Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš The Unremembered Empire romāna beigu notikumiem, kuros nemirstīgais Perpetual Džons spēj nosacīti veiksmīgi izmantot šķēpa (no fulgurīta) artefaktu, lai sadurtu Salamandru leģiona primarku Vulkanu, viņš ticis turēts tādā kā prezervācijas kapsulā. Kaut arī Vulkans neskaitās miris un iepriekšējie notikumi liktu domāt, ka arī šoreiz varētu būt lemts atdzimt, tad uz attiecīgo brīdi visas pazīmes liecina par pretējo, un ka vien laika jautājums līdz Visumā ir par vienu primarku mazāk.

Tomēr neviena cita Salamandru astartes pārliecība par pretējo nestāv ne tuvu Artellus Numeon tēlam. Viņam piemīt ne tik vienkārši optimisms, ka Vulkans izdzīvos, bet pilnvērtība ticība ar teju vai kā mantru ‘’Vulkan Lives’’. Ar savu nesalaužamo pārliecību Numeons sniedz niecīgajai saujiņai citu izdzīvojušo Salamandru (pēc Horusa nodevības uz Isstvan V), ka varbūt vēl viss tiem nav zaudēts. Bet pat ja tomēr leģiona dienas lielākā mērogā skaitītas, tad vismaz īstermiņa tuvākajā laikā dot iekšējo spēku un pārliecību, lai liktu nodevēju leģioniem maksāt pēc iespējas augstāku cenu pirms tie mērojas ar Cilvēces Imperatora spēkiem pie un uz Terra/Zemes.

Deathfire sižetiskā pamatproblēma un izaicinājumi lojālistu tēliem aizsākas, kad Numeons pārliecina uz Ultramarines (UM) piederošās Makragas planētas (nesen arīdzan Imperium Secundus (izveidošanas iemesli jau pieminētajā sērijas #27 grāmatā) galvenais centrs) esošo UM primarku Gilimanu ļaut tiem mēģināt pārvarēt ienaidnieka izveidoto warp milzu Ruinstorm vētras blokādi un nogādāt to primarku uz viņu dzimtās Nocturne planētas.

Bet, ja vienīgais drauds būtu no warp Ruinstorm puses, tad šķiet Salamandru tēli varētu uzelpot nosacīti krietni vairāk, bet, par cik Vulkanā joprojām ir nodevēju joprojām iekārotais šķēpa artefakts, tad šīs grāmatas ietvaros viens no galvenajiem ļaundaru un nodevēju pārstāvjiem ir Word Bearers (WB) leģiona Tumšais apustulis (vairāk kā posteņa tituls) Quor Gallek, kuriem romāna ietvaros palīdz Death Guard(DG) leģiona vienības. Par laimi, Numeonam un citiem labajiem varoņiem, tad jau no grāmatas sākuma sliktie tēli tiem veltītajos nodaļu fragmentos no to perspektīvas neslēpj savu vēlmi uzvaras augļus un laurus piesavināties sev un papildus tam pa virsu varbūt pat apzināti pagrūst zem metaforiskā autobusa savus tābrīža sabiedrotos kolēģus.

Pie Deathfire plusiem viennozīmīgi var pieskaitīt, ka sižetiskā pamatproblēma nav lieki samudžināta, ka tēlu individuālie stāsti nepazūd viens otrā, ka vienu aizsākot, cits netiek aizmirst karājamie gaisā. Tā izceļams ir Kaspian Hecht tēls, kuru Salamandras atrod vienu aizstāvamies no dažiem DG kuģiem uz šķietami necilas degvielas uzpildes stacijas Rampart. Tie tā teikt ir pārāk sulīgs atriebes mērķis, lai nenovirzīties no kursa vēl pirms kārtīgi aizsākusies to misijas mērķis. Un kaut arī Kaspians tā sastapšanas brīdī neapšaubāmi ir DG ienaidnieks un līdz ar to arī to sabiedrotais, tad pēcāk, kad naidnieks noguldīts, lomu sadalījums vairs nav tik viennozīmīgs un viņa rīcības motivējošie faktori, kas aiz tiem stāv un eksistē, izraisa nevienu vien skrupulozu uzmanības mirkli un jautājumu.

Tā arīdzan izceļami Numeona izvēlētā kuģa vadītāju apkalpe tā pilota (Shipmaster) Kolo Adyssian un warp navigatores Circe personāža (un ne tikai), kuriem atšķirībā no astartēm nav to fizioloģijas un psiholoģiskās uzbūves sniegtās priekšrocības, kas ļautu vieglāk pārciest warp un citu naidnieku to ceļā mestos izaicinājumus. Tiem, lai arī Impērija skaitās strikti brīva no ticības pārdabiskajam un jebkāda veida reliģijam, mierinājumu sniedz neatļautā Lectitio Divinitatus ticība Imperatoram kā Dievam ar lielo burtu. Kas gan cits atliek, kad warp haosa burtiskās šausmas manifestējas taustāmajā realitātē un dara visu, lai nogalinātu un neļautu Salamandru kuģi no to galamērķa sasniegšanas.

Ja citkārt The Horus Heresy romāns vairāk vai mazāk ir vienos vārtos par labu vai nu Imperatora lojālistiem vai nodevēja Horusa atbalstītājiem, tad šoreiz iekš Deathfire var saskatīt ieguvumus abām pusēm, par ko gan kā vienai, tā otrai pusei ir bijis kārtīgi jāmaksā, lai sasniegtu pat to mazumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #279 (26.05-15.06)

Izlasīju:

M.J. Hyland – Carry Me Down

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Brad Parks – Say Nothing

Noklausījos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Lasu:

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Klausos:

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Lasīšu:

Rosamunde Pilcher – September

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Klausīšos:

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atdzimušais senatnes pārstāvis Eldars un tā milzu pūķis Dread, no sajūtas, kāda rodas vien par to iedomājoties, un simtos tūkstošos mērāmā dienvidu kontinenta armijas turpina savu karagājienu pret ziemeļu kontinentā esošo Tukoru, Rasalanu un galvenokārt Vandaras karalistēm. Daudzi Eldara karagājienam seko aiz patriotiska lepnuma un vienkāršas vēlmes atriebt kādu senčiem nodarītu sāpi, bet tikpat liela daļa to dara aiz bailēm pret Eldaru un Dredu, ja tie pat ieminētos par vēlmi palikt mājās.

Tomēr ne visu ir jākrāso tik drūmās krāsās, lai domātu, ka sērijas labajiem varoņiem nebūtu cerības uz panākumiem. To pusē pret pūķu spēkiem ir liekami tādi izcili karotāji ar saviem īpašajiem senatnes spēka zobeniem, kā Elions Deikars un tā tēvs Amerons. Noslēdzoties trešajai grāmatai An Echo Of Titans Amerons vēl ir tikai procesā, lai iegūtu kādu nebūt svētību, kas gan ļautu atjaunot tam sērijai aizsākoties zaudēto veselību, gan ļautu pārliecinošāk likt svaru kausiem cīņā pret dienvidniekiem nosvērties tam par labu. Aizsākoties ceturtajai The Winds of War Amerona rīcībā nonācis leģendārais (viens no pieciem tādiem) un par neatgriezeniski pazudušu uzskatītais Frostblade.

Tikmēr dēla Eliona rīcībā, kamēr tēvs šķietami jau pazudis ar galiem savā kvestā, ir spiests uzņemties jo lielāku līderības lomu. Pozīcija un atbildība, kas sižetam jo tālāk turpinoties, Elionam piestāv jo labāk, vēl jo vairāk, kad Elions lielu daļu dzīves vairāk bijis brunču mednieks, domājot, ka galvenokārt tāda tipa pienākumus būs jāuzņemas vecākajam brālim Aleronam, kura nāve ir viens no katalizatoriem spraigākam sižetam sērijas pirmajā The Song of First Blade grāmatā.

Ziemeļu armijām visnotaļ ir nepieciešams iedvesmas avots drosmei, ko sniedz īpašo zobenu turētāji, kādi ir Elions un Amerons, jo pat bez visiem pūķiem (vismaz daļa no tiem ir bez pilotiem un nosacīti vieglāk pieveicami) ienaidnieka armija ir aptuveni četras reizes lielāka. Sižetam un karadarbībai ritot savu gaitu, vienai nopietnai sakāvei pēc otras, pat gandrīz jābrīnās, ka viss vēl nav zaudēts, kad pienāk sestās The Shadow of Dread grāmatas epilogs.

Daļēji noteikti tas aiz tā, ka pašos dienvidos savāktā armija nav tik vienota, kā to no leģendām un mītiem atdzimušajam līderim gribētos domāt. Turklāt dienvidu karalistē Aramatia (arī trīs), kura izcelta visvairāk, jo Saska, viena no galvenajām varonēm, ir lielhercogienes Safinas Amati reiz pazudusī mazmeita. Varone, kura sēriju uzsāk kā necila un neivērojama kalpone, kura pat nenojauš, cik īpaša tā ir, cik nopietna loma tai piešķirta būs (ne šajos trīs romānos) teju pat pasaules glābšanā no iznīcības posta.

Bet, lai vispār būtu iespēja, uzsākt pareģojumā lemto, jātiek galā ar varaskāriem aristokrātiem Elio Kratora tēla personā, kuri, lai iegūtu ‘’tiem pienākošamies’’ troni ir gatavi slēgt savienību ar citkārt nīstu ziemeļu kontinenta lordu Sedriku Kastoru, no kura un arīdzan no tā tēva, tam dzīvam esot, cietuši neviens vien, tai skaitā pati Saska. Tā teikt nekur tālu nav jāmeklē atriebības motivācija, lai mēģinātu tos dabūt zem zemes, ja ar vecmāmiņas Safinas mantojumu un arīdzan ziemeļu atbrīvošanu no tādiem parazītiem nebūtu gana.

Tikmēr Joniks, kurš tik nekrietni tika izmantots, lai kaitētu paša tēvam un brālim, vēl nezinot savu izcelsmi, un kura paša rīcībā ir viens no maģiskajiem zobeniem (Night blade) ir apņēmības pilns atdarīt par agrāk pastrādāto, ko grib uzsākt ar slepenās Shadow biedrības forta pārņemšanu. Tā prakses pārtraukšanu, kurā jaunu puiku bērnības un dzīvesceļš neatgriezeniski tiek izmainīts, kur nežēlīgās apmācībās tie tiek pataisīti par ‘’algotiem’’ slepkavām. Bet kamēr iecere idejiski ir ar ļoti cēlu un pareizu mērķi, tad atklātās patiesības vai vismaz daļa no tā, liek Jonikam no jauna sev uzdot būtiskus un teju pat eksistenciālus jautājumus.

The Bladeborn Sāgas epika ir ar plašu vērienu un darbību uz sižetiskās skatuves ņem ne viens vien gana būtisks tēls, kuru visu gaitām nepieklātos iztirzājoši katrai pieskarties. Bet reizē nevar nepieminēt Litianu, kuram lemts kļūt par Vandas First Blade zobena turētāju, kaut arī intrigās, kuram tad būs lemts par to kļūt, būtisku daļu sižeta ir pavisam citi tēli, no kuriem viens no tiem liek par sevi atcerēties sestās grāmatas pašā noslēgumā. Tā arī jau tālā atmiņā esošās Agarath karalistes vizītes kompanjons Boriss Kanabars nesēž rokas klēpī salicis un nemaz to nespētu. Kur vispirms tam lemts palīdzēt Jonikam attiecībā uz Shadow ‘’ordeņa’’ sižetu un vēlāk ziemeļu aizstāvības karā.

Tāpat nevar nepieminēt Janalu, kurš beidzot apjēdz savu muļķīgo pašapmānu un iedomību, ka viņam lemts apvienot visus piecus leģendāros zobenus. Tā vietā tas savus spēkus velta teju solo misijai pūķu galināšanā. Sekojoši Janalas meitas Sesīlijas varas spēļu centieni no aizkulisēm, pat ja baumas un valodas dara par tās patieso lomu dara savu, pieļauju nenorit ar tādu scenāriju, kādu tā pati būtu vēlējusies. Un tā varētu turpināt vēl vismaz par pāris tēliem, kā Amrona brāli Veserenu un tā sievu Amaru vai…

Lai arī sižeta un pasaules uzbūves grandiozums ir nenoliedzams, tad drusku jau sāk piezagties sajūta, ka notikumi pārāk sīkmanīgi un detalizēti tiek izvilkti garumā, ka pienāktos visai drīz sākt domāt par labu vispārējā sižeta noslēgumu, lai galarezultātā kopiespaids un pēcgarša par sēriju, kā tādu, netiktu sabojāts.

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.

M.J. Hyland – Carry Me Down

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Canongate Books

Manas pārdomas

John Egan ir 11 gadīgs (aprakstā minēti 12, bet vien pēc grāmatas notikumiem tam dzimšanas diena) ir puika ar visai savdabīgu vai pat drīzāk ļoti īpatnēju pasaules uztveri, kas sižetam vijoties uz priekšu sāk likt jautāt, vai tik nav kādas novirzes no pieņemamās normas vairāk kā būtu veselīgi. Papildus tam Džonu ļoti fascinē Ginesa rekordu grāmata un vēlme tajā iekļūt, kas pats par sevi pat savā ziņā apsveicami, bet galvenais varonis iedomājies, ka viņam piemīt ‘’dzīvā melu detektora’’ talants un tā krustugunīs nosacītā grāmatas kulminācijā nonāks tā vecāki.

Džona ģimeni nenosauksi par nedz ļoti trūcīgu vai pretēji pārtikušu, bet Carry Me Down aizsākoties jau trīs gadus tēvs Maikls ir kā bezdarbnieks un līdz ar to trijotni pie sevis laipni uzņēmusi Maikla māte. Bet laiks rit uz priekšu un arī mātes pacietībai ir savs mērs, kad dēla vārdi mēģināt atrast darbu vai pašmācības ceļā kaut kur vispirms iestāties neatbilst darbiem realitātē. Tāpat tas nevar neizpalikt bez sekām uz savstarpējām attiecībām gan starp vecākiem, gan dēlam ar māti un/vai tēvu, kad brīžiem Džonam rodas neizpratne, kāpēc māte Helēna vai tēvs Maikls teju vienas sarunas laikā var izpausties teju kā atšķirīgas personas.

Savu ietekmi uz Džona uzvedību notiekti ievieš attiecību dinamika starp pieaugušajiem vai vēlāka nepieciešamība pārcelties uz jaunu vidi uz lielpilsētu un ne to pašu glaunāko dzīvokli vienā no septiņu 15 stāvīgiem daudzdzīvokļu namiem, kur kā kapņutelpāss, tā liftos bieži vien labāk aizturēt elpu, vai savu spriedzi piešķir vajadzība izvairīties no puiku bariem.

Džons nevar lepoties ar lielu draugu skaitu, bet galvenais jau ir būt vismaz tam vienam, kurš viņa klasē ir puikas Brendana tēlā. Bet šeit nākas atgriezties pie drīzāk jau apsēstības ar Ginesa rekordiem, kad Džonam ienāk prātā ideja pārbaudīt, vai spēj ar prātu iegūt kontroli pār savu ķermeni, ko savā prātā izdomā pārbaudīt ar eksperimentu, cik gan ilgi spēj noturēties un neiet uz tualeti, lai pačurātu. Diemžēl par nelaimi Džonam, metaforiskās neveiksmes slūžas paveras tieši klases laikā, lai kļūtu par apkaunojošu izklaidi klasesbiedriem ar paredzamām sekām pēcāk.

Interesantā kārtā tās Džonam neliek ieslīgt kādā nebūt depresijā, pat ja draugs Brendans tikpat paredzami pēc notikušā izmaina savu attieksmi pašizdzīvošanas nolūkos. Džonam ir tā melu detekcijas talants, kas gan no malas sāk vairāk likt domāt, ka puika speciāli mēģina tos kaut kur saskatīt un pats to neapzinās. Pat ja ar skepsi var raudzīties uz galvenā varoņa, kuru var saukt par neuzticamu, interpretāciju uz daļu no romāna notikumiem, tad visnotaļ puika ir ar augstu uztveri un pamana daudz ko, ko vecāki neiedomātos. Pievieno tam vēlmi pēc taisnības un patiesības, kaut arī pats sevi bieži vien ierindo melošanas nepieciešamības izņēmumos, kas rezultējas neparedzētās sekās, kad patiesība tiek atklāta dienas gaismā.

Reizē vecākiem raizes sagādā fakts, ka Džons priekš sava vecuma ir salīdzinoši stipri garāks pār saviem vienaudžiem, kā arī tā balss lūzums ir iestājies stipri agri. Nojaušami to neveiklie mēģinājumi mēģināt uzsākt sarunu ar dēlu par fizioloģiskām pārmaiņām pieaugot, bet reizē arī Džona neizpratni un dusmas, ka tie mēģina viņā atrast kaut ko sliktu, nepareizu vai pataloģisku, kad tas tiek vests vai nu pie psihologa vai bērnu ārsta.

Nosacīti Carry Me Down varētu raksturot, kā sižetu no izdzīves no 11 gadīgā Džona perspektīvas. Vien ar izņēmumu, ka galvenais varonis un sižeta perspektīva ir no tēla, kura pasaules uztveri nenosauksi par vidusmēra. Lai arī romānu nevar nosaukt par nebaudāmu vai garlaicīgu, tad arī neiestājas kāds moments, kurā sižets sāktu stiprāk aizraut un proza radītu lielāku lasītprieka baudu. Līdz ar to Carry Me Down noslēgums īsti nekāds, jo kaut kā taču grāmata jānoslēdz.

Izlasīju, lasu, lasīšu #278 (05.05-25.05)

Izlasīju:

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Kim Stanley Robinson – Red Moon

Noklausījos:

Tinalynge – Blue Phoenix #3-5

Lasu:

M.J. Hyland – Carry Me Down

Klausos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Lasīšu:

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Brad Parks – Say Nothing

Klausīšos:

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.

Tinalynge – Blue Phoenix #3-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenā varoņa Hvī Ju pasaulē nekas nav spēcīgāks, kā katru dienu kļūt jo spēcīgākam. Jo vari būt drošs, ka, lai cik ļoti tu nepiepūlētos, lai uzlabotu kultivācijas līmeni, vienmēr būs kāds, kurš ir tev priekšā, kā arī, ka jo spēcīgāks pats kļūsti, jo tavam spēkam līdzvērtīgi aug līdzi arī nākošie ienaidnieki, ar vienu, kurš visticamāk tiek pietaupīts vispārējās sērijas kulminācijai. Bet tāpēc jau jaunajam censonim dūša nesaskries papēžos, pat ja pēc otrās grāmatas Dungeons of Divine noslēguma Hvī Ju spiests nošķirties no draugu un sabiedroto kompānijas.

Katra no šī raksta grāmatām sērijā pēc būtības lasāma teju kā pati par sevi ar ļoti minimālu ietekmi sižetiski uz nākamo. Tās gan caurvij nebeidzamā alka kļūt arvien spēcīgākam, kas lieti noder, kad trešās grāmatas Drums of War ievadā Hvī Ju no alu labirintiem izkļūst maģisko (ne)zvēru meža karalistē, kuru kārtējo reizi piemeklē ļaunprātīgu un iekarot noskaņotu cilvēku karalistu uzbrukums par spīti tam, ka neskaitāmu gadsimtu laikā neviens izdzīvojušais nav spējis dzīvs atgriezties. Tas gan bijis līdz šim un Hvī Ju uzrašanās visu izmaina.

Nav nozīmes, ka jaunsastaptiem tēliem Hvī Ju ir pilnīgs svešinieks un šķietami nebūtu nekāda iemesla tam tik ļoti uzticēties, kur nu vēl nostādīt par grandmaršalu un armijas komandieri, kad nezvēri un to līdere Vana Čau (one horned jasmine eagle) izdomājuši pielikt punktu, pārstāt tikt cilvēku apdraudēti un dot tiem pienākošamies prettriecienu. Atliek vien izvēlēties, kurai karalistei vai impērijai uzbrukt un likt trūkties vai pat to iznīcināt. Lēmumā, kur lieti noder Hvī Ju ‘’padoms’’ un vēlme pasargāt sērijas sākumā iegūto draugu dzimteni.

Ja vēl var pievērt acis uz faktu, ka Hvī Ju tik strauji un bez aizķeršanās nonāk tik nozīmīgā pozīcijā, tad visas grāmatas garumā var atrast nevienu vien aspektu, kura ticamība ir uz kritiskas robežas. Sākot jau ar to, ka Hvī Ju apbrīnojamā kārtā fantastiski pārzina vēsturisko Sun Tzu grāmatu Art of War, kā arī spēj bez iepriekšējas plānošanas ātri un bez problēmām ieviest kardarbībā jaunas tehnoloģijas kā ielenkuma torņus, katapultas un balistas. Viss kopā nebeidz citus cīņubiedrus pārsteigt un katru reizi nostiprina Hvī Ju varoņa statusu ar iespaidīgu zināšanu bagātību. Rodas gan jautājums, kāda gan līdz šim bijusi kardarbība pasaulē ar itkā neskaitāmiem tūkstošiem gadu ilgu vēsturi, ja Hvī Ju ieviestais ir pilnīgs jaunums. Acīmredzami paļaušanās uz kultivāciju un tās maģijas spēku lielā mērā ir kavējusi vai vispār līdz šim izslēgusi pat salīdzinoši minimālu tehnoloģisko attīstību citos aspektos.

Tā arī vārds ‘’karš’’ visas grāmatas garumā nebeidz šķist pārāk skaļš un neatbilstošs romānā attēlotajai darbībai, kur visa kara darbība ir ap vienu izvēlētās karalistes galvaspilsētu. Bet, ja tas ir tā, tad atkal rodas jautājumi, kur gan ir papildspēki no citiem karalistes reģioniem, ka uzbrūkošajam spēkam ne mirkli par tādiem nav jāuztraucas un pietiek ielenkt vienu. Ja nu vienīgi patiesībā runa nav par pilsētvalsti, bet iespaids tiek radīts cits.

Kā jau raksta sākumā minēts, tad Drums of War sižetam un tā tēliem pārējā uz nākamo Grave of the Unknown nav tikpat kā nekādas nozīmes. Ar nosacītu izņēmumu, kad trešās grāmatas beigās Hvī Ju sastop tēlu Cai Jie, kuram lemts pievienoties tā draugu grupai vēlākajos piedzīvojumos.

Draugu grupai, kurā divus no tiem Hvī Ju prombūtnes laikā un pēc sērijas debijas Riluo City noslēguma, kā sods to ģimenēm, par piedalīšanos mēģinājumā to klaniem pārņemt pilsētas varu, ir visu piederīgo nogalināšana līdz pēdējam, ieskaitot seniorus un bērnus, atstājot dzīvus tikai Dengu Vu un Vangu Žu Longu no to respektīvajiem klaniem. Lēmums, kuru pieņem viens vienīgs Mušvanas pilsētas un pieņemu visas valsts galvenā skaraliskās ģimenes trešais princis Šu Je.

Hvī Ju vairāk nevajag, lai sāktu kalt plānu par draugu goda un cieņas aizstāvēšanu, par tiem nodarītā posta atriebšanu, kad citkārt viens vienīgs indivīds uz savu roku tik nežēlīgi soda ne tikai cīņā iesaistītos, bet visus bez izņēmuma. Paralēli tam Hvī Ju tīrākās nejaušības kārtā mēģina apzagt šķietami prasts ielaspuika, kuru par mēģinājumu pēc visām tiesībām pienāktos sodīt, lai citreiz ko tādu nemēģinātu atkārtot. Par laimi, Hvī Ju tēlā mītošais Zilais Fēnikss (tā izcelme pirmo divu sērijas grāmatu rakstā) sajūt, ka puikā mīt milzu kultivācijas talanta potenciāls, kuru, tam pašam par sevi eksitējot, puisis neizmantotu un izniekotu. Bet vēl jo lielāka sakritība un tīrākā nejaušība, kuras apmēri atklājas vēlāku piedzīvojuma gaitā, ir puikas Lau ‘’māsa’’ Džo un tās talants, ar kuru kopīgiem spēkiem tādā kā graustu rajonā līd Lau šim dzīvojis.

Jāsaka gan, ka no grāmatas uz grāmatu Hvī Ju un tā komandai kļūstot spēcīgākai zūd to kā labo varoņu imidžs. Pašam nemanot galvenais varonis sāk jo vairāk līdzināties saviem pirms tam tik nīstajiem neliešiem un ļaundariem, kas īpaši izceļas ‘’apciemojuma’’ vizītē uz otrajā grāmatā iepazītajām alu sistēmām. Iegansts Hvī Ju grupas iniciētam uzbrukumam itkā labs un cēls, pabeigt iesākto un atbrīvot neskaitāmus gūstā turētus un pat savā veidā spīdzinātus likumu avatarus, bet, lai to panāktu jānododas pārsvarā kultivācijas līmeņa ziņā vājāku alu sargu nogalināšanai. Kaut arī Hvī Ju vienībrīd pat atzīst, ka sāk notrulināties un faktiski slepkavošanas procesā neizjust neko īpašu un drīzāk sāk pret to notrulināties. Turklāt pat savā starpā ar sabiedrotajiem sacenšas, kurš vairāk, tad tas neattur vēlākos piedzīvojumus turpināt vēl jo vairāk sākt lemt citu vietā, kas tiem labāks un piemērotāks. Nu gluži, kā par ļaundariem sauktais Ans Hī un Frozen General Žangs Fajs līdz šim.

Bet attiecībā uz Sasalušo Ģenerāli šķiet piektās Formation of Life grāmatas ietvaros sāk briest un līdz noslēgumam jo vairāk pastiprinās pārmaiņu vēji, kas varētu liecināt, ka Ans Hī varētu būt abiem pietiekoši netīkams, lai noslēgtu vismaz nosacītu pamieru un abi varētu saukties par sabiedrotajiem. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiktu pieveikts. Bet, lai uzticēšanās pamats būtu stabils, neiztikt bez pūliņu pielikšanas no abām pusēm.

Parālēli epizodiskiem piedzīvojumiem, kuros Hvī Ju var paļauties uz ‘’sižeta bruņām’’ un stabilu kultivācijas spēka pieaugumu un īpašām sasniegumu vai konkursu un pārbaudījumu balvām īpaši Hvī Ju, ik pa brīdim autors Tinalynge cenšas iepīt arī pa kādai romantiskai sižeta līnijai, kas gan pārsvarā izpaužas pārāk neveikli, no vispārējā lielā mērā nosacītā sižeta izlec un biežāk ir kaitinošu pēcgaršu. Nabadziņam Hvī Ju, pašam negribot, jau sāk veidoties mazs harēms, kur jāsāk žonglēt ar uzmanību kārājām mīļotajām, lai viena greizsirdībā pārāk neapvainotos vai cita spētu respektēt Hvī Ju autoritāti un neatļauties par daudz. Ir vien tikai prieks, kad kad uzmanība tiek pievērsta kam citam, pat ja salīdzinoši ar citām fantāzijām Blue Pheonix ir labi ja vidusmēra.