Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc 20 gadu prombūtnes savā dzimtajā Melingtonas mazpilsētā (varbūt pie ASV un citu lielvalstu standartiem) atgriežas Slaughter sērijas galvenais varonis Alans Kārters. Tieši tik sen Alana Kārteru ģimene piedzīvoja traģisku dienu, kad par šoku visiem tika nolaupīta Alana māsa Katrīna un tā arī vairs līdz šim neatrasta.  Vēl jo traģiskāks notikums bija arī Alanam, kurš attiecīgajā momentā bija turpat blakus un bezspēcīgi varēja noraudzīties, kā no zemes izlīdusi pārdabiska un šausminoša paskata roka parauj māsu nebūtībā. Notikums, kas saprotami atstāj paliekošas sekas uz Alana psiholoģisko stāvokli vēl tagad, īpaši, kad neviens viņa stāstam nenotic un noraksta uz pārāk aktīvu fantāziju un traumatisko notikumu kā tādu.

Slaughter triloģijas pirmā grāmata Children to the Slaughter iesākas ar prologa ievadu no 19.gadsimta, kas visas grāmatas gaitā, ‘’tagadnei’’ mijoties ar pagātnes fragmentiem, dod ieskatu iemeslos un izcelsmes sākumpunktā, kāpēc tieši Melingtona un tās bērni pat teju divus gadsimtus vēlāk joprojām cieš ne vien no pārdabiska terora, bet arī piespiedu kārtas slepeniem upuriem, kas tikai īslaicīgi apmierina Kopera Tibita garu, lai tikpat drīz tas prasītu jaunu ‘’ziedojumu’’.

Pagājuši 20 gari gadi un neviena no dienām nav Alanam pagājusi, kad viņu nešaustītu vainas apziņa. 20 gadi, kuru neziņai, kas īsti tad noticis ar māsu, kas to pagrābis, Alans gatavs pielikt punktu. Vēl jo vairāk, ka pa visu šo laiku Katrīna ne tikai nav bijusi pirmā un pēdējā, bet skaits, cik nu paša spēkiem ir spējis savākt informāciju, pārsniedz vismaz septiņdesmit. Varētu padomāt, ka pie tik liela skaita cietušo ģimenes jau sen kā būtu sacēlušas valsts mēroga ažiotāžu un vismaz kādu saukušas pie atbildības, bet tas varbūt aiz tā, ka gan pilsētas Padomei, gan tiem pakļautajai policija ir darījusi visu, lai uz papīra izskatītos, ka ģimenes vienkārši vienā jaukā dienā izdomājušas pamest pilsētu, lai, nevienam nepasakot kur, pārceltos uz citu lokāciju.

Kopers Tibits varbūt nebija oriģinālā nozieguma vaininieks un slepkava, bet kāds starp Melingtonas iedzīvotājiem parūpējās, kuri jau tā sašutumā sevi uzkurinājuši, lai vainīgo atrast un taisnu zobs pret zobu tiesas piespriešanu alkstošie atrastu kādu, kurš šķietami pēc viena netieša pierādījuma varētu tikt par tādu kā līdzcilvēku apsūdzēts, tā arīdzan uzreiz ar pienākošamies nāvessodu sodīts. Vien, kad jau par vēlu Kārteru dzimtas sencis sāk aizdomāties, vai tik tiešām būs atrasts un sodīts īstais, ir jau par vēlu un Kopera pirmsnāves agonijā izteiktais lāsts uztur atriebīgo garu pie ‘’dzīvības’’ vēl joprojām.

Alana atgriešanās pēc tik ilga laika, zinot vēl galveno iemeslu, kāpēc ģimene pametusi Melingtonu, ātri pāršalc mazpilsētu un top zināma gan bērnībā nešķiramai draudzenei Debrai Adamsai(un ne kā trešajam ritenim izklaidēs kopā ar māsu), it īpaši, ja tā pieņem darba interviju par angļu literatūras skolotāju vietēja skolā, gan Padomes un policijas personāžiem, kuri no iepriekšējās paaudzes pārņēmuši bērnu upuru izvēli Kopera Tibita tēlam. Attiecībā uz Debru nedaudz iezīmējas romantiskas jūtas vienam pret otru, bet vismaz šī sižetlīnija nepāraug un nepārmāc citas, lai reizē ar šausmu žanru vajadzētu ieskaitīt sēriju arī citā kategorijā.

Loģiski rodas jautājums, kāda gan Padomes līderiem pielabināties Kopera spokam, kāds gan pašiem un pilsētai labums no tā. Ja ļaundaru gadījumā pasargāti un par upuriem nekļūst pašu ģimeņu bērni, tad attiecībā uz Melingtonu pilsētu kā tādu tā pēdējos gados spējusi lauzt iedzīvotāju skaita lejupslīdošo tendenci un nu jau pārsniegt divdesmit tūkstošus. Veiksmes stāsts, kas tā teikt no malas šķistu rožaini, vien tāds mazītiņš slepenās receptes noslēpums, kuru apslēpt jaunās tehnoloģijas un sociālie tīklie tikai apgrūtina.

Ja premises ideja šausmu stāstam gods kam gods, tad diemžēl izpildījums un jo īpaši visas sērijas kulminācija ne tikai ir bez pienācīga uzrāviena un jaudas, kas pats par sevi nesabojātu piedzīvojumu un tēlu gaitas no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Diemžēl, sižetu līniju atrisinājumi, sākot jau ar pašu galveno Kopera Tibita veidolā vai nu nonāk pie atrisinājuma ļoti novienkāršoti un līdz ar to izraisa zināmu vilšano, vai tā arī paliek savā ziņā karājamies gaisā, kas varbūt pat ir vēl sliktāk. Lai arī, ja Alanam prasītu, tad viņš drošivien būtu pozitīvi noskaņots par visa iznākumu tīri viņa mērķu jautājumā, bet atkal atgriežoties pie lielā, ļaunā Kopera Tibita, tad gan ir jautājumi, kas gan pēc šo trīs grāmatu notikumiem tad ir mainījies, kāda citiem tēliem un to pār(iz)dzīvotajam bijusi nozīme.

Bet pirms tiekam līdz kulminācijai, triloģijas otrajā Shadow’s Embrace ietvaros Alanam Kārteram liek iziet cauri jauniem un vēl izaicinājumu prasošākiem pārbaudījumiem, kuru gaitas to aizved arīdzan ārpus mūsu pašu fiziskās realitātes. Tādā kā alternatīvā kabatas dimensijā, kur Kopera Tibita gars ieslodzījumā tur savus gūstekņus. No kurienes neviens līdz šim nav spējis pats izmukt, bet Alans, kā sižets rādīs, nav kurš katrs.

Reizē pazudušo bērnu neatklātās lietas piesaista uz Melingtonas mazpilsētu nosūtītu žurnālistu Deividu Velmu no nevienas citas pilsētas kā Ņujorka. Žurnālists ar lielām ambīcijām, bet līdz šim bez kādas iespējas izsisties uz lielajiem, ietekmīgajiem laikrastiem. Bet viss mainās, kad tā profesionālā intuīcija saka priekšā, ka šerife Fiona nesaka visu līdz galam un kaut ko apzināti slēpj, ka pirms tam jau atstrādāta mazpilsētas idilles rakstiņa vietā Melingtona varbūt beidzot sniegs tam tik gaidīto iespēju kļūt par žurnālistikas zvaigzni. Un ja kāds Deividam pirms tam prasītu, vai ir kāda cena, kuru tas nebūtu gatavs maksāt, tad visticamāk atbilde būtu bijusi negatīva, bet stipri jāšaubās, ja notikumu gaita nav šim tēlam domas mainījusi.

Ja Children to the Slaughter ietvaros ‘’tagadnes’’ stāsts mijas ar pagātnes fragmentiem, tad jau otrajā Shadow’s Embrace ietvaros tā jau ir vien 6 mēnešu pagātne īsi pēc nosacītās kulminācijas un noslēdzošajā Copper’s Keeper grāmatā jau atkal cita pieeja iestarpinātiem fragmentiem no nu jau FIB izmeklēšanas, kuri ir nu jau dod tiešākus un ne tik tiešus mājienus par notikumu gala iznākumu. Interesants veids, kā, kombinējot racionālos FIB ziņojumus pēc fakta, ar tagadnes trauksmainajām sižeta gaitām. Jāpiezīmē, ka konkrētās FIB aģentes uzmanību pazudušo bērnu izmeklēšana nepiesaista, ka vietējie saviem spēkiem nav spējuši nevienu atrast, ja vispār centušies, vai lūguši aģentūras palīdzību, bet papildus žurnālista Deivida saceltajai jezgai, tas, ka viens no nesen pazudušajiem bērniem ir tās ģimenes rads.

Aspekts, kas savā ziņā, ja ļoti meklē, cenšas un grib saskatīt, pieskaitāms pie Slaughter triloģijas plusiem, bet atmiņa cita sērija Scare Street nav palikusi ar tik pliekanu pēcgaršu, kā šī. Paskatoties bloga arhīvos, kas tad vēl no šī autora klausīts, tad tā ir The Sin triloģija, kurai līdzīgi sākums šķitis krietni labāks nekā autora spējas efektīgi nobeigt iesākto. Laikam jāsecina, ka tīri personīgi nebūs man ar šo autoru gluži pa ceļam, pat ja kopumā par nebaudāmu nevienu no abām sērijām gluži nenosauksi.

Izlasīju, lasu, lasīšu #287 (10.11-30.11)

Izlasīju:

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Noklausījos:

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Lasu:

Hugh Laurie – The Gun Seller

Klausos:

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Lasīšu:

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Klausīšos:

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Ja tevi pārņemt vēlme sākt kolekcionēt kādus konkrētus priekšmetus vai salīdzinoši atšķirīgus objektus pēc to funkcijas, bet ar vienu vienīgu vienojušu neordināru aspektu, tad der ļoti rūpīgi apsvērt un izvērtēt, vai tik tiešām būs un ir tā vērts. It īpaši, ja runa, kā tas ir Death Hunter sērijas ietvaros, ir par spoku apsēstiem objektiem. Fakts, kas, ievērojot visus piesardzības pasākumus, ar lielu varbūtību nerezultētos paša kolekcionāra vardarbībā nāvē, jo vairāk, ja kolekcijā ir arī asinskāri spoki, bet pavisam kas cits, ja kāds sērijas sākumā anonīms šo objektu pasūtītājs nolīdzis vairākus kriminālās pasaules pārstāvjus, lai tie viņam šos apsēstos objektus sagādātu lielā kvantumā.

Algotnim, kas sērijas pirmajā City of Ghosts grāmatā vēl pie tam ir atvaļināts detektīvs Enoch Liddell ir spējis izveidot sadarbību ar spoku Hariju, kurš pats reiz bijis detektīvs. Kā rezultātā pašam pat nav jāveic nogalināšana, tādejādi sarežģījot pēcāko vardarbīgās nāves izmeklēšanu, ja nav pat ielaušanās pazīmju atrodamas. Un arī ja ir pazudusi pati kolekcija, tad nereti monetārā vērtība pašiem objektiem kā tādiem tik zema, ka policija neuztver to zādzību, kā slepkavības galveno motivatoru.

Par vienu tādu mistisku slepkavību padzird Makas Finčas tēls un, zinot kādu objektu kolekcionārs upuris bijis, tad nosūta informatīvu epastu un palīdzības lūgumu tai pazīstamam spoku medniekam Šeinam Raienam. Un labi, ka tā, jo Harijs to pašu teju mirkļus pēc epasta nosūtīšanas likvidē. Varbūt agrāk vai vēlāk Šeins būtu padzirdējis padzirdējis par sērijas gaitā jau par pieaugošo vilni nosaucamu mistisko nāvju vilni, kur starp nāvēm spoki nespēj nenoturēties un nenogalināt nejaušos tēlus, kuri pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā, bet Makas nāve, ar kuru Šeinam reiz bijušas romantiskas attiecības un apzinās, ka, tieši sakot, savas vainas dēļ sadirsis ar tās kopdzīves iespējas, turklāt vēl uzreiz pēc attiecīgā epasta, ir izšķirošais faktors, lai Šeins uzreiz dotos uz Deitrotu izmeklēt, kas gan tur īsti notiek.

Vienmēr autora Rona Riplija grāmatās, kur dalību ņem Šeins Raiens, pat ja tas ir vien epizodiski kāda cita galvenā tēla sērijā, atsaucos uz Berkley Street sēriju, ar kuru vislabāk sākt, lai saprastu šī tēla būtību un cīņu pret ļaunajiem spokiem. Jo ne visi ir slepkavnieciski noskaņoti un paša Bērklija ielas namā starp draugiem saucamu ir Pirmajā pasaules karā mirušais Vācijas armijas pārstāvis Karls. Nepieminēt nevar arīdzan meitenes spoku Eloīzu, kurai bijusi tā nelaime bērnībā kļūt par tās paša Bērklija nama pārdabisko elementu upuri. Lai arī attiecībā uz problēmsituācijas atrisināšanu un galvenā ļaundara apturēšanu Death Hunter sērijā Eloīza dod mazāku pienesumu, tad saskare ar Šeina sabiedrotajiem ne vienmēr tā gludākā.

Paralēli galvenajam un sēriju caurvijošajam sižetam katra grāmata tās ietvaros risina arī savu problēmsituāciju un tās atrisinājuma sižetu. Ja arī otrajā Moran and Moran grāmatā Šeinam ir jādzen pēdas mirstigam lielā, ļaunā tēla noalgotam darbonim, kurš no trio komandas ir vienīgais, kurš izdzīvo pēc Moranu ģimenes veikala apzagšanas, tad pēcāk nākošajās trīs grāmatās savu neglīto galvu paceļ un slepkavošanas vilni uzsāk kāds maligns spoks, kuru reizē nolūkojis ļaunais ‘’bosa’’ tēls.

Intriga par lielā ļaundara identitāti netiek paturēta anonīmā noslēpumā līdz pat pašām beigām, un pirmie lasītājam dotie mājieni ir jau otrās grāmatas noslēdzošajās daļās. Šeit jāsaka, ka lieti noderēja paša Haunted Village sērijas raksts, lai atsauktu atmiņā jau agrāk iepazītus tēlus tēlus. No tiem vienam vārdā Markuss pieminētajā sērijā tikusi galvenā labā tēla loma, bet par spīti visam, kas tik nav ticis pārdzīvots un uzveikts, šajā nākas piedzīvot nelabu galu. Vēl jo bēdīgāk, kad nāvei to nolemj tēls, par kuru Markuss visu šo divu sēriju starplaikā rūpējies, kuru paglābis no līdzīga tipa samaitāta ļaundara, bet reizē pret kuru aiz paša mīlestības un rūpēm nav spējis laicīgi pamanīt un nokontrolēt pārmaiņas, kuras to nejauša kritiena un galvas traumas rezultātā (starp Death Hunter un pieminēto Haunted Village sērijām) no teju vai jaukākā puikas pasaulē pārvērtušas tādā pašā samaitātā personāžā, pret kuru vajadzējis cīnīties.

Lai arī katra Rona Riplija sērija ir intriģējša pati par sevi un gana labi sarakstīta, lai to varētu lasīt vai klausīties neatkarīgi no citām (ar Berkley Street kā izņēmumu), tad attiecībā uz sevi ļaundara (būs vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss) vai Džeimsu Moranu, kurš savā biznesa praksē vadās pēc godīgākajiem morāles principiem, lai aspēstajos objektos esošie spoki nevarētu sākt patvaļīgi uzdarboties, kāpēc tam pirmais izmisuma zvans pēc zādzības (un arī vēlmes atriebt nogalinātos darbiniekus) ir tieši Šeinam, jo zina, ka darbiņš tiks padarīts. Ja neievērotu secību, gan jau liela skāde nebūtu, bet toties paietu krietni ilgāks laiks, lai saprastu, kas ir kas, ja nevadītos pēc pašas Scare Street izdevniecības ieteiktās sēriju secības. Tāda tiem izveidota arī attiecībā uz citu autoru sērijām.

Labi, ka Šeina tēls jau šīs sērijas pirmajā grāmatā ne tikai iepazīstas ar detektīvi Denīzu Hoperu, bet arī ātri vien gan pats, gan ar citu draugu un sabiedroto palīdzību saprot, ka jūtas ir krietni stiprākas par vienkāršām simpātijām. Tā arī citi dzīvie draugi kā jaunais Toms un tā patēvs Viktors Danieli (arī jau citā sērijā iepazīstināti) ir acīmredzami būtisks psiholoģiskais atbalsts tēlam, kuram nebūt nav viegli jau sev, kur nu vēl kādam citam atzīt, cik smaga ir cīņa ne tikai pret malignajiem spokiem, bet jo vairāk saskara ar to darbības sekām, īpaši, kad par upuriem tiek padarīti bērni. Vienbrīd pat domas sliecas visai depresīvā un pat pašnāvniecisku domu virzienā, kas zina kur domas aizvestu, ja nebūtu šī atbalsta. Lasītājam, protams, mierinājumu sniedz, ka šī sērija Šeina Raiena Visumā ne tuvu nav pati pēdējā.

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau vairāk nekā divus gadsimtus kopš 1812.gada četras Black River ietekmīgākās un salīdzinoši ar citiem turīgākās ģimenes lielāka labuma un tā starp citu arī vienkāršas izdzīvošanas vārdā ir bijušas spiestas piedalīties dēmoniskā ražas rituāla pārbaudījumā, kur katru gadu no katras ģimenes tiek izvēlēts viens pārstāvis. Ne vienmēr visi izdzīvo un daža laba ģimene, kā Belli, ir no paaudzes uz paaudzi palikuši krietni šķidrā sastāvā, bet šoreiz raganas Katrīnas Hamiltones spoka izvēle krīt uz četrotni, kura būs tai ļoti liktenīga.

Divu gadsimtu gaitā status quo izdevies noturēt aiz tā, ka gan ģimenes, gan visa Blekrivera par atlīdzību iegūst regulāru, pārbagātu un citādi perfektu ražu bez jebkādām slimību un patoloģiju pazīmēm. Pat ja viena laba daļa no ģimeņu atvasēm vairs nedzīvo pašā Blekriverā vai tās reģiona teritorijā, tad neviens pa visu šo laiku vien retu reizi ir centies uzdrīkstēties pārtraukt lāstu, pārtraukt reizē arī upurus, kuri nereti gadās, lai cik labs būtu kopējais iegūtais labums.

Katram no raganas izvēlētajiem pārbaudījuma kandidātiem moments, kad to izraudzīšanās tiek ‘’pavēstīta’’ baisas mūzikas ladītes (gan pēc skata, gan mūzikas izvēlē) veidolā nāk kā saprotams šoks un nepatīkams pārsteigums. Un iepazīstināšana tiek sākta ar Kadvinu Vintropu, pieredzējušu medbrāli garīgi slimu pacientu slimnīcā, kur daļai no tiem nebūs lemts atgriezties brīvībā pastrādāo kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību, dēļ. Vēl jo vairāk Kadvinam nav tālu jāmeklē motivācija beidzot visam murgam un lāstam pielikt punktu, jo vēl dzīvā atmiņā un nereti murgos rādās Katrīnas raganas, kā arī dēmona dēļ, ar kuru tā slēgusi vienošanos, kurš tai dod spēku, zaudētais brālis Eibrahams.

Kadvina sagatavotība darba ietvaros tikt galā ar izaicinošām un stresa pilnām situācijām labi kalpo, lai pārbaudījuma ietvaros jaunais vīrietis varētu neoficiāli tikt nominēts kā četrotnes līderis, jo, lai arī 20gadīgā Bašiba Bella no visiem izceļas ar izdzīvošanas nolūkos pat ļoti noderīgu tendenci uz vardarbību un slepkavība, ja tāda vajadzīga, kā izrādīsies tai nav gluži sveša, tad citādi Bašiba gluži neizceļas ar tām labākajām rakstura īpašībām, lai varētu viņu saukt pat par nominālu līderi. Pat ja Bašibas tēls, kuru sērijas gaitā tikpat kā vienmēr ir kopā ar atbalstu gan emocionāli, gan kā cīņu biedrs, tās visnotaļ izmēros vērā ņemamo rotveileru Baku. Viena no iemīļotākajām Bašibas atbildes frāzēm, kad kāds no tās jaunajiem sabiedrotajiem un laika gaitā draugiem ir šokēts par tās rīcību un citu potenciālo reakciju, ir ‘’ko gan viņi man var padarīt?!’’. Filozofiska nostāja, kas ir iespējama vien aiz paranormālās Blekriveras situācijas, uz kuru pat likumsargi desmitgadu gaitā skatās caur pirkstiem un visu ar paranormāliem incidentiem saistītajām nāvēm atrod kādu citu racionālu un ārpasaulei pieņemamu izskaidrojumu. Kas arīdzan nav vienīgais ar ko Bašibas tēls izceļas un izraisa izbrīnu, šoku, reizēm pat riebumu Ozijā, Mīna un arīdzan Kadvinā.

Ne visi izvēlētie ir vienlīdz labi sagatavoti un informēti par to ģimeņu kā pārdabisko, tā asiņaino vēsturi un raganas Katrīnas ikgadējo pārbaudījuma rituālu. Tā 17 gadīgā Vilamīna vai vienkārši Mīna Kreina visu tās salīdzinoši īso dzīvi ir bijusi kā tās vecāku acu raugs, kuru tās vecāki, nav uzskatījuši par vajadzīgu izglītot. Kura visus nostāstus par un ap raganu uzskata vien par izdomātām leģendām un ar pilnu pārliecību ir droša, ka tai piesaistītās nāves var kā citādi racionāli izskaidrot. Pat pēc mūzikas lādes saņemšanas un citiem trauksmainiem, nervu kutinošiem un teju letāliem momentiem ir jāpaiet teju visai pirmajai The Harvest grāmatai, lai domas sāktu mainīties.

Līdzīgi nesagatavots ir Ozguds vai vienkārši Ozijs, kuram papildus dezorientējošu šoku sagādā atklāsme, ka tā tēvs nemaz nav tā bioloģiskais tēvs. Ka tuvs ģimenes draugs un krusttēvs Persivāls Sīvāls patiesība ir tas, uz kuru šo godu attiecināt. Lai arī ne māte vai tēvs, ne Persivāls netur viens uz otru ļaunu prātu un arī pēc visai savdabīgās paternitātes apstiprinājuma, kad Ozijs tiek izvēlēts rituālā, jo pretējā gadījumā varbūt par tādu Oziju sērijā lasītājs neuzzinātu, var just līdzi Ozija tēlam, jo laika, lai aprastu ar jaunumiem, pirms nepieciešams iesaistīties dzīvībai bīstamajā pārbaudījuma rituālā, nav daudz.

Bet, lai kā nebūtu, neviens no izvēlētajiem kandidātiem nav ar pliku roku ņemams, bet to kombinācija jo bīstamāka. Fakts, kas liek izbīties gan raganas Katrīnas spokam, gan tiem, kuri slēguši savas slepenas vienošanās, lai pārbaudījumu un upuru slogs tiktu novirzīts uz citiem. Kuri pārāk labi iedzīvojušies privilēģiju un labumu komfortā, lai uzzinot, ka varoņu četrotne apņēmusies mēģināt iznīcināt raganu, atbrīvot Blekriveru no tās lāsta, ir gatavi uz visu, pat upurēt pirms tam tik tuvos un visādos mīļvārdos sauktās atvases, lai tikai to visu nezaudētu.

The Bell Witch sērija šoreiz labi saskan ar tās sadalījumu lielākajā sižeta arkā pirmjās trīs grāmatās (audio formātā tās ir pieejamas apvienotā omnibusa versijā), pēc kuras seko trīs noteikti pēcāk lasāmas vai klausāmas grāmatas ar kulmināciju noslēdzošajā Black River grāmatā. Kā ceturtā Spring Slaughter, tā arī The Leviathan, pirms, diemžēl, ne tās pašas spriedzes pilnākās kulminācijas ar to gandarījumu sniedzošāko atrsinājumu, papildus sniedz ieskatu galveno labo varoņu motivācijās un iemeslos, kas izveidojuši to personības kādas tās redzam stāsta ”tagadnē”, un reizē dod pat pārāk labu iemeslu, lai lasītājs pievienotos īpaši jau Bašibas ienaidam vai vismaz ļoti izteiktai nepatikai pret tās nedaudzajiem radiem, kuri starp mirstīgajiem sērijas gaitā ierindojami starp galvenajiem sliktajiem tēliem.

Ja ir cerība no pārdabiskās un paranormālās The Bell Witch sērijas sagaidīt izteiktus šermuļu uzdzenošus momentus, tad personīgi nevarēšu iepriecināt, pat ja bez raganas spoka sērijā sastopami asinskāri minotauri un krakena (Leviathan) dēmonisks radījums, kas ar prieku pievienojas varoņu ceļā liktajiem izaicinājumiem. Bet citādi jānonāk pie atziņas, ka šīs sērijas gadījumā labāks un nozīmīgāks ir varoņu kopīgi izciestais pārdzīvojumu ceļojums un izaugsme starp pirmo un noslēdzošo sērijas grāmatu.

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #286 (20.10-09.11)

Izlasīju:

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Dean Koontz – The Face

Noklausījos:

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Lasu:

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Klausos:

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Lasīšu:

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Klausīšos:

Ron Ripley – Death Hunter #1-6