audiogrāmata

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atstāt paliekošas pēdas pasaules vai pat vietēja mēroga vēsturē, lai tevi kāds atcerētos un pieminētu pat vairākus tūkstošus gadus pēc tavas nāves, šķiet ir cerība un mērķis ja ne vairumam, tad lielai daļai cilvēku. Ar visu to var notikt dažādas dabas katastrofas vai citas liela mēroga likstas, kas iznīcinātu vai nu antīkās pasaules literatūru, līdz mūsdienām ‘’dzīvajos’’ atstājot vien labi ja procentu, bet 50 Plūtarha dzīvēm, 48 no tām kā paralēlās dzīves, izdevies izdzīvot, lai arī mūsdienu lasītājs un interesents par tām varētu uzzināt.

Grieķu pusē atrodami arī pa kādam spartietim vai cita tagad vienotas Grieķijas teritorijas tautiem. Vislielāko pēdas nospiedumu neapšaubāmi atstājis Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais. Pārtulkojot frāzi nāk prātā ‘’Dzīvo ātri, mirsti jauns’’, kas lieliski raksturo ātros, plašos iekarojumos, bet pēc viņa nāves tikpat ātri sabrūkošo un īslaicīgo Impēriju. No citiem izcelt varētu Pirra uzvaras izteiciena radītāju trešajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo Pyrrhus of Epirus.

Iesāk savu krājumu Plūtarhs ar divām mitoloģiskām ‘’dzīvēm’’ Tēseju no grieķu un Romulu no romiešu puses, kas viņa laikā nemaz tik mītiskas un leģendāras nebūtu bijušas, kāpēc iekļautas, bet tagad noteikti liekamas pēdiņās. Bet kā gan neiekļausi no grieķu puses varoni, kas piedalījies Trojas karā, bet Romas pusē galvaspilsētas dibinātāju (vienu no).

Romiešu pusē gan atrodami vairāk interesantu personāžu, varbūt daļēji, ka jau bija pirms tam šis tas vairāk zināms, dzirdēts, bet to arī pierāda pats Plūtarhs, veltot tādām personībām kā Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs, Pompejs un Bruts pamanāmi vairāk laika nekā citiem.

Pēdējās četras dzīves vairs nav gluži paralēlas, bet laikam iekļautas, lai izveidotu smukāku 50 skaitli. Vēl jo vairāk, ja pēdējā dzīve grieķu pusē ir viens no Persijas Impērijas valdniekiem Artaxerxes I. Vairāk saprotami ir divu Romas imperatoru iekļaušana krājumā no Četru imperatoru gada, no pārejas posma starp Republiku un Impēriju.

Plūtarha dzīves šajā viņa projektā ir vairāk saucamas par skicēm nevis biogrāfijām, kas pie ‘’interesantākiem’’ personāžiem, pārliecinoši vairāk romiešu pusē, vēl ir pieciešami, tad kopumā, ja es pirmo reizi uzzinu, izdzirdu par kādu no krājuma personībām, tad viņa biogrāfiskā skice man neko neizteiks.

Noteikti kaut kad nākotnē būtu noderīgi izlasīt anotētu versiju, pagaidām esmu vismaz Amazonē esmu atradis 19.gadsimta angļa Arthur Hugh Clough versiju. Pats Plūtarhs noteikti par pašsaprotamu pieņem, ka šīs personības būtu zināmas arī pēc viņa, un nevarētu iedomāties pretējo, ka nākotnes lasītājam būtu krietni jāpalīdz.

Carol E. Leever, Camilla Ochlan – Of Cats and Dragons #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dižciltīgajam jaunietim Omen Daenoth bieži vien ir tendence iekulties dažādās nepatikšanās, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ja nu vienīgi nepatīkamas dabas, kad ciemojoties Terzikandia karalistē viņa talismans, kas palīdz kontrolēt iekšējo maģijas spēku, neļaut tam nekontrolēti izlausties uz āru un kaitēt citiem, tiek garnadža nagiem nozagts un pārdots tālāk. Omena likstu pamana neviens cits kā Terzikandijas karaļnama kroņprincis Templars (tēlu vārdi viscaur sērijai interesanti), ar sliktu reputāciju vien izcelsmes dēļ.

Omens un Templārs ir apveltīti ar gana atšķirīgiem raksturiem. Kamēr Omens lielākoties ir piesardzīgas dabas, vairāk paļaujas uz maģiju, bet savā ziņā kontrolēti, jo apzinās, ka vēl viņa spējas pār maģiju nav tēva Seven līmenī, tad Templārs (labu laiku gaidīju viņa ‘’īsto’’ vārdu, domājot, ka tiek pieminēta viņa saistība ar bruņinieku ordeni) ir labs balanss ar praktiskākām ieroču prasmēm, kā jau bruniņiekam un troņmantiniekam pienāktos.

Briesmoņi, raganas, asinskāras ‘’Nakts’’ spēles (kaut kas līdzīgs gladiatoru cīņām starp dažādiem mošķiem), alķīmiķi un vēl visvisādi pārdabiski radījumi ir tikai dažas no briesmām, kuras šķietami nesaderīgajam duetam un topošajiem draugiem jārpārvar, lai atgūtu nozaudēto Omena talismanu, kas beigu beigās izrādīsies lieks.

Lieks, jo piedzīvojumu uzliktais pārbaudījums, negaidīti atrasts jauns kompanjons maģiska, runātspējīga kaķēna izskatā vārdā Tormy, Omenu piespiedīs izaugt un reizē saprast sevi labāk un veiksmīgāk spēt kontrolēt salīdzinoši ar citiem neraksturīgi spēcīgās maģijas sauktu par psionics spējas.

Līdz kaķēna sastapšanas brīdim biju jau paspējis nodomāt, ka sērija nosaukta ne pārlieku akurāti, jo kur gan ir kāds kaķis vai pūķis, uz kuriem būs vēl drusku ilgāk jāuzgaida, lai tie uzrastos. Bet viss tiek atsvērts vispirms ar Tormija un vēlāk otra kaķa Tyrin uzrašanos sērijas otrajā grāmatā pēc lielā Omena piedzīvojuma, kurā no apokaliptiskas dimensijas izglābj līdz šim nezināmu brāli Kyr. Tā vien šķiet kaķi gandrīz nespēj domāt par neko citu, kā vien ēšanu, viņu iekšējais pulkstenis, lai saprastu, kad ir brokastis, pusdienas vai vakariņas ir precīzs sekundi sekundē, un pat nekādas bīstamības pakāpes piedzīvojumi un neparasti sastapti personāži nespētu to nojaukt. Un tad vēl abu īpatnējā valoda, kas bērnu grāmatas ietvaros visa vecuma lasītājiem piešķirs vajadzīgo humora un viegluma garu, lai vienlaikus nekur nepazūdošais problēmsituācijas sižets pārlieku nenomāktu.

Bet atgriežoties pie vien teikumā pieminētā brāļa Kyr, viņa eksistence, turklāt vēl kādā citā dimensijā sevī slēpj sens lāsts par elfiem, kas reiz draudējis iznīcināt ne tik vien vienu, bet visas elfu ciltis. Tikmēr pats Kyr ir nemirstīgas dabas, kas zina, cik ilgi viņam nācies pavadīt postapokaliptiskā, skābes lietus piepildītā pasaulē bez pienācīgas pārtikas, apģērba, sarunu biedriem utml., kas acīmredzami ietekmējis zēna personību un uzvedību.

Of Cats and Dragons, kuri vairāk eksistē fonā, no sērijas trešās līdz piektajai grāmatai pamanās iekļaut pat klimata pārmaiņu tematiku, kad neraksturīgi ierastajam rudens iezīmes sāk likt par sevi manīt krietni ātrāk, kā citkārt. Kas aizsākas, kā misija (kvests), lai izglābtu pazudušu un varbūt nolaupītu mātes radinieces, cita karaļnama karali, izvēršas krietni nopietnākā, garākā un līdz ar to bīstamākā piedzīvojumā, kā Omens, Templars, abi kaķi, Kīrs, kā arī vēl daži draugu grupas kompanjoni varētu domāt.

Līdz sērijas piektās grāmatas noslēgumam piedzīvojumu meklētāju grupa izaugusi krietni lielāka par tās pirmās grāmatas Omena un Templāra duetu. Lai arī lielais piedzīvojums un sērija tiek noslēgta bez liekām astēm, gaisā karājamie sižeta līnijām, tad žēl, ka sērijai nav vēl kāds turpinājums ar citiem briesmu pilniem izaicinājumiem galvenajiem varoņiem. Kaut arī sērijas mājāslapā var atrast norādes vairākiem īsajiem stāstiem, novelēm bazētiem Of Cats and Dragons sērijas pasaulē.

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cameron ‘’Cam’’ Alvarez līdz šim dzīvē ir plūdis pa straumi. Dzīvodams uz Zemes vienā no megapilsētām un ne tajā labvēlīgākajā vidē, Kems nonāk līdz punktam dzīvē, kad tiek pieķerts noziegumos viņam tiek piedāvāta izvēle starp smagu cietumsodu vai pievienošanos armajai, lai sekojoši tam dotos karā pret citplanētiešiem Tahni un palīdzētu atkarot tiem zaudētās koloniālās planētas.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā vienā nav no tiem vieglākajiem, bet, saprotot, ka personāla rotācija zaudēto karavīru dēļ ir gana augsta, ka tieši priekšnieki paši reizēm nav diez ko zinošāki un sliktākajos gadījumos karu ir pieredzējuši, sēžot aiz rakstāmgalda, Kemam nemaz nav dots pieklājīgs laika apjoms, lai varētu pienācīgi sagatavoties. Tomēr to lieliski atsver Kema acīmredzamais ķēriens intuitīvi apieties ar Drop-Troopers kaujas bruņām (ilustratīvi skatīt grāmatu vākus), kas apmācību laikā vienlaikus gan izceļ viņu uz pārējo fona, gan ļauj iegūt dažu labu ne-draugu, kuram tas, maigi sakot, nebūt nepatīk.

Lai cik īpatnēji tas nešķistu, tad nejaušā iesaukšana karā pret Tahni Kemam nāk tieši laikā. Kas zina, pa kādu ceļu dzīve puisi citādāk novestu. Šādi Kems pats ir spiests pirmo reizi dzīvi saprast, kas gan viņš ir, ko varbūtējā nākotnē, ja palaimēsies, pēc kara ar Tahni gribētu iesākt. Pirms tam Kems ir vairāk vai mazāk pakļāvies citu grūdieniem un izveidotiem priekšstatiem par viņu, izvēlējies mazāko pretestības ceļu, kas galu galā novedis uz noziedzības takas. Bet tagad ir ideāla iespēja izmantot iespēju, ar nosacījumu, ka paliek dzīvajos, kas kā sērijas galvenajam varonim ir gana augsta, un pēc zaudēto zemiešu koloniju atgūšanas uzsākt ko jaunu, kas atbilstu paša vēlmēm. Ja vien biroja klerki un augstākie priekšnieki neizdomās kaut ko citu. Varbūtība, ņemot vērā, ka šogad jau ir izdota sērijas #11 grāmata un tiek plānota jau nākošā vēlāk šajā gadā, ir gana augsta.

Kamēr pieminētie anonīmie tēli ar vieglu sirdi un bez dižām problēmām plāno kaujas ar ierēķinātu pieļaujamo zaudēto karavīru skaitu, tad Kemam tie ir reāli zināmi kolēģi vai pat cīņās plecu pie pleca iegūti draugi. Ja vēl sākotnēji pēc ‘’iesaukšanas’’ Kems būtu bijis ar mieru bez raizēm sagaidīt savu kārtu kritušo rindās, tad negaidīti atrasta tuvāka saprašanās ar kolēģi to izmaina uz neatgriešanos. Sērijas gaitā lieliska galvenā varoņa tēla izaugsmes arka, kā arī citi nozīmīgākie varoņi savās izpausmēs nestāv uz vietas un nav kartoniski, viendimensionāli ielikteņi.

Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.

Helena Marchmont – Bunburry #10-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve citkārt tik rāmajā Bunburry ciematā turpina būt dažādu kriminālaktivitāšu pilna, ka Banbarijas Trijstūrim (Alfijam Makalisteram un viņa tantēm Lizai un Mārdžai) ir darba pilna rokas to atrisināšanā. Ciematam un tā apkaimēm ir savs policijas iecirknis, bet tā šefam seržantam Vilsonam ir lielāks talants kafijas un kāda uzkožamā notiesāšanā, nekā noziedzības apkarošanā. Par laimi, Vilsonam vēl ir kompetenta kolēģe Emma Holisa, kura pie viena sērijas ietvaros ir arī Alfija romantiskā interese, vai vismaz tuvu tam, lai papildus noziegumiem būtu vēl kaut kas interesants.

Bunburry sērijas grāmatu īsā, epizodiskā daba un vēl tas, ka vairumā sižeta noziegums nav slepkavība, vismaz manā pieredzē ir drusku neraksturīgi cozy mistēriju subžanram. Turklāt vēl noziegumu upuri ne vienmēr ir tie, kas saņem pelnīto par nejauku un pat tīši kaitējošu rīcību pret apkārtējiem. Tā lūk Sinners and Saints (#10) parasts lauku veikaliņš kļūst par upuri ne vien zādzībai, bet arī ļaundaru demolēšanas kārei, bet par pirmo aizdomās turamo kļūst apkārtnes mācītājs, kā pēdējais pircējs, kuru īpašniece atceras. Vai nākošajā sērijas turpinājumā Murder at the Magnolia Inn nesen atvērtas viesnīcas draudzīgos īpašniekus neliek mierā iepriekšējo iemītnieku un to paziņu kriminālāms aktivitātes un to augļu slēptuve, par kuru izvēlēta tagadējās viesnīcas teritorija.

Vismaz sasaiste ar Alfija personīgo dzīvi gan ciematā, gan atklājot vairāk par to pirms tantas Augustas mājas mantošanas šajās grāmatās ir jūtamāka. Tā Oskara draugs, kurš līdz šim tikpat kā nekad nav devies ārpus Londonas un neizprot, ko gan Alfijas būtu atradis kaut kādā tur Banbarijā, par godu Lizas un Mārdžas dzimšanas dienu svinībām iepinas vienā no mistērijām, kad negaidīti sastop pagātnes paziņu, kuru līdz šim uzskatījis par galveno vaininieci tuva drauga un viņas vīra nāvē, bet patiesība, kā jau ierasts nereti ir vēl negaidītāka.

Tomēr, lai arī cik jauki nebūtu turpināt atklāt un izpētīt Alfija vai kāda cita tikpat svarīga sērijas tēla personību, brīžiem arī jauko, labiņo tēlu noziegumu risināšanas metodes un aizdomās turamo teorijas kļūst drusku absurdas, tuvu seržanta Vilsona līmenim, ka nav vairs pat smieklīgi. Laiks ievirzīt sēriju noslēguma gultnē, kaut arī būtu iespējams ciematā un tās apkaimē iepīt tikpat un vēl vairāk dažādu noziegumu vai kādam tēlam piešķirt līdz šim ciešā slepenībā turētu pagātnes noslēpumu.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Joe Jackson – Eve of Redemption #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vairāku gadsimtu garumā Karian Vanador pārstāvētajaicivilizācijai ir nācies cīnities pret nepārtrauktiem dēmonu uzbrukumiem. Tā bija viņas pirmajā dzīvē pirms diviem gadsimtiem. Tā arī tas turpinās tagad, kad kāds viņu pirms astoņiem gadiem atdzīvinājis, lai nu beidzot pieliktu punktu karam, kuru nosaukuši par Apokalipsi.

Atdzivināšana, kā maģijas burvestība, turklāt vēl ne kā nekromancija, būtu īpaši noderīga, lai karā atgrieztu jau reiz zaudētus kareivjus, bet šķiet, ka šāda rīcība prasa lielus spēkus, nevar tikt veikta pa labi un pa kreisi. Turklāt autors sērijas pirmajās sešās grāmatās (šaubos vai arī vēlāk) neatklāj personas identitāti, kas par to atbildīgs, ja vien nepieļauj, ka tas ir kāds no diviem vai it īpaši dievs, kam tic Karianas Citaria tautieši.

Bet par pašu faktu kā tādu pēc sākotnējā pārsteiguma, ka no vēstures grāmatām izkāpis jau reiz mirusi persona, neviens ilgi nešokējas, pieņem kā pavisam varbūtēju faktu, kam noticēt varbūt palīdz dažādu rasu ilgie mūži, kuri sastopami šajā Joe Jackson radītajā pasaulē. Un, protams, katrs palīdzēt spējīgs roku pāris cīņā pret dēmoniem ir noderīgs, bet gan Karianai, gan viņas tuvākajiem kompanjoniem, kā arī citiem priekšā gana liels pārsteigums, atklājot, kuri patiesībā ir Citaria ienaidnieki, kuri līdz šim kā ķīlniekus karā pret viņiem izmantojuši.

Maģija ir šajā pasaulē ir pavisam reāla un labi, ka Citarijai un Karianas dēmonu mednieku Ordenim nav jācīnās bez tās praktizētājiem, bet ne visi ir tik pārliecinoši par savām spējām jau no sākta gala, kā to nākas atklāt Karianai uzticamajai burvei Sofijai. Bet papildus tam Sofijai jātiek galā gan ar pašapziņas izaugsmi, turklāt vēl nereti turpat aktīvas cīņas laikā, bet arīdzan ar to, ka viņas dižie arcane maģijas skolotāji drīzāk bijuši izteikti tukšpauri, kas atklājas, kad Kariana, Sofija un viņas uzticamākie padotie un draugi atrod īstenu maģijas praktizētāju, kura piekrīt apmācīt Sofiju, kas patiesībā ir maģija, ja tev ir talants piekļūt šīm spējām.

Eve of Redemption ir labs balanss starp spēcīgiem varoņiem abu dzimumu (un dažādu rasu) pusēs. To pašu pozitīvi var teikt par sadalījumu starp labajiem un sliktajiem varoņiem, kuru sliktums, atšķirībā no īstenajiem dēmoniem, starp citām tautām, sugu rasēm. Dzīvajā un ar savu pieredzi klātienē Karianaia nākas to atklāt pašai.

Bet atgriežoties pir Karianas viņai pašai nebūt nav tas vieglākais salāgot tikt atdzīvinātai un turpināt privāto dzīvi ar aktīvu dalību dēmonu mednieku Ordenī un cīņu pret tās ienaidniekiem. Galu galā Karianai nākas sev uzdot sev jautājumu, kas tieši ir dēmoni, pret kuriem viņas Ordenis tik ilgi cīnijies? Vai visi vienā katlā līdz šim iemestie pretinieki patiesi tādi arī ir? Tā nu tas viss sasniedz sērija pirmo izteikti lielo kulminācijas punktu, kad Kariana izlemj, ka ir pienācis laiks dod triecinu pret dēmonu Virskarali, būt pirmajiem, kuri uzbrūk, nevis gaidīt, kad karš pret dēmonu Virskarali agrāk vai vēlāk nokļūs atkal viņu zemēs.

Eve of Redemption ir interesanta tipa fantāzija gan ar saviem tīri labajiem un tīri slikatjiem tēliem/spēkiem, bet ar vajadzīgu un pietiekošu devu pelēkā, kad ir jāpadomā, gan varoņiem, gan lasītājiem, kurā pusē tos pieskaitīt. Vai arī pašam brīžiem aizdomāties, kādām acīm tevi redz tavs pretinieks?

Helena Marchmont – Bunburry #1-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc saderinātās zaudēšanas autoavārijā, turklāt vēl īsi pēc liela strīda (kas zin, varbūt izjuktu attiecības), Alfijam Makalisteram ir nepieciešams izrauties no Londonas drūzmas, pābūt prom no lokācijām, kas saistās ar tik daudzām emocijām. Tādēļ negaidītais mantojums, kurā mātes māsa Augusta viņam atstājusi māju nelielā angļu ciematā, nāk kā saukts. Vien Alfijs nekad dzīvē nebūtu varējis iedomāties, kādos nedarbos un cik bieži nāksies iekulties.

Finansiālajā ziņā Alfijam nav galva jālauza un jāuztracas par rēķinu apmaksu. Nesen pārdevis par lielu summu start-up uzņēmumu, viņš var ļauties kādai nodarbei vien sirds kāro, un tā vien šķiet, ka kopā ar tantes Augstas kaimiņienēm Lizu un Mārdžu tā būs okšķerēšana un amietierdetektīvu būšana.

Kā jau ierasts Cozy mistēriju subžanrā, tad upuris parasti ir nejauks personāžs, kas aiz mantkārības, naudas kāres vai citu sliktu īpašību kopumā pats tā teikt vien uzprasījies uz nogalināšanu. Bet slepkavība ir un paliek slepkavība, un tā ir jāatrisina. Grūti spriest vai Bunburry ciematam ir paveicies ar Alfija uzrašanos, jo bez viņa un kaimiņienu līdzdalības stipri jāšaubās, vai visas slepkavības sanāktu atrisināt, cik bieži galvenais policists aiz slinkuma un fantāzijas bagātas notikumu scenārija spekulēšanas būtu apsūdzēts kāds nevainīgs. Tā lūk pašam Aflijam kā sākotnēji vēl svešiniekam no galvaspilsētas jāuzmanās nenonākt likuma nepareizajā pusē.

Bet varbūt Alfija uzrašanas līdz tam šķietami idilliskajā ciematā un tās apkaimē ir drīzāk kā lāsts, jo vismaz pirmajās deviņās sērijas grāmatās reti kas liecina par tik plaukstošu slepkavošanas industriju. Kaut arī jāpiezīmē, ka nereti slepkavības līdz šim ir emociju uzplūdā un bez iepriekšēja nodoma, piemēram, pagrūžot vai kā citādi tikai nešpetni izāzēt gribot, kā pienācīgu atriebību par nodarīto, kas negaidīti aiziet drusku tālāk, kā domāts.

Ņemot vērā, cik īsa ir katra individuālā grāmata, kuras pat tiek sauktas par epizodēm, vislabākās šķita tās, kurās slepkavība norit jau pašā grāmatas sākumā, lai Alfijam un viņa partnerēm ir gana laika okšķerēt un atklāt vainīgo. Citādi tajās, kur vairāk fokuss ir uz paša Alfija iejušanos Bunburry ciematā, tikšanu pār līgavas autoavārijas emocionālajai traumai un jaunu attiecību varbūtībai ar kādu turpat ciematā, pati slepkavība un tās atrisinājums liekas drusku saisteigts.

Citādi nekas neliecina par ko sliktu, lai vēlāk March Mystery Madness ietvaros sēriju neturpinātu.

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.

Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.

Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.

Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.

Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.

Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.

Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.

Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.

Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.

Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.

Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.