audiogrāmata

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge: Savage Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienu reizi vien Galaxy’s Edge pamatsērija un daudzi tēli tajā, kā Goth Sulles, Tyrus Rechs, Aeson Keel jeb Wraith, Reina, Donal Makaffie vai Wild Man un vēl daudzi citi tēli, kuri maģiskā kārtā, attaisnojoties ar Barbaru tehnoloģijām un nepaskaidrojot diži dziļāk, ir atsaukušies uz Savage kariem pirms daudziem gadsimtiem, kad no tālām kosmosa dzīlēm tika sastapti gandrīz-cilvēki, humanoīdi, kuri reiz pameta zemi (vēl pirms viņiem), bet tagad to klejošana atvedusi viņus atkal saskarsmē ar kādreizējiem ‘’radiem’’.

Līdz šim saskarsmes ar vēl topošo Republiku, pagaidām vēl dažu planētu Alianse, ar citām kolonizētajām planētām izpaudušās vairāk kā īslaicīgi, pirātiski reidi no Barbaru puses, bet kaujas ap un uz New Vega planētas ir pagrieziena punkts šajā konfliktā, kuram būs lemts turpināties krietni ilgāk, kā atrādīts šajā triloģijā. Līdz šim katrs Barbaru paaudžu-kosmoskuģis cīnījies pats par sevi, bet Alianses pretestība tā vien būs piespiedusi viņus sākt apvienoties.

Kā viena, tā otra puse ir aizmirsusi, kur gan atrodas abu izcelsmes planēta, vai maz tāda vispār kādreiz ir eksistējusi vai drīzāk ir kādas kopējās folkloras mīta un leģendu avots par vienu vienīgu izcelsmes vietu. Interesanti, kā gan pēc pirmo cilvēku eksoda prom no Zemes, ir vēl bijusi tik vērā ņemama tehnoloģiskā attīstība, lai tiktu izgudrota ‘’ātrāka par gaismu’’(FTL) tehnoloģija, kas otriem ļautu ietaupīt laiku un resursus, tādējādi izvairoties no viņiem, atšķirībā no pirmajiem, kuriem šis slogs laika gaitā piespiež atteikties no fiziskajiem ķermeņiem, uzturēt pie dzīvības vien smadzenes, un tādejādī psiholoģiskā ziņā pārtapt par pilnīgi kaut ko citu, ko vienkāršojot var saukt par post-cilvēku vai atbilstošāk par Barbaru.

Triloģijas otrā grāmata Gods & Legionnaires pamatā ir no Barbaru vai pat Mākslīgo Intelektu kolektīva Panteona perspektīvas, kas kontrolē vairumu Barbaru. Šajā sadaļā atkal sastopam tēlu Krometeju, par kura fragmentārajām daļām pamatsērijas otrajā sezonā top vairāk skaidrs, ka tās bijušas atmiņu un virtuālās realitātes simulācijas kombinācija (viena virtuāla dzīve pēc otras, ar kuru aizpildīt tukšo laiku starpzvaigžņu un starpplanētu ceļojumos). Papildus tiek iepazīstināti tādi tēli Maestro vai Lu Cypher(~), kuri vienlaikus bīda savas individuālās intereses, cik sadarbojas pret ienaidnieku, kurus paši sauc par ‘’dzīvniekiem’’, cilvēks būtu pārāk liels gods.

Triloģijas otrā un nedaudz arī noslēdzošā grāmata The Hundred vairāk kalpo, lai parādītu Barbaru elites domāšanas gaitu un vispārējo filozofiju, kurā daži valda pār citiem, kuri pašu vidū neskaitās gandrīz nekas vairāk kā par paverdzinātiem prātiem. Gandrīz nekas nav tik svarīgs, kā aizvien vairāk un vairāk varas, ja nu vienīgi kalorijas jebkurā formātā un iegūtā veidā, lai pie dzīvības uzturētu smadzenes.

Diemžēl sērijas jaunpienācējam, kurš kādā nebūt veidā atradis šo triloģiju kā pirmo no kopējās Galaxy’s Edge sērijas, Gods & Legionnaires galīgi nav ko meklēt. Pasniegšanas stils ļoti nedraudzīgs, lai neko nezinot par pamatsēriju, varētu puslīdz noorientēties, kas gan šeit vispār notiek. Tā vietā drīzāk būs mazsakarīga, bezjēdzīga savārstījuma iespaids, ko izlaižot gandrīz nekas netiktu zaudēts. Nenoliedzami interesantākā otrās grāmatas daļa saistās ar pirmo leģionāru brutālo apmācības un treniņu procesu.

Noslēdzoši kā triloģija sākās uz New Vega planētās, kad kontrole pār to tika zaudēta, tā triloģija The Hundred lapās noslēdzas ar kaujām par tās atgūšanu. Kaujas darbībā un pilnā spozmē lasītājs var skatīt topošos varoņus cīņā pret Barbariem, no kuriem dažiem labiem ar nemirstību apveltītiem būs lemts kļūt par ļaundariem, kaut arī dažs labs daudzu acīs jau tagad tāds ir.

Matt Langley, Paul Ebbs – Quantum Assassin #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji divās viena ar otru nesaistītās instancēs Shryke, jau, maigi sakot, pieredzējis karotājs un Baal, pavisam jauniņš un vēl apjucis, personāži tiek izrauti no ierastajām vidēm, lai cīnīties pret dievu, kas nolēmis iznīcībai paša reiz radītu pasauli.

Kaut arī Šraiks neskaitās dievs, tad viņa vecums, minēšu nemirstības statuss ir tam teju pielīdzināms. Ik pa brīdim, repetitīvi, izskan viņa grēksūdzes sākums, ka nav to veicis jau vairāk nekā 35 tūkstošus gadu, ne reizi tālāk neturpinoties par pāris pirmajām teikumu apmaiņām. Persona, kurai to izsaka, sērijas pirmajai un vēlāk otrajai grāmatai turpinoties, pēc vairākiem mājieniem, sāk likties tas pats dievs, God Queen, pret kuru nācies cīnīties.

Kā laika ratu ritējums, dzīves plūdums, labais un ļaunais, kas viens pēc otra nevar iztikt. Quantum Assassin fantāzija ietver sevī paralēlas dimensijas, dažādas pasaules un ceļošanu laikā, pilnīgi ar slepkavu ģildi cauri laiku laikiem, bet vai tāpēc nosaukumā kvanti būtu atbilstoši, pat virspusēji papētot, ko saka interneta gudrības, māc šaubas.

Gan pirmā Chainworld, gan turpnājums The Science of Magic ir visnotaļ īpatnēja fantāzija, noskaņā un pēc stila drusku atgādina R.A. Salvatore elfa Legend of Drizzt sēriju, bet Dungeons & Dragons vietā drusku manāmas iezīmes no Skandināvu mitoloģijas.

Pats Šraiks, kaut arī ir mūžīgais karotājs un citu dzīves ceļu nesaskata, atšķirībā no cita autora, Dan Simmons, radītā Shrike (ar i) tēla, ir ar krietni cilvēciskāku un uz labiem darbiem, palīdzību citiem noskaņots. Šraikam ir arīdzan kompanojs, humanoīds familiar palīgs Summer, kuras saikne maģijai un tās enerģijas avotam ir krietni izteiktāks un sensitīvāks, ja nu balanss sāk izjukt, teiksim God Queen rīcības rezultāta dēļ.

Diemžēl kopējais iespaids pēc primajām divām grāmatam neveidojas komplimentus raisošs. Arī pabeigtības sajūta iztrūkst, ko varētu izskaidrot ieceres par garāku sēriju, vismaz triloģiju, jo audio versijā, ko klausījos, tiek solīta trešā grāmata. Bet acīmredzami tas autoru Matt Langley un Paul Ebbs nav sekojis, un vismaz manā skatījumā nekas diži nav zaudēts.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #14-16

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Viss notiekošais #14-16 Galaxy’s Edge grāmatu ietvaros maz pamazām velk uz vienu lielu kulmināciju otrās sezonas KTF divu grāmatu noslēgumam. Pa detaļai no vienas galaktikas malas stūra, pa kripatai informācijas no cita, bet bieži vien pagaidām vēl savstarpēji tieši nesaistītai, lasītājam tiek dota iespēja uzzināt visu vairāk vai mazāk nepieciešamo.

Diemžēl vienīgais lielais mīnuss, ka šīs grāmatas jaunpienācējam no malas simtprocentīgi nebūs domātas. Autoriem ir ieslēdzies fanu serviss uz pilnu klapi un pienācīgai pamatinformācijai, lai noorientētos, pat kādam, kas starp grāmatām ieturētu ilgāku laiku, būtu grūtu. Man pat ir nojausma, ka teiksim tēls Chrometheus, ir vispirms iepazīstināts kādā citā spin-off Galaxy’s Edge sērijā, un autori bez iepazīstināšanas šajā sērijā, par un ap viņu sāk stāstīt. Nespēja vai nevēlēšanās veltīt tam pienācīgu laiku ir viens no lielākajiem mīnusiem šajā sērijā. Autori izvērpuši tik lielu kosmosa operas tīklu, ka paši šķiet reizēm piemirst kas ir kas.

Krometejs Convergence grāmatas ietvaros tiek atrādīts dīvainās, šķietami ar pamatsižetu nesaistītās ainās no 90.gadu ASV, kurā Krometejs kopā ar diviem draugiem ir vienas konkrētas arcade spēles profesionāļi, kurus citi pat nāk skatīties. Briest liels vispasaules turnīrs, kuram tad nu trijotne gatavojas uz pilnu klapi. Āķis tajā, ka spēle gandrīz viens pret viens atgādina pamatsižeta tagadni ar leģionu, ar visām citplanētiešu sugām, kas liek domāt, ka šī realitāte varētu būt kaut kas vairāk uz sapņa, atmiņu pusi vai pat kaut kāda veida simulācija. Krometejs vēlreiz sevi atrāda aiznākošajā Last Contact grāmatā, kurā pienākusi kārta lielajam turnīram, bet to ātri vien aizstāj mini sižets, kas drusku dot ieskatu pirmajā super kosmosa kuģim, kurš drīz vien pametis postā slīkstošo Zemi. Kopumā abās divās grāmatās tieši šī tēla sižets novelk uz leju kopējo iespaidu un vērtējumu par tām.

Bet Krometejs ir vien daļina no visa notiekošā. Nepieminēt nedrīkst jauno meiteni, topošo sievieti Prizmu, kuras nenoliedzami tālu sniedzošās un ārkārtīgi spēcīgās spējas (vai no savage/barbariem izcelsmes sniegtas?) ir vēl attīstības fāzē, ko steidz izmantot un saviem mērķiem izkonstruēt nesen uz sižeta skatuves izkāpusī Prizmas māte Reina. Sākotnēji pirmais iespaids ir piesardzīgi pozitīvs, ka pamatā viņai ir labas ieceres pret meitu. Ir pat pazīmes, kas liktu uz to cerēt, bet galu galā, īpaši noslēdzoties Last Contact grāmatai, tās nomaina pilnīgi pretējais.

Par nelaimi Galaktikas Republikas vienkāršajiem iedzīvotājiem cita liksta, saukta par Mid-Core Rebellion (MCR), pēc iepriekšējās apspiešanas nav izdzisusi pilnībā un pēc 19.panta iedarbināšanas cer izmantot situāciju, kamēr citviet Galaktikā noris cīņa pār radušos varas vakuumu. Pat jābrīnās, kur visai šai karadarbībai, kur nu vēl visiem pieminētajiem tikpat kā nerimstošajiem pagātnes kariem, pietiek nepieciešamais cilvēkresursu skaits. Piecpadsmitā sērijas grāmata Remains tad pamatā arī ir viens liels un detalizēts karadarbības attēlojums uz vienas no MCR likstas apsēstas planētas. Kā uz planētas virsmas, tā tās gaisa telpā un arī planētas orbītā.

Nozīmīgāki tēli, kuriem tiek pievērsta īpašāka uzmanība ir Masters, kurš ir bijis manāms arīdzan iepriekšējās grāmatās. Viņam nepaveicas un sanāk ne tikai noklīst planētas džungļos no savējiem, bet pat vēl nonākt ienaidnieka ne pārlieku draudzīgajos nagos. Tikmēr neraksturīgs, bet savā ziņā arī ne pārāk, ja ņem vērā dažus nozīmīgākus robotu tēlus, ir leģendārs leģionāru kaujas suns ar šībrīža vārdu Bubbles, par kuru klīst neskaitāmas baumas, kas liktu domāt, ka viņš ir  drusku paranormālas dabas radība.

Kamēr House of Reason parlaments cerams pašattīrās un pārtop tā jaunajā versijā par House of Liberty. Kamēr citur noris lielāka un mazāka mēroga kaujas, ik pa brīdim tiek pieminēti Ancients rase, kā tie reiz pazuduši no Visuma skatuves, kas gan to būtu viņiem licis darīt un spekulācijas, vai drīz vien visiem nebūs jāspēkojas ar to. Vienalga esi cilvēks parastais, kiborgs Cybar vai barbars Savage, kuri par spīti milzu sakāvei pirms vairākiem gadsmitiem Savage Wars ietvaros nebūt nav iznīcināti līdz pēdējam.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms trim gadiem detektīve Jude Fontaine tika nolaupīta, trīs gadus viņa tika turēta kaut kāda pusgrausta pagrabā ar skaņas izolāciju aprīkotā pagrabā. Lai arī sākotnēji Džūdas kolēģu centieni atrast vienu no savējiem nenoliedzami bija visi simts procenti un vēl vairāk, tad reti kurais, ja vispār, vēl cerēja kādreiz dzīvajā Džūdu sastapt. Bet tieši tā notiek, kad pēc viena no daudzajiem elektrības padeves zudumiem, kuri pēdējā laikā diezgan bieži piemeklē Mineapolisas reģionu, Džūdai izdodas ne tikai izmukt no sava cietuma, bet pie viena arī pārsteigt savu ļaundari un viņu nogalināt.

Atgriešanās agrākajā dzīvē nevar būt viegla. Gan pašai Džūdai, bet vēl jo vairāk visiem citiem, kuri detektīvi pazinuši pimrs nolaupīšanas, jāsaprot, ka tā persona pirms trim gadiem faktiski ir mirusi. Neapskaužamā pieredze, kurai Džūdai nācies iziet cauri, nevar nebūt viņu izmainījusi. Kur citi būtu vien čaulas ar tukšu vidu, Džūda vēl ir saglabājusi cilvēciskumu, kuram tagad ļaut no jauna uzplaukt.

Viens no pozitīvajiem ieguvumiem no traģiskajiem trim gadiem Džūdai ir paaugstinātā ķermeņa un citu neverbālo signālu uztvere, ko izskaidro ar to, ka trīs gadu garumā viņai nav bijis teju neviens cits ārējais stimuls, kuru analizēt, kā vien viņas nolaupītāja ķermeņa valoda un tās potenciālie draudi viņai. Tā lūk jau pirmajā izmeklēšanā kopš atgriešanās Džūda ātrāk par savu pārinieku, kurš uzreiz nav tik priecīgs, ka jāstrādā ar viņu kopā, pamana, ka šķietamā pašnāvība patiesībā ir slepkavība. Protams, ne viņš, ne Džūda nezin, ka ir izdomāti varoņi romānā, kuros pašnāvība ir liels retums.

To gan nevar teikt par Džūdas pārinieka Uriah Ashby salīdzinoši nesen pašnāvību izdarījušo sievu. Uzticības saikne, kura starp diviem detektīviem, strādājot ik dienu bīstamos apstākļos, ir nenovērtējama, nenāk viegli. Katram ir savi noslēpumi, privātā dzīve, kuru nevienmēr vajadzīgs pilnībā otram atklāt. Tomēr laika gaitā Ašbijs no nostājas pret Džūdas atgriešanos detektīves amatā, pamatojoties uz potenciālo psiholoģisko nestabilitāti augsta stresa situācijās u.c., jau līdz sērijas pirmās grāmatas beigām kļūst par pirmo, kas Džūdu aizstāvēs.

Jāpiebilst, ka Detective Jude Fontaine Mysteries triloģija ir tāds kā īss ieskats Džūdas dzīvē tas potenciāli trauksmainākajā posmā, atšķirībā no citām mistēriju sērijām, kuras turpinās līdz pat desmit un vairāk grāmatām sērijā. Kā pirmā, tā arī noslēdzošā triloģijas grāmata atklāj reizē arī tumšus, neglaimojošus un ilgi glabātus noslēpumus Džūdas ģimenē, konkrētāk no prominentā tēva, politiķa puses.

Otrā grāmata The Body Counter sērijā iepazīstina jaunu, svarīgu tēlu Džūdas kaimiņu Eliotu, kura sākotnējā interese par Džūdu ir it kā pavisam nevainīga, vien kā jaunam kaimiņam iepazīties ar kādu citu. Tomēr Džūdas aizdomu antenas šoreiz nostrādā pamatoti, ka puisis kaut ko slēpj. Eliots vismaz ir bijis tik godīgs, ka viņa nodomi nav ļaunprātīgi, vien nav zinājis to labāko veidu, kā uzsākt sarunu ar pusmāsu. Šajā sakarā turpinājums The Body Keeper arīdzan atklās Džūdai jaunus radus, atklās jau zināmo, ka tēvs ne vienmēr centies bikses turēt aizpogātas ne pirms, ne pēc sievas nāves.

Noslēdzoši triloģijas pēdējā grāmatā, kā galvenā mistērija ir aukstā lietā, pēc tam kad Eliots slidojot nejauši pamana ledū iesalušas personas aprises un to(s) izgriežot laukā atklājās, ka tie ir divi puisēni, kuri pazuduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tīri burtiski lieta aukstā nevar būt! Drusku neliels melnais humors. Vispirms jau loģiski rodas jautājums un neticība, ka mirstīgās atliekas varētu būt tik senas, kur tās bijušas līdz šim, bet tāpēc jau šāda lieta nonāk detektīves Džūdas rokas, lai to atrisinātu.

Papildus tam negaidītā sakritības kārtā, un šajā sērijā sakritību ir pamanāmi daudz, Džūda gandrīz blakus savai daudzdzīvokļu mājai atrod vienu pašu atstātu vai pazaudētu puisēnu (+/-4g), gandrīz vai nosalušu. Sniega vētra liedz puisēnu ātri nogādāt atbildīgajās, Džūdas prāt kompetentākās aprūpes iestādēs par viņu. Iestājas teju maza panika, ka viņai nu jārūpējas par tik mazu personu, kad pašai par sevi pārūpēties reizēm sagādā grūtības, kur nu vēl par bērnu. Bet Džūdai izdodas pārsteigt sevi un arīdzan kaimiņu Eliotu, un ātri vien pieķeras puikam, pat sadraudzējas, kas daļēji nav tik grūti, salīdzinot, kādos apstākļos puikam pirms tam nācies uzturēties. Taču jau kārtējo reizi divi noziegumi, pat ar tik ilgu laika starpību, būs viens ar otru saistīti, panākot, ka agrāk vai vēlāk ļaundariem par pastrādāto nāk taisnīgs sods.

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #4-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nereti upuri Tracy Crosswhite sērijā kādā dzīves mirklī pieņem vienu nepareizu lēmumu, kas noved pa līdz tam neizpētītu lēmumu taku, vai uzklausa padomu apmeklēt korporatīvu ballīti, kā tas noris ceturtajā sērijas grāmatā The Trapped Girl, un sanāk iepazīties ar pēc pirmā iespaida gudru, šarmantu, asprātīgu un citādi pievilcīgu jaunu vīrieti.

Andrea Stickland līdz pirmajam liktenīgajam vakaram vairāk uzturējās savrup no citiem gan darbā, gan privātajā dzīvē. Varbūt daļēji no emocionālās traumas zaudējot vecākus autoavārijā agrā vecumā, bet pavisam noteikti mātes māsas vīra uzmākšanās nevarēja nākt par labu ne pašapziņai, ne spējai citiem tik viegli uzticēties, bet barjeru vari noturēt nepārrautu vien tik ilgi, vien līdz brīdim, kad personāžs ar talantu spēj atrast vājo vietu aizsardzībā.

Interesanti pavērsieni vismaz šajā grāmatā, paņēmiens, kuru vienas sērijas ietvaros labāk neatkārtot, ka Andrea atšķirībā no citiem pamanās par mirušu tikt pasludināta vairāk kā vienu reizi. Talants un spriedzīte mistērijas trillerī, kas lieti noder, lai noturētu lasītāja vai klausītāja interesi līdz pat kulminācijas brīdim.

Tikmēr sērijas gaitā attiecības no vienas grāmatas uz otru starp Treisiju un advokātu (bērnības draugu) Denu pāriet no vienas fāzes uz otru. No saderināšanās uz precībām, no grūtībām Treisija palikt stāvoklī daļēji viņas vecuma dēļ un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pēc speciālistu apmeklējumiem. Līdz negaidīti pozitīvam pārsteigumam vienas grāmatas ietvaros, tālāko pārēju uz sestās grāmatas A Steep Pricesižetu, kuras izmeklēšana tiek atrisināta Treisijai būdamai stāvoklī, un noslēdzoši septītajā A Cold Trail, kad pirmo reizi karjerā Treisijai ir pamats uztraukties, vai darbadiena nebūs pārāk bīstama, kas liegtu dzīvai atgriezties pie ģimenes.

Atgriežoties drusku atpakaļ uz piekto Close to Home grāmatu, tad par primāro sižetu tajā kļūst 12gadīga melnādaina, talantīga basketbolista notriekšana ar auto, kad puisis pēc vēlas spēles ar kājām mēro ceļu mājup. Nav vērojamas bremzēšanas pēdas ne pirms, ne pēc trieciena, tikmēr vecāki un radinieki nelolo diži lielas cerības, ka policija vēlēsies un spēs palīdzēt tādiem kā viņiem saukt pie atbildības puiša slepkavu. Turklāt pats izmeklēšanas sākums, kad atklājas, ka auto īpašnieks strādā Jūrniecības spēku bāzē~, tā teikt ir viens no savējiem, nelolo viņiem lielas cerības. Nebūtu pirmā reizi, kad tādam izdodas izsprukt cauri sveikā.

Ar piekto sērijas grāmatu un pagaidām turpinātu gan sestajā, gan septītajā sērijas grāmatā ir paralēls sekundārais sižets, kas līdz ar grāmatas beigām sasaistās ar primāro sižetu, pat ja līdz tam autors ir gana labi pacenties iesēt šaubas. Autoram Robert Dugoni pavisam noteikti var dot uzslavu attiecībā uz to, kuru vainot visos attiecīgajā grāmatā minētajos noziegumos, it īpaši, ja tos šķir gana nozīmīgs laika periods, kā tas ir septītajā A Cold Trail grāmatā, kad Treisija un Dens atgriežas dzimtajā Cedar Grove pusē, kamēr Dena māja tiek renovēta un pielāgota jaunajām vajadzībām. Pie viena Treisijai, par spīti jaunajam māmiņas statusam tiek palūgts izmeklēt māsas Sāras draudzenes slepkavību vien dažus mēnēšus pirms māsas pazušanas, kuru toreiz pierakstīja Edmund House ļaundarībām, bet, par ko tagad dažiem radušās šaubas. Vēl jo vairāk, kad šķietami nejaušā medību negadījumā tiek nošauts meitenes vecāku nolīgtais advokāts.

Atgriešanās mājās, lai izmeklētu vēl vienu senu noziegumu, kas sērijas gaitā vai vislabāk pirmajā grāmatā nemaz nav pieminēts, var tikt izmantots efektīvi tik vienreiz. Ļoti ceru, ka autors nepieļaus kļūdu, lai dienasgaismā izceltu vēl kaut ko negaidītu. Tikmēr privātajā sfērā Treisijai viss rit loģisku turpinājumu gaitu, bet gribētos cerēt, ka sērija netiks izvilkta šķietami bezgalīgi.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms tieši divdesmit gadiem Tracy Crosswhite dažus gadus jaunākā māsa Sāra, kad viņai ir vien 18, pēc šaušanas sacensībām viena pati devās mājup, kamēr pati Treisija izbaudīja līdz tam dzīvē vienu no labākajiem vakariem, kad ilgadējs draugs sadūšojās viņu bildināt. Divdesmit gadus vēlāk Treisija joprojām gandrīz ik dienu nespēj pārstāt domāt, kā būtu, ja būtu, ko gan citādāk būtu varējusi darīt, lai māsa tajā vakarā paliktu dzīva un netiktu nogalināta.

Līdz liktenīgajai dienai Treisija bija domājusi kļūt par skolotāju, pat kļuva par tādu un dažus gadus skoloja audzēkņus ķīmijas zināšanās vietējā skolā. Treisija būtu varējusi turpināt dzīvi ar mierīgu sirdsapziņu, jo māsas slepkava tiek atrasts un veiksmīgi notiesāts, bet līdz pat stāsta tagadnes dienai viņu nav likuši mierā domas par vispārīgajiem, netiešajiem un citādi apšaubāmiem pierādījumiem, kas apsūdzēto Edmund House palīdzēja ielikt cietumā. Nepamet doma, ka īstais slepkava visus šos gadus tomēr atradies uz brīvām kājām.

Kā jau tas iederas labā romānā, tad My Sister’s Grave apaļās ‘’jubilejas’’ gadā Sāras mirstīgo atlieku atrašana nav vienīgā sakritība, kas iekustina un vēlāk turpina virzīt sižetu. Diemžēl Treisijas apsēstība, dzīvošana ar māsas spoku tikpat kā zem viena jumta, vēlie vakari un brīvdienas veltītas visas pieejamās informācijas analīzei no A līdz Ž ntās reizes vairāku gadu garumā panāk to, ka tagad viņa dzīvo viena, ir šķīrusies no laulātā drauga.

My Sister’s Grave darbība, bagāta ar atmiņas ainām, ir gana raita un kodolīga. Informācija pa porcijām tiek attiecīgajos momentos pienācīgi pasniegta, lai uzturētu lasītāja interesi, minējumus par notikumu apstākļiem gan pirms 20 gadiem, gan tagad, kad tā vien šķiet ir kāds kas labprātāk pagātnes notikumus atstātu pagātnē.

Tā arī sērijas turpinājumi, vismaz otrā Her Final Breath un trešā In the Clearing sižeti pamatā saistīti ar neatrisinātām pagātnes slepkavībām, kur paralēlais tagadnes noziegums ir vien kā kaut kas papildus. Her Final Breath sižets ir lieliska un labi izpildīta pārēja no nozieguma, kas skāris personīgi viņas dzīvi, māsas slepkavības, uz tagadni, uz striptīzkluba dejotāju slepkavībām. Izmeklēšana, kura ne vien zaudēja tempu, jo trūkst pavedienu, kurus izmeklēt vai ka detektīves Treisijas uzmanību un laiku patērēja kas cits, bet pat tika ielikta ‘’atvilktnē’’ auksto lietu kategorijā. Acīmredzami priekšlaicīgi, jo slepkava nedomā rimties.

Papildus jau tā nervus ēdošajai spriedzei, kuru prasa aukstasinīgu slepkavu tvarstīšana, reizēm pat ar labu pieredzi, kuriem šķiet, ka tikuši cauri sveikā, Treisijai jācīnās ar daža laba kolēģa seksistisko attieksmi un viņas ceļā liktiem ‘’šķēršļiem’’, lai tikai iespītētu un padarītu dzīvi un pat darbu smagāku. Par laimi, Treisija pirmās grāmatas ietvaros, intervēdama pagātnes paziņas, ko kurš atceras, atjauno draudzību un varbūt tagad arī ko vairāk ar Dan O’Leary, kas pavisam noderīgi un sakrītīgi ir kļuvis par advokātu, un pēc pārāk stresainās lielpilsētas dzīves ir atgriezies tuvāk dzimtajām majām.

Tikmēr trešā In the Clearing izmeklēšanas ‘’aukstuma’’ ziņā pārtrumpo visus līdzšinējos piemērus, kad nesaistīti ar tagadnes noziegumu, bet +/- tajā pašā reģionā, Treisiju piesaista 40 gadus veca indiānietes jaunietes pēc oficiālās versijas pašnāvība, bet pārāk daudz mājienu velk uz to pusi, ka tā gan policijai, gan vairumam balto iedzīvotāju, šāda oficiālā versija ir bijusi ērtāka un ātrāka, nekā pacensties visu izmeklēt, kā pienākas. Turklāt tajā pašā gadā vietējā skolas (amerikāņu) futbola komanda uzvarējusi štata mēroga sacensībās. Tā teikt, kas gan ir svarīgāks un nozīmīgāks?!

Pagaidām Treisijas Krosvaitas izmeklēšanas šīs sērijas ietvaros vēl nešķiet uzkrītoši un piepiedu kārtā speciāli saistītas ar putekļus uzkrājošām lietām. Arī atrisinājumi tām neseko kādām paredzamam šablonam. Izpildījums ir labs un grāmatas beigās ir ar pabeigtības sajūtu. Tāpat sasaiste ar personīgās dzīves detaļām, ar Denu O’Līriju, kurš sniedz savu palīdzīgo roku noziegumu izmeklēšanā, ir neuzspiesta un mijas organiski.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.