Zombies

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zombiju apokalipse jau sāk ieiet tās otrajā mēnesī, bet dažādu grupu piedzīvojumi gan ar dzīvajiem miroņiem, gan ar citām izdzīvojušo grupā, no kurām daļa nereti naidīgi un agresīvi noskaņotas pret citiem un šķiet to cilvēki palaisti no ķēdes, lai varētu sākt realizēt agrākās civilizētās pasaules iegrožotos sapņus, sagāda tās pašas problēmas, kuras iepriekšējo Dead America sērijās jau manītas.

Pirmā mini sērija El Paso: Creeping Death, teju kā katra vismaz šajā Otrā Mēneša ciklā esošajām sērijām ne tikai var tikt lasīta atsevišķi, neuztraucoties par kādu maitekli saistībā ar citu Dead America mini sēriju, bet tām vienai ar otru gandrīz garantēti nebūst tikpat kā nekādas saistības. Sižeta problēmsituāicjas mājienu dod apakšvirsraksts Creeping Death, kur El Paso virzienā pa šoseju dodas teju miljons zombiju un kaut kas jāizdomā, lai no to postošajām sekām izvairītos kā labie tēli, tā Rivasu karteļa kontrolētā teritorija. Vismaz īslaicīgs moments, kur vajadzīga abu pušu zināma sadarbība.

Starp mini sērijām nosacīta sasaiste seko ar Idaho (#7-12)un noslēdzas ar The SoCal Mission (#19-24),kur tēlus saista Sietla un piederība tam, kas nu palicis pāri no agrākās ASV valsts. Par cik visa veida resursu, sākot ar pārtiku un munīciju, ir stipri ierobežotā skaitā, nepieciešams sūtīt patruļas, lai tos mēģinātu sagādāt no lokācijām, kur vēl kaut kas būtu iespējams atrast, kā arī jo svarīgāk, saglābt kādu ražotni ar cerību maz pamazām tā teikt sākt palaist no jauna agrāko mašinēriju. Bet apokalipses izcelšanās sākumā pieņemtais lēmums likt armijai atkāpties un atstāt neskaitāmus civilos, lai cīnās paši, kā nu māk, daudzus atstājis ar ienaidu, kur tie pat nedomā tiem pievienoties. Rezultātā autoram Derek Slaton ir gana kur smelties, lai labajiem tēliem nebūtu garlaicīgi un jācīnās vien pret zombijiem.

Diemžēl tēlu tipāži no vienas mini sērijas uz otru ir acīmredzami līdzīgi un ar pāris variācijām ir gandrīz identiski. Tā paramilitāru grupu (QXR iekš Lowcountry, The Chosen šeit un tā vēl vairākas) līderi, kuri valda ar dzelzs dūri un jau sāk sapņot par teju vai savas pārvaldes teritorijas izveidošanu ir vairāk par vienu vai divām trīsdesmit sešu grāmatu ietvaros. Tik īpatnēji, ka mirklī, kad labajiem tēliem pret tiem jāsāk cīnīties, tad visnotaļ ātri kāds pamanās atrast vājās vietas, kā arī paramilitāristu profesionalitātes faktors nemaz nav tik augsts, lai iznākums sadursmēm būtu ar paredzamu iznākumu, pat ja pa starpu par labu lielākam dramatiskumam šis tas nerit tik gludi.

Trešās Nedēļas un Northwest Invasion sēriju noslēgumā tiek pieminēts uztraukums par AES un Otrajā Mēnesī par tām gluži netiek aizmirsts, bet The SoCal Mission mini sērija kalpo drīzāk vien kā ķeksītis, ka šis aspekts ir pieminēts, kad ar vienu tādu AES kompleksu Sietlā esošajiem zūd attālinātā vadība un nepieciešams sūtīt komandu ar pieejamajiem ekspertiem, lai novērstu, ka stacija katastrofāli avarē, izplatot radiāciju un tuvā un tālā apkārtnē.

Noslēdzoši vēl pieķēru klāt The Texas Panhandleun The Portland Conflictminisērijas, kuras, lai arī tajās manāmi daži labi jau iepazīti tēli (īpāši Portlendā, bet arī Teksasā), tad to sižetiem ar citviet Dead America sērijā notiekošo gandrīz nekādas saistības. Īpaši uzskatāmi tas ir iekš The Texas Panhandle ar it kā jauniem tēliem, bet tiem jau atkal bez zombijem jācīnās pret nez kādu motociklistu bandu.

Vismaz The Portland Conflict par labu nāk Ziona tēls, tā līderība pār citiem izdzīvojušajiem. Vēl jo vairāk, kad jau atkal armijas, kā arī paša prezidenta lēmumi ar raķetēm apšaudīt teritorijas Portlendā, iznīcināt pa kādam tiltam, lai kavētu zombiju virzību, novirzītu tos citviet, liek domāt par jaunu teritoriju apmetnei. Ai kā armijiniekiem un Sietlā esošajiem paveicies, ka Zions nav tāds kā citi sērijā manītu grupu/bandu līderi, jo bez Ziona un tā sekotāju un draugu palīdzības, vismaz The Portland Conflict ietvaros tiem pat ļoti iespējami klātos visai plāni.

Un sākums nebūt nav daudzsološs, kad pirmā grupa no Sietlas, sūtīta kā labas gribas un sadarbības vēstnieki, lai censtos starp izdzīvojušajiem un dažādām paramilitārām grupām rast sabiedrotos, situāciju jau pirmajā to sastapšanās reizē salaiž grīstē un neviens nebūtu varējis vainot Zionu, ja tas pēcāk noraidītu jebkādu turpmāku aicinājumu uz sadarbību. Par laimi, otrās (no Sietlas) grupas līderis Dženkinss ir krietni diplomātiskās par iepriekšējās Borisu, un starp viņu un Zionu pat izveidojas laba draudzība, kura lieti noder, kad no abu sadarbības atkarīgs, vai tiem izdosies izdzīvot, kad sastop vēl citus paramilitāristus.

Lai arī kopumā Dead America nebūt nav atrodama starp sliktāko zombiju romānu sērijām, tad jūtama sižetiskā un tēlu vienveidība ļoti bieži liek vēlēties pēc kā vairāk.

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir klāt Oktobris, Helovīna mēnesis, kas nozīmē, ka var lasāmsaraksta priekšgalā izvirzīt ar zombiju un citu pārdabisko mošķu saistīto. Jāatzīstsas Dead America par izvēles mērķi galvenokārt kļuvusi, jo lielās sērijas (teju 100 grāmatas) ietvaros tā smuki ļaus iedzīt Goodreads kvantitatīvā izlasīto grāmatu skaita mērķi un, atlicinot šo to nākošajam gadam, iekrāt tur handikapu, lai var ar mierīgāku prātu atlicināt vairāk laika lapaspušu skaita ziņā krietni apjomīgākām sērijām.

Diemžēl Dead America zombijisma ziņā nepiedāvā lasītājam tikpat kā neko unikālu. Sākot jau ar apokalipses iestāšanās iemesliem (bioterorisms) un beidzot ar nebeidzamo cīņu pret zombiju hordām, kuru laikā ļaut biežāk jau maznozīmīgākiem tēliem ņemt galu. Kaut gan ‘’maznozīmīgāki’’ būtu dāsni teikts, jo individuālās grāmatas tik īsas, primāri uzmanība jāvelta centieniem pieveikt šķietami nebeidzamos zombijus, ka autoram Derek Slaton diži neatliek daudz laika, lai galvenos, biežāk manāmos, tēlus padarītu tādus, kuriem var just vairāk līdzi.

Ostina, Teksasas štatā, un pirmās mini sērijas Dead Texas galvenā varone Leisija Spārksa ir vien nesen uzsākusi darbu policijā, vēl cīnās pret seksimu vīriešu dominētajā darbavidē, kad kāds terorists, kurš vēlāk sērijā netiek pieminēts par savu uzbrukuma mērķi izraugās NFL futbola spēli. Stadions pilns arīdzan ar ziņkārīgiem tūristiem, neko sliktu nenojaušot par vīrusu, kas palaists to vidū, un pieļauju, ka pat sērijas katalizatora iegansts nenojauš, cik jaudīgu zarazu palaidis pasaulē. Bet interesanti pēdiņās, ka vēlāk sērijā iespaids, ka tēli vairs neuztraucas par saslimšanu un vienīgais jaunu zombiju rašanās mehānisms ir ar kodiena spēku.

Varbūt ierobežotā apjoma vai kādu citu ietekmējošo faktoru dēļ, bet ar visu to straujais temps, kurā tikpat kā vienas dienas laikā no ‘’viss kārtībā’’ un visi bauda dzīvi līdz sabiedrības un valsts sabrukumam apokalipses dēļ šķita par strauju, vai vismaz nepilnvērtīgi atspoguļots, lai šķistu ticams. Tā arī pie sirds negāja ne viena vien tēla kāre uz lamāšanos, kam, lai tas šķistu pieņemami, pietrūka konteksts par tēlu, kam par labu piemēru var minēt Gibsa tēlu no Commune sērijas.

Turpinot vispārējo Dead America sēriju tās Pirmās un Otrās nedēļas sērijās, var labā nozīmē uzteikt centienus lokalizēto katastrofu atspoguļot plašākā, nacionālā līmenī, kas pietrūka Dead Texas ietvaros. Tā Dereks Sleitons piedāvā ieskatu, kā ar cīņu pret zombiju apokalipsi tiek galā personāži Ziemeļkarolīnas štata Šarlotē, pierobežā ar Meksiku El Paso, vairāk ASV vidiene, Portlendā un vēl vairākās lokācijās. Vienīgais, ka, lai arī lokācijas, varoņu vārdi (bieži vien kartona tēli) atšķiras, tad pēc būtības būtu varējuši būt arī tie paši, jo lielos vilcienos sižeta būtība – zombiju galināšana, jaunu izdzīvojušo uzņemšana savā grupā vai pat cīņa pret tādiem, kuri, likumsargiem un valsts iekārtai teju sabrūkot (kaut arī prezidents eksistē un cenšas saglābt, ko var), uzskata par iespējamu pašiem sākt skaldīt un valdīt.

Dažādajās lokāciju minisērijās, kā Heartland, Portland vai El Paso, ir pa savam tēlam, kurus ar citiem nesaujaukt, bet tādu ir retums. No Heartland sērijas izceļams tās gaitā par kapteinis kļuvušais Džons Kersijs un viņa biedru un kolēģu centieni apvienoties ar citām armijas grupām, to mērķis Sietla, kuras atkarošana šķiet būs viens no lielajiem sižetiksajiem punktiem Trešajā Nedēļā. Vai jaunietis Zions Portlendā, kuram nav tā pati glaimojošākā pagātne pirms apokalipses, bet kurš jau pirms tās bija apņēmies laboties, kļūt par labāku personu un nu atrod sevi, kā līderi, zem kura vadības apvienot tuvākās apkārtnes izdzīvojušos. Vai El Paso pierobežas pilsētas detektīvs Rodžers, kuram jau tā pietiek darba pilnu roku cīņā pret zombijiem, kad papildus jautrībai pievienojas un vara vakuuma vietu ieņem no Meksikas puses iebrucis Riveras kartelis. Labi vēl, ka starp tiem ir kāds ar cilvēciskāku sirdi, kā Rodrigess, kuram atbilde uz visa veida problēmām nav bezjēdzīga civilo nogalināšana, bet arī ar nosacītiem sabiedrotajiem ienaidnieka pusē, ilgtermiņa izdzīvošanas risinājuma atrašana sagādā nevienu vien galvassāpi un upurus.

Dead America nebūt nav kaut kas drausmīgi nebaudāms, bet brīžiem var just iedvesmu vairāk no filmu un seriālu pasaules. Vien jārēķinās, ka, ja ir vēlme lasīt zombiju sēriju, kas ar vismaz kādu niecīgu daļu ar kaut ko atšķirtos no minimālās žanra klasikas standarta, tad šis nebūs tas. Turklāt līdzīgs sižetiskais stils ieturēts visu divdesmit trīs grāmatu garumā, kur vien uz Otrās Nedēļas sērijas beigām iezīmējas kāds lielāks, taustāmāks plāns censties ‘’attīrīt’’ valsti no dzīvajiem miroņiem.

T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Iepalicēji #41

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Dust & Decay (Rot & Ruin #2) by Jonathan Maberry

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis aptuveni pusgads kopš Benijs, viņa vecākais brālis Toms un vēl daži sabiedrotie/draugi pieveica noziedznieka, kas sevi sauca par atlīdzību mednieku, Charlie Pink-eye bandu. Diemžēl ar to vien nav pieticis, lai pārējie līdzīgi domājoši un noskaņoti Toma kolēģi pārtrauktu savas darbības. Ne tikai tas, bet Čārlija atstāto vietu tikpat ātri cenšas ieņemt kāds vēl nežēlīgāks personāžs.

Noslēdzoties pirmajai grāmatai, Benijs un Niksa (viens no tiem draugiem) debesīs uz brīdi pamanīja lidmašīnu, bet tikpat ātri tā jau bija prom. Tomēr savu darbu tā padarīja un iesēja Benija un Niksas prātos domu, ka kaut kur eksistē pilsētas, kopienas, kuras spējušas saglabāt tāda veida tehnoloģijas. Ideja, ka jāpamet pašu mazā pilsēta un jādodas prom ir dzimusi. Diemžēl par to, ka Toms dosies līdzi ir padzirdējuši arī pieminētie bandīti un tie tik berzē rokas, gaidot brīdi, kad galvenais bieds pazudīs.

Tā nu izvēršas melnbalta, sīva un skarba cīņa starp labo un slikto, kurā Benijam nākas pieaugt vēl vairāk, kā Rot & Ruin ietvaros. Kamēr liela daļa pilsētnieku apzināti izvēlētā neziņā turpina dzīvot aiz šķietami drošajām sienām un nav neko darījuši, lai ņemtu vērā Toma padomus viņa slikto kolēģu izskaušanas nolūkos.

Loģisks, ticams notikumu turpinājums Rot & Ruin sērijā autora Jonathan Maberry izpildījumā. Pa ilgiem laikiem YA žanra pārstāvis, kam varētu pievērsties kā nākas.

***

City of Ashes (The Mortal Instruments #2) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

Klarisas un Džeisa tēva Valentīna griba iegūt vēl lielāku spēku. Izmanto vēlēšanos ar spēku mainīt Shadowhunter padomes darbību, jo citas iespējas nesaskata, lai izskaustu nevajadzīgu iecietību pret pārdabiskām būtnēm kā vampīriem un vilkačiem un mobilizētu ēnu medniekus cīņai pret dēmoniem. Kaut arī nesaskata pretrunas, ja pats izmanto dēmonus mērķa panākšanai.

Mortal Cup Valentīnam kalpos ilgtermiņā, bet, lai gūtu ātrāku uzvaru nepieciešami papildspēki. Tādējādi kā nākamo instrumentu ļaundaris Valentīns noskatījis Soul Sword, kuru gan ar rituāla palīdzību vispirms no labo spēku ieroča jāpadara samaitātu, ko cer panākt upurējot tam četru dažādu radību (vilkatis, feja, vampīrs un burvis/warlock) bērnu asinis. Tas tā kā skaitītos pamata sižets, kam būtu jānodarbina visu iesaistīto prātus, bet tad City of Ashes nevarētu sevi saukt par kārtīgu YA fantāziju.

Attiecību mudžeklis starp Klarisu un Džeisu, pat pēc desmitgades pārsteiguma, ka abi ir brālis un māsa, neatvieglo faktu, ka jūtas vienam pret otru radās pirms šīs vēsts. Tam vēl pa vidu Klarisas agrās bērnības dienu draugs Saimons, kurš cer, ka nu beidzot lemts abu attiecībām kļūt par ko vairāk. Ja pienācīgai drāmai vēl ar to nepietiktu, tad atliek vēl Saimonam gandrīz nejauši pārtapt par vampīru, lai dramatisma līmenis būtu pārsātināts līdz malām.

Diemžēl sērijas turpinājumā neseko pienācīgs maģijas rūnu spēka avota izskaidrojums, arī to pielietojums uz tā lietotāju ķermeņiem šķietami atstāj vien labvēlīgu iespaidu. Ne miņas, no kā un kurienes tiek ņemti resursi, daža laba medicīniska rūna tiek lietota kā ibumetīns. Pašiem tēliem maģija ir pašsaprotama, bet lasītajam vien jāpieņem, ka tā notiek.

Kritiskāk gribas paskatīties arīdzan pret tēliem. Attiecībā uz jaunpienācējiem īpaši izceļas Inkvizatora amata tēls, kas robežojas ar parodijtēlu tās acīmredzami labajiem tēliem kavējošās, pat kaitējošās darbībās, aiz kurām slēpjas savtīgi motīvi, kas galu galā palīdz vien sērijas ļaundarim Valentīnam. Grūti pateikt, vai tas galvenokārt, ka Inkvizators ir pieaugušais, ka viņai tāda loma piešķirta, kas tīņus nesaprot, bet neizslēgtu tādu varbūtību.

***

The Story of a New Name (The Neapolitan Novels #2) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Story of a New Name turpina stāstu no galvenās varones Elenas perspektīvas gan par pašas, gan draudzenes Lila dzīvi. Turpinājums līdzīgā marienē, kā My Brilliant Friend, bet, zūdot novelitātei un jaunajai videi, tēliem, personīgi prasījās, kas vairāk kā teju gandrīz tas pats, kas pirms tam.

Protams, notikumi neatkārtojas, dzīve turpinās, bet skolas ikdienu drāmai aizejot vairāk fonā (drusku radās jautājumi par skolas sistēmu un konkrētiem galveno varoņu, viņu vienaudžu vecumiem), galveno lomu ieņem kaislības attiecību un mīlestības frontē, kurā Elena nemitīgi salīdzina sevi ar draudzeni, vai vismaz tā šķiet, un kurai jau no laulību dienas dzīve ar vīru nesagādā diži lielu prieku.

Būs jāizlasa, jānoklausās, kāds žanra pārstāvis, kas sirdij tuvāks, pirms turpināt ar sērijas trešo grāmatu Those Who Leave and Those Who Stay, it īpaši, ja arī tā sarakstīta līdzīgā manierē, par ko nekas neliecina, lai tā nebūtu.

Jonathan Maberry – Rot & Ruin (Rot & Ruin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

15 gadīgā Bendžamina jeb Benija pieaugšanas stāsts zombiju post-apokalipses pasaulē. Pirms 14 gadiem pasauli dažās nedēļās pāršalca pēkšņi no mirušajiem augšāmcēlušies. Ne tad, ne tagad nevienam nav īsti skaidrs kā un kāpēc tas aizsākās, kas ļauj mirušajiem kustēties un nesatrūdēt. Vienīgi norobežotas pilsēteles un ciemati lielākoties palīdz atlikušajiem dzīvot kaut cik droši, kamēr atlīdzību mednieki, to skaitā Bendžamija vecākais brālisToms, medī zombijus ārpus pilsētas žoga robežām.

Attiecības starp brāļiem nekad nav bijušas tās labākās. Galvenokārt no Bendžamina puses, kam par iemeslu kalpojuši atmiņu fragmenti kā mazulim no liktenīgās nakts, kad viņš atceras kā Toms ar viņu kaut kur bēdzis, kamēr vecāki palikuši mājās nolemti nāvei. Līdz šim ar to spriedumam par brāļa raksturu ir pieticis, tomēr jaunās pasaules prasība no 15 gadu vecuma atrast kādu darbu, vai pretējā gadījumā tiks samazinātas pārtikas devu normas, pieejamo kuponu skaits, piespiež ar Tomu uzskāt nozīmīgāku vārdu apmaiņu, pēc tam kad citi darbi izbrāķēti.

Labi attēlots viens dzīvajos palicis kādreizējās ASV nostūris, kur pilsētnieki apzināti dzīvo ar galvu smiltīs, apzināti ignorē nepatīkamu informāciju, kas traucētu jaukajai ikdienai nosacītā drošībā, kas ļauj nežēlīgākiem un agresīvākiem atlīdzību medniekiem brīvu vaļu veidot savus likumus ārpus tās. Brutalitāte netiek vērsta tiek vien pret vēl lielā skaitā staigājošajiem miroņiem, par cik zombiju apokalipses rezultātē vairs neeksistē policija vai citi likumsargi, tad krimināli noskaņotiem prātiem ir brīva vaļa izpausties. Ja grāmatas sākumā Bendžamins aiz neziņas vēl apbrīno šos citus zombiju medniekus kā kārtīgākus večus par savu brāli, tad iepazīstot tuvāk un personīgāk reālo situāciju, Bendžaminam nākas krietni mainīt savas domas.

Gluži bez romantiskām jūtām Rot & Ruin neiztiek un grāmatas kulminācijas punkts saistīts ar Bendžamina (ar Toma lielu palīdzību) steigšanos glābt vienaudzi Nix, bet nekad šis YA tik raksturīgais aspekts nepārņem grāmatu savā varā. Mācekļa darbs, kas uz neatgriešanos izmaina ne tikai paša Bendžamina skatījumu uz esošo pasauli.

Max Brooks – World War Z: An Oral History of the Zombie War UN Anthony Marra – A Constellation of Vital Phenomena

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pavisam nesen, iepriekšējā 2020.gada oktobrī, lasīju vienu no loģiskākajām un inteliģentākajām zombiju grāmatām, kādu ir nācies lasīt – gidu kā izdzīvot zombiju apokalipses gadījumā, ko labāk nedarīt un ko darīt labāk, lai palielinātu izdzīvošanas iespējas.

Šīs World War Z grāmatas gadījumā autors pats iejūtas žurnālista lomā, lai intervētu apokalipsē izdzīvojušos no dažādākajiem dzīves gājumiem sākot pat ar bērnu un vienkāršu civiliedz. un beidzot ar armijas specvienības pārstāvi. Emocijām pilnas pieredzes stāsti, kurus oficiālā pētījumā un dokumentā žurnālista priekšnieki nav atļāvuši iekļaut

Tos pašus pozitīvos vārdus, ko varu veltīt The Zombie Survival Guide, varētu dod kā uzslavas arī zombiju apokalipses orālās vēstures grāmatai. Autors neieslīgst klišejās, bet +/- realistiski iztēlojas cilvēku un valstu reakcijas un krīzes menedžmenta soļus. Grāmata publicēta 2006.g, krietni pirms pašreizējās C-19 pasaules pandēmijas, tā kā varbūt iztēlotās reakcijas uz pēkšņo krīzi būtu pat drīzāk saucamas par optimistikām, redzot, kas ir noticis un notiek pasaulē attiecībā uz kovidu.


Vienīgais teorētiskais mīnuss, ka bija stipri par īsu, būtu varējis klausīties vēl un vēl.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais sižets 2004.gada Čečenijā ar iestarpinātiem atmiņu ainu fragmentiem gan īsi pirms un pēc PSRS sabrukuma un klusām neatkarības cerībām, gan nozīmīgāki notikumi gadu gaitā līdz grāmatas sižeta tagadnei.

Sonja – ātriem soļiem kļūst par pieredzējušāko speciālisti vietējā slimnīcā gandrīz vai apstākļu un kolēģu trūkuma spiesta.  Tas gan nenotiek tik ļoti aiz brīvas prāta un pašas apņemšanās, kā nerimstošās cīņa starp nemierniekiem, brīvības cīnītājiem u.c. pušu dēļ, kuri nodrošina konstantu pacientu plūsmu dažādākajos nopietnības stāvokļos. Bieži vien jāsaskaras ar absurdāko situāciju, kad ieroči un narkotikas ir lētākas un vieglāk pieejamas nekā tik ļoti nepieciešamās medicīnas preces.

Ahmeds – mūk no viena reģiona uz citu (Sonjas slimnīcu) līdzi paņemdams nolaupīta un nogalināta kolēģa 8 gadīgo meitu. Tiek pieņemts darbā slimnīcā vien darbinieku trūkuma dēļ, un, kā drīz vien atklājas, tad Ahmeds ātri nokļūst ārpus savas ērtās komforta zonas un noskaidrojas, ka viņa patiesais talants slēpjas mākslā nevis medicīnā. Abu personāžu dzīves apstākļi un skarbie šķēršļi, kuriem jātiek pāri, piešķir papildus nianses stāstam, kad tēli par spīti visam tomēr cenšas saskatīt arī pozitīvo, cik nu tas iespējams.

Labs, interesants turklāt debijas romāns lokācijā, par kuru reti personīgi ir nācies lasīt kādu stāstu, ja vispār. Būtu viegli iztēloties putnu biedēkļa pretargumentu negatīvai kritikai, ja grāmata būtu neizdevusies – “bet tā taču patiesībā arī līdzīgi notika” -, kas šoreiz nav jāsaka.