Izlasīju:
Alex Kava – Whitewash
James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)
Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)
Noklausījos:
David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2
David Longhorn – Mortlake #1-6
Lasu:
Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)
Klausos:
Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6
Lasīšu:
Dean Koontz – The Face
John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)
Klausīšos:
Ron Ripley – Tormented Souls #1-6
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Faber and Faber
Manas pārdomas
Bendžamins jeb vienkārši Bens līdz šim spējis izcelties kā viens no labākajiem ja ne pats labākais pinball mašīnu spēlētajs savā skolā un tuvākajā apkārtnē. Interese starp vienaudžiem tik liela, ka regulāri tiek rīkoti turnīri, kur labākajiem pat tiek necilas naudas balvas, bet ne par to būs Cat Kin triloģijas pirmās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu sižets, lai gan ir arī alternatīvs City of Cats nosaukums. Pinball un citu arkādes spēļu mašīnu vietā Bens, kā glābiņu no ikdienas problēmām, mātes mudināts iesaistīties kādā pulciņā, jo nereti no mājas atnāk ar nobrāztu vaigu no kāda, kurš nav mācējis vai nu derībās vai citādi zaudēt. Negaidīti, kļūdas pēc un pavisam nejauši Bens atklās Mrs.Poweel rīkotu jogas, cīņu mākslas un vienkārši tikpat kā aizmirsta senu kustību stilu Pashki pulciņa Cat Kin veidolā. Pulciņu, kurā katram no dalībniekiem pirms pirmās nodarbības katram savas ekspektācijas, kuras nevarētu būt tālāk no patiesības, bet ne sliktā nozīmē.
Pulciņš, kas kā Benam, tā citiem dalībniekiem izrādīsies negaidīta drošības un stabilitātes sala no ārpasaules problēmām. Problēmam, kuras mājas dzīvē Benam ir krietni vien nopietnākas par kādu skolas huligānu, jo daudzdzīvokļu mājas saimnieks Džons Stanfords iecerējis ēku nojaukt, tā vietā uzbūvēt ko citu un krietni naudu ienesīgāku, bet Bens un tā māte Lūsija kā tādi neizsvēpjami knišļi spītējas, turas pretim un ne par ko nepiekrīt tā dzīvokļa pārpirkšanas piedāvājumam, un pat brīnās, ka tiem nepatīk krietni zem tirgus cenas izteiktais piedāvājums. Tad nu tas sācis ķerties pie sīkiem iebiedēšanas taktikas paņēmieniem, bet grāmatas sākumā vēl tā pa vieglo.
Starp citiem pulciņa biedriem par Bena kā galvenā varoņa konkurentu saucama Tifānijas Meinas tēls. No malas varētu šķist, ka Tifānijai dzīve salīdzinoši krietni labāka un nebūtu par ko sūdzēties. Ir divi mīloši vecāki un labi situēti dzīves apstākļi, ja vien neskaita jaunāko brāli Stjuartu, kurš muskuļu atrofijas dēļ un citu vājās veselības dēļ piemetušamies slimību dēļ jau ilgāku laiku atrodas slimnīcā. Fakts, kas varbūt ir uz potenciālu pārmaiņu sliekšņa, jo māte Keitija pavisam negaidīti interneta dzīles pārmeklējot uzgājusi jaunas brīnumzāles un to autoru doktoru Džeimus Filipu Kobu.
Līdz šim Tifānija ārpusskolas aktivitātēs dalību ņēmusi baleta pulciņa nodarbībās, bet, kas agrāk šķita brīnišķīgs solis uz dailes pasauli, nu vairāk šķiet kā slogs. Papildus tam Tifānija nevar lepoties ar sporta vai citu līdzīgu fizisku aktivitāšu dotumiem, bet, par cik vecāki no tās lūdz vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, kurā atpūsties no darba un mājas ikdienas soļa, no uztraukuma par dēla Stjuarta veselību, tad neatliek nekas cits, kā meklēt kādu alternatīvu. Un pavisam nejauši sanāk pamanīt Cat Kin pulciņa sludinājumu, kas, lai arī aprakstā ļoti nespecifisks un vispārīgs, tad kā kaķa saimniecei īpaši lielus uztraukumus nesagādā.
Pati pulciņa vadītāja ir kā sava veida guru, kaķu vārdotāja, filozofijas un aizmirstā Pashki kustība stila pēdējā dzīvā (vai vismaz viena no) nesējām pasaulē. Pielīdzinot to jogai, katra nodarbība jauniešu pulciņam sniedz vispirms jaunu veidu, kur atrast sevi, uzlabot pašapziņu un citādi rast jaunus draugus. Kā Tifānija, tā Bens un lēnākos tempos arī citi Cat Kin pulciņa apmeklētāji atklāj, ka tiem īpatnējā un varētu pat teikt pārdabiski labā veidā uzlabojušās ne tikai fizisko sniegumu rādītāji, bet parādījušās kaķiem pielīdzināmas maņas, piemēram, spēju redzēt ļoti vājā apgaismojumā (tikpat kā tumsā). No abiem varoņiem Bens pirmais aizdomājas par Felicitu Pauvelu, tās patiesajiem mērķiem un nolūkiem tik spēcīgu iemaņu mācīšanā. Lai arī Tifānija mierina, ka negrib, lai Pashki tiktu vienkārši aizmirsts, tad Bens nespēj nedomāt, ka patiesībā ir krietni atšķirīgāka…
Gandrīz pirmā romāna trešdaļa tā arī paiet iepazīstoties ar Bena un Tifānijas, pastarpināti arī dažs labs cits, pasaulēm un to problēmām. Gandrīz tik tālu, ka pat rodas jautājums, kuru vai kurus gan stāstā uzskatīt par ļaundariem, ja nu vienīgi Bena gadījumā tas būtu namsaimnieks Džons Stanfords un Tifānijas gadījumā brīnumzāļu autors doktors Kobs, kura ļaunprātības atklājumi tobrīd gan vēl tikai priekšā. Bet atliek vien par šo faktu aizdomāties, sākt piefiksēt, lai autors nomierinātu, ka par tik būtisku stāsta faktu, kā labo varoņu antagonisti, nebūtu aizmirsts.
Bet paralēli fantāzijas elementiem nevar nesaskatīt, ka labā izpildījumā uz to fona autors Nick Green pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem ar jauniešiem to centrā. Kā Bens, kuram paralēli uztraukumiem par potenciālu faktu, ka Stanforda tēls var tomēr atrast veidu, kā likt tiem zaudēt mājas, saskaras un tiek galā ar faktu, ka vecāki dzīvo šķirti, ka māte aiz problēmu un uztraukumu noguruma sloga neizdomājas, ka arī dēlam nevar būt viegli. Kur pēc vienas strīdu epizodes pat padzen to no dzīvokļa un Bens ir spiests ievākties pie tēva. Viegli iztēloties citus iemeslus un apstākļu ieganstus, bet ar tādu pašu iznākumu.
Tikmēr Tifānijas gadījumā, lai arī māsai rūp brāļa veselība un tā vispārējā labsajūta, tad tomēr nomāc fakts, ka vecāki aiz gādības un uztraukumiem par brāli šķietami tikpat kā neizrāda nekādu interesi par meitu un tās aktivitātēm, dienas gaitām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Lai arī neizrāda uz āru un savu reizi nav slikti, ja sanāk kaut ko darīt pa savam, tad nebūt nebūtu sliktu, ja viņas virzienā tiktu kaut daļa no brālim veltītās uzmanības.
Citi tēli, kā abu galveno varoņu vecāki, tā arī pārējie Cat Kin pulciņa dalībniekiem vairāk ir atbalstoša loma, bet fakts, kas to gadījumā nešķiet ne kartonisks, lai tikai virzītu sižetu uz priekšu, lai ērtā brīdī izrakstītu Benu un/vai Tifāniju no sarežģītākas situācijas.
Kā jau gaidāms, tad noslēgums, sižeta problēmsituācijas atrisinājums un kulminācija nav no tiem, kur bērniem, jauniešiem vai vispār fantāzijā kā tādā sagādātu pārsteigumus, bet ir spriedzes piesātināta un izpildījums kā tāds no vāka līdz vākam, kas ieientriģē un ir saistošs.
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.
Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.
Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.
Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.
Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.
Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.
Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.
Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.
Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.
Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.
Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.
Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.
Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.
Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.
Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.
Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.
Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Ir 2552.gads un jau vairāk nekā divsimts gadus cilvēces rīcībā ir tehnoloģijas, kuras ar tās kosmokuģiem ļāvušas kolonizēt neskaitāmas planētas un zvaigžņu sistēmas, izplesties Visuma dzīlēs un atklāt tās noslēpumus, un, protams arī izmantot visas iespējas, lai iegūtu resursus un no tiem savukārt maksimālu peļnu. Diemžēl arī starp zvaigznēm, kur nevajadzētu trūkt apdzīvojamām planētām, kur nu vēl derīgu izrakteņu objektiem, cilvēce nespēj iztikt bez karošanas, un pēdējos gandrīz 60 gadus Terran Republic (grāmatas ietvaros gan pielietots Federācijas nosaukums biežāk, plus pārstāv Rietumus) nemitīgas kardarbības dēļ ar Terran Līgu nāvei regulāri nolemj simtiem tūkstošus.
Acent to Empire sērija aizsākas, kad Terrence Murphy tēls tiek iecelts par vienas no Republikas nomalē, saukta par fringe, esošas New Dublin sistēmas gubernatoru. Neviens, ne starp Federācijas augstāka vai zemāka ranga politiķiem vai bagātniekiem aristokrātiem, ne Jaunajā Dublinā esošie, necer, ka jaunais gurbernators ieviesīs kādas pārmaiņas līdzšinējā politikā, kur nomalē dzīvojošie tiek uzskatīti par zemākas kārtas pilsoņiem, kuru atvases regulāri krīt Republikas un Līgas nerimstošajā karā, kura sākumu šķiet neviens starp dzīvajiem vairs neatceras. Bet pārsteigumu pārsteigums Terensa Mērfija raksturs nebūs tas, kurš ļausies sevi izrīkot, kuram nerūp nomalēs dzīvojošo liktenis, pat ja cits viņa vietā tieši tā arī rīkotos un nobumbulētu divus gadus, kurus minimāli jāpavada gubernatora amatā, lai atgrieztos atpakaļ Saules sistēmā uz Zemes un turpinātu baudīt tam pienākošamies privilēģijas.
Jau vēl pirms paaugstinājuma un gubernatora amata Mērfijs saskatījis sistemātiskas kļūdas un nepareizības Republikā, kļūstot par gubernatoru cerējis celt neglīto patiesību tai nepieciešamajā gaismā, lai sistēmas ietvaros censtos to mainīt uz labu. Tomēr pirmās metaforiskās ceļa bedres Mērfijs sastop vēl pirms nonācis Jaunajā Dublinā, kad pa ceļam redz tā cita tipa gubernatora rīcība sekas, kad Līgas flotes uzbrukuma gadījumā tas nevis darījis visu, lai aizstāvētu tā pārvaldībā norīkoto Invernesas planētu, bet pārspēka priekšā mucis prom, ko spēj. Lai arī populācija krietni mazāka par Jaunajā Dublinā gaidāmajiem simts miljoniem, tad postaža prātam neaptverama un, maigi sakot, sliktu dūšu uzdzenoša. Bet, kad paštaisnā niknumā Mērfijs konfrontē mukušo gubernatoru, tam vainas apziņas vietā liels izbrīns, ko Mērfijs tā ‘’cepas’’.
Ascent to Empire iztēlo jau redzētu nākotnes versiju, kurā cilvēce spējusi kolonizēt citas planētas,bet pie varas esošie, kuri Republikas ietvaros ir bagātākās 500 ģimenes, The Five Hundred, tik tālu iedzīvojusies esošās sistēmas labumos, ka nesaskata tajās nekādus trūkumus, par absurdiem uzskata nomalē esošo iebildumus, kuri gribētu to mainīt. Kādēļ gan viņiem, Piecsimtam, tas būtu vajadzīgs, ja no pārmaiņām nesaskata sev nekādus peļņas pieauguma labumus, bet tieši pretēji, ka daļa no to bagātības aizietu citu kabatās, pat ja tajās lielā mērā šobrīd svilpo vējš.
Bet vienā reizē visam pienāk savs mērs! Kad Līga uzbrūk Jaunajai Dublinai un konkrētāk tās galvenajai Kronbehas planētai, kad Mērfijs neklausa vai interpretē pa savam pavēles, lai paliktu aizstāvēt planētu, bet pēcāk pateicības un slavinājumu vietā seko kaut kas pilnīgi drakoniski pretējs, Fringe planētas ar Jaunās Dublinas sistēmu priekšgalā ar varu, ja nepieciešams, gatavas panākt taisnību.
Tomēr Fringe planētu un sistēmu sacelšanās pret Republiku, kamēr pirmās grāmatas ietvaros vēl aktīvi rit kardarbība pret Līgu, kura gan otrajā Rebel grāmatā tiek nostumta krietni tālā fonā, ka rodas iespaids, ka līdz ar Governor noslēgumu arī tam pienācis gals. Tā vietā Mērfija un arī tā sabiedrotā Harija O’Hamretija tēla ieceres bijušas no konspirāciju teorijām izraut domu, ka kādā nebūt veidā citplanētiešu rase riši jau no sākta gala bijuši iesaistīti. Kuri visus šos gadu desmitus palīdzējuši Līgai, nepieciešamības gadījumā uzkurinājuši jaunus sadursmes laukus, lai, kā atklāj otrās grāmatas prologs, gan kavētu cilvēces līdz tam straujo izplešanos Visuma plašumos, gan reizē to iekšēju cīņu rezultātā novājinātu, kas gan pirmo divu līdz šim iznākušo grāmatu ietvaros vēl netiek sižetā iztirzāts.
Ideja, kas labā izpildījumā var būt pat ļoti aizraujoša, kur ar krietni saistošāku sižetu nāk prātā The Expanse sērija. Elementi ar līdzīgu sižetu, bet Ascent to Empire gadījumā divu autoru, David Weber un Richard Fox, sadarbības auglis salīdzinājumā iznācis krietni pasausāks. Grūti spriest, kura tieši vai varbūt abu lauciņā sviežams vilšanās sagādātais akmens, bet, lai kā arī nebūtu, diezgan bieži prozai sanāk ieslīgt garos un tehniskos jauno tehnoloģiju skaidrojošos paragrāfos. Tomēr tas ne tuvu nestāv klāt gūzmai personāžu vārdiem, kuriem ir vien epizodiska loma sižetā un pēcāk par tādiem vari aizmirst. Varbūt aspekts, kas mazāk krīt acīs, kad necenties analizēt un piefiksēt vēlāk plānotam pārdomu rakstam, bet tik un tā kas tāds, ko ir iespējams nostrādāt tā, lai tas neiejauktos kopējā stāsta lasītpriekā.
Nav gluži tā, ka bez Mērfija nebūtu citu vērā ņemamu tēlu. Turklāt Governor ietvaros sižeta skatpunkts mijas arī ar tēliem no Līgas puses, kuri vienkāršojot būtu dēvējama par citā vārdā pārsauktu Ķīnas nākotnes versiju. Tā arī ik pa brīdim, labi ka ne pārlieku daudz tiek veltīts romantiskajai sižeta līnijiai, kurā galveno lomu spēlē Mērfija jaunākais dēls Kalums, kurš devies līdz pirms tam, kā jau citi, domājis kaut kā nebūt izvilkt divus gadus uz Kronbahas, un uz Invernesas izglābtā Aira, kura savukārt sevi pierāda arīdzan ar taktisku domāšanu un cīņasprasmēm, ne tikai aklu atriebīas vēlmi par pašas pieredzēto un par brāļa nāvi Republikas/Federācijas dēļ.
Noslēgums otrajai Rebel grāmatai tāds, kurš liecina, ka vajadzētu gaidīt turpinājumu pat ja ne Goodreads, ne Amazon portāli par tādu pat teorētiski neliecina, bet reizē personīga pēcgarša pēc Governor un Rebel, kas neliecina par vēlmi, jo drīzāk tādu sagaidīt. Ātrs Google meklējumu pārskats vai konkrētāk ‘’Par’’ sadaļas konspekts informē, ka Ascent to Empire var uzskatīt par prīkvela sēriju 400 gadus pirms citas 1992.gadā publicētas Furies duoloģijas. Fakts, kas nebūt neietekmē lasīšanas procesu šīs sērijas ietvaros, ko tikai apliciena fakts, ka par ko tādu uzzina pārdomu raksta tapšanas laikā.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: MIRA
Manas pārdomas
EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.
Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.
Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.
Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.
Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.
Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.
Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.
Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.
Izlasīju:
Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)
Noklausījos:
Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2
J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6
Lasu:
Alex Kava – Whitewash
Klausos:
David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2
Lasīšu:
James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)
Dean Koontz – The Face
Klausīšos:
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.
Mark of the Fool fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!
Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.
Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.
Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.
Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.
Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.
Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.
Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.
Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.
Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.
Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.
Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.
No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.
The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.
Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.
Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.