Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz brīdim, kad atraitne iesūdz Hariju Bošu par viņas neapbruņotā vīra nošaušanu, Harijam Bošam nebija pat ne mazāko šaubu, ka pirms četriem gadiem viņš ir nogalinājis pareizo personu sērijveida slepkavības izmeklēšanā. Kad policijas iecirknī uzrodas zīmīte ar norādēm par jaunu līķi ar norādēm, kuras nenonāca presē un zinātu vien slepkava, un mirstīgās atliekas, to atrodot, atbilst slepkavas pazīmēm, kuru toreiz nodēvēja par Dollmaker, Harijam Bošam un viņa kolēģiem iemetas šaubu aizmetnis, vai tik tiešām viss tika izdarīts līdz galam

Apsūdzībai un atraitnei tiesas procesā šādi jaunumi pašsaprotami būtu kā medusmaize, kas vismaz žūrijas acīs varētu palīdzēt uzvarēt. Tikmēr Harijam Bošam ātros tempos, vēlams pirma tiesas procesa beigām, jānoskaidro, vai tik tiešām īstais slepkava visus šos gadus ir bijis brīvībā vai arī runa ir par kādu, kurš kopē Dollmaker slepkavības, jo ne visās 11 slepkavībās bija identisks Modus Operandi. Divas slepkavības ir ar savām atšķirībām, bet, dziļāk nerokot, tika ieskaitītas vienā maisā ar pārējām. Jauns līķis visu, kas toreiz tika pieņemts, kā patiesība, var sagriezt kājām gaisā, uzkuļ pagātnes atmiņas un liek aizdomu ēnā sākt turēt pat dažu labu kolēģi.

Zinot, cik gara ir izvērtusies Harija Boša sērija, plus vēl seriāls pēc sērijas motīviem, bija pārsteigums par sākuma centrālo epizodi, kurā galvenais varonis nogalina neapbruņotu vīrieti. Kaut kā šķiet, ka tagad (grāmata publicēta 1994.gadā) šāda aina vismaz ne viens pret vienu, kā šeit, nebūtu iespējams publicē. Īpaši tagad, kad cancel culture ir tik aktīva lieta, pat ja upuris nav afroamerikānis. Protams, izdomāta kriminālromāna ietvaros Hariju Bošu autors var paglābt un pamatoti attaisnot viņa rīcību, bet no reālās pasaules, cik nav dzirdēti aizokeāna piemēri, kuros cilvēks dzīvību zaudē policijas kļūdas/vainas un arī agresivitātes dēļ.

David Attenborough – Life on Earth (Life Trilogy #1) UN Joel Sartore, Noah Strycker – Birds of the Photo Ark (Photo Ark)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecības: William Collins un Nat Geo Books

Manas pārdomas

Autors David Attenborough vismaz pēc skata būs pazīstams tiem, kuri būs redzējuši kādu no viņa daudzajām dokumentālajām filmām par savvaļas dabu.

Life on Earth (pirmā grāmata plašākā sērijā, kaut arī uz vāka neievēroju, ka būtu norādes par triloģiju) lielos vilcienos iziet cauri dzīvības attīstības etapiem uz planētas Zemes sākot ar visvienkāršākajiem organismiem un turpinot ar to pakāpenisku iznākšanu uz sauszemes un arīdzan gaisa telpas apgūšanu, līdz pat pēdējai nodaļai, kurā piemin cilvēku attīstību.

Pašā sākumā bija vēl priekšstats, ka Life on Earth varētu būt vien variācija par tēmām, kuru nodaļu saturu, varbūt pat vēl detalizētāk, var izlasīt Vikipēdijā un citos interneta resursos. Bet. Protams, ja ātri vajadzīgs kaut ko sameklēt, tad internets ir vairāk pa rokai un ērtāks, bet kā populārzinātnisks apkopojums, tad autora pienesums, plus tekstu pavadošās fotogrāfijas (varēja būt bik vairāk) grāmatas gaitā var mainīt domas par to.

Epilogā David Attenborough min dažus retos gadījumus, kad ir bijis izdevies paglābt kādu sugu no izmiršanas, un ar optimistisku noti cer, ka nākotne nebūs tik drūma dabas aizsargiem, kāda tā varētu šķist. Bet man gan vairāk šķiet, ka, diemžēl, pasaules mērogā cilvēku skaits, kuriem kas tāds rūp, ir pārliecinošā mazākumā. Bija arī vēl citi brīži, kad autoram nepiekritu, kas visizteiktāk bija nodaļā par cilvēkiem un visai naivajos izteikumos/prātojumos par cilvēka ierašanos un kāda liela megafaunas dzīvnieka izmiršanas sakritību.

***

Fotogrāfa Joel Sartore ambiciozais projekts ietver visu nebrīvē esošo dzīvnieku nofotogrāfēšana, un šī grāmata, Birds of the Photo Ark, ir veltīta putniem – ar fantastiskām 200+ dažādu putnu sugu fotogrāfijām pārbagāts krājums, ar kuru priecēt acis.

Pie katras fotogrāfijas ir Noah Strycker īss teksts, kas nedaudz raksturo konkrēto sugu, bet paši putni ir bildēti uz balta vai melna fona, kas līdz ar to ļauj ilgstoši pētīt katru fotogr līdz pašai sīkākajai detaļai. Labi ievadvārdi gan no fotogrāfiju, gan tekstu autora puses.

Knābja un spārnu dažādās formas, spalvu krāsainība vai tieši necils pelēkums u.c. šķietami sīkumi, viss miljonu gadu laikā un evolūcijas gaitā pielāgots konkrētas sugas vajadzībām. Kā pēdējās grāmatā ievietotas sugas, kuru liktenis ir uz izdzīvošanas robežas, un, lai gan arī šīs grāmatas teksta autors tāpat kā David Attenborough savā grāmatā ir optimistisks un min pozitīvus konservācijas piemērums vai arī priekšpēdējā nodaļā dod piemērus ar putnu sugām kā vārnas un kovārņi, kuri veiksmīgi ir iemanījušies izmantot urbāno vidi savā labā, nemaz nerunājot par klimata pārmaiņu ieteikmi, tad diemžēl personīgi pieļauju, ka šis krājums iemūžina arī tādas sugas, kuras vēl nav kritiski apdraudētas.

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Along Came a Spider ir viens no tiem kriminālromāniem, kurā ļaundaris ir jau zināms no paša sākuma, bet ar meistara roku tas ne uz mirkli nemazina intrigu par gala iznākumu. Gary Soneji ir pavisam sagājis grīstē un nebūtu kļūdaini viņu saukt par psihu, kurš vēlas kļūt par kaut ko nozīmīgu un ieiet pasaules vēsturē ar blīkšķi, un to cenšas panākt nolaupīdams divus bērnus no prestižas privātskolas, kurā savas atvases sūtīt var atļauties vien turīgākie vecāki.

Tikmēr melnādains detektīvs (grāmatas darbība 1993.gada Vašingtonā) Alekss Kross jau ir aizņemts nežēlīgā vairāku afroamerikāņu slepkavībā, kad par sarūgtinājumu viņam priekšnīcība aiz spiediena no preses un politiķiem noņem viņu no minēto slepkavību izmeklēšanas un norīko nolaupīto balto bērnu lietā, ar to parādot sentimentu un attieksmi, kura lielā mērā ASV eksistē joprojām. Paralēli tam detektīvam Krosam visas grāmatas garumā jāsaskaras ar ikdienišķu rasismu no citu kolēģu puses, kas acumirklī kļūst par joku no izteikumu autora puses retajā gadījumā, ja kāds to nosoda. Ne mirkli nešķita, ka autors cenšas sprediķot par šo tēmu vai pataisa galveno varoni Aleksu Krosu par mocekli.

Neskatoties uz apgrūtinošajiem apstākļiem un varbūt tieši pateicoties tiem, Alekss neļaujas pirmajiem šķietamajiem rezultātiem un to sniegtajai pašapmierinātībai, ko tie sniedz, kad tiek notverts Gerijs, kurš sāk pielietot savu aktiera talantu, lai pārliecinātu likumsargus un pēcāk žūriju par personības dalīšanos, maigāka soda saņemšanai.

Līdz šim vienīgais, ko biju lasījis no plašā Džeimsa Patersona daiļdarbiem, bija Private sērijā, un arī tad gandrīz gribas piebilst nosacīti, jo iespaids, kas radies, nebija labs, iznākot tik daudz un tik bieži grāmatām, kurām Patersona vārds ir pamanāmāks par pašu grāmatas nosaukumu un tikmēr otra autora vārds ir gaišā, neuzkrītošā tonī. Pirmkārt pat attiecīgā žanra ietvaros vismaz Private sērija nebūs tā, kas nodarbībās prāta pelēkās šūniņās, bet vairāk būs asa sižeta filmu cienīgas ainas. Otrkārt vienmēr māc šaubas, cik ļoti pats Patersons ir piedalījies grāmatas sarakstīšanas procesā. Prātā ieliku līdzvērtīgā kategorijā kā grāmatas, uz kurām Tom Clancy ir pamanāmāks pirms jebkā cita.

Ko ar to garos vārdos gribu teikt, ka bija patīkams pārsteigums par pirmo Alex Cross sērijas grāmatu Along Came a Spider. Ne vien nav cita Co autora, bet arī gan tēli, gan sižets ir daudzkārt saistošāki salīdzinoši ar to, kā atmiņā ir palikušas izlasītās pirmās piecas Private sērijas grāmatas.

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End: Vampire Reign Vol. #1-6

Linki uz vairākām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pasauli pēkšņi savā varā pārņem nepazīstams vīruss, kas dzīvajos lielākoties atstāj tikai bērnus jaunākus par 13 gadiem. Par vīrusa izcelšanos, izplatību un izcelsmi, īpaši tagad Covid-19 pandēmijas laikām, negribās pārlieku uzklupt, jo šķiet vīrusa izraisītā apokalipse kalpo vien kā mehānisms, kas ļauj vampīriem pārņemt varu pār pasauli (vol.1 publicēts 2014.gadā), bet vīrusa epidemioloģija u.c., kas ar to saistīts, tiek piekoriģēts mangas krājumu tapšanas laikā.

Lai arī vampīri ir septiņreiz spēcīgāki par vidusmēra cilvēku, nemaz nerunājot par dižciltīgajiem vampīriem un pārliecinošs procentuālais atlikušās cilvēces skaits tiek turēt ieslodzījumos kā mājlopi vampīru vajadzībai pēc ēdiena=asinīm, tad viss tomēr nav nolemts lēnai un bezcerīgai iznīkšanai. Eksistē pretošanās kustība/pārstrukturējusies un militāra Imperiālā Japāna, kuras galvenais mērķis ar vampīru iznīcināšanas vienībām priekšgalā ir vispirms visas Japānas atbrīvošana no nīstajiem asinssūcējiem un pēcāk palīdzības sniegšana pārējai pasaulei pret nieka atlīdzību, ka Imperiālā Japāna pati pārņem varu un dominanci pār pasauli. Tik vien tāds mazs sapnītis valdošajai Hiragi ģimenei.

Bet, ja parasts vampīrs ir tik ievērojami spēcīgāks par vienkāršu mirstīgo cilvēku, tad kā gan var maz būt cerība uz pozitīvu iznākumu? Tur talkā nāk dēmoni un to davātais spēks, kas nāk līdzi Cursed-Gear ieročiem. Spēks, ko dēmons dāvā ieroča nesējam nenāk par pliku cenu vien, un katru dienu, pēc kontrakta noslēgšanas, ieroča īpašniekam jācīnās pret risku un dēmona centieniem izmantot cilvēciskās vājības, kāds tos varētu saukt par grēkiem, lai nesalūztu un neļautu dēmonam pārņemt kontroli pār prātu un ķermeni.

Pirmajos sešos krājumos tas netiek pārlieku fokusēts un uzsvērts, bet tie nebūtu cilvēku puses pārstāvji, ja paralēli cīņai pret galveno ienaidnieku, vampīriem, nevirmotu politiskās intrigas, kā jau pieminētie sapņi par Japānas impēriju kā pasaules lielvaru, un ja pulkvežleitnantam Gurenam būtu kāda teikšana, tad Hiragi ģimenes vietā pavisam droši viņš būtu labāks sistēmas pārvaldītājs.

Tikmēr sērijas galvenais varonis Yuichiro drusku vēl uz izredzētā tēla pusi, kad četrus gadus pēc apokalipses viņam vienīgajam no visiem draugiem izdodas izmukt no vampīru gūsta, to skaitā labākais draugs Mikaela Hyakuya, lai nonāktu Lieutant Colonel Guren Ichinose paspārnē. Pirmie sērijas krājumi vairāk attiecināmi uz lasītāja iepazīstināšanu ar autoru radīto fantāzijas, distopijas pasauli un maģiju un paranormālajiem aspektiem, kuri tajā eksistē, lai ātri apmācot Yuichiro un pavadošo tēlu sastāvu (galvenā tēla draugus), no kuriem visiem pašsaprotami ir izteikts talants un dotības visu apgūt, lai pēc tam varētu iesaistīties pašos bīstamākajos uzdevumos, kur noris centrālā sižeta kodols.

Izlasīju, lasu, lasīšu #184 (08.02-21.02)

Laikam var just, ka šobrīd ir atvaļinājums. :)

***

Izlasīju:

Simon Kenrick – The Bone Field (The Bone Field #1)

Yoshitoki Oima – A Silent Voice, Vol.1-7 (A Silent Voice #1-7)

Midori Gotou, Natsuo Sai – Psycho-Pass: Inspector Shinya Kogami, Vol.1-4 (Psycho-Pass: Inspector Shinya Kogami #1-4)

Atsushi Okada – Nyankees, Vol.1-3 (Nyankees #1-3)

Noklausījos:

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3)

Alastair Reynolds – The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1)

Scott Lynch – Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Noah Hawley – Before the Fall

Linwood Barclay – Broken Promise (Promise Falls #1)

David Weber – Empire From the Ashes (Dahak #1-3)

Scott Lynch – The Republic of Thieves (Gentleman Bastard #3)

Caroline Kepnes – You (You #1)

P.D. James – Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3)

Jeffrey Deaver – The Bodies Left Behind

Lasu:

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End, Vol.1 (Seraph of the End,: Vampire Reign #1)

David Attenborough – Life on Earth (Life Trilogy #1)

Klausos:

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3)

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1)

Dmitry Glukhovsky – Metro 2034 (METRO #2)

Lasīšu:

Joel Sartore, Noah Strycker – Birds of the Photo Ark

Ian Tregillis – Visaukstākais karš (Milkweed Triptych #2)

Klausīšos:

P.D. James – Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4)

Michael Connelly – The Last Coyote (Harry Bosch #4)

James Patterson – Kiss the Girls (Alex Cross #2)

Dmitry Glukhovsky – Metro 2035 (METRO #3)

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’MoonColin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Scott Lynch – The Republic of Thieves (Gentleman Bastard #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reizi piecos gados Magi spēju apveltītu burvju/magu apveltītu personu lielpilsētā, ar kuriem Locke un Jean ir jau bijusi saķeršanās, tiek rīkotas varbūt nedaudz simboliskas vēlēšanas, jo patiesā vara tāpat paliek magu rokās. Pilsēta ir sadalīta 19 rajonos, cik varēja noprast ne kuram katram pieaugušajam ir balstiesības, bet tas neliedz pielietot dažnedažādākos līdzekļus, lai iegūtu balsu pārsvaru par labu sev.

Bet ne visiem pietiek vien ar tradicionāliem paņēmieniem un divi Magi, katrs no savas politiskās grupas, lielākai jautrībai balsu piesaistīšanā iesaista Locke Lamora un viņa uzticamo kompanjonu Jean vienā pusē un tikpat meistarīgu manipulatori un kādreizēju Gentleman Bastards pārstāvi Sabetha Belacoros. Tā vien šķiet izvēlēto personāzu process no Magi puses ir bijis apzināts, kā vēl viens papildus izklaides slānis bez gaidādamajām vēlēšanām, jo ne tikai Sabata reiz ir bijusi abu kolēģe, bet starp Sabatu un Locke eksistē komplicēta romantisku jūtu pasaule.

Gluži tāpat, kā pirmajās divās sērijas grāmatās, arī The Republic of Thieves liela līdzvērtīga daļa tiek veltīta atmiņu ainām. Nebiju liels to fans iepriekšējās grāmatās, bet laikam būšu pieradis pie to stila šajā sērijā un ko pārciest palīdz autora prozas kvalitāte. Tad nu šoreiz atmiņu fokusā ir visu trīs galveno varoņu (Jean, Locke un Sabetha) kopīga misija, kuras būtiska sastāvdaļa ir teātra izrādes ‘’Zagļu Republika’’ uzvešana. Kaut arī pamata sižetam ar pagātnes stāstu nav izteikti cieša saistība, tad atmiņu nodaļas ļoti labi palīdz apskaidrot, kāpēc Locke tik ļoti rūp kaut kāda tur sērijas trešajā grāmata no kaut kurienes uzradusies Sabata un kāpēc ne viens, ne otrs “Piecgades vēlēšanu spēlē” bez žēlastības nemēģina otram brutāli uzbrukt.

Labs sērijas pirmo divu grāmatu stilā ieturēts stāsts, kura epilogs vairāk kalpo, lai dotu mājienus par gaidāmo.

Midori Gotou, Natsuo Sai – Psycho-Pass: Inspector Shinta Kogami Vol. #1-4 UN Atsushi Okada – Nyankees Vol. #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Dark Horse

Manas pārdomas

Psycho-Pass attēlo nākotni, kurā ne tikai ir iespējams izmērīt noslieci uz noziedzību, bet pārtikas resursu krīzi, lai pabarotu visus iedzīvotājus (vismaz Japānā), ir izdevies atrisināt izgudrojot hyper-oats, ko vēlāk pēcapstrādē var izmantot visos iedomājamos ēdienos.

Tomēr pilnībā izskaust noziedzību, tikai tādēļ, ka likumsargājošajām iestādēm tagad to ir vieglāk kontrolēt un preventīvi novērst, nav bijis iespējams. Viens risinājums ir kļūt pašam par noziedznieku ķērāju, kas nenozīmē zaļo gaismu darīt visu ‘’kā zin, grib zin’’ stilā, jo augstākstāvošie tevi patstāvīgi uzmana, bet noteikti dod iespēju kaut kur šo dziņu novirzīt.

Ne gluži visi ir pakļauti jaunajai kārtībai, eksistē eksluzīvas Speciālās zonas, kurās naudīgiem senioriem jaunās sistēmas ieviešanas procesā atļāva pārvākties, kur ielās nemudž 24/7 novērošanas sistēmas un uz kurieni aizved inspektora Shinya Kogami jaunākā izmeklēšana. Kas sākotnēji aizsākas kā iespējama nelegāla darbošanās ar transplantācijas orgāniem un otrajā krājumā pat slepkavību, tā vien šķiet būs tikai ziediņi, kuri saistīti ar neatļauti audzētu alternatīvu hyper-oats un ar hiper-auzām saistītiem eksperimentiem uz cilvēkiem to ieviešanas laikā. Kā inspektoram Kogami, tā viņa komandai jādarbojas pēc iespējas diskrētāk, lai pat baumas par ko tādu, lai cik sen pirmie eksperimenti nebūtu veikti, nekļūtu plašākai sabiedrībai zināmi un neizrasītu masu paniku.

Autors Midori Gotou diži netērē laiku, lai lēniem soļiem iepazīstinātu lasītāju ar Psycho-Pass pasauli, un reizēm tas stāstam nāk par labu, kad darbība noris jau no pirmās lapaspuses, bet lasot Goodreads lapas aprakstā, ka šī sērija ir kā prīkvels animei, tad māc bažas, ka visa sērija vairāk vai mazāk ir domāta tās animes faniem un nejaušam lasītājam, kurš šo mangu lasa par to neko nezinot, iespējams labāk nemaz neķerties klāt. Personīgi vien ceturtais krājums sāka ieintriģēt, lai uzrastos vēlme kādreiz turpināt sēriju (nopirku pirmos četrus), jo par pirmajiem trim krājumiem pārlieku pozitīvi nevarētu atsaukties.

***

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Yen Press

Manas pārdomas

Tikmēr Nyankees vieglā garā un ar humoru (vismaz tā centos uztvert) vēsta antropomorficētus stāstus par ielas kaķu bandu dzīvi. Sižets aizsākas galvenajam varonim Ryuusei visai iedomīgi iesoļojot svešā pilsētā, nerēķinoties un nebaidoties, ka ar viņu, kas varētu atgadīties. Viņš klejo no vienas pilsētas uz otru, jo meklē bērnības dienu draugu, kurš tā vienkārši vienā jaukā dienā pātrauc draudzību un pārvēršas pilnīgi nepazīstamā kaķī, pametot Ryuusei vienu.

Ryuusei nepaliek nepamanīts un vietējā Nekonaki pilsētas banda ir gatava viņu pārmācīt, bet Ryuusei nav ar vieglu ķepu ņemams, un ne tikai spēj sevi aizstāvēt pret pārliecinošu skaita pārākumu, bet iegūst arīdzan bandas līdera respektu un cieņu, lai tiktu pieņemts viņu lokā un piesaistītu saviem drauga meklējumiem papildus palīdzību. Protams, ne bez atlīdzības no savas puses.

Jautra, ātri lasāma manga, kuras sava veida pluss varētu būt tās īsums (kopā vien seši krājumi) un kuras kaķu antropomorfisms neaiziet galējībās. Kaķa-cilvēka ilustrācijas labi izvēlētas pēc katras šķirnes izskata. Vienīgi mangas audio versiju (ir redzēts dažai grafiskajai novelei) gan negribētos dzirdēt.

Caroline Kepnes – You (You #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Brīdis, kad topoša rakstniece, vismaz viņai tā gribētos domāt, Guinevere Beck iekāpj pa grāmatnīcas durvīm, Džo Goldbergs, viens no diviem veikala darbiniekiem, ar visu savu būtību jūt, ka šī ir viņa dzīves lielā mīlestība, ka viņiem ir lemts būt kopā un abu dzīves vairs nebūs tādas pašas, kā līdz šim.

Grāmatas gaitā, aizvien progresējot Džo apsēstībai un tās dēļ pastrādātā, bija drusku jautri būt Džo velna advokātam. Jo kas varbūt sākas, kā parasta ieķeršanās skaistā sievietē, ar katru nākošo dienu iegūst savērptāku formu un kļūst arvien ļaunāk, kad stalkošana vairs nav tas sliktākais, par ko vajadzētu uztraukties.

Jā, varbūt Bekai ir tiesības uz privātumu, ka Džo neuzlauž viņas epastu un atgrieztu viņas pazaudēto telefonu, lai nevarētu lasīt viņas sarakstes, bet dienas beigās Džo grib tikai labu un vēlas pasargāt Beku ne tikai no skarbās pasaules, bet arī viņas pašas un daža laba kaitinoša drauga. Runājot par draugiem, turklāt vēl vampīriskiem, kuri izsūc laiku un enerğiju, nu kā to var pieļaut?! Kā lai nejūt Džo līdzi katru reizi, kad kāds ‘’draugs’’ izjauc potenciāli pašu labāko vakaru. Beka nesaprot, ka laimes pilna nākotne ir tepat aiz stūra, ja vien arī viņa atzītu, ks abiem ir lemts būt kopā. Tāpēc Džo ir spiests, ne jau no paša vēlēšanās, bet kādam jābūt iniciatoram, lai darītu kaut ko lietas labā. Dienas beigās Džo ir ļoti sakarīgs čalis. Par savu mīlestību ir jācīnās un nav viņa vaina, ja kādam kretīnam jāpalīdz saprast, lai pavācas malā.

Visa You darbība ir no Džo skatpunkta, un, protams, viņš ne mazākajā mērā nekādu vainu vai problēmu sevī viņš nesaskata, kur nu vēl kaut ko tik absurdu, ka viņš būtu kāds perverss stalkeris, ka viņa rīcība būtu pat krimināli sodāma. Nedaudz pārsteigums, ka šāda tipa grāmatai ir turpinājums, kur man galvenais, būtu, lai tas nav šīs grāmatas remiksēts turpinājums vai sarakstīts tikai šīs grāmatas panākumu mudinājuma dēļ.