Zvaigzne ABC

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

13417180

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pūķa ķērājs iesākas Kabulā, Afganistānā vēl pirms PSRS iebrukuma un grāmatas galveno varoni Amīru sastopam vēl kā mazu puiku, kaut arī notikumus viņš lasītājam pavēsta jau kā pieaugušais, atskatoties uz bērnībā notikušo jau caur papildus pieredzes prizmu.

Amīram ir paveicies piedzimt ne tikai ‘’pareizajā’’ tautībā (hazareji pārsvarā ir kalpi un dzīvo trūcīgi), bet arī viņa tēvs Bābā* ir turīgs ~uzņēmējs. Bērnībā sociālo normu un statusu robežas nešķiet tik svarīgās, pat ja ir manāmas, rezultātā Amīram izveidojas visai tuva draudzība ar viņa ģimenes ilggadēja kalpa dēlu Hasanu. Diemžēl pa virsu visām ikdienas grūtībām un netaisnībām no citu puses un par spīti labi pavadītajam laikam ar Hasanu, arī Amīrs ne reizi vien mēdz pret viņu būt skarbs un drusku ļauns. Turklāt attiecību un jūtu katlam jāpievieno arī attiecību dinamika starp Amīru un Bābā (plus šādi tādi noklusēti noslēpumi), kas visu padara tikai komplicētāku. Pienāk pat brīdis, kad Amīrs pieķer sevi pie domas, ka brīžos, kad viņš izvēlas spēlēties un pavadīt laiku ar Hasanu, ne viena cita vienaudža līdzās nav.

Un TAD seko notikums, kura sekas gan Amīrs, gan Hasans izjūt gadu gadiem uz priekšu un kļūst par atlikušās grāmatas galveno fokusu, kad Amīrs saņem liktenīgu zvanu, kas piespiež atcerēties tik ļoti aizmirsties vēlēto atgadījumu bērnībā un atgriezties dzimtajā zemē, lai ar ievērojamu laiku nobīdi censtos pēc iespējas labāk vērst neizdarīto par labu un piedot jau pirmkārt sev pašam.

Tieši Pūķa ķērāja tematiski otrā daļa liek grāmatu novērtēt vairāk, kamēr pirmo vairāk iznes aizliegtā draudzība starp divu puikām- neskatoties uz abu atšķirīgajām tautībām un to attiecībām Afganistānā, kā arī no atšķirīgā kultūra un paražas, kur gribētos atzīmēt pūķu lidināšanas turnīru, kas tad arī ir pamatā romāna nosaukumam.

Grāmata var būt kā atpūta no spraigāka sižeta grāmatām, kur nemitīgi kaut kas dzīvībai notiek; nevar teikt, ka šajā nebūtu nekas dramatisks, taču tam ir cita veida raksturs.

********

*Drusku nepatika/pakaitināja garumzīmju izvēle vārdos – ja par piemēru Bābā ne tik ļoti, tad Kābula pavisam droši. Nezinu ir līdzīgi kā ar Islandi un Īslandi.

Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

19475963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Hugo Kabrē bērnība nav no tām pašām gaišākajām, īpaši pēc tēva nāves, kad puika nonāk tēvoča alkoholiķa apgādībā. Veltītā uzmanība no viņa puses nav diez ko dāsna un var vien priecāties, ka viņš ir paspējis Hugo ierādīt sava amata (labot dzelzceļa stacijas pulksteņus un tos regulāri uzgriezt), pirms vienā jaukā dienā tēvocis ir vienkārši pazudis un Hugo nākas rūpēties pašam par sevi.

Šī ir viena no tām reizēm, kad grāmata tiek lasīta jau pēc tam, kad filma ir redzēta (turklāt pirms krietna laika). Jāsaka, ka atmiņā vērtējums pēc filmas noskatīšanās ir palicis labāks nekā tas ir pēc ‘’Hugo Kabrē izgudrojums’’ izlasīšanas, ko vairāk šķiet varētu attiecināt uz pielietoto valodas stilu (kad viss ir pagātnes formā), ar kādu ir ticis izvēlēts atklāt grāmatas notikuus. Toties mierīgi varētu iztēloties +/- Hugo un Izabellas (meitēns, kuru Hugo iegūst sev par draugu) vecuma jaunos cilvēkus to no sirds izbaudām. Par labu arī nenāca izteikti vienkāršota stāsta problēma un tās atrisinājums, ko vismaz daļēji kompensē lielā skaitā esošās ilustrācijas. Turklāt, cik saprotu, autors šoreiz ir mākslinieks.

Būtībā sižets rit ap Hugo cerību salabot mehānisko cilvēku, veidots no zobratu zobratiem, kas ir tā īsti palicis piemiņā no tēva, un vāju iespējamību, ka tādejādi tas viņam atklās vēl kādu pēdējo vēsti. Bet pa vidu visam tam ir arī jāuztur kārtībā dzelzceļa stacijas pulksteņi, lai tikai stacijas inspektoram nerastos aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā un nenosūtītu Hugo uz bāreņu namu!

Šeit vēl pašas filmas treileris, kuru noskatoties rodas vēlme pa jaunam to noskatīties. : )