Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.

Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.

Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.

Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.

Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas aprakstā no Goodreads varētu noprast, ka Weapons and Wielders sērijas galvenais varonis jau ir tālu un plaši pazīstams savu piedzīvojumu dēļ, tad, pamatsižetam aizsākoties, Keras Selyrian tēlam visi slavenie un reputāciju sniedzošie panākumi jāsasniedz un ienaidnieki jāpieveic. Lai arī Kerass pats nav sev priekšnieks un pavēlnieks un to uzdevumā atrast sešus maģiskos zobenus un palīdzēt tos savākt kopā nosūta cits burvis, tad sērijas sižetā pēc iniciālā katalizatora par tādu citu burvi var pilnībā aizmirst.

Triloģijas pirmā Six Sacred Swords kalpo kā labs ievads, lai iepazīstinātu lasītāju ar galvenā varoņa diviem kompanjoniem pūķeni Reiku un tās sargāto vienu no sešiem zobeniem Dawnbringer vai vienkārši Dawn, bez kurām vēlāki panākumi un uzvaras varbūt pat nebūtu ne tuvu iespējamas. Bet sākums vēlāk visnotaļ tuvajai draudzībai un sadarbībai nebūt nav bez saviem nopietniem šķēršļiem, kuri citkārt būtu pietiekams iemesls, lai nekas pēcāk nesanāktu. Tomēr Kerass savā piegājienā, lai izturētu un pieveiktu pārbaudījumus, kuri jāiztur jebkuram potenciālajam censonim, kurš gribētu iegūt Dawn, kā arī tā filozofiskais skatījums attiecībā uz pašas Reikas ‘’nodarbinātības’’ situāciju līdz šim tik atšķirīgs no citiem, ka nevar neizvērsties ideju un viedokļu apmaiņa, kā rezultātā Kerass ne tikai veiksmīgi izveido saikni ar Dawn zobenu, bet arīdzan aicina Reiku tam nākt līdzi tā turpmākajos piedzīvojumos.

Dawn tēls un triloģija kā tāda apveltīta ar pietiekošo humora piedevu, lai dialogos tie viens otru saistoši mēgtu pakacināt, bet vienmēr pozitīvā, ne ļaunprātīgā veidā. Ne tik izteikti uz to tendēta pūķene (spēj mainīt formu un izskatīties pēc cilvēka), bet kā viena, tā otra ir ļoti lielas romantisko grāmatu fanes. Papildus kam abas tik ilgi pavadījušas divatā iekš alas nošķirti no plašākas civilizācijas, ka Kerasam ne reizi vien jāsmeļas pacietības, lai palīdzētu likt noprast, ka ne vienmēr visu šajos fantāziju romānos var uzreiz viens pret vienu attiecināt uz plašāku pasauli ārpus, pat ja autora Andrew Rowe izveidotajā pasaulē eksistē maģija. Attiecību dinamika starp trio viens no spēcīgākajiem punktiem triloģijā.

Kad nu ievaddarbi pabeigti, tēli gan savā starpā, gan lasītājam iepazīstināti, ir laiks sižetā ieviest kādu nopietnāku naidnieku, kas gan triloģijas ietvaros ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas liek drusku vilties. Trijotnes sākotnējais mērķis gan ir pavisam cits un tas ir turpināt Kerasa plānu atrast nākošo īpaši, maģisko zobenu, kura iegūšanai ir pat speciāls ik pēc sešiem gadiem rīkots Sacred Swords turnīrs, kur fināla censonim tiek ļauts cīnīties pret pašu Edria valsts imperatoru.

Ziņa un fakts, kas no malas varētu izklausīties pat pārāk laba patiesībai un likt brīnīties, vai tik tiešām pa visiem gadiem un agrākajiem turnīriem neviens nebūtu bijis tik spēcīgs, lai spētu godīgā duelī pieveikt kaut pašu imperatoru un iegūt Diamantine zobenu. Šeit gan uzsvars uz vārdu ‘’godīga’’ un tādejādi Kerass un Reika iepazīst tādu kā cīņu mākslas skolotāju, kura piedāvājas kļūt par to turnīra sponsori (dalības maksa nekāda lētā) un arīdzan paša turnīra gaitā palīdzēt ar padomu un treniņu iespējām.

Lai arī Kerass un pastarpināti gandrīz galvenā varone Reika ir ar ievērojamiem talantiem un spēku, tad šīs triloģijas ietvaros tiem vēl ir kur augt un augt. Sekojoši starp citiem turnīra dalībniekiem ir neviens vien vērā ņemams konkurents, kurš arīdzan algst savā īpašumā iegūt Diamantīnu. Bet, ja triloģijas noslēdzošā daļa sastāvētu vien no turnīra un pēdējās cīņas pret imperatoru, tad būtu jāviļas krietni vairāk. Kaut arī ļaundaris, kurš itkā pirms tā uzrašanās iekš šīs pasaules jau ir paspējis pēc cita tēla vārdiem iznīcināt 27 citas planētas (varbūt pat ne tik vienā dimensijā vien), bet nebūt nelūko tik drīz apstāties, tad pat triloģijas noslēdzošajā Soulbrand grāmatā būtiskāku romāna daļu aizņem turnīra pārbaudījumu un pēdējas fāzes (play-off tipa dueļi) apraksti, nekā plāni un tiem sekojoša rīcība, lai glābtu pasauli.

Tas drusku liek vilties, bet fakts, ko varbūt var izskaidrot ar to, ka Weapons and Wielders ir daļa no plašākas Arcane Ascension sērijas, kuru gan vēl neesmu lasījis un kas nebūt netraucēja šo sēriju izbaudīt. Vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētais noslēgums, kas liek rasties sajūtai, ka tāds, kurš jau ir lasījis lielo sēriju un zina tās notikumus, no šīs iegūtu maķenīt vairāk. Vienīgais izņēmums, kuru nedaudz ignorējot, autoram sanākusi laba, baudāma no lielās sērijas atsevšķi nodalāma sērija. Jāuzteic arīdzan audiogrāmatas ierunātāja Nick Podehl veikums.

Rosamunde Pilcher – September

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Thomas Dunne Books

Manas pārdomas

Ir 1988.gada maijs un Skotijā beidzot, vismaz pēc viņu (un varbūt arī autores) standartiem ir pienākusi vasara. Kas zina, varbūt tāda pati, kā šogad šeit Latvijā. Vienai no grāmatas varoņiem, Violetai Aird septembra vidū pienāks tās septiņdesmit astotā dzimšanas diena, bet kaimiņiene un draudzene Verena Stayton pie tās meklē iedrošinošu vārdu, lai saņemtos rīkot vienu no pēdējā laikā vērienīgākajām deju ballēm (turklāt vēl 16.septembrī), kam par ieganstu izraudzījusies tās meitas Keitijas divdesmit pirmo dzimšanas dienu.

Pats romāns tad nu pirms tam izmanto tam piešķirto lapaspušu apjomu, lai iepazīstinātu lasītāju ar tās ne pārlieku plašo, bet tomēr ievērojama skaita varoņu plejādi. Sākot jau ar Violetas mazmeitu Aleksu, kura ir kļuvusi par veiksmīgu un pieprasītu pašnodabinātu pavāri, bet gan vecmammu, gan vecākus sāk pārņemt uztraukums par tās personīgo dzīvi vienai lielajā Londonas pilsētā. Lai arī September ietvaros romantiskā ievirze nebūt nav uzpiesta, tad vieglas vēsmas var manīt, kā rezultātā autore Rozamunde Pilčere tai lemj nejauši sastapt jaunu izskatīgu vīriešu kārtas tēlu Noelu Keeling, kuram atgriežoties no darba Ņujorkā ir tik liels nogurums, ka tas pārskatās uz galda atstātā ielūgumā uz vakariņām un sajauc datumus. Bet tavu laimi, kad tieši tad pastaigā ar suni Leriju garām attiecīgajai ēkai iet Aleksa, lai spontāni varētu glābt situāciju.

Tikmēr tuvāk savām Pennyburn mājām Violetai kaimiņos dēla Edmunda Balnaid mājās briest varbūt nemaz tik maza ģimenes drāma, kad par spīti sievas Virdžīnijasiebildumiem, Edmunds pieņem lēmumu par to astoņgadīgā dēla Henrija sūtīšanu uz internātskolu, kuru pats reiz savā jaunībā apmeklējis. Sievas uztraukumus tas ar vieglu roku noraida, kā drīzāk ilgtermiņā kaitējošus puikam, ka tādejādi viņa drīzāk to nosmacē. Šķiet tēva aizņemtība ar darba un mājas soļa pienākumiem tam liegušas ievērot vai būtiskāk ņemt vērā, ka Henrijam nošķirtība no pazīstamās mājas vides, piemēram tās aukles Edijas, un ne tikai mātes rūpēm ir vajadzīgais balsts. Atbalsts, kas lieti noder, jo puikam šķiet ir no citiem atšķirīgāka audiālā valodas uztvere un bieži vien pārprot metaforiskus, pārnestas nozīmes izteiksmes līdzekļus, kuri rada liekus pārdzīvojumus pirms to patiesā nozīme tiek izskaidrota.

Nelielu drāmu romānā ievieš Henrija aukles (+ citi noderīgi darba pienākumi), kā arīdzan garo gadu gaitā jau par uzticamu ģimenes draudzeni kļuvušās Edijas Findhorn māsīcas Lottie Carstairs negaidīta uzrašanās. Iemesls ar sērīgu piesitienu, jo pēc vecāku nāves Lotei nav vairs neviena cita rada, vai vismaz ne tāda, kurš to no psihiatriskās slimnīcas būtu gatavs pie sevis uzņemt. Tur Lotes ārstējošajam ārstam iešāvusies prātā cerība, ka atgriešanās ikdienišķākā vidē ārpus slimnīcas varētu būt izšķirošais etaps, lai pacientei paliktu jo labāk, kas tādejādi Ediju tās pašas acīs nostāda morālas obligācijas stāvoklī, lai arī kā Violeta, tā arī citi vairākkārt norāda, ka neviens viņu nespiež Loti tās nemaz tik plašajās mājās uzņemt.

Ja vēl Lote būtu draudzīguma iemiesojums, tad jau vēl būtu tīri tā nekas, bet diemžēl realitāte ir krietni pretēja un slimnīcā pavadītais laiks pat ne uz brīdī neliek domāt, ka tagad tai būtu cerības iedzīvoties atpakaļ sabiedrībā. Lai kas arī tai pēc diagnozes nekaitētu, tad izpausme to tā vien šķiet kūda uz okšķerēšanu, baumu un varbūt pat draudu izplatīšanu. Lotei piemīt talants nemanītai piezagties, kad to vismazāk gaidi un kad tiec tās uzmanības važās, aprunāt citus, jo mute reti kad stāv ciet. Sekojoši September romāna ietvaros tas rada nelielu spriedzi Edmunda drauga Ārčija un tā sievas Isobelas laulībā, kad gaidāmās balles dēļ uz Relkirkšīru ieradies tās jaunības dienu īslaicīga romantiskā interese Konrāds, kuram pašam savas bēdas no nesen mirušās sievas dēļ. Vajag būt apstākļu sabiedrībai, lai attiecību stresa dēļ ar vīru, Isobelai būtu kārdinājums mest sānsoli.

Noslēdzoši nemazāk interesants ir Ārčija un pastarpināti tās māsas Pandoras tēls. Ārčijs, kurš būdams kara veterāns dienesta laikā Ziemeļīrijā zaudējis vienu no kājām, kā rezultātā nu jau sadzīvojis ar tā alumīnija kājas protēzi. Ja vēl fiziskā ziņā pārvietošanās jau vairs nav tik liela problēma, kā agrāk, tad to pašu nevar apgalvot par Ārčija jaunības dienas pašapziņu. Tas savukārt liek pārdomās beidzot iepazīstināt ar Pandoras tēlu, kura izmanto gaidāmās svinības kā ļoti labu ieganstu, lai pēc divesmit gadu prombūtnes beidzot atgriestos dzimtajā pusē pēc ilgās blandīšanās pa pasauli. Vienā mirklī Pandora ar savu raksturu, kurš necieš, ja nevar panākt savu (biežāk izpausme pozītiva), atgriež brālī jaunība dienu dzīvesprieku, kuru ne sieva, ne citi vairs necerēja sagaidīt. Diemžēl patiesais iemesls, kas galu galā pamudinājis Pandoru atgriezties, kad pat vecāku bēres to nebija spējušas, ir krietni vien sērīgāks.

September romāns ļauj ieskatīties citā pasaulē, kur neviens no varoņiem vismaz grāmatas ietvaros neizjūt spiedošu satraukumu par saviem iztikas līdzekļiem, pat ja tiek pieminēts, ka Edmunda turība ir lielāka par jaunībās dienās vienam no otra teju nešķiramā drauga Ārčija tagadējās bagātības. Ar visu to gan viena, gan otra rīcībā ir mantoti gan tituli, gan īpašumi un pastarpināti to bērniem arīdzan nav jāuztraucas, piemēram, ko liktu uz vakariņu galda un no kā iztikt. Kur savas īpatnības piešķir arīdzan dzīvošana krietni rurālākā, ne pilsētas vidē. Bet vienlaikus arī neviens no viņiem nav super egoistisks ar augsti paceltu degunu pa gaisu un novērtē, piemēram, tādu tēlu kā Ediju kā vairāk vai mazāk tuvu draugu.

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Noslēdzoties notikumiem Blue Phoenix sērijas piektajā Formation of Life grāmatā galvenais varonis Hvī Ju ceļā uz kļūšanu par pašu spēcīgāko kultivatoru, kāds vien eksistējis, un uz ilgi gaidīto kulminācijas cīņu pret pārsvarā fonā eksistējošo ļaundari Anu Hī, zaudē vienu no tuvākajiem draugiem Vangu Žu Longu. Lai arī Vanga ir mirusi, tad process šīs sērijas pasaules ietvaros nav pavisam neatgriezenisks, un ja vien ir gana spēcīga apņemšanās un gribasspēks, tad ir iespēja zaudēto atgriest starp dzīvajiem. Vien, lai vēlamo padarītu par realitāti, Hvī Ju ir jākļūst par vienu desmit Elles Tiesnešiem, un kā pie reizes ir izveidojusies vakance.

Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.

Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.

Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.

Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.

Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš The Unremembered Empire romāna beigu notikumiem, kuros nemirstīgais Perpetual Džons spēj nosacīti veiksmīgi izmantot šķēpa (no fulgurīta) artefaktu, lai sadurtu Salamandru leģiona primarku Vulkanu, viņš ticis turēts tādā kā prezervācijas kapsulā. Kaut arī Vulkans neskaitās miris un iepriekšējie notikumi liktu domāt, ka arī šoreiz varētu būt lemts atdzimt, tad uz attiecīgo brīdi visas pazīmes liecina par pretējo, un ka vien laika jautājums līdz Visumā ir par vienu primarku mazāk.

Tomēr neviena cita Salamandru astartes pārliecība par pretējo nestāv ne tuvu Artellus Numeon tēlam. Viņam piemīt ne tik vienkārši optimisms, ka Vulkans izdzīvos, bet pilnvērtība ticība ar teju vai kā mantru ‘’Vulkan Lives’’. Ar savu nesalaužamo pārliecību Numeons sniedz niecīgajai saujiņai citu izdzīvojušo Salamandru (pēc Horusa nodevības uz Isstvan V), ka varbūt vēl viss tiem nav zaudēts. Bet pat ja tomēr leģiona dienas lielākā mērogā skaitītas, tad vismaz īstermiņa tuvākajā laikā dot iekšējo spēku un pārliecību, lai liktu nodevēju leģioniem maksāt pēc iespējas augstāku cenu pirms tie mērojas ar Cilvēces Imperatora spēkiem pie un uz Terra/Zemes.

Deathfire sižetiskā pamatproblēma un izaicinājumi lojālistu tēliem aizsākas, kad Numeons pārliecina uz Ultramarines (UM) piederošās Makragas planētas (nesen arīdzan Imperium Secundus (izveidošanas iemesli jau pieminētajā sērijas #27 grāmatā) galvenais centrs) esošo UM primarku Gilimanu ļaut tiem mēģināt pārvarēt ienaidnieka izveidoto warp milzu Ruinstorm vētras blokādi un nogādāt to primarku uz viņu dzimtās Nocturne planētas.

Bet, ja vienīgais drauds būtu no warp Ruinstorm puses, tad šķiet Salamandru tēli varētu uzelpot nosacīti krietni vairāk, bet, par cik Vulkanā joprojām ir nodevēju joprojām iekārotais šķēpa artefakts, tad šīs grāmatas ietvaros viens no galvenajiem ļaundaru un nodevēju pārstāvjiem ir Word Bearers (WB) leģiona Tumšais apustulis (vairāk kā posteņa tituls) Quor Gallek, kuriem romāna ietvaros palīdz Death Guard(DG) leģiona vienības. Par laimi, Numeonam un citiem labajiem varoņiem, tad jau no grāmatas sākuma sliktie tēli tiem veltītajos nodaļu fragmentos no to perspektīvas neslēpj savu vēlmi uzvaras augļus un laurus piesavināties sev un papildus tam pa virsu varbūt pat apzināti pagrūst zem metaforiskā autobusa savus tābrīža sabiedrotos kolēģus.

Pie Deathfire plusiem viennozīmīgi var pieskaitīt, ka sižetiskā pamatproblēma nav lieki samudžināta, ka tēlu individuālie stāsti nepazūd viens otrā, ka vienu aizsākot, cits netiek aizmirst karājamie gaisā. Tā izceļams ir Kaspian Hecht tēls, kuru Salamandras atrod vienu aizstāvamies no dažiem DG kuģiem uz šķietami necilas degvielas uzpildes stacijas Rampart. Tie tā teikt ir pārāk sulīgs atriebes mērķis, lai nenovirzīties no kursa vēl pirms kārtīgi aizsākusies to misijas mērķis. Un kaut arī Kaspians tā sastapšanas brīdī neapšaubāmi ir DG ienaidnieks un līdz ar to arī to sabiedrotais, tad pēcāk, kad naidnieks noguldīts, lomu sadalījums vairs nav tik viennozīmīgs un viņa rīcības motivējošie faktori, kas aiz tiem stāv un eksistē, izraisa nevienu vien skrupulozu uzmanības mirkli un jautājumu.

Tā arīdzan izceļami Numeona izvēlētā kuģa vadītāju apkalpe tā pilota (Shipmaster) Kolo Adyssian un warp navigatores Circe personāža (un ne tikai), kuriem atšķirībā no astartēm nav to fizioloģijas un psiholoģiskās uzbūves sniegtās priekšrocības, kas ļautu vieglāk pārciest warp un citu naidnieku to ceļā mestos izaicinājumus. Tiem, lai arī Impērija skaitās strikti brīva no ticības pārdabiskajam un jebkāda veida reliģijam, mierinājumu sniedz neatļautā Lectitio Divinitatus ticība Imperatoram kā Dievam ar lielo burtu. Kas gan cits atliek, kad warp haosa burtiskās šausmas manifestējas taustāmajā realitātē un dara visu, lai nogalinātu un neļautu Salamandru kuģi no to galamērķa sasniegšanas.

Ja citkārt The Horus Heresy romāns vairāk vai mazāk ir vienos vārtos par labu vai nu Imperatora lojālistiem vai nodevēja Horusa atbalstītājiem, tad šoreiz iekš Deathfire var saskatīt ieguvumus abām pusēm, par ko gan kā vienai, tā otrai pusei ir bijis kārtīgi jāmaksā, lai sasniegtu pat to mazumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #279 (26.05-15.06)

Izlasīju:

M.J. Hyland – Carry Me Down

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Brad Parks – Say Nothing

Noklausījos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Lasu:

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Klausos:

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Lasīšu:

Rosamunde Pilcher – September

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Klausīšos:

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atdzimušais senatnes pārstāvis Eldars un tā milzu pūķis Dread, no sajūtas, kāda rodas vien par to iedomājoties, un simtos tūkstošos mērāmā dienvidu kontinenta armijas turpina savu karagājienu pret ziemeļu kontinentā esošo Tukoru, Rasalanu un galvenokārt Vandaras karalistēm. Daudzi Eldara karagājienam seko aiz patriotiska lepnuma un vienkāršas vēlmes atriebt kādu senčiem nodarītu sāpi, bet tikpat liela daļa to dara aiz bailēm pret Eldaru un Dredu, ja tie pat ieminētos par vēlmi palikt mājās.

Tomēr ne visu ir jākrāso tik drūmās krāsās, lai domātu, ka sērijas labajiem varoņiem nebūtu cerības uz panākumiem. To pusē pret pūķu spēkiem ir liekami tādi izcili karotāji ar saviem īpašajiem senatnes spēka zobeniem, kā Elions Deikars un tā tēvs Amerons. Noslēdzoties trešajai grāmatai An Echo Of Titans Amerons vēl ir tikai procesā, lai iegūtu kādu nebūt svētību, kas gan ļautu atjaunot tam sērijai aizsākoties zaudēto veselību, gan ļautu pārliecinošāk likt svaru kausiem cīņā pret dienvidniekiem nosvērties tam par labu. Aizsākoties ceturtajai The Winds of War Amerona rīcībā nonācis leģendārais (viens no pieciem tādiem) un par neatgriezeniski pazudušu uzskatītais Frostblade.

Tikmēr dēla Eliona rīcībā, kamēr tēvs šķietami jau pazudis ar galiem savā kvestā, ir spiests uzņemties jo lielāku līderības lomu. Pozīcija un atbildība, kas sižetam jo tālāk turpinoties, Elionam piestāv jo labāk, vēl jo vairāk, kad Elions lielu daļu dzīves vairāk bijis brunču mednieks, domājot, ka galvenokārt tāda tipa pienākumus būs jāuzņemas vecākajam brālim Aleronam, kura nāve ir viens no katalizatoriem spraigākam sižetam sērijas pirmajā The Song of First Blade grāmatā.

Ziemeļu armijām visnotaļ ir nepieciešams iedvesmas avots drosmei, ko sniedz īpašo zobenu turētāji, kādi ir Elions un Amerons, jo pat bez visiem pūķiem (vismaz daļa no tiem ir bez pilotiem un nosacīti vieglāk pieveicami) ienaidnieka armija ir aptuveni četras reizes lielāka. Sižetam un karadarbībai ritot savu gaitu, vienai nopietnai sakāvei pēc otras, pat gandrīz jābrīnās, ka viss vēl nav zaudēts, kad pienāk sestās The Shadow of Dread grāmatas epilogs.

Daļēji noteikti tas aiz tā, ka pašos dienvidos savāktā armija nav tik vienota, kā to no leģendām un mītiem atdzimušajam līderim gribētos domāt. Turklāt dienvidu karalistē Aramatia (arī trīs), kura izcelta visvairāk, jo Saska, viena no galvenajām varonēm, ir lielhercogienes Safinas Amati reiz pazudusī mazmeita. Varone, kura sēriju uzsāk kā necila un neivērojama kalpone, kura pat nenojauš, cik īpaša tā ir, cik nopietna loma tai piešķirta būs (ne šajos trīs romānos) teju pat pasaules glābšanā no iznīcības posta.

Bet, lai vispār būtu iespēja, uzsākt pareģojumā lemto, jātiek galā ar varaskāriem aristokrātiem Elio Kratora tēla personā, kuri, lai iegūtu ‘’tiem pienākošamies’’ troni ir gatavi slēgt savienību ar citkārt nīstu ziemeļu kontinenta lordu Sedriku Kastoru, no kura un arīdzan no tā tēva, tam dzīvam esot, cietuši neviens vien, tai skaitā pati Saska. Tā teikt nekur tālu nav jāmeklē atriebības motivācija, lai mēģinātu tos dabūt zem zemes, ja ar vecmāmiņas Safinas mantojumu un arīdzan ziemeļu atbrīvošanu no tādiem parazītiem nebūtu gana.

Tikmēr Joniks, kurš tik nekrietni tika izmantots, lai kaitētu paša tēvam un brālim, vēl nezinot savu izcelsmi, un kura paša rīcībā ir viens no maģiskajiem zobeniem (Night blade) ir apņēmības pilns atdarīt par agrāk pastrādāto, ko grib uzsākt ar slepenās Shadow biedrības forta pārņemšanu. Tā prakses pārtraukšanu, kurā jaunu puiku bērnības un dzīvesceļš neatgriezeniski tiek izmainīts, kur nežēlīgās apmācībās tie tiek pataisīti par ‘’algotiem’’ slepkavām. Bet kamēr iecere idejiski ir ar ļoti cēlu un pareizu mērķi, tad atklātās patiesības vai vismaz daļa no tā, liek Jonikam no jauna sev uzdot būtiskus un teju pat eksistenciālus jautājumus.

The Bladeborn Sāgas epika ir ar plašu vērienu un darbību uz sižetiskās skatuves ņem ne viens vien gana būtisks tēls, kuru visu gaitām nepieklātos iztirzājoši katrai pieskarties. Bet reizē nevar nepieminēt Litianu, kuram lemts kļūt par Vandas First Blade zobena turētāju, kaut arī intrigās, kuram tad būs lemts par to kļūt, būtisku daļu sižeta ir pavisam citi tēli, no kuriem viens no tiem liek par sevi atcerēties sestās grāmatas pašā noslēgumā. Tā arī jau tālā atmiņā esošās Agarath karalistes vizītes kompanjons Boriss Kanabars nesēž rokas klēpī salicis un nemaz to nespētu. Kur vispirms tam lemts palīdzēt Jonikam attiecībā uz Shadow ‘’ordeņa’’ sižetu un vēlāk ziemeļu aizstāvības karā.

Tāpat nevar nepieminēt Janalu, kurš beidzot apjēdz savu muļķīgo pašapmānu un iedomību, ka viņam lemts apvienot visus piecus leģendāros zobenus. Tā vietā tas savus spēkus velta teju solo misijai pūķu galināšanā. Sekojoši Janalas meitas Sesīlijas varas spēļu centieni no aizkulisēm, pat ja baumas un valodas dara par tās patieso lomu dara savu, pieļauju nenorit ar tādu scenāriju, kādu tā pati būtu vēlējusies. Un tā varētu turpināt vēl vismaz par pāris tēliem, kā Amrona brāli Veserenu un tā sievu Amaru vai…

Lai arī sižeta un pasaules uzbūves grandiozums ir nenoliedzams, tad drusku jau sāk piezagties sajūta, ka notikumi pārāk sīkmanīgi un detalizēti tiek izvilkti garumā, ka pienāktos visai drīz sākt domāt par labu vispārējā sižeta noslēgumu, lai galarezultātā kopiespaids un pēcgarša par sēriju, kā tādu, netiktu sabojāts.

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.