Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Manas pārdomas
Gribētos piekrist šim lasītājam, ka pirms lasīt Roberto Bolanjo ‘’Mežonīgos detektīvus’’ ir jābūt gatavam uz to, ko var nākties sagaidīt. Man noteikti par labu nāca, ka biju jau lasījis 2666, kas ļoti pat patika, un rēķinājos, ka Mežonīgie detektīvi mana lasītājprāta izaicinoša, reizēm pat drusku apjukumu izraisoša (ne sliktā ziņā), kad centies pēc iespējas ātrāk noorientēties.
Pirmā daļa Meksikā nomaldījušies meksikāņi, kādas 140 lapaspuses, ir jauna čīliešu studenta Mehiko 1975.gada novembra, decembra ieraksti savā dienasgrāmatā. Huans Garsija Madero vecāku mudināts aizgājis studēt šķiet jurisprudenci, bet pašu vairāk interesē literatūra un dzeja. Tā visai aši, sākot ar dažām sanākšanām un lekcijām, Huans tiek ierauts jaunā dzejnieku kustībā sauktu par viscerālo reālismu, kuras pašā centrā ir tās radītāji Uliss Lima un Arturo Belano (interesanta sava vārda apspēlēšana). Abi divi grāmatā pagaidām vairāk darbojas tā perifēri, kamēr Huans entuziasma pilns iesaistīties viscerālajā reālismā savas studijas atstāj novārtā un drauga Pančo pavadībā iepazīst Fontu ģimeni un māsas Mariju un Anheliku, kuras arī ir izpelnījušās savu daļu atzinības dzejas pasaulē. Par spīti naudas trūkumam, kā jau studentam, uzkrītoši daudz kafejnīcu apmeklējumi.
Otrās daļas Mežonīgie detektīvi, kas aizņem lielāko grāmatas apjomu, sižets (termins lietots ļoti brīvā formā) caur neskaitāmu cilvēku intervijām (un x reizes vēl vairāk citu tēlu), kur intervējamais atklāj ne tikai kādu atgadījumu kopā ar Ulisu vai Arturo, vai abiem kopā, bet arī sniedz ašu ieskatu savā dzīvē. Ir daudz balsu, pluss par to, ka katra atšķiras, un, kā tas ir dzīvē, tā arī šeit ne visi tēli ir vienlīdz saistoši; ir tēli, kuri atkārtojas vairākkārt un esi priecīgs dzirdēt no viņiem vēl kaut ko jaunu, un ir tādi, kuru vārdu ieraugot, ‘’nu kādēļ atkal viņš/viņa’’.
Starp šīm daudzajām balsīm netrūkst viedokļu atšķirīgums par viscerālā reālisma līderiem, un diezgan ievērojamai daļai par abiem rodas priekšstats, ka viņiem šī jaunā dzejas kustība un idejas ir tikai tāda ārišķīga un uz citiem vērsta izlikšanas. Personīgi šķita, ka gan Uliss, gan Arturo pamanās izdzīvot un izvilkt no dienas uz dienu pateicoties citu dāsnajai sirdij un labvēlībai (abi uz to pamatīgi paļaujas). Noteikti bez šādas tādas dzejas publikācijas palīdz arī ienākumi no marihuānas tirgošanas; pie viena pamanās izceļot kā pa Eiropu, tā arī pabūt Āfrikā. Patika fakts, ka bez intervējamā vārda tiek norādīts gan intervijas vieta, gan laiks; par cik šī daļa laika ziņā aizņemt 20 gadu periodu (1976-1996), tad šādas mazas detaļas palīdz lieki nesarežģīt grāmatu, kura pati par sevi jau tāda ir.
Trešā daļa Sonoras tuksneši atgriežas 1976.gadā, turpinot +/- no vietas, kur noslēdzās pirmā. Neatklājot sīkumus par iemesliem, kas Huanu, Ulisu, Arturo un vēl viena pasažieri (vārdā Lupe) pamudina doties Sonoras un tās apkaimes virzienā, bet tieši tādēļ Amadeo Salvatjerras intervija(s) bija vienas no tām, kuru izbaudīju visvairāk; tas arīdzan saistīts ar grāmatas aprakstā pieminēto Meksikas plašumos pazudušās dzejnieces meklējumiem.
Neizslēdzu iespējamību, ka līdz nākošajai Bolanjo grāmatai, kuru lasīšu, var paiet tikpat ilgs laiks kā starp 2666 un šo, bet notikums kā tāds ir neizbēgams.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.