A Silent Voice būs stāsts par kurlu meiteni Shoko, kura, pārceļoties no vienas skolas huligānu dēļ, visai drīz atklāj, ka ir nonākusi visnotaļ līdzīgā situācijā, jo viņa nonāk jaunās klases huligāna Shoya uzmanības centrā. Septiņu krājumu sērijā pirmais kalpo kā lasītāja iepazīstināšana ar pagātnes situāciju sākumskolā pirms aizsākas pamata stāsts varoņiem esot jau vidusskolā.
Shoya-m viss rit jautri un forši, apceļot Shoko līdz vienam brīdim, kad Šoko atkal pārceļas uz citu skolu, un Šoja pats tiek izstumts no jebkāda veida draugu loka ne tikai attiecīgā gada klasē, bet neslava turpina sekot arī citur. Visai smagi morāls stāsts, kas pamudina Šoju pārdomāt savu rīcību, lai rastos vēlme laboties, kad piecus gadus vēlāk abiem atkal sastopoties vienā skolā, Šoja vēlas atlīdzināt pāridarīto ne tikai ar vārdiem, bet arī ar jūtamiem darbiem, piemēram, iemācoties zīmju valodu. Tā vien šķiet pat, ja Šoko plašā sirds ir gatava piedot, tad Šoko māte un māsa ir pilnākas ar aizdomām par Šojas ‘’patiesajiem’’ nodomiem tik atšķirīgai uzvedībai tagad.
Attiecībā uz Šoko kā pirmo mīnusu sērijai un tādējādi autoram gribējās pievilkt par Šoko ielikšanu klasē, kur viņa ir vienīgā ar īpašām vajadzībām un skolotāji nav zinoši, lai integrētu viņu mācību procesā, nekaitējot nedz meitenei, nedz citiem, un skolā kā tādā, kura acīmredzami nav piemērota Šoko vajadzībām. Tomēr stāsta gaitā izrādās tā ir ‘’skarbā mīlestība’’ no mātes puses, kura šādi cenšas norūdīt meitu rūgtajai dzīvei lielajā dzīvē, kur lēmuma pieņemšanā varbūt nāk iekšā cita veida kultūra, bet vienalga šķiet no malas greiza loģika. Par otru gan šķiet būtu iemesls piekasīties vairāk, ja vien nezināšana nav manā pusē, jo radās iespaids, ka vienā brīdī Šoko ir pilnībā nedzirdīga, bet vēlāk vienkārši izteikti vājdzirdīga, un tādu iespaidu rada Šoko esošais dzirdes aparāts, kas tā vien šķiet nekad sērijas gaitā nefunkcionēja, un par alternatīvu saziņai tiek izmantots papīra bloknots vai žesti un mīmikas.
A Silent Voice nav tikai un vienīgi kādreizējā huligāna Šojas labošanās stāsts. Sērijas gaitā Šoja ir ap sevi un Šoko savācis vēl piecus draugus (daži no tās pašas sākumskolas klases), kuri katrs savā veidā tagad ir kļuvuši nobriedušāki, ja vien to vēlas atzīt un piekopt ikdienā.
Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.
Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.
Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.
Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.
Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.
Žurnālists Deivids Harvuds, pēc neveiksmīga karjeras soļa, pārceļoties no darba mazas pilsētas avīzē uz Bostonu, atgriežas atpakaļ vecajā vietā, kura tikpat ātri pagaist, jo teju nākošajā dienā laikrasts tiek slēgts un Deivids paliek pilnībā bez darba. Toties ar gana daudz brīvo laiku, lai pašrocīgi iesaistītos personīga rakstura izmeklēšanā.
Nav gluži tā, ka Deivids pats būtu aiz gara laika ko tādu meklējis, bet kas cits atliek, ja aizbraucot ciemos pie vienatnē dzīvojošas māsīcas Marlas, viņš pie viena sastop arī mazu zīdaini (puika), par kuru nav šaubu – Marla nevar būt viņa māte. Turklāt tas nebūtu pirmais māsīcas mēģinājums tikt pie sveša bērna, un loğiski rodas jautājums, kura bērns tas ir un kur ir viņa vecāki?
Tomēr ar Marlu, kuru pēc tēla rakstura un grāmatā attēlotā, gluži 100% par pašpietiekamu nenosauksi, saistās bēdīgs stāsts. +/-10 mēnešus pirms stāsta sākuma pati Marla (itkā) dzemdībās zaudēja mazuli (pēc citu daudzkārt teiktā meiteni, lai gan pašai savu atmiņu par to nav) un vēlāk mēğinājusi iznest no slimnīcas kāda cita mazuli. Tādēļ līdzīga atgadījuma atkārtošanās ne vienu pārlieki nepārsteigtu.
Tomēr tā vēl ir tikai aizberga redzamā daļa, jo Deivids zīdaiņa ratiņos atrod pavedienu par viņa izcelsmes vietu un steidz, puiku atdot vecākiem, bet tā vietā, lai atrastu abus vecākus esam kopā noraizējušies līdz nemaņai, Deivids ierodas norādītajā adresē reizē ar tēvu, bet sieva/māte virtuvē atrodas mirusi un acīmredzami nogalināta.
Ar to var aizsākties labs kriminālromāns, trilleris, kas sniegs tieši to, ko no laba minēto žanru pārstāvja var cerēt. Ir gana daudz ticamu aizdomās turamo, sākot jau ar pašu Deivida māsīcu Marlu, lai interesi noturētu līdz galam un lai lasītājs varētu just līdzi Deividam, kamēr viņš izmanto visus savus žurnālista talantus, lai vismaz attaisnotu māsīcu, ja ne gluži atrastu vainīgo.
Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.
***
Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)by Scott Lynch
Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.
Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.
Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu, ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.
***
The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1)by Alastair Reynolds
Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.
Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?
Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.
Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.
***
The Bone Field (The Bone Field #1)by Simon Kernick
Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.
Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .
Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.
Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.
Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?
Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.
Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky
Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.
Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.
Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.
***
The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch
Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’, cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.
Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.
***
The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell
Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).
Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.
Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām. Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.
***
Lab Girl by Hope Jahren
Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.
Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1955.g.)
Manas pārdomas
Divi Martini Čezlviti. Viens ar ievērojamu mantojumu jau tuvu dzīves beigām, bet otrs grāmatas sākumā ir gana augstās domās par sevi un ļoti bieži, ja vispār, pat neizdomājas par savu attieksmi pret citiem, kā draugiem un paziņām, tā arī pret kādu padoto vai kuru varētu citādi uztvert par zemāk stāvošu.
Bet jaunākais Martins nav vienīgais, kurš cierē uz vecākā Martina mantojumu. Par vienu no uzskatāmākajiem sliktajiem tēliem grāmatā nostādīts arhitekts misters Peksnifs, kurš vismaz savos izteikumos ir pats tikumības, smalkjūtības un visu citu iespējamo labo īpašību apkopojums, bet tāds ir tikai vārdos, kam kā viens no piemēriem kalpo no saviem skolēniem mācību nolūkos uzdoto projektu vēlāka uzdošana par saviem vien izmainot pāris detaļas jau reālos naudu un reputāciju ienesošos projektos. Tomēr vismaz līdz šim Peksnifs ir spējis uzcelt pietiekami spēcīgu reputāciju, lai patiesā projekta izstrādātājs(skolēns) nesaceltu brēku, vai arī, lai neviens nenoticētu, ja kādam būtu tik liela drosme. Peksnifa galvenais manipulēšanas ierocis ir viņa māka apvārdot savu mērķauditoriju, kā arī nekautrējoties mainīt kažoku, kad sāk just, ka tas nāktu viņam vairāk par labu.
Bet misters Peksnifs teju 1000lpp garajā grāmata nav vienīgais tiešām nicināms tēls, un par tādu nosaucams vecākā Martina brāļadēls Džonass. Lai gan vairākkārt tiek atzīmēts, ka Džonasa tēvs Entonijs dēla audzināšanā pieļāvis kļūdu, nostādot puikas vērtību sistēmā naudu pirmajā, otrajā un varbūt pat trešajā vietā, bet tas tomēr cilvēciski neattaisno Džonasa rīcību visas grāmatas garumā, lai pēc tās tiektos veidos, kādos viņš to dara.
Starp citiem tēliem uzmanības vērti ir slimnieku kopēja misis Gempa, kuras idejas par to, kā palīdzēt slimajai personai drīzāk tiemm vairāk kaitē un lielāka rūpe ir par pašas vēdera piepildīšanu gan ar pārtiku, gan alkoholu. Vai arī jaunākā Martina draugs un kompanjons Marks Teplijs, kura dzīves moto ir būt pozitīvā noskaņojumā, lai kādus šķēršļus dzīve nostādītu viņa ceļā, un pat apzināti meklē grūtākus apstākļus, lai pārbaudītu, cik stipra ir šī apņemšanās.
Bet lielāko grāmatas daļu kā favorīttēls no visiem citiem bija mistera Peksnifa palīgs/kalps Tomass Pinčs, kurš ilgi jo ilgi par savu kungu ir bijis tajās pašās labākajās domās. Par spīti tam, kāda attieksme seko no Peksnifa puses, neskatoties uz to, cik čakli un apzinīgi Tomass strādā viņa labā. Par spīti tam, ko Tomasam saka gandrīz jebkurš cits, kuram ir bijusi kaut mazāka saskarsme ar Peksnifu.
Ja neskaita ekranizētas Christmas Caroll versijas, tad šī ir mana pirma saskaršanās ar Čārlza Dikensa daiļdarbu. Bija reizē jāpacīnās ar attiecīgā perioda stāsta manieri – sižetu un tēliem, no kuriem daudzi velk uz karikatūras pusi ar kādu izteikti akcentētu īpašību; kā arī ar 1955.gada latviskā izdevuma valodu. Ja tas būtu tikai garumzīmju trūkums, varētu vēl padomāt par metiena drukas kļūdām, bet vārdi kā summa ar vienu m vai architektūra un citi vārdi ch u.c. piemēri pamudināja pat ieguglēt tulkotājas Annas Baugas vārdu.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.