Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Peter Stuart Smith – The First Apostle (Chris Bronson #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Signet

Manas pārdomas

Tu nopērc skaistu māju ar vairāku gadsimtu vēsturi burvīgā Itālijas lokācijā nepavisam tālu no Romas. Atliek vien to vēl renovēt un uzprišināt, lai kopdzīves gadi ar mīļoto sievu būtu vēl jo krāšņāki. Bet tad tavu nelaimi, kad vīra Marka komandējuma laikā celtnieki nejauši atklāj sienā iemūrētu senu akmeni ar latīnisku gravējumu uz tā. Protams, jau pirmajā nodaļā ieslēdzas romānu sakritības moments, jo sieva Džekija bija plānojusi doties Markam līdzi, bet tagad nejaušais atklājums un pašas ziņkārība aizsāk pakaļdzīšanos relikvijai un šokējošai patiesībai, ja tā nāktu dienas gaismā.

Tikmēr Krisam Bronsonam, policijas detektīvam Lielbritānijā, galvassāpes sagādā jaunās darbvietas tiešais priekšnieks, kuram kāda iemesla dēļ Kriss nepatīk tik ļoti, ka katru nedēļu gatavs atrast vai vismaz mēģināt to paveikt, kādu kļūdu darba pienākumu izpildē, pie kuras oficiāli piekasīties. Kad seko šokējošais zvans no drauga Marka par sievas Džekijas nāvi, vēl jo vairāk, jo slepeni to mīlējis, bet jūtas tai stiprākas bijušas pret Marku. Fakts, ko citiem nav atklājis, ja nu vienīgi bijusī sieva Andžela pati to izpratusi, kā dēļ skaitās bijusī. Bet atgriežoties pie mirušās Džekijas, sākotnēji izskatās pēc negadījuma, tad nesaskaņas darbā, plus fakts, ka Kriss labi pārvalda itāļu valodu, bet atraitnis Marks ne, atvieglo lēmumu doties tam līdzi.

The First Apostle izpilda visu, ko no šāda šubžanra grāmatas var sagaidīt, bet arīdzan nelauž nekādu jaunu, unikālu pieeju tam. Kā ļaundari, antagonisti galvenokārt jau detektīvam Krisam, ir Vatikāna nolīgts, bet ne pirmo reizi to abu pastāvēšanu vēsturē, Cosa Nostra organizētās noziedzības mafiozo grupu. Pats tās līderis Gregori Mandino vada seno artefaktu atrašanas, iegūšanas misiju, lai nepieļautu tajā glabātās informācijas nokļūšanu sabiedrības masās, kas varētu kalpot par Kristīgās Baznīcas beigu sākumu. Tik monumentāls un būtiski atšķirīgs no oficiālās vēstures, ar visu reliģisko mitoloģiju, kura daudziem jau teju reāla vēsture, ir vēsturei līdz šim zudušo artefaktu glabātā informācija.

The First Apostle sižets ne reizi vien, kā jau ar pirmās nodaļas piemēru, tā arīdzan vēlāk, kad Krisam un Markam esot attiecīgajā mājā, tajā ielaužas Gregori pakalpiņi, bet tos veiksmīgi aizdenot, netiek ziņots vietējai policijai un varasiestādēm. Argumenti no Krisa puses nestāv līdzi un ir acīmredzamā pretrunā loģiskai rīcībai un paša profesionālismam, bet tas, protams, izjauktu visu tālāko dramatisku notikumu un pavērsienu sižetu. Vai vēlāk, kad seno pavedienu atšifrēšanā un meklējumos iesaistās Krisa bijusī sieva Andžela (strādā Britu muzejā), kur, ja Kriss ir īstens Šerloks Holmss romāna pirmajā pusē, tad Andžela tāda kļūst vēlāk. Loģikas un dedukcijas spriedumi, kuri tā vien sakrīt, lai virzītos tuvāk dārgumu atrašanai.

Pirmavots tiem slēpjas Senās Romas un precīzāk Nero valdīšanas laikā, bet kuri nozūd šķietamā nebūtībā, mainoties valdniekiem. Lielāks iedvesmas un trillera cienīgu notikumu interpretācijas avots ir Albigensian jeb Cathar krusta karš 13.gadsimtā, kad pāvests Innocent III vēršas pret būtiski atšķirīgas kristietības sekotājiem, kuri arīdzan Katoļu baznīcas un to prakses aktīvi kritizētāji. Apvienojot abus vēsturiskos periodus ar subžnaru, kurā grāmatas varoņi atklāj senu un šokējošu noslēpumu, kā vārdā citi gatavi nogalināt, lai tas tāds paliktu (apšaudes un pakaļdzīšanās), The First Apostle ir visnotaļ izklaidējošs romāns, bet kuru nevajadzētu lasīt, lai labāk censtos tos abus izprast. Tāpēc jau eksistē dokumentālais non-fiction žanrs.

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.

Aaron Dembski-Bowden – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas Impērijas sastāvā. Varbūt ne vienmēr WB šo procesu piepilda tikpat veikli, kā citi leģioni, bet tad iekļaušanas procesa beigās var būt drošs, ka vēlāk nevajadzēs atgriezties pie nemieru plosītas pasaules, kurā kāds izdomājis tomēr sacelties.

Tad seko Imperatora personīgs lēmums ne tikai beidzot pēc vairāk nekā simts gadiem sodīt Lorgaru un viņa leģionu par Imperatoru kā Dieva sludināšanu, kas, kā vēlāki notikumi rādīs, maksās papildus leģiona lojalitātes zaudēšanu kritiskā stundā, kad koruptīvi spēki pavērš mīļo Horusu pret Cilvēces Impēriju. Ja vēl Imperators būtu izvēlējies par labu vienkārši smagi sodīt un pēcāk dot otru iespēju laboties, varbūt vēl WB paši neļautos tiem pašiem Haosa un Warp spēkiem, kuri savā varā pakļauj Horusu, bet viņam kāda iemesla pēc jānokaunina Lorgars un tā sekotā cita Ultramarines un tā primarka Roboute Guilliman priekšā. Līdz ar to labais nodoms tiek sagandēts teju uzreiz.

The First Heretic romāns aizsāks ar minēto sodu un kaunināšanu 43 gadus pirms Warmaster Horusa nodevības un pirmās lielās uz Istvaan V planētas. Šis ir kā vēsturisks romāns par WB un visiem sākotnēji labajiem nodomiem, lai it kā palīdzētu cilvēci ievest apgaismībā, bet ātri top skaidrs, ka Lorgars jūtas vien aizvainots un visādi citādi apbižots, lai to izmantotu kā ieganstu atriebībai pret nu jau par viltus Imperatoru saukto valdnieku un ģenētisko tēvu.

Personāži, no kuru skatpunktiem grāmatas notikumi tiek atspoguļoti ir gan pats primarks Lorgars, gan vienkāršāki ļaudis, kā civiliedzīvotāja Sairīna, kurai palaimējas izdzīvot (paliek akla) Khur planētas galvaspilsētā Monarhijā, kad to kā sodavietu pirmajā daļā Imperators izraugās, gan viens no WB leģiona augsta ranga astartēm Argel Tal, kurš salīdzinoši ar citiem kolēģiem un cīņu brāļiem visilgāk noturas pretim koruptīvajiem spēkiem, kuriem tos pakļauj pašu primarks.

Pēc incidenta uz Monarhijas WB teju uzreiz parāda izpausmes uz āru, ka tā iekšienē, tā pārvaldīšanas stilā sāk noritēt pārmaiņas. Vairs WB nedod jaunatklātām planētām pārdomu laiku grib vai negrib tie pievienoties Impērijai labprātīgi. Ja ne, tad ne, bet diemžēl ‘’Nē’’ atbildes gadījumā iznīcību sagaidu simtprocentīgi visu populāciju. Tuvs Argela kolēģis un varbūt pat par draugu saucams biedrs Xaphan salīdzinoši ir krietni aizrautīgāks, tam pat ne prātā neienāk doma skumt par to, kādas gan kulturālās un cita veida vērtības šādi netiek iznīcinātas.

Nav jau gluži tā, ka viena vienīga izvēle tā pēkšņi būtu novedusi Word Bearers leģionu nodevības neceļos, lai vēlāk nekas nebūtu pašsaprotamāks, kā pievienošanās Horusam. Bet katru reizi, kad būtu bijusi iespēja uz mirkli iepauzēt, tik tiešām pārdomāt, ko grasās pasākt, tiek palaista garām. Aizvainojums un apkaunojums gan nesanais, gan ilgtermiņa pirms tam, ka Imperators, pēc uzrašanās uz WB planētas, to iekļaušanas Impērijā un tās leģionu sastāvā, ne ar vienu vārdu nav licis pirms tam pārtraukt iesākto. Kaut gan reliģijas un jebkādu dievu pielūgšana, kur nu vēl paša pielūgšana, it kā visiem zināms aizliegums. Šajā aspektā vēl nāk prātā vēlāk izveidojušamies pagrīdes grupa Lectitio Divinitatus, kas šajā gaismā atskatoties, liek apšaubīt, vai un kāpēc tik bargi un publiski WB un Lorgars tika sodīti.

Bet tādi nu ir notikumu apstākļi, vien lasītājam nākas tos izbaudīt, lai nonāktu līdz trešajai, noslēdzošajai daļai, kurā vairs nav pārsteigumu par to, kurā civilkara pusē WB nostājas. Vien nožēla, ka tā tam bijis jānotiek.

Izlasīju, lasu, lasīšu #268 (14.10-03.11)

Izlasīju:

James Swallow – Nemesis (The Horus Heresy #13)

Rebecca Coleman – The Kingdom of Childhood

Kate Morton – The House at Riverton

Noklausījos:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #8-10

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Lasu:

James Swallow – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Klausos:

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1–4

Lasīšu:

Peter Stuart Smith – The First Apostle (Chris Bronson #1)

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Klausīšos:

Derek Slaton – Dead America – The Complete Third Week and Northwest Invasion #24-47

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir klāt Oktobris, Helovīna mēnesis, kas nozīmē, ka var lasāmsaraksta priekšgalā izvirzīt ar zombiju un citu pārdabisko mošķu saistīto. Jāatzīstsas Dead America par izvēles mērķi galvenokārt kļuvusi, jo lielās sērijas (teju 100 grāmatas) ietvaros tā smuki ļaus iedzīt Goodreads kvantitatīvā izlasīto grāmatu skaita mērķi un, atlicinot šo to nākošajam gadam, iekrāt tur handikapu, lai var ar mierīgāku prātu atlicināt vairāk laika lapaspušu skaita ziņā krietni apjomīgākām sērijām.

Diemžēl Dead America zombijisma ziņā nepiedāvā lasītājam tikpat kā neko unikālu. Sākot jau ar apokalipses iestāšanās iemesliem (bioterorisms) un beidzot ar nebeidzamo cīņu pret zombiju hordām, kuru laikā ļaut biežāk jau maznozīmīgākiem tēliem ņemt galu. Kaut gan ‘’maznozīmīgāki’’ būtu dāsni teikts, jo individuālās grāmatas tik īsas, primāri uzmanība jāvelta centieniem pieveikt šķietami nebeidzamos zombijus, ka autoram Derek Slaton diži neatliek daudz laika, lai galvenos, biežāk manāmos, tēlus padarītu tādus, kuriem var just vairāk līdzi.

Ostina, Teksasas štatā, un pirmās mini sērijas Dead Texas galvenā varone Leisija Spārksa ir vien nesen uzsākusi darbu policijā, vēl cīnās pret seksimu vīriešu dominētajā darbavidē, kad kāds terorists, kurš vēlāk sērijā netiek pieminēts par savu uzbrukuma mērķi izraugās NFL futbola spēli. Stadions pilns arīdzan ar ziņkārīgiem tūristiem, neko sliktu nenojaušot par vīrusu, kas palaists to vidū, un pieļauju, ka pat sērijas katalizatora iegansts nenojauš, cik jaudīgu zarazu palaidis pasaulē. Bet interesanti pēdiņās, ka vēlāk sērijā iespaids, ka tēli vairs neuztraucas par saslimšanu un vienīgais jaunu zombiju rašanās mehānisms ir ar kodiena spēku.

Varbūt ierobežotā apjoma vai kādu citu ietekmējošo faktoru dēļ, bet ar visu to straujais temps, kurā tikpat kā vienas dienas laikā no ‘’viss kārtībā’’ un visi bauda dzīvi līdz sabiedrības un valsts sabrukumam apokalipses dēļ šķita par strauju, vai vismaz nepilnvērtīgi atspoguļots, lai šķistu ticams. Tā arī pie sirds negāja ne viena vien tēla kāre uz lamāšanos, kam, lai tas šķistu pieņemami, pietrūka konteksts par tēlu, kam par labu piemēru var minēt Gibsa tēlu no Commune sērijas.

Turpinot vispārējo Dead America sēriju tās Pirmās un Otrās nedēļas sērijās, var labā nozīmē uzteikt centienus lokalizēto katastrofu atspoguļot plašākā, nacionālā līmenī, kas pietrūka Dead Texas ietvaros. Tā Dereks Sleitons piedāvā ieskatu, kā ar cīņu pret zombiju apokalipsi tiek galā personāži Ziemeļkarolīnas štata Šarlotē, pierobežā ar Meksiku El Paso, vairāk ASV vidiene, Portlendā un vēl vairākās lokācijās. Vienīgais, ka, lai arī lokācijas, varoņu vārdi (bieži vien kartona tēli) atšķiras, tad pēc būtības būtu varējuši būt arī tie paši, jo lielos vilcienos sižeta būtība – zombiju galināšana, jaunu izdzīvojušo uzņemšana savā grupā vai pat cīņa pret tādiem, kuri, likumsargiem un valsts iekārtai teju sabrūkot (kaut arī prezidents eksistē un cenšas saglābt, ko var), uzskata par iespējamu pašiem sākt skaldīt un valdīt.

Dažādajās lokāciju minisērijās, kā Heartland, Portland vai El Paso, ir pa savam tēlam, kurus ar citiem nesaujaukt, bet tādu ir retums. No Heartland sērijas izceļams tās gaitā par kapteinis kļuvušais Džons Kersijs un viņa biedru un kolēģu centieni apvienoties ar citām armijas grupām, to mērķis Sietla, kuras atkarošana šķiet būs viens no lielajiem sižetiksajiem punktiem Trešajā Nedēļā. Vai jaunietis Zions Portlendā, kuram nav tā pati glaimojošākā pagātne pirms apokalipses, bet kurš jau pirms tās bija apņēmies laboties, kļūt par labāku personu un nu atrod sevi, kā līderi, zem kura vadības apvienot tuvākās apkārtnes izdzīvojušos. Vai El Paso pierobežas pilsētas detektīvs Rodžers, kuram jau tā pietiek darba pilnu roku cīņā pret zombijiem, kad papildus jautrībai pievienojas un vara vakuuma vietu ieņem no Meksikas puses iebrucis Riveras kartelis. Labi vēl, ka starp tiem ir kāds ar cilvēciskāku sirdi, kā Rodrigess, kuram atbilde uz visa veida problēmām nav bezjēdzīga civilo nogalināšana, bet arī ar nosacītiem sabiedrotajiem ienaidnieka pusē, ilgtermiņa izdzīvošanas risinājuma atrašana sagādā nevienu vien galvassāpi un upurus.

Dead America nebūt nav kaut kas drausmīgi nebaudāms, bet brīžiem var just iedvesmu vairāk no filmu un seriālu pasaules. Vien jārēķinās, ka, ja ir vēlme lasīt zombiju sēriju, kas ar vismaz kādu niecīgu daļu ar kaut ko atšķirtos no minimālās žanra klasikas standarta, tad šis nebūs tas. Turklāt līdzīgs sižetiskais stils ieturēts visu divdesmit trīs grāmatu garumā, kur vien uz Otrās Nedēļas sērijas beigām iezīmējas kāds lielāks, taustāmāks plāns censties ‘’attīrīt’’ valsti no dzīvajiem miroņiem.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #8-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš He Who Fights with Monsters sērijas sākuma Builder pasauļu veidotāja dievība, tā izveidotais kults uz fantāzijas Pallimustas pasaules bijis Džeisona pirmais, lielais ienaidnieks, kura ambiciozo plānu izjaukšanā neviens nav spējis stāties līdzās zemietim Džeisonam Asano, kurš vien nesen uzlīmeņojies uz Sudraba spēka rangu. Bet, lai arī astotā sērijas grāmata joprojām ir par un ap cīņu pret Bilderu un tā spēkiem, dažādiem sekotāju kultiem, tad pie apvāršaņa un devītas, desmitās sērijas grāmatas ietvaros pavisam noteikti, Bilders tiek vismaz uz laiku pabīdīts sāņus, lai tā vietu, kā galvenais drauds ieņemtu cits biedējošs spēks.

Kā jau pienākas fantāzijas romāna sērijai, kurā tās galvenais varonis no grāmatas uz grāmatu kļūst spēcīgāks, tad tāds pats liktenis lemts arī Džeisonam. Vien šoreiz ar to atšķirību, ka Džeisona pretinieki jau no sākta gala ir krietni spēcīgāki par viņu pašu, bet, tas no reizes uz reizi neliek Džeisona apņēmībai un gribasspēkam saskriet papēžos. Panākts tiek tieši pretējais efekts, lai ar visu iespējamo spītu un vēlmi pierādīt, ka naidnieks savā augstprātībā smagi kļūdās, tiktu pie smagi izcīnītas uzvaras, kas savu reizi prasa arī kāda līdz tam tuva kompanjona un piedzīvojumu gaitā iegūta laba drauga dzīvību.

Kas zina, vai Džeisona Asano tēls jau vairākas grāmatas atpakaļ nebūtu daļēji spiestā kārtā, daļēji iedzīts šķietami neizbēgami nežēlīgu, brutālu izvēļu slazdā, lai netiktu samalts miltus, un jau sen nebūtu kļuvis par vislielāko sērijas ļaundari, ja ne minētie kompanjoni, sākot jau ar Farru, kurai iepriekšējās sērijas grāmatās uz Zemes (papildus tuvākajiem radiem) liels nopelns, lai Džeisons nenoietu no ceļa, tā citi (Sofija Vekslere, Belinda, astrālās maģijas eksperts Klaivs u.c.) tagad uz Pallimustas pasaules no viņa iepriekšējās un tagad atjaunotās piedzīvojumu komandas.

Diemžēl kā uz Zemes, tā arī tagad tie, kuri vien tagad sastop Džeisonu, vien leģendām un tenkām apvītās baumās līdz šim dzirdējuši par viņu, pirmais iespaids par piedzīvojumu meklētāju nav no tādiem, kas jau uzreiz liktu rasties cieņpilnai attieksmei un uzticībai par iepriekš paveikto. Jāatzīst, ka savā ziņā vaina uz šo jāuzņemas pašam Džeisona tēlam, kurš nebūt nav uz mutes kritis, bet tieši šis aspekts savu reizi nospēlē pretējo efektu, pat ja sērijas ietvaros kalpo kā labs humora avots. Tomēr ar visu to atrodas ne viens vien spēka un varaskārs personāžs, kurš nespēj saprast kā parasts Sudraba ranga piedzīvojumu meklētājs spējis iegūt tik lielu spēku neatbilstoši savai ranga pozīcijai. Līdz tam nebūtu pat prātā ienācis, ka prasts Sudrabs tik neuzpiesti un kā savējais regulāri, kā līdzīgs pret līdzīgu sarunātos ar Dimanta ranga indivīdiem, kur nu vēl dieviem. Un līdz ar to Džeisons kļūst par mērķi šiem indivīdiem, lai ar labu vai biežāk varu izpiestu tā noslēpumus.

Atliek vien debatēt, kuram par laimi vai nelaimi, ka Džeisona dienaskārtību nodarbina krietni būtiskāki jautājumi, lai pārāk ilgi sevi nodarbinātu ar, tā teikt, sīkām vienībām, bet tas nenozīmē, ka tie neatņem tik būtisko laiku, lai uz Pallimustas paveiktu to pašu un stabilizētu lielus starpdimensionālus spēkus, kas novērstu kā vienas, tā otras pasaules iznīcināšanos dievības Bildera dēļ. Kaut gan vispirms tiekot galā ar briesmoņu uzplūda sērgu, ko katalizē Džeisona un Farras atgriešanās, un pēcāk Mesendžeru iebrukums (pirmajā paragrāfā minētie citi spēki) nerada steidzamības iespaidu, pat ja šis aspekts netiek piemirsts un ir galvenā varoņa, tā sabiedroto prātā turēta.

Šie Mesendžeri, lai arī pirmajā to uzrašanās momentā tiek stādīti priekšā kā teju vispārākā radību rase, kāda vien eksistējusi, ka citiem to sauktām zemākajām rasēm pašsaprotami būtu tiem jākalpo vai jātiek iznīcinātām, tad devītās un vēl jo vairāk desmitās sērijas gaitās Džeisons līdz ar lasītāju atklāj, ka, lai cik absurdi tas pirmajā momentā nešķistu, tad šie Mesendžeri drīzāk saucami par upuriem. Līdz ar to caur Džeisona tēlu, tam cenšoties šo konceptu īstenot realitātē, jācenšas citus pārliecināt, ka automātiska atriebība, ja ir iespējama žēlsirdība un otras iespējas sniegšana, nav vājuma izpausmes izrādīšana. Personīgā izaugsme, paškontrole un citu atbalsts, lai ne pats Džeions, ne citi kompanjoni un sabiedrotie nekļūtu par to, pret ko paši cīnās.

Lai arī šīs trīs He Who Fights With Monsters grāmatas nebūt nav sliktākas par iepriekšējiem sērijas turpinājumiem, tad piezogas iespaids, ka sērija neizbēgami sāk tuvoties pārāk gari iztieptam statusam, kad vienu draudu nomaina cits un sižetu šādi varētu turpināt tikpat kā bezgalīgi.

Kate Morton – The House at Riverton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

20.gadsimta nogalē 98 gadīgā Greisa Bredlija (agrākā Reeves), kā jebkurš līdzīga vecuma cilvēks savā mūžā piedzīvojusi nemazums pārdzīvojumu gan personīgajā dzīvē, gan pasaules lielajos notikumos. Greisas gadījumā stāsts ir no pirmās kategorijas, bet, lai tiktu līdz The House of Riverton aprakstā minētajam traģiskajam notikumam, savu stāstu Greisa aizsāk tā pirmsākumos, kad 14gadu vecumā 1914.gada augustā uzsāk strādāt, kāds varētu teikt kalpot, Rivertonas namā pie lorda Ašburija.

Ja ne uzņēmīgas režisores Urzulas vēlme uzņemt filmu, kuras centrālais notikums ir viesības un kāda mūsdienās vairumam piemirsta dzejnieka pašnāvība (oficiālā versija), Greisa, kā citās reizēs, būtu turpinājusi apspiest visas ar Rivertonu saistītās atmiņas, bet viena vienīga vēstule no Urzulas par vēlmi ar viņu konsultēties, kā arīdzan mazdēla nozušana pēc sievas nāves, mudina Greisas prātu atgriezties pagātnē. Vēl jo vairāk, kad tuvojoties pašas dzīves pēdējiem brīžiem, pagātnes notikumi Rivertonā, draugi, paziņas un citi personāži no attiecīgā laika ir vieglāk atsaucami atmiņā nekā kaut kas vakar vai aizvakar noticis. Kad nav pat nepieciešams ticēt spokiem un gariem, lai agrākais šķistu kaut kas reālāks un tuvāks.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā un svešā vietā nav viegls. Varbūt pat Greisai netiktu tikusi piešķirta iespēja Rivertonā, ja ne pašas māte kādreiz nebūtu kalpojusi tajā, ar kuru pašu saistās kāds būtisks pagātnes noslēpums, kas licis pamest lokālu. Tā teikt, atvērta vieta citam romānam, kuras centrālie tēli ir Greisas māte un viena no lorda Ašburija dēliem Frederiku. Tā vietā var sekot līdzi Greisai tās gaitās nu jau mūsdienās zudušā pasaulē. Bet kā jau allaž, tad vecāka gada gājuma ļaužu, šķendējas par jauno paaudzi, par sociālajām normām, kuras ne visi vairs grib un spēj ievērot.

The House of Riverton mijas ar fragmentiem no Greisas tagadnes viņas super-seniores gados, kur pati nu jau kļuvusi par aprūpējamo, kamēr atmiņās pati bijusi tā, kurai uzticēts, līdz ar citiem kolēģiem, gādāt par citiem, pat ja pašai nemaz tik daudz gadu. Interesants, atmiņā paliekošs dialogs ar 17gadīgu aktrisi, kura grib izprast sev uzticēto tēlu, lai labāk to attēlotu, bet no savas mūsdienu perspektīvas nespēj izprast agrāk tik pašsaprotamās attiecības, pat ja draudzīgas un savstarpēji ar cieņu pilnas, starp saimniekiem un apkalpojošo personālu.

Bet vienlaikus, kaut arī Rivertonas iemītnieku, sākot ar lordu, tā atvasēm un beidzot ar mazbērniem, kur centrālā loma ir Frederika bērniem Hannai, Emmeline un Deividam, attieksme pret padotajiem nav nicinoša, kur katrs mazākais pārkāpums tiktu bargi sodīts, tad tiek saglabāts aspekts, kurā to klātbūtne tiek ignorēta (teju kā mēbele vai noderīgs un vajadzīgā brīdī pasaucams instruments), uzskatīta par tik pašsaprotamu, ka to klātbūtnē var sarunāties par ļoti plašu tematiku spektru, ko citkārt sava līmeņa statusa personai neuzticētu.

Pirmais pasaules karš romāna ietvaros Rivertonai neiet secen. Pati karadarbība paliek fonā, bet uz lapaspuses vairāk izjūtamas tā sekas, kad no vīru puses tie vai nu tiek iesaukti vai paši piesakās, bet daža laba sieva piesakās brīvprātīgi kādā ar karu saistīta palīdzību vietējā līmenī. Visspilgtāk gan tas izpaužas, kad mājās atgriežas tiem, kuriem no malas šķiet palaimējies palikt starp dzīvajiem, bet pašiem varbūt nemaz tā nešķiet, jo tikusi tā laime ciest no vēlāk nosauktā PTSD. Kā ietekmē ir vien čaula no agrāk pieredzētā, ko ne pašam, kur nu vēl citam izprast, kad tie sagaida, ka persona atgriezīsies ierastajās gaitās, kā agrāk, tā it kā nekas šausminošs nebūtu pieredzēts.

Pirms tam gan, vēl kara laikā Greisas pienākumu slogs top lielāks, pievieno tam nejaušu agrāku sastapšanos ar Frederika atvasēm un varbūt aiz līdzīgā vecuma draudzīgu sapazīšanos, lai ar laiku Greisa kļūtu par Frederika vecākās meitas Hannas galveno kalpone, pat uzticības persona pieaugot, iesoļojot precētas sievas lomā.

Cik gan atšķirīgas ir Greisa un Hanna, tā arī tās četrus gadus jaunākā māsa Emelīna. Kamēr Greisa, neskatoties uz tās pozīciju kā kalponei, ir ticis zināms dzīvesprieks, tad Hanna ilgojas dzīvē pēc kā vairāk, pēc kāda piedzīvojuma un pasaules apskatīšanas. Nelīdz arī brīvības un neatkarības gars, izlauzties no tai kā sievietei uzliktatajām sociālajām normām, ko uz brīdi šķiet ļauj apiet precības ar baņķiera dēlu Teodoru (fonā Rivertonas saimniekam Frederiks tā biznesu pēckara ekonomikā spiests pārdot, ir arīdzan citi pārdzīvojumi), bet drīzvien pirmslaulību solījumi tiek piemirsti, kā nebijuši. Tad vai ir jābrīnās, ja dzīvē negaidīti uzrodas jaunības dienās uz laiku sastaptais Roberts, karā mirušā brāļa Deivida draugs, tagad rakstnieks, dzejnieks, kurš ar piesaista ar stāstiem no ceļojumos pieredzētā, kurš piedāvā tik vilinošu iespēju izlauzties no viemuļā krātiņa ar paredzamu dzīves gaitu.

The House of Riverton piedāvā ielūkoties aizejošajā aristokrātijas pasaulē no vairāku tēlu perspektīvām, sekot un pārdzīvot līdzi, kā, tā teikt, vienkāršajam cilvēkam Greisai, tā arīdzan Hannai un viņas burbulī virpuļojošajiem personāžiem. Vēsturisks romāns, kuram autore Kate Morton šoreiz izvēlējusies piešķirt traģisku noslēgumu (neticēt aprakstam un oficiālaji versijai), bet, kur iederētos arī atšķirīgas versijas un nekas nebūtu pretim.

Rebecca Coleman – The Kingdom of Childhood

vLinks uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mira

Manas pārdomas

No malas varētu šķist, ka Džūdijai 43 gadu vecumā vairāk vai mazāk, kā jau jebkuram, varētu būt sanākusi izdevusies dzīve. Ir sasniegti stereotipiskie mērķi ar sievu, bērniem, kuri jau drīz paši savā dzīvē, kā arī stabils darbs bērnudārzā, kas ir daļa no lielākas Waldof izglītības kompleksa līdz pat divpadsmitajai klasei. Tomēr, kā tas nereti gadās, tad ārējā fasāde var būt maldīga, aiz kuras slēpjas ne tas vien, kas iespējams kalpo, kā vainu mīkstinoši, bet ne attaisnojoši apstākļi.

Mīļais vīrs Rasels jeb vienkārši Rass jau teju trīs gadus šķiet ir precējies drīzāk ar savu doktorantūras darbu, liekot Džūdijai sajusties labākajā gadījumā attālā otrajā vietā. Tikmēr ar dēlu Skotu vairs reti kad sanāk atrast kopīgu valodu, bet meita Megija, kura jau apmeklē augsto skolu, nu ‘’atklājusi’’ reliģiju un ir dusmīga gan uz vecākiem, gan uz Waldorf skolas sistēmu par līdz tam tai samācītajiem meliem un nekrietnajām nepatiesībām.

Ar viso šo uzskaitīto, vai var vainot pēc izklaidēm un intelektuālākām sarunām (tas gan vien pašā sākumā) izsalkušo Džūdiju, kad tā nejauši iepazīst dēla akapella kora biedru sešpadmit gadīgo Zaku, kuru pēc vienas kora nodarbības pats Skots piedāvā, ka māte to var līdz mājām aizvest. No šīs vienas reizes un dažiem 18+ stila pārmītiem jokiem varbūt nekas arī neuzsāktos, bet tā nu liktenis lemj, ka pati skolas vadība piespēlē izdevības. Katru gadu uz Ziemassvētkiem Džūdija palīdz sagatavoties rokdarbu un amatniecības labdarības tirdziņam, un tā nu šogad Džūdijai likts uzraudzīt Zaku, pieskatīt viņu. Kā par nelaimi vai tieši otrādi, Zaks ir tiks aizrautīgs skolas amatniecības telpu izmantotājs, ka tam jālūdz, lai Džūdija ziedotu savu brīvo laiku arī brīvdienās, jo viens pats Zakam tur nav ļauts darboties, bet tādās tuvumā nav neviena nav, kas neļautu piezagties sliktām, nepareizām domām.

Viena nejauša darbība, iekšēji sakrājušās dusmas uz vīru par viņas atstāšanu novārtā, lai tiktu izmantota iespēja skūpstam, kas gandrīz jau tajā pašā reizē izvēršas arī tālākās darbībās, bet romāns dod tēliem iespēju apdomāties un pārdomāt savu rīcību, jo tos tikpat nejauši iztraucē, bet ne tā lai redzētu, kas notiek, Zaka māte. No Zaka puses puisis nav nekāds mazais bērns, lai nesprastu, ko pats dara, bet noteikti lielāka atbildība un teikšana pieder Džūdijai kā pieaugušajai. Kas zina, ja ne Zaka klases un kora biedrenes Fairenas neizskaidrojami noraidošā un ignorējošā attieksme pret Zaku pēc kopīgi pavadītas nakts, kad pašam puisim šķitis, kā viss bijis un noritējis pēc labākajiem standartiem, Zakam nebūtu pēc tam bijis iegansts uzsākt ar Džūdiju, ko vairāk.

Viscaur grāmatai vijas cauri arīdzan nesen mirušās Džūdijas kolēģes un vēl ilgākas tuvas draudzenes Bobijas nāve pēc smagas un ilgstošas cīņas ar vēzi, kam Džūdija joprojām nav tikusi pāri. Tā arī ik pa brīdim atmiņas fragmenti no bērnības laika Rietumvācijā, kur dzīvots tēva darba dēļ, un ar traumām tajā laikā attiecībā uz vecākiem – mātes garīgo saslimšanu un tēva sānsoli, kuru Džūdija nejauši uzķer. Tā teikt, dienas beigās, pavisam sakarīgs cilvēks (Džūdija), kuram tā negadās… Ja vien bez darba un ģimenes dzīves pašai būtu kāda sevis izklaidējoša nodarbe, lai vērstu domas citā virzienā.

Goodreads lapā The Kingdom of Childhood vidējais kvantitatīvais vērtējums nebūt nav uzskatāms par augstu, bet tīri personīgas aizdomas, ka tas drīzāk saistīts ar grāmatas acīmredzami kontroversālo tematiku, kas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir tabu. Bet citādi romāna prozu, tās sižeta gaitu un notikumu attīstības loģiku par sliktu un zemē metamu nevarētu saukt. Romāns pat sevi piebremzē un neiet tik tālu, lai nostādītu galvenos tēlus publiskā skandālā. Pietiek jau ar pašu individuālo attiecību un psiholoģisko drāmu. Džūdija un Zaks ir vismaz tik atbildīgi, lai izsargātos, bet bez grūtībām ir iespējams saskatīt sižeta attīstības variantu, kurā tas tā nav.

James Swallow – Nemesis (The Horus Heresy #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Horusa sacelšanās jau ir miljoniem prasījusi to dzīvības un varbūt pat miljardu miljardi vēl nākotnē pirms viņu apstādināt. Bet, ja nu pastāvētu variants, iespēja, kā to visu novērst pirms vēl tā spēki sasnieguši Saules sistēmu un cilvēces dzimto planētu, ja nu varētu nokomplektēt specaģentu, īpaši trenētu slepkavu komandu, kuras uzdevumus būtu nogalināt Horusu, tādejādi apstādinot pilsoņkaru pirms tas vēl īsti sācies.

Pat ja sekmīga izpilde prasītu visu to dzīvības un daudzu skatījumā izmantotās metodes, lai arī šķietami bez goda un slepenībā veiktas, būtu tā vērtas. Tā Nemesis grāmatas pirmās daļas sākumā diezgan būtisks lapaspušu apjoms tiek veltīts par Execution Force nosauktās komandas sapulcēšanai, ko dara paši, sākot ar tās līderi snaiperi Eristede Kell. Komandas savākšanu vienkopus jāveic pašiem, jo nevar atļauties, ka pat mazākā bauma par Horusa atentāta plānu taptu saklausīta nevajadzīgajās ausīs, jo var būt drošs, ka Imperatora nodevēja Horusa pusei par labu gan uz Terra, gan citviet darbojas tam lojāli personāži.

Paralēli tam, nešauboties, ka vien sakritības pēc, arī Horusam par labu tiek perināts paša Imperatora atentāta plāns, kas varbūt aizsākts krietni senāk. Pat ja sākotnēji projekts aizsākts ar citiem slepkavošanas mērķiem, tad nu pienācis brīdis, tas liktenīgais vēstures moments, kad to pavērst pret augstākā ranga mērķi, kāds vien var būt. Ja Execution Force sastāvā ir seši biedri un nevienu no tiem par parastu mirstīgo nenosauksis, tad pretējā pusē ir tik viens vienīgs, kurš sevi sauc par Spear. Lai arī Šķēps darbojas vienatnē, tikai tādēļ vien viņa izredzes nav sešreiz mazākas par Execution Force. Kaut gan atklātā cīņā ar astartes leģionāru, būtu kā vieniem, tā otram jānopūlas, tad katram piemīt īpašas, dažs labs varētu teikt pārdabiskas un ar warp ēteri saistītsas spējas, kuras ne visos cilvēces apgūtajos Visuma nostūros būtu ieredzētas un paciestas.

Nemesis sižets sadalīts divās daļās un ar Šķēpu saistītā norit uz stratēģiski un ģeogrāfiski nozīmīgas planētas Dagonet, kura turklāt bijusi viena no pirmajām, kuras toreiz vēl Imperatoram lojālais Horuss pievienojis Impērijas sastāvam. Uz tās pēdējā laikā pastiprinājušās īpatnējs slepkavību vilnis, mīklainas pazušanas, kuras tā vien šķiet saista čukstus, pār plecu atskatoties, pieminēts Horusa vārds. Dažā labā, turklāt vēl brutāli asiņainā un šķietami bez vainīgajam slepkavam atrodama izskaidrojuma, nozieguma vietā atrodami asinīs (ar savām vai upuru) izveidotām astoņstūru zvaigznes simboliku. Šo satraucošo slepkavību izmeklēšana uzticēta detektīvam Yosef Sabrat un viņa pāriniekam Daig Segan. Bet drīz vien abi atklās sevi atrodamies citu plānos krietni virs pašu galvām, vai citiem vārdiem un tieši sakot, dziļos sūdos.

Būtiska grāmatas tematika ir arīdzan Lectitio Divinitatus reliģiska kustība, kas pagaidām vēl darbojas vien paklusām, jo Impērijā jebkāda veida reliģiska dievu vai cita līdzīga veida pārdabiskā pielūgšana ir aizliegta, dominē vien strikta ‘’ticība’’ visam zinātniskajam un nekādiem tur pesteļiem. Šajā ziņā Lectitio Divinitatus iet soli vēl uz priekšu, jo tie pielūdz pašu Imperatoru kā Dievu ar lielo burtu, kā cilvēces glābēju un teju visu zinošu. Ticīgs biedrs atrodams arīdzan starp Execution Force komandas biedriem, un ne visi ir tiek iecietīgi, lai to atklājot, to tā vienkārši atstātu eksistējam, kas visiem sižeta gaitā netop zināms, bet spēlē gana būtisku lomu, lai tiktu pieminēts.

Imperatoram par labu noteikti nāk faktors, ka viņš ir teorētiski reāli satikt iespējama persona, nav abstrakts ideju kopums, kas kaut kur neviena neredzēts mīt. Bet viszinošajā un ārkārtīgi spēcīgajā faktorā (spēcīgāks par primarkiem) ienāk debatējams jautājums, kādēļ gan tad vajadzīgs pieļaut postošos nemierus, cita veida netaisnības un pārdzīvojumus, kas, protams, rodas jebkurā ticībā, dzīves realitātē, bet attiecībā uz Horusa nodevību šķietami nevajadzīga traģēdija, kas sev līdzi parauj daudzus jo daudzus, un nav attiecināms vien uz pašu Imperatoru un tā ‘’dēliem’’ primarkiem.