Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Zelta Ēzeļa pamatsižeta galvenais romāna sākuma un beigu varonis ir Lūcijs no Madauras. Puisis, kuru lasītājs sastop, kad tas mēro ceļo uz Tesalijas pilsētu un paceļam sastop interesantu personāžu ar vēl interesantāku un pārdabiski šķietami neticamu stāstu par Sokratu. Bet vēl neticamāka piedzīvojumu virkne Lūcijam aizsākas, kad tas nespēj remdināt ziņkarību, kad pierunā kalponi Fotidu nočiept tam īpašu, maģisku ziedu, kuru vēl nesen redzējis pielietojam tās saimnieci raganu, bet ne velti ir teiciens par ziņkārību un kaķiem, jo gaidīto pārvērtību vietā tam lemts pārvērsties par ēzeli.

Gluži kā Odiseja sāga, Lūcijs nu jau ēzeļa ādā ir šķietami viena neveiksmīga notikumu ķēdes upuris pēc otra. Ja vēl vien tā nelaime, ka iemīļotajai Fotidai būtu jāsagādā tāda kā pārvērtību pretinde, būtu vēl nekas un iztiktu varonis vien ar izbīli, bet, kur nu tev, kad puiša neveiksmīgās pārvērtības sakrīt ar nakti, kad kaut kādi zagļi izdomājuši apzagt drauga Milona saimniecību un par salaupītās mantas nesēju pie viena paķert stallī esošu zirgu un divus ēzeļus, no kuriem viens ir Lūcijs.

Otrā gadsimta romānam un vienīgajam romānam, kuram palaimējies saglabāties pilnā apjomā no Senās Romas laikiem ir diezgan jūtams pasakveida atgadījumu stils. Lūcija piedzīvojumus, kuros lemts pēc zagļiem ceļot no viena jaunā saimnieka pie cita, papildina tā saklausīti un lasītāju piedomājot atmiņā tam saglabāti leģendas un stāsti, kuros var nolasīt iestrādātu morālu mācību vai vienkārši dzīves novērojumu par nereti nekrietnu, citiem ļaunu vēlošu cilvēka dabu, kur viena liela daļa tāpēc gatavi pat atņemt citam dzīvību.

Būtu tā vīru krāpjoša sieva, kura savu pārkāpumu slēpšanas nolūkos gatava iet vēl tālāk un pat nogalināt kā vīru, tā jebkuru citu, lai tikai paliktu nesodīta. Vai pamātes iekāre uz vīra dēlu, bet, kad tiek atraidīta, kaisle vienā mirklī pārvēršas aklā naidā un tad galvenais ir atriebt iedomās aizskarto godu un pašcieņu. Vai stāsts par zagļu bandas nolaupītu jaunuvu, kura vēlāk tiek ierauta traģiskā mīlas trijstūrī, kur neviens stāstiņa beigās nevar lepoties ar kaut ko, ko varētu dēvēt par uzvaru. Vai māsas, kuras ar skaudību uzlūko jaunāko māsu, kurai, no malas skatoties šķietami palaimējies tikt pie bagātības, bet tās laipnību pašas uztver kā augstākās pakāpes augstprātību, lai arī realitāte nevarētu būt tālāk no patiesības.

No šiem biežajiem iespraudumiem Lūcija stāstā visvairāk izceļas leģendai līdzīgais stāsts par kāda ķeizara jaunāko meitu Psīhi (vārda nozīme – Dvēsele), kurš tiek aizsākt, lai mazinātu nolaupītās jaunavas nolaupīšanas sēras un asaru plūdus. Aizsāk stāstu par citu skaistuli, kurai lemts izaugt tik skaistai un pat pārāk skaistai, lai izraisītu dievē Venerā dusmas, ka tā jau viņas vietā teju vai kā avatars tiek pielūgts. Bet attiecībā uz Psīhes mini noveli būtiskākie pavērsieni seko, kad Veneras dēls Amors nepaklausa mātes norādēm. Ne vien nepaklausa, bet pat pats iemīl skaistuli tik ļoti, lai būtu gatavs riskēt ar mātes dusmām, gatavs dusmot pat pret Psīhi un vēlāk tai piedot.

Zelta Ēzelī jeb Pārvērtības Vienpadsmit Grāmatās pavisam noteikti viena no lielākajām vērtībām ir tās izcelsmē un faktā, ka tas ir vienīgais no visas Senās Romas pastāvēšanas laika pilnā apjomā saglabājies romāns. Citādi pasakveidīgais romāns ar kaut ko citu ārkārtēju vai pat lasītpriekam virs vidējā un mūsdienas starp dažādu žanru pārbagātās izvēles grūti izcelt. Drīzāk gribētos piekasīties, ka drusku par daudz ir šie anonīmie tēli, kuru aprakstā jāpielieto vārds ‘’kāds’’ draugs, saimnieks, zaglis vai vēl kāds cits, kura stāstu kā piedzīvojumu vai pamācību galvenais varonis/autors grib pavēstīt savam lasītājam.

Bet no pozitīvā – cilvēku raksturi, to attēlojums un novērojumi iz dzīves (pat ja no negatīvā pārsvarā ņemti) būtu pieskaitāmi pie tā, kurus nevar neizcelt. Tā arī noslēguma reliģiskās ceremonijas, kurās dalību ņem galvenais varonis ir ar neapšaubāmu vēsturisku pievienoto vērtību. Un, protams, visai grāmatai kā tādai ir šī vērtība, lai cik izklaidējošs un interesants vai drīzāk uz pretēju pusi velkošs neliktos daiļdarbs. Noslēgumā gan nevar nepamanīt dažu labu biogrāfisku detaļu, no kurām visuzskatāmākā, ka galvenais varonis (ar tādu pašu vārdu kā autoram) arī par savu dzimto pilsētu var saukt Madauras pilsētu Romas Numudia Ziemeļāfrikas kolonijā.