Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.
Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.
Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.
Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.
Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.
Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.
Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.
Bridge of Clay nav tikai viena puiša Klejdona vai vienkārši Kleja stāsts. Bridge of Clay caur vecākā brāļa Matthew pieredzes prizmu vēsta gana traģisku un emocionālu stāstu, kā piec Dunbaru brāļi, kur Metjū ir vecākais, tad seko Rorijs, Henrijs, Klejs kā otrs jaunākais un kā visjaunākais un reizēm tāpēc apceltākais Tomass jeb Tomijs. Stāsts, kurā pieciem Dunbaru brāļiem ne tikai vispirms jāaprod ar mātes cīņa ar vēzi, tad nenovēršamā viņas nāve, bet vēl smagāk, kad pēc tam tēvs pamet brāļus Metjū pārziņā (vien nesen sasniedzis pilngadību) un pats kaut kur pazūd uz diviem gadiem.
Tāpēc Bridge of Clay apraksts ir gana mānīgs koncentrējoties uz vārdu spēli par māla tiltu un varoni Kleju. Būtiskāka būtu tēva pēkšņā atgriešanās un kā tilta būvniecība pār jau labu laiku izžuvušu upi pilsētas nomalē grāmatas sižetā ir fonā, tā arī tēva centieni atgūt dēlu uzticību ir nobīdīta vairāk perifērijā. Vienīgi Klejs, kurš tik kārī bērnībā no vecākiem uzsūca visus iespējamos stāstus par viņu pagātni un bērnību, sper pirmo soli, kas kā tilts vēlāk ļaus arī pārējiem mēģināt atkal uzticēties kādām, kurš tik smagā brīdī atļāvās viņus pamest, lai nu kuļas pa dzīvi, kā nu māk.
Veids kā autors Markuss Zukas izvēlējies izklāt stāstu var būt pārsteigt nesagatavotu un tā sabojāt iespaidu par visu grāmatu vien tā iemesla pēc. Bridge of Clay proza tikpat kā visas grāmatas garumā izdodas saglabāt dzejiski plūstošu un raitu. Ir gan atskaņas, gan ritms un ne brīdi nešķiet, ka kaut kas tiktu stāsta darbībā samākslots vai lieks tikai tāpēc, lai vieglāk varētu izvēlēto formātu uzrakstīt.
Papildus tam Metjū stāstījums ļoti bieži, pat vienas nodaļas laikā, bet labi nodalīts un nesajūk, lēkā starp dažādiem laikiem. Starp laiku, kad vēl visa ģimene ir kopā un visi cenšas kā nu māk vēl priecāties, lai arī arvien biežākie mātes Penelopes vizītes uz slimnīcu liek par sevi manīt. Starp periodu pēc tēva aizmukšanas un stāsta ‘’tagadni’’, un starp periodu, kad Klejs tik drīz pēc pēc mātes nāves, negaidītā negadījumā zaudē tuvu draudzeni/kaimiņu meitu. Starp vecāku mātes Penelopes un tēva Maikla pagātnēm. Šāda gana bieža lēkāšana no viena uz otru tā vietā, lai ar dzejisko formu ļautu viegli pierast un saprast, kur, kas, kā, var tam nesagatavotu lasītāju, kas pēc grāmatas apraksta gaidījis kaut ko citu, noskaņot pret grāmatu, neļaujot izbaudīt brīžiem emocionāli sirdi plosošu stāstu, kuru Dunbaru brāļi, katrs pa savam, pārcieš diezgan drosmīgi.
Pa vidu visam vēl pa brīdim pamaisās visvisādi mājdzīvnieki (jaunākā brāļa Tomija vājībā), no kuriem visneierastākajam jābūt ēzelim. Turklāt gandrīz visiem ir ar Homēra epikām Odiseju un Iliādu saistīti vārdi. Tā teikt, lai brāļiem nebūtu garlaicīgi un ar dzīvnieku izdarībām reizēm tie ienestu negaidītus jautrus brīžus.
Gandrīz vientuļā māte (vīrs komandējumā uz Japānu) vairs nespēj izturēt zīdaiņa slimības izraisītās raudas un vēlā nakts stundā, kā vienīgo risinājumu izdomā pastaigu turpat pa rajonu, cerot tā nomierināt dēlu, tikmēr atstādama trīsgadīgu meitu vienu pašu. Divas māsas (vecākajai Jennifer 16 un jaunākaijai Elise 14) katra diena ir kā neliels izaicinājums, kad katru vakaru pie mātes dzīvoklī sarodas pudeles brāļi. Reizēm kopā vai atsevišķi Dženifera un Elīza sastrādā ko tādu, ko skaidrā prātā nākošajā dienā sanāk nožēlot, citkārt Dženifera saņemas un uz īslaicīga drauga rēķina izraujas no ierastās vides, lai atpūstos uz prāmja un tā piedāvātajām izklaidēm. Kā vienā, tā otrā situācijā ir personas, kuri, pašiem vēl nezinot, pieņem pēdējos lēmumus savā dzīvē.
Izmeklētāju pusē ir tie paši Konijs Sjobergs un Petra Vestmana, kā galvenie, bet abiem lielākā uzmanības fokusā pievienojas arīdzan vēl detektīvi Jamal Hamad (arābu izcelsmes vecāki), un Sandens, kura galvenā liksta mājās ir rūpes par meitu, kuras invaliditāte nav tā ārēji uzreiz pamanāma, bet vienalga ir gana liels šķērslis, lai pilnvērtīgi un bez uzraudzības izbaudītu dzīvi.
Hammarbyserien lielā ir sociāla rakstura ideju kriminālromāns, kas šajā grāmatā divos atsevišķos noziegumos, kuri kā jau izdomātā romānā, ir arī nedaudz saistīti viens ar otru, apspriež dažāda veida problēmjautājumus. Vien brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas tomēr līdz izcilākam rezultātam pietrūkst. Sākot jau ar to kā kolēģi periodiski joko par dažādiem arābu jautājumiem ar Džamalu, vai kā Petrai mūždien jācīnās pret vīrieša pasauli policijā. Kaut arī drusku pakaitināja, ka atkal Petra saskaras ar kādu vīrieti, kurš cenšas viņu izmantot, atkal vīrieši ir tie sliktie, pat tiešais priekšnieks Konijs pamanās nokļūt viņas neapmierinātības un dusmu krustugunīs, tad nevar noliegt ne to, ka līdzīgas situācijas arī ārpus izdomāta romāna reāli atgadās, ne to, ka Petra varētu īsā laika periodā varētu tādās nokļūt.
Kamēr mātes pastaiga izrādās letāla un pēdējā viņas mūžā un policija uzreiz nespēj noskaidrot viņas identitāti, tikmēr trīsgadīgajai meitai, nezinot kur un kāpēc māte ar brāli pazuduši, jāizdzīvo vienai pašai citkārt tukšā dzīvoklī. Līdzi mātei nav nedz kādi personu apliecinoši dokumenti, ne ir kāds nozieguma aculiecinieks tik vēlā stundā, ne arī būtu kāds, kas grieztos policijā par pazudušu personu un dēlu, kas smagā, bet stabilā stāvoklī tiek nogādāts slimnīcā.
Bet otrā situācijā māsai Elīzai, kura tā paļāvusies uz vecākās māsas atbalstu, jo no mātes dzērājas to nesagaidīt, jānoorientējas ātri, lai jaunajā situācijā iegūtu jaunu stabilitāti un sliktu izvēļu dēļ nenonāktu mātes ‘’kurpēs’’ vai vēl sliktāk, kā māsa nesagaidītu pilngadību.
Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.
Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.
Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.
Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.
Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.
Stanley Oxenford un viņa zinātnieku komanda ir tuvu kārtējam zinātniskam izrāvienam un atklājumam medicīnā, zāļu jomā, bet, pirms tam vēl jānokalibrē precīzi bīstama vīrusa Modiba-2 (Ebolas paveida) anti-vielas un zāles pret gaisa pilienu ceļā pārnesamu elpceļu slimību. Lai arī veiksmīgs iznākums ir teju drošs, tad negatīva publicitāte, sponsoru atteikšanās no projekta finansēšanas tā dēļ, varētu sagraut visu līdz šim tik lieliski sasniegto.
Antonia ‘’Toni’’ Gallo ir vien nesen noalgotā par drošību un visiem ar to saistītajiem protokoliem noalgotā Oksenforda galvenajā bāzē Skotijā ar iesauku Kremlis, bet grāmata iesākas jau ar pirmo nopietno pārbaudījumu, kad spontānā pārbaudē pirms Ziemassvētku vakara nesakrīt bīstamu vielu esamība uz vietas ar to, kas atzīmēts žurnālos un reāli esošo. Ātra domāšana un nekrišana panikā palīdz veiksmīgi novērst potenciālu katastrofu, bet daudz netrūktu, lai bijušajai policistei būtu jau jāmeklē jauns darbs.
Tikmēr Stenlija ģimenes īpašumā visa tuvākā ģimene, bērni un mazbērni, pulcējas uz ikgadējām svinībām neko nenojausdami par knapi novērstu katastrofu, par pārbaudījumiem tēva firmas un viņa sasniegtās bagātības, pašu mantojuma izdzīvošanai. Ja vēl masām Mirandai un Olgai katrai ir savas iekšējās ģimenes drāmas, tad brālis Kitam tas vairāk saistīts ar nevien pie Black Jack spēļu galda iekrāta parāda ceturtdaļmiljona apmērā, bet arī no kriminālās pasaules aizņemtas naudas, kuru drīz tās aizdevējs vēlas atgūt.
Šādi Kits kļūst par Whiteout grāmtasvienu no ļaundariem. Vēl jo vairāk, jo Kits savā rīcībā nesaskata neko sliktu, vairāk tiek vainots neģēlis tēvs, kuram bija žēl palīdzēt dēlam (jau otro reizi) atmaksāt azartspēlēs zaudēto, turklāt vēl atlaidis viņu kā izcilu IT speciālistu no paša firmas. Tas nekas, ka par iemeslu tam fakts, ka zadzis no tās. Vien pa mazam brīdim piezogas sirdsapziņas paliekas, ka paša ricība varbūt nav ne ar ko attaisnojama. Bet bez salauztiem kauliem vai zaudētas dzīvības izkultos no jaunā parāda Kits ir pierunāts apzagt tēva firmu, šoreiz ne finansiāli, bet ar nolūku izzagt bīstamu vīrusu no ‘’Kremļa’’.
Diemžēl Whiteout izvēršas par tādu neizdevušos dažādu žanru mistrojumu. Sākuma daļā trillera elements ar apdraudējumu Oksenforda firmai, vīrusa nozagšanas plāniem pat paliek fonā, lai varētu risināt dažādās iekšējās dažādo radu ģimenes drāmas. Tam vēl pievienojas divu tīņu Krega un Sofijas (Stenlija mazbērnu) ieskatīšanās vienam otrā, kas vēl vairāk pastiprina sajūtu ‘’ko gan es lasu?’’, ‘’kam gan šis vajadzīgs?’’.
Kaut arī vēlāk pirms notikuma var saprast autora domu, kāpēc kaut kādiem diviem tīņiem dod vārdu vairākās nodaļās, kamēr kaut kur citur birest teroristu pasūtīta zādzība, tad tikai vēl vairāk pastiprina faktu, ka autoram Kenam Folletam šoreiz iecerētajā Whiteout trillerī pazūd uzmanība un fokuss no galvenā. Parāk daudz ir bijusi vēlme vienā grāmatā iepīt atšķirīgas perspektīvas un citas papildus mazākas sižetiskās līnijas. Pa starpu iespaidu vēl pabojā vairāki citi Kitam līdzīgi sekli, tizli un citādi ne pārlieku gaiši prāti, kā rezultātā no līdz šim trīs lasītajām autora grāmatām šo noteikti varu saukt par sliktāko.
Būdams pēdējais kājās palikušais pēc smagas deju kluba ballītes Sherman Holmes nav vis visizturīgākais dejotājs, bet gan ļaunprātīga un neatļauta eksperimentālu vielu vienīgais izdzīvojušais. Vielas ir ar tik traumatizējošu ietekmi, ka Šērmans pat neatceras savu īsto vārdu vai vispār kaut ko no tā, kas būtu noticis pirms kluba apmeklējuma. Toties vielu kombinācijas ‘’ieguvumi’’, kādēļ tā radītāji vispār nopūlas, ir prāta spēju palielināšana līdz ģēnija apmēriem. Par nelaimi ļaundariem, Šērmans nonāk valsts aģentūru un ne viņu kontrolē.
Kāpēc Šērmana prāts iefiksējies uz diženā detektīva Holmsa tēlu, nevienam arī nav tapis skaidrs, bet fakts paliek fakts. Arī tas, vai Šērmans bijis tikpat ekscentrisks un īpatnējs arī pirms vielu ietekmes paliek atklāts un debatējams jautājums. Bet vielu pozitīvā ietekme, ģenialitātes faktors diemžēl nav Šērmanam pieejams neierobežoti un kad vien vēlas, vien reizi dienā uz aptuveni 5 minūtēm, pēc kurām automātiski kā komā iekrīt miegā. Turklāt Šērmanam vienmēr kaut kā savs prāts jānodarbina, nedrīkst iestāties ne uz mirkli informācijas ievades deficīts, jo pretējā gadījumā arī ārpus piecminūtes loga Šērmana prāts pašiznīcināsies (plus nebūs pieejams izpētei ne valdībai, ne ļaundariem).
Tāpēc tiek pieņemts lēmums Šērmanu pārvest uz citu lokāciju, bet ne kaut kādā tur busiņā kā ieslodzīto, bet ar slepenā aģenta 221 jeb segvārdā Vatsona pavadībā, ļaujot izbaudīt ‘’brīvo dabu’’, stimulēt prātu un iegūt jaunas atmiņas un pieredzi. Bet nebūsim pārsteigti, kad ļaundari, ar algotņu starpniecību, nekavējas izmantot šādu burvīgu iespēju atgūt kāroto eksperimenta subjektu.
Pašam Vatsonam šī ir iespēja atgūt savu labo reputāciju kolēģu vidū, kura pazaudēta pēc tuva drauga un uzticama kolēģa nodevības darba laikā, bet kas tagad liek aiz katra stūra saskatīt potenciālas briesmas vai nodevību. Sākotnēji arī Vatsons, tāpat kā visi citi, Šērmanu redz kā vien nelaimīgu jukošo, kurš, neskatoties uz nenoliedzamo ģenialitāti, knapi turas pie realitātes. Tomēr kopā pavadītais laiks un izvairīšanās no dzīvībai bīstamām situācijām izveido jaunu un negaidītu parnterību, kura ir Šerloka un Vatsona vārdu cienīga.
Otrs Šerloka un Vatsona piedzīvojums abus aizved uz vēsturisku muižu, kura nu pārvērsta par spoku apsēstas mājas tūristu izklaidi, bet darbinieki noraizējušies, ka tik izklaide nav pārvētusies negaidītā patiesībā. Visi citi privātdetektīvi darbinieku bažas noraidījušas, kā nepamatotas bažas, bet pasaulē labākais privātdetektīvs Šērmans Holmss nebūs no tādas pašas šlakas, un kopā ar uzticamo palīgu Vatsonu dotas palīgā noskaidrot, kas īsti cenšas aizbaidīt tūrīstus un visādi citādi izjaukt nelielo biznesu.
Interesanta un vismaz man nedzirdēta pieeja Holmsa pastīža romānos, kad autors nemēģina ne pārvietot Šerloku Holmsu uz mūsdienām vai pārstāstīt pagātnes vēsturiskajos ietvaros. Tā vietā nelaimīga eksperimenta upuris neviļus par tādu tiek pārtaisīts, bet varam būt droši, ka pats Šērmans sevi par ‘’nelaimīgo’’ neuztver vai vismaz cenšas tā nedarīt, jo konstanti nodarbināt prātu un tikt galā ar visu informācijas gūzmu, ko citi muļķa mierā ignorē nav nekas viegls. Labi, ka ir tāds draugs un palīgs kā aģents Vatsons.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.
The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…
Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.
The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.
***
The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton
Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.
To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.
Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.
***
The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr
The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.
Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.
Logan Conner ir lielākās pieczvaigžņu sistēmas karaļa dēls un viens no labākajiem milzu robotu/mecha pilotiem Visumā. Kā karaļa (ievēlēts amatas, statuss) puisis nevar sūdzēties, bet Logans nav no tiem, kuri domās vienīgi un tikai par sevi, viņam rūp arī mazākaizsargāto un galvenokārt tēva pārvladītās teritorijas perifērijā dzīvojošie, kurus tieši tāpēc, ka karaļa armija atrodas tik tālu, konstanti apdraud pirāti vai citi bandīti un noziedznieki.
Nepietiekamai pirātu apkarošanai pietiekams arguments būtu līdzekļu trūkums, visam vienmēr nepietiks, vai fakts, ka nereti attālo planētu kolonisti tur pārcēlušies tieši aiz tā iemesla, lai vēlāk pasludinātu neatkarību, bet tagad kliedz ‘’palīgā’’, lai nu kāds viņus steidz glābt. Bet Loganam šādas atrunas nerūp, viņam neizprast, kā gan citam cilvēkam var nodarīt pāri vai pat nogalināt tā kā to dara pirāti, cita lieta ir kaujas lauks vai visuma plašā telpa, kur pirātiem nu būs viņiem cienīgs pretinieks nevis neaizsargāti civilie.
Logana priekšlikumu beidzot kaut ko darīt lietas labā neviens tā uzreiz nesagaida ar atplestām rokām, bet kādam dzimst gana spoža ideja, lai Logans kā algotņu kapteinis, nomainītas viltus identitātes un viss pārējais tam vajadzīgai, kā Jonathan Slaugther (Wholesale Slaughter algotņu firmas kapteinis)teorētiski nesaistīts ar karali dodas un uz nebēdu ievieš kārtību. Bet, lai nevienam nerastos pat mazākās aizdomas, viss jādara kā pēc grāmatas, jābūt nolīgtiem kādam darbam, aizsardzībai, nevar vienkārši klejot un meklēt pirātus bezmērķīgi pa kosmosu tāpat vien.
Wholesale Slaughter sērija kā lielizmēra un plaša mēroga piedzīvojumslasītāju, Loganu/Džonatanu un viņa tuvākos sabiedrotos (un padotos) izvadā pa karaļa/tēva pārvaldīto un it kā pārvaldīto teritoriju, kurā Zeme un tās tehnoloģiju zenīts ir salīdzinošo tālā pagātnē. Fakts, ka vismaz Džonatanam, neskatoties uz sastaptajām briesmām un pretinieku spēka, kas sērijas gaitā tikai pieaug, būtu grāmatas beigās jāpaliek dzīvajos, nav nekāds pārsteiguma šoks. To pašu, protams, atkarībā no autora drosmes (pagaidām pirmajās trīs sērijas grāmatas vēl ne) nevajadzētu teikt, ne par Logana brāli jeb Džonatana brālēnu Terinu vai viņa draudzeni Litu, vai kādu citu. Laiks rādīs, bet saglabāju vēl cerības.
Diemžēl ļaundari sērijā neizceļas ar diži daudzslāņainām motivācijām un komplicētiem karjeras izvēles iemesliem. Vairāk dominē klasiskais būšu ļauns, esmu spēcīgāks par kaut kādiem tur parastajiem mirstīgajiem un ar ieročiem iegūšu to ‘’kas pienākas man’’.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.