentus internetā nopludina anonīmi. Un tad tik ‘’piedzīvojumi’’ tik sākas.

Nevajag paiet necik ilgam laikam, kad gan visi valsts dienesti, gan masu mediji zina, kas ir Dens Makkartijs un kur viņš tāds atrodas. Šajā aspektā Denam pamatīgi noveicas, ka pirmā, kas ar viņu sazinās, pie viņa durvīm no svešiniekiem uzrodas ir sabiedrisko attiecību speciāliste Emma. Kaut arī sākotnēji Emma neslēpj, ka Dens ir kārtējais darbs, kur viņu firma ir nosūtījusi, ka viņa darīs visu, lai pasaule noticētu Dena ‘’patiesībai’’, ka viņš nebūt nebūtu pirmais, kurš gvelzdams kaut ko tik absurdu censtos kļūt slavens un bagāts, tad nevajadzēt pat pienākt sērijas otrajai grāmatai, lai viņas domas mainītos.

Not Alone sērija sper atšķirīgus soļus, līdz šim reti izmantotu veidu, kā citplanētieši liktu par sevi manīt. Tā vietā, lai, kā jau minēts, pēc daudzu gaismas gadu mērošanas (tehnoloģijas, kas to ļauj veikt krietni īsā laikā), sāktu lidināties virs Zemes un izmantotu tehnoloģisko pārākumu savam labumam, viņi (tiks nosaukti par Messengers) vadoties pēc Elders dotajām norādēm, cenšoties pēc mazāk iejaukties Zemes iekšējās lietās, tomēr liks par sevi, maigi sakot, manīt, kad ziņas par viņiem tik strauji izplatījušās, kad vairs neko nenoslēpt un slēpšanās tikai vairāk uzkurinātu Zemes iedzīvotājus un tādejādi destabilizētu politisko situāciju. Kuru gan pašu politiķiem ļoti labi izdodas panākt arī pēc lielās atklāsmes, kad īsus vienotības periodus, kad zemiešiem ķildu un nesaskaņu vietā būtu jāvienojās ciešākai savstarpējai sadarbībai un jālūkojas uz zvaigznēm.

Sērijai turpinoties pieaug arī Dena uzticības personu loks, kuru starpā nav noslēpumu, ja runa iet pat citplanētiešiem. Starp kuriem var atklāti iztirzāt notiekošo un ar to saistītās idejas, potenciālos ricības plānus, kuriem nonākot medijos, Denu ātri vien varētu nogānīt ar skaļiem virsrakstiem viesos iedomājamos veidos. Loģiski, ka pirmais šādu uzticību no Dena un Emmas puses nopelna Dena brālis Klārks, bet ne tik ātri šādu uzticību nopelna multimiljonārs Timo Fury~, kur nu vēl no malas (pat Emmai) šķietami vieglprātīgā Emmas māsa Tara.

Ja vēl nepietrūka par sevi domājoši politiķi, tad nedaudz otrajā Second Contact un pavisam stabili trešajā The Final Call grāmatā tiem klāt kā konkurējoša kosmosa aģentūra, kuras galvenās valstis ir Ķīna un Krievija, lai konkurētu ar ASV un Lielbritāniju, tā arī teroristi, kuri uzkurina nepamatotas bailes tuvākam kontaktam ar citplanētiešiem, kuri līdz šim nav izrādījuši nekādu agresivitāti.

Vienam pret pasauli Denam nebūtu ne mazāko izredžu, bet kopā ar uzticamu komandu varbūt arī pārējiem zemiešiem, par spīti visiem centieniem uz pretējo, ir cerība uz labāku nākotni.

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ērika Debogandes un viņa Fēniksa kosmoskuģa ceļš pa (Piena Ceļa) galaktikas spirāli turpina būt visvisādu citu citplanētiešu rasu piepildīts. Katra ar saviem gala mērķiem un iecerēm par tai labāku nākotni. Turklāt ne visas ‘’rases’’ ir bioloģiskas, daža laba ir palīkusi debatējami dzīvajos arī no vairākiem, ne tikai pēdējā, Machine Age ēras un kariem. Šie laikmeti aiz sevis atstājuši arīdzan interesantus un sava veida aizmirstībā palikušus artefaktus, kā jau iepriekšējā sērijas grāmatā un tās nosaukumā minētā Kantovan Vault vai šīs Defiance un nākošās vienā no sižetiem minēto datu bāzi.

Pašas datu bāzes atrašanās vieta ir tikpat interesanta, kā to glabātuvē esošā informācija, kura atrodas uz reiz tāltālā pagātnē aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu no savas orbītas ar nolūku izsista mēness, kas līdz šim klejojis pa Visumu. Ne gluži pilnībā aizmirsts un putekļus krājis, to uz kādu laiku ir izmatnojuši Drysines mākslīgie intelekti un roboti.

Spiral Wars sērijā autors Joel Shepherd diemžēl šajās grāmatās turpina to pašu neizteiksmīgo stilu, kas bija palicis no iepriekšējām reizēm, kad klausījos šo sēriju – varbūt arī ierunātājs John Lee sērijai nav simtprocentīgi tas atbilstošākais. Lai arī problēmsituācijas loģiski eksistē, tad to steidzamība šķiet nepietiekami izcelta vai arī no vienas grāmatas uz otru rodas to nozīmības jautājums, kas Croma Venture un Rando Splicer sižetā būtiska loma tiek piešķirta konfliktiem starp divām salīdzinoši jaunatklātām rasēm Croma un Reeh.

Brīžiem rodas iespaids, ka autoram savā prātā ir skaidra Lielā Bilde un tās sižets, bet tā izvešana skaidri laisītājam uz lapas nevedas tikpat raiti un pašsaprotami. Vai drīzāk sērijas spēcīgā puse, kuru gan rūpīgi jāmeklē, ir ideju iztirzāšana vairāku grāmatu garumā, kā ideja par filozofijas un domu virzienu atšķirībām starp Mākslīgajiem Intelektiem par nākošo evolūcijas soli un attīstību uz augstāku eksistences plakni – kopā vai bez cilvēku vai citu līdzdalības, kas arī noved pie dažādiem Machine Age kariem. Ideja, kas jau iepazīstināta sērijas otrās grāmatas Drysine Legacy laikā, bet ik pa brīdim joprojām tiek iztirzāta.

Vai arī fakts, ka šajā sērijā cilvēki nebūt nav vienīgie vai gandrīz vienīgā inteliģentā rase, kas attīstījusies tehnoloģiski tik tāu, lai spētu pamest savu dzimto planētu. Vienā brīdi vienā telpā līdzās atrodas pat desmit dažādi citplanētieši. Un tad, protams, atliek vien izdomāt, kādas gan varētu būt pasaules uztveres, sociālās un cita veida atšķirības starp visiem, kuras vai nu ļautu sadarboties, pat ja piesardzīgi, vai tieši pretēji. Tāpat, kā kurš izmanto, vai vismaz cenšas to darīt, savā labā mākslīgos intelektus, kuriem pašiem ir savi jau pieminēti plāni. Varbūt vien to šībrīža sabiedrotajiem vien nezināmi, kā dēļ var šķist, ka var tādai kā Styx vai vēlāk sērijā citam intelektam uzticēties.

Tikmēr paši tēli, kuriem uzticētas tās svarīgākās lomās gan starp cilvēkiem, gan citām rasēm, nav tādi kuriem īpaši just līdzi un pārdzīvot līdzi par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Drīzāk sanāk tāda kā novērošana no malas ar periodiski interesantiem atgadījumiem vai interesantām idejiskām atziņām. Bet acīmredzami sērijai ir savi fani, ja tai šobrīd pēdējā astotā grāmata ir iznākusi vien tikai 2022.gadā un visas Goodreads lapās ir ar labu vidējo vērtējumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.

Nick Cole – Strange Company #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Strange Company, algotņi, kuri pārsvarā tiek nolīgti, lai cīnītos jau no paša sākuma neveiksmei lemtā uzdevumā. Iemesls, jo parasti viņi cīnās nemiernieki un brīvības alkstošo pusē, un pretinieki vienmēr šajā Visumā parastajiem cilvēkiem ir Monarki, kuri pārvalda visas cilvēces apgūtās planētas reizē bez tiešākas ieinteresētības, ja vien pārliecinošs resursu vairākums nonāk viņu rīcībā. Pretējā gadījumā, kad viņi ir spiesti iesūtīt savu armiju un Ultramarines, var gadīties, ka no planētas nekas diži pāri nepaliek.

Dīvainajai Kompānijai un konkrētāk duoloģijas galvenā tēla Orion pārstāvētā Reaper Platoon tikai galvenais ir mācēt atpazīt un notrāpīt to mirkli, kad iegūtā nauda ir pienācīgi atpelnīta un var mukt prom, kad ilgāk palikt būtu viennozīmīga un pilnīga kompānijas sakāve, un viņi kļūtu par vienu no daudzajiem tik bezjēdzīgajiem upuriem.

Starp visu, kas gan sērijā nenotiks, Orionam jāvada sava komanda un viņam nevar būt citas dzīves filozofijas, kā vien uz pirmās grāmatas vāka un konkrētāk uz grānatas uzrakstītā teksta, ja ir vēlēšanās ar veselu saprātu izdzīvot no viena algota uzdevuma uz otru. Orions ir sava veida hronologs un šī duoloģija ir ieskats viņa savāktajā hronikā ļoti būtiskā notikumu pagriezienā cilvēces vēsturē. Orions arīdzan ievāc savu kolēģu stāstus, kāpēc tie pametuši savu dzimto planētu un pievienojušies algotņiem sava veida mūžīgajā karā. Tā teikt hronikas vācējs, lai atcerētos gan pašu kompānijas un Pļāvēja vada pieredzēto, gan pieminētu un atcerētos tik daudzu kritušos. Jāpiebilst, ka vienīgi Orions ir saglabājis savu doto vārdu, citi pievienojoties vispirms tiek saukti par the kid līdz brīdim, kad ir iemesls dot iesauku.

Izvēles un rīcības brīvības sniegtā ilūzija ir viena no galvenajām idejām, kuras apsēlē duoloģijas pirmā grāmata. Cik gan ļoti katrs kā indivīds vēlamies brīvību un cik gan ērti un viegli ir, ja tev jau visu pamatu nostāda kāds cits. Cik gan negaidīti iegūta brīvība var būt arīdzan biedējoša, kad pašam jāsāk domāt, ko un kā tālāk ar to iesākt, kad vairs nav viens liels, visvarošs un šķietami nesakaujams spēks, kas visu norādītu priekšā, kādu pārstāv Monarki, kopš cilvēces izplešanos uz vairāk nekā simts planētām šīs sērijas 27.gadsimta tagadnē.

Pavērsiens uz lielāku pārmaiņu pusi gan iezīmē liberālāk domājoša Monarka The Seeker pievienošanās Oriona vadam viņas pašas nolīgtajā misijā uz planētas ar neoficiālo nosaukumu Crash. Avarējis reiz uz tās kosmoskuģa milzīgā ‘’glābšanas laiva’’, bet tik liela, ka Pļāvēja vadā nevienam gandrīz neticas, ka cilvēce kaut kad ir spējusi kaut ko tik neaptveramu uzbūvēt, jo ‘’mātes’’ kuģim tad būtu bijis jābūt lielpilsētas lielumā vismaz.

Atšķirībā no Galaxy’s Edge sērijas, kurā Nick Cole ir viens no autoriem un kura vēl ir diezgan svaigi prātā, ir iespējama kaut kāda veida ceļošana laikā, kuras tehnoloģija, izskaidrojot to ar diviem vārdiem – kvantu mehānika, ļāvusi aizsākties Monarku un viņu neuzveicamās armijas dominacei. Bet Crash planēta ir īpaša ar to, ka šķiet šis mežonīgi lielais kuģis reiz atgriezies no aptuveni 10 000 gadu tālas nākotnes un nejauši līdzi atvedis jaunu, inteliģentu pērtiķveidīgu rasi simian. Bet kā jau klasiska, neierobežota vara, tad Monarki, kas zina, cik ilgi, noklusējuši šo faktu un tā teikt pielikuši savu artavu pašu norietam, jo tādejādi ļāvuši simianiešiem savairoties krietni nospiedošā vairākumā, kuri ir krietni lielāki un spēcīgāki par parasto cilvēku un sagādā grūtības pat Monarku armijai.

Vienīgi Monarku vara, kas, kā rādīs turpinājums Voodoo Warfare, nav negāžama un nepārvarama, lai kādu iespaidu ilgā viņu valdīšana nebūtu radījusi, stāv starp simianiešu ēras aizsākšanos un cilvēces, ne tikai post-cilvēku Monarku, norieta. Jau uzreiz gana acīredzama ir vajadzība pēc plāna, ko ar viņiem (simianiešiem) iesākt, kad zudīs kopējais naidnieks. Plāns, kurš it kā uz noslēguma pusi un epilogā tiek atrādīts, bet visai virspusēji un nepārliecinoši.

Ir pa pāris konceptiem, kuri paliek puslīdz karājamies gaisā līdz galam neizskaidroti, galvenokārt jau ceļošanas laikā tehnoloģija vai Voodoo Warfare ietvaros divu tēlu, ne gluži mirstīgais cilvēks, ne gluži spoks, bet noteikti kaut kas uz pārdabisko pusi, kuri atgādina dažu labu no Galaxy’s Edge. Šajā ziņā viss puslīdz labi, ja autors ir ar mieru atstāt šo radīto Visumu mierā un neuzsākt kādu jaunu sēriju tajā.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vieniem Tyrus Rechs ir lielākais kara noziedznieks un terorists, kādu vien varētu iedomāties, neskatoties uz simtiem un pat tūkstošiem citu varbūt pat vēl lielākiem briesmoņiem, kādi Visumā sastopami. Citiem tieši pretēji T.Rekss ir varonis, kurš pielicis izšķirošo pirkstu, lai tiktu gūta uzvara nu jau tālajā karā ar Barbariem. Lai kā nebūtu, T.Reksa triloģija Contracts & Terminations iezīmē viņa pilnā saprāta beigu sākumu.

Par pirmo katalizatoru triloģijas pirmajā grāmatā Requiem for Medusa kļūst Veksija jeb Medūza. Persona, kura kāda iemesla dēļ no House of Reasons, Bronzas ģildes (algoti slepkavas), Dark Ops u.c. pušu spēlēm un mahinācijām tiek izvēlētā par vienu no svarīgajiem paraugupuriem. Vienlaikus arī persona, kuru, kāda iemesla pēc, T.Rekss ir pielaidis krietni tuvāk sirdij nekā daudzus citus savā ilgajā +/- 2000 gadu garajā mūžā.

Lai arī Galaxy’s Edge pamatsērijas #11 grāmatā Convergence ir fragmenti, kuros tiek minēts konkrēts gads, vēl cilvēcei esot tikai uz Zemes, tad neatminos reizi, kad būtu pat tik aptuveni minēts Reksa mūža ilgums. Nav brīnums, ja beidzot prāts sāk nogurt no visa pieredzētā, no neskaitāmajām kaujām un pārdzīvojumiem. Vienlaikus var just, cik svarīgi Reksam ir atcerēties tos leģionārus, kurus reiz komandējis un sūtījis kaujās, kuri krituši, lai cīnītos par Republiku un aizsargātu to, bet tagad palikuši vienīgi viņa atmiņā, pat ja. Rekss, tikpat neviennozīmīgs tēls kā Goth Sullus, līdzīgi viņam nemirstību ieguva pēc verdzībā pavadītiem gadiem uz Barbaru kosmoskuģa.

Contracts & Terminations ir arīdzan periods, kad Rekss Galaktikas nomaļākajos cīnās pret netaisnību vai vismaz pret tiem, kuri likumsargu neesamību izmanto vissnežēlīgāk un brutālāk. Laiks, kad Rekss pat Republikas un tās algotņu acīs bieži vien ir nekas vairāk kā lielākā atlīdzība naudas ziņā, ja vien atrastos kāds gana spējīgs un drosmīgs, lai to savāktu.

Pats Rekss, kad ir uzkāpis uz atriebības takas, vēl negatavojas, lai būtu jārok kaps arī pašam sev. Pagaidām neizbēgamās bailēs jādreb vienīgi viņa izvēlētājiem naidniekiem. Tomēr jau ik pa brīdim tiek drusku iezīmēts, doti mājieni, ka varētu tāda diena tomēr pienākt. Tikmēr pati Medūza ar mājiena maitekli no manas puses vienlaikus sižeta gaitā mirst, citādi jau nevajadzētu atriebt, bet savā ziņā nosacīti arī paliek dzīva.

Triloģijas turpinājums Chasing the Dragon iesākas ar gana pārsteidzošu rīcību no Republikas parlamenta House of Reason puses, kad pēkšņi bez šķietama iemesla ne tikai Rekss tiek pazemināts uz Nr.2 pozīciju atlīdzību rangā, bet jauniņām, saukts vienkārši The Dragon, tā uzlikta desmitkārt lielāka par Reksa, kas pati par sevi jau ir liela salīdzinoši ar visiem pārējiem. Kas ir šīs Pūķis, kāpēc pēkšņi viņš kļuvis tik svarīgs? Uz šiem jautājumiem Rekss cenšas rast atbildi, kaut arī jau no sākta gala viņam rodas aizdomas, ka būtu jau uzreiz jāzina atbildes. Tā teikt kārtējie simptomi, ka prāts tā ilgajā mūžā sāk pieklibot. Vien fragmentāras atmiņu kripatas Rekss spēj atsaukt atmiņā, bet tās ir gana, lai dotu iespēju Reksam pilnvērtīgī iesaistīties sacīkstē un Pūķa meklējumos.

Tikmēr triloģijas noslēdzošā grāmata Madame Guillotine salīdzinoši ar pirmajām divām grāmatām šķita krietni pliekanāka. Gandrīz radot iespaidu, ka bija jāsaraksta, jo ar izdevniecību noslēgts līgums par triloģiju. Madame Guillotine saīsināti un vienkāršojot varētu saukt par ieskatu par ieskatu Mid Core (MCR) planētu sacelšanās pirmsākumos, atklājot patiesību par tā izcelsmi. Par to kā daži no haosa un citu ciešanām patiesībā vēlās iegūt vairāk varas un naudas tikai un vienīgi sev, ne cīnīties par kāda cita taisnību un labumu.

Brian Freeman – Shelby Lake #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Shelby Lake duoloģijas grāmatas The Deep, Deep Snow un The Ursulina savā starpā tikpat kā nekas nesaista. Vien nosacīti kāds tēls, kam bijusi nozīmīga loma sērijas pirmajā grāmatā, pavisam īsi liek par sevi manīt, bet citādi tikpat kā divi vienpaši salikti kopā. Vienīgais, ka nav nepieciešams izskaidrot un diži kavēt laiku ar Ursulīnas mītu otrās grāmatas ievadā, kas citviet tiktu saukts par Lielpēdi vai Jetiju.

Hronoloģiski The Ursulina būtu pat liekama pirmā, kuras pamatsižets aizsākas, kad nozīmīgs lielpilsētas advokāts brutālā veidā savās mājās tiek nogalināts, bet uz sienas slepkava atstājis ziņu ‘’I am the Ursulina’’. Uz brīdi izmeklētājiem tas atmiņā atsauc līdzīgi pastrādātu dubultslepkavību mežā novietotā treilerī pirms sešiem, septiņiem gadiem (neatrisināta). Bet kāda gan varētu būt saistība vieniem upuriem, vietējiem slaistiem un periodiskiem noziedzniekiem, ar lielpilsētas advokātu šodien? Interesantākus un saistošākus aizdomās turamos piedāvā advokāta paša sieva un dēls, ar kuru, maigi sakot, nav bijušas tās labākās attiecībās. Tāpat nevar izslēgt darbu un konkrēto klientu, vietējās raktuves, kuru interesēs aktīvi strādājis. Raktuves, kas ir nozīmīgs darba devējs reģionā, bet tikpat maigi nav tā draudzīgākā darba vieta sieviešu kārtas darbiniecēm. Varbūtējo slepkavu kandidātu saraksts pat drīzāk ir par garu, lai katru ietilpinātu pārdomu rakstā.

Tikmēr galvenā varonei policistei Rebecca Colder arī pašai nesokas tik viegli vīriešu dominantā amatā. Vien apstākļu sakritība devusi iespēju aktīvi izmeklēt noziegumus, par ko vīriešu kārtas pārstāvji savu nostāju ikdienu nepārprotami liek manīt. Ne mazāk viegla dzīve Rebekai ir mājas četrās sienās, kur kādreiz tik simpatizējošais vīrs, tagad drīzāk saucams par briesmoni, visās paša neveiksmēs galvenokārt vainojot sievu un nekautrējas par to izgāzt dusmas uz viņu.

The Ursulina lieliskā veida vienlaikus ir arī neuzticama galvenā tēla grāmata, kaut arī ne mirkli līdz liktenīgam brīdim nerodas šaubas par visu pārējo Rebekas teikto. Grāmatas sižets arīdzan atklāts kā viņas vēstule meitai Šelbijai, kuru nebūs lemts pašai uzaudzināt.

Kas tālāk hronoloģiski aizved divdesmit gadus vēlāk pie policistes Shelby Lake, kura nekad nav pazinusi savus īstos vecākus. Kā zīdainis viņa atstāta pie vietējā (cits reģions no Rebekas darbavietas) šerifa, kurš atradis un vēlāk adoptējis viņu, neatrasdams citus piederīgos. Vai vismaz tāda ir oficiālā notikumu versiju.

The Deep, Deep Snow sižets sadalīts divās daļās, divos laika posmos. Pirmais ir nozieguma pastrādāšanas posms, kad pazūd desmitgadīgs puika Jeremiah Sloan un saceļ notikumu vētru, kādu citkārt tik mierīgā mazpilsēta ilgi nav redzējusi. Dabas parka ceļmalā puikas vecākais brālis negaidīti atrod Džeremaijas riteni, bet ne pašu brāli. Pazušana mistiska, vēl pirms neilga brīža viņš brāli dzinis doties ātrāk mājup, lai varētu padarīt nopietnākas lietas bez kaitinoša jaunākā brāļa klātbūtnes. Aina mājās no vecāku puses pārdzīvojumu ietekmē Šelbijai un viņas kolēģim nav tā patikamākā, bet puisis jau krietni pirms tam vainas apziņā ir sevi sodījis.

Sižets vairāk iekustinās un uzņem apgriezienus grāmatas otrajā daļā, stāsta ‘’tagadnē’’ desmit gadus vēlāk. Kaut arī cerības, ka Džeremaija varētu būt starp dzīvajiem ir mazas, tad noilgums, lai sodītu vainīgos nebūs par vēlu. Nejauši tuvējā, pamestā atpūtas parkā, kuru pirms pirkšanas vēlas apskatīties liels zemes īpašumu uzpircējs un attīstītājs, tiek atrastas Džeremaijam piederīgas mantas, bet dīvainākais, ka pārmeklējot teritoriju nešķiet, ka puika būtu ticis turēts kādā ieslodzījumā.

Aizdomās turamie desmitgadīgā puiša lietā, lai cik nepatīkami tas nebūtu, ir visi līdz nav pierādīts pretējais. Neskatoties uz traģisko noziegumu, ir Šelbijai kolēģi, kuri tā atrisināšanu sasktata kā labu karjeras pakāpienu, tādēļ nebūt nav priecīgi, kad pats vairāk nekā padsmit stundu neveiksmīgas meklēšanas tiek iesaistīti FIB, kuri noteikti visu puisēna atrašanas slavu pievāks sev.

Kaut arī nereti mazpilsētā cits par otru zina vairāk nekā reizēm pats par sevi, tad vienlaicīgi katram ir savi noslēpumi un dažos gadījumos pat gan tumši un ļoti slepeni noslēpumi, kurus gribas paturēt tādus, pat ja uz spēles likta zēna dzīvības cena.