Young Adult

Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Faber and Faber

Manas pārdomas

Bendžamins jeb vienkārši Bens līdz šim spējis izcelties kā viens no labākajiem ja ne pats labākais pinball mašīnu spēlētajs savā skolā un tuvākajā apkārtnē. Interese starp vienaudžiem tik liela, ka regulāri tiek rīkoti turnīri, kur labākajiem pat tiek necilas naudas balvas, bet ne par to būs Cat Kin triloģijas pirmās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu sižets, lai gan ir arī alternatīvs City of Cats nosaukums. Pinball un citu arkādes spēļu mašīnu vietā Bens, kā glābiņu no ikdienas problēmām, mātes mudināts iesaistīties kādā pulciņā, jo nereti no mājas atnāk ar nobrāztu vaigu no kāda, kurš nav mācējis vai nu derībās vai citādi zaudēt. Negaidīti, kļūdas pēc un pavisam nejauši Bens atklās Mrs.Poweel rīkotu jogas, cīņu mākslas un vienkārši tikpat kā aizmirsta senu kustību stilu Pashki pulciņa Cat Kin veidolā. Pulciņu, kurā katram no dalībniekiem pirms pirmās nodarbības katram savas ekspektācijas, kuras nevarētu būt tālāk no patiesības, bet ne sliktā nozīmē.

Pulciņš, kas kā Benam, tā citiem dalībniekiem izrādīsies negaidīta drošības un stabilitātes sala no ārpasaules problēmām. Problēmam, kuras mājas dzīvē Benam ir krietni vien nopietnākas par kādu skolas huligānu, jo daudzdzīvokļu mājas saimnieks Džons Stanfords iecerējis ēku nojaukt, tā vietā uzbūvēt ko citu un krietni naudu ienesīgāku, bet Bens un tā māte Lūsija kā tādi neizsvēpjami knišļi spītējas, turas pretim un ne par ko nepiekrīt tā dzīvokļa pārpirkšanas piedāvājumam, un pat brīnās, ka tiem nepatīk krietni zem tirgus cenas izteiktais piedāvājums. Tad nu tas sācis ķerties pie sīkiem iebiedēšanas taktikas paņēmieniem, bet grāmatas sākumā vēl tā pa vieglo.

Starp citiem pulciņa biedriem par Bena kā galvenā varoņa konkurentu saucama Tifānijas Meinas tēls. No malas varētu šķist, ka Tifānijai dzīve salīdzinoši krietni labāka un nebūtu par ko sūdzēties. Ir divi mīloši vecāki un labi situēti dzīves apstākļi, ja vien neskaita jaunāko brāli Stjuartu, kurš muskuļu atrofijas dēļ un citu vājās veselības dēļ piemetušamies slimību dēļ jau ilgāku laiku atrodas slimnīcā. Fakts, kas varbūt ir uz potenciālu pārmaiņu sliekšņa, jo māte Keitija pavisam negaidīti interneta dzīles pārmeklējot uzgājusi jaunas brīnumzāles un to autoru doktoru Džeimus Filipu Kobu.

Līdz šim Tifānija ārpusskolas aktivitātēs dalību ņēmusi baleta pulciņa nodarbībās, bet, kas agrāk šķita brīnišķīgs solis uz dailes pasauli, nu vairāk šķiet kā slogs. Papildus tam Tifānija nevar lepoties ar sporta vai citu līdzīgu fizisku aktivitāšu dotumiem, bet, par cik vecāki no tās lūdz vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, kurā atpūsties no darba un mājas ikdienas soļa, no uztraukuma par dēla Stjuarta veselību, tad neatliek nekas cits, kā meklēt kādu alternatīvu. Un pavisam nejauši sanāk pamanīt Cat Kin pulciņa sludinājumu, kas, lai arī aprakstā ļoti nespecifisks un vispārīgs, tad kā kaķa saimniecei īpaši lielus uztraukumus nesagādā.

Pati pulciņa vadītāja ir kā sava veida guru, kaķu vārdotāja, filozofijas un aizmirstā Pashki kustība stila pēdējā dzīvā (vai vismaz viena no) nesējām pasaulē. Pielīdzinot to jogai, katra nodarbība jauniešu pulciņam sniedz vispirms jaunu veidu, kur atrast sevi, uzlabot pašapziņu un citādi rast jaunus draugus. Kā Tifānija, tā Bens un lēnākos tempos arī citi Cat Kin pulciņa apmeklētāji atklāj, ka tiem īpatnējā un varētu pat teikt pārdabiski labā veidā uzlabojušās ne tikai fizisko sniegumu rādītāji, bet parādījušās kaķiem pielīdzināmas maņas, piemēram, spēju redzēt ļoti vājā apgaismojumā (tikpat kā tumsā). No abiem varoņiem Bens pirmais aizdomājas par Felicitu Pauvelu, tās patiesajiem mērķiem un nolūkiem tik spēcīgu iemaņu mācīšanā. Lai arī Tifānija mierina, ka negrib, lai Pashki tiktu vienkārši aizmirsts, tad Bens nespēj nedomāt, ka patiesībā ir krietni atšķirīgāka…

Gandrīz pirmā romāna trešdaļa tā arī paiet iepazīstoties ar Bena un Tifānijas, pastarpināti arī dažs labs cits, pasaulēm un to problēmām. Gandrīz tik tālu, ka pat rodas jautājums, kuru vai kurus gan stāstā uzskatīt par ļaundariem, ja nu vienīgi Bena gadījumā tas būtu namsaimnieks Džons Stanfords un Tifānijas gadījumā brīnumzāļu autors doktors Kobs, kura ļaunprātības atklājumi tobrīd gan vēl tikai priekšā. Bet atliek vien par šo faktu aizdomāties, sākt piefiksēt, lai autors nomierinātu, ka par tik būtisku stāsta faktu, kā labo varoņu antagonisti, nebūtu aizmirsts.

Bet paralēli fantāzijas elementiem nevar nesaskatīt, ka labā izpildījumā uz to fona autors Nick Green pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem ar jauniešiem to centrā. Kā Bens, kuram paralēli uztraukumiem par potenciālu faktu, ka Stanforda tēls var tomēr atrast veidu, kā likt tiem zaudēt mājas, saskaras un tiek galā ar faktu, ka vecāki dzīvo šķirti, ka māte aiz problēmu un uztraukumu noguruma sloga neizdomājas, ka arī dēlam nevar būt viegli. Kur pēc vienas strīdu epizodes pat padzen to no dzīvokļa un Bens ir spiests ievākties pie tēva. Viegli iztēloties citus iemeslus un apstākļu ieganstus, bet ar tādu pašu iznākumu.

Tikmēr Tifānijas gadījumā, lai arī māsai rūp brāļa veselība un tā vispārējā labsajūta, tad tomēr nomāc fakts, ka vecāki aiz gādības un uztraukumiem par brāli šķietami tikpat kā neizrāda nekādu interesi par meitu un tās aktivitātēm, dienas gaitām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Lai arī neizrāda uz āru un savu reizi nav slikti, ja sanāk kaut ko darīt pa savam, tad nebūt nebūtu sliktu, ja viņas virzienā tiktu kaut daļa no brālim veltītās uzmanības.

Citi tēli, kā abu galveno varoņu vecāki, tā arī pārējie Cat Kin pulciņa dalībniekiem vairāk ir atbalstoša loma, bet fakts, kas to gadījumā nešķiet ne kartonisks, lai tikai virzītu sižetu uz priekšu, lai ērtā brīdī izrakstītu Benu un/vai Tifāniju no sarežģītākas situācijas.

Kā jau gaidāms, tad noslēgums, sižeta problēmsituācijas atrisinājums un kulminācija nav no tiem, kur bērniem, jauniešiem vai vispār fantāzijā kā tādā sagādātu pārsteigumus, bet ir spriedzes piesātināta un izpildījums kā tāds no vāka līdz vākam, kas ieientriģē un ir saistošs.

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.

Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.

Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.

Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.

Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.

Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem.  Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.

Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.

Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā

Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.

Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.

Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.

Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.

Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.

Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.

Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.

Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visu savu līdzšinējo 16gadus īso vai citam jau garo dzīvi Elena no Kingslijas uzaugusi pasaulē, kur rakstītam vārdam piemīt maģisks spēks, kas diemžēl ne visiem pieejams un parastā cilvēka rokās, prātā nāk vientieša termins, pat niecīgs viena vārda mēģinājums to uzrakstīt var beigties katastrofāli ne tikai personai, kura šo vārdu mēģinājusi rakstīt.

Elena pati ir pieskaitāma šiem vientiešiem, par kuriem pat savā ziņā jāizsaka apbrīna, kā gan kaut ko maz paspēj dzīvē ko nopietnu paveikt, kad jāiztiek bez rakstīta vārda (pat lasīt aizliegts, ja nu tas vēlāk kādam liktu sagribēt arī mēģināt rakstīt). Kur nu vēl kā Elenas vecāki, kuriem pieder vietējais dažādu preču veikals, kā arī vēl jārūpējas par trim bērniem, no kuriem vecākais Džespers ir tik gudrs, ka nopelnījis vietu Ardenas maģijas skolā (ar visu to stingra uzraudzība un nepieciešams pašam, kur vien var piestrādāt), bet jaunākajai Klementīnai veselība ir tik vāja, ka katru gadu jābīstas, vai šoreiz slimošanas sezona nebūs letāla. Kā vienam, tā otram, plus vēl veikala uzturēšana prasa lielus līdzekļus, un tā vien šķiet, ka Elenai būs liktenis lēmis pieteikties armijā, kad sasniegs 18 gadu vecumu, kur pēc Ardenas likumiem viena vientiešu atvasei ir jānodienē trīs gadi.

Visu Elenas un pastarpināti arī tās radu un citu Kingslijas mazpilsētas iedzīvotāju dzīvē izmaina maza bērna (knapi virs zīdaiņa vecuma) nejaušs atrasts kāda caurbraucoša maga pazaudēts un turklāt vēl aprakstīts papīra gabals. Apzinoties, kādas sekas visai Kingslijai draudētu, ja kontrolējošās iestādes par to uzzinātu, tas tiek nekavējoties iznīcināts, bet tas neliedz vietējā krogā izplatīties baumām, kuru krustugunīs nonāk Elenas tēva veikals, jo mags un tā kompanjoni tur pa dienu viesojušies. Vārds pa vārdam un ar alkohola drosmi uzņēmušies lielmutīgi vīri gandrīz aiz dusmām un bailēm pielaiž veikaliņam uguni, ja ne Elenas izmisumā izkliegts ‘’STOP!’’, ar ko tad aizsākas visi tālākie The Spoken Mage sērijas notikumi.

Kā katalizators un izcelsmes sākumpunkts, tad notikums ar gana stabilu pamatu, lai to bez galvassāpēm un lielām pārdomām varētu pieņemt, bet citādi vien pa retam brīdim autore Melanie Cellier pieskaras jautājumam, no kurienes gan Elenai, dzimušai starp vientiešiem, varētu būt nākušas spējas, kuras citiem magu ģimenēs sāk izpausties tieši 16gadu vecumā.

Tikmēr visnotaļ interesantāks sižets Elenas dzīvē aizsākas, kad jau pieminētās maģiju kontrolējošās iestādes ierodas pēc Elenas, bet, tā vietā, lai savāktu un ātri piespriestu nāvessodu, tad Elenas īpatnējās maģijas spēja (caur izrunātu vārdu, nevis uz kādas virsmas uzrakstītu) ļauj viņai uzsākt gaitas Ardenas maģijas akadēmijā. Protams, tas jau nebūtu romāns, kur neatrastos pa savai sakritībai, un Elena attopas vienā kursā ar Ardenas troņprinci Lūkasu, kurš, protams, ir arīdzan izskatīgs.

Patīkami, ka The Spoken Mage būdama YA sērija, neuzspiež tēlu romantiskās attiecības tik ļoti, lai tās aizēnotu pamatsižetu, kur Elenas kursabiedri nebūt nav sajūsmināti, ka prastai vientiesei ir tikts ļaut tiem pievienoties. Par laimi, ne visi ir tik tumsonīgi un naidīgi noskaņoti pret zemākas klases īpatņiem, un tā Korelija no visiem kļūst par Elenas pirmo patieso draugu, bez kuras padoma būtu bijis grūti, īpaši jau psiholoģiski.

Tomēr, ja Elena vēlas noturēties virs ūdens (vairāk metaforiski) un neatpalikt no kursabiedriem, izturēt profesoru izliktus pārbaudījumus, starp kuriem arīdzan atrodami indivīdi, kuri labprātāk liktu Elenai izkrist, kam sekas nebūtu atgriešanās Kingslijā, tad viņai jāpieliek jo vairāk pūļu (pat vairāk nekā trīskārt), ko tikai apstiprina mēģinājumi Elenu nolaupīt gan pirmās grāmatas un kursa, gan vēlāku mācību gadu ietvaros.

Jāpiebilst, ka Ardenas karaliste jau vairāk nekā trīsdesmit gadus sevi atrod militārā konfliktā ar kaimiņu Kallorway, kuru tās valdnieks Osborns uzsāka, jo apgalvo, ka atradis kādu senu dokumentu, kurš tam dod tiesības valdīt par teritoriju, kura reiz bijusi vienota valsts. Karš, kurā Ardena pēdējā laikā sāk manāmi zaudēt, bet negaidītais sava veida pavērsiens Elenas personā, kuras maģijas spējas izpaužas tik unikāli, potenciāli var būt izšķirošais grūdiens par labu Ardenai.

Pirms mags var uzsākt savu obligāto dienestu Ardenas armijā, tam jāpabeidz četru gadu (līdz ar to četru grāmatu sērija, bet paskatoties Goodreads lapās, tad autorei ļoti patīk četru romānu sērijas garums) apmācība, lai uzlabotu gan maģijas spēju spēku un izturību, gan kontroles faktoru pār tām.

Četri gari un piedzīvojumiem gari gadi, kuru laikā Elena ar piemēru pārliecina kursabiedrus, ka viņa ir cienīga būt starp tiem, pārliecina troņprinci Lūkasu un varbūt arī dažu labu citu sākt vairāk cienīt skaitliski pārliecinošu pavalstnieku skaitu, kuriem jau no dzimšanas liegta piekļuve gan maģijai, gan rakstītam vārda (faktā, kur viena no sērijas grāmatām ievieš jautājumu, vai kaut ko nevarētu mainīt vientiešiem par labu).

Kā arī, būdama YA kategorijas sērija, tad Elenai un Lūkasam vienam pret otru sāk parādīties romantiskākas dabas jūtas, par spīti Elenas vienkāršajai izcelsmei un Lūkasa troņprinča statusam. Pievieno tam klāt kripatu no galmu un politiskām intrigām, kuras būtiski var ietekmēt kara iznākumu, lai izvērstos saistoša un baudāma sērija.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Sarah Dessen – Saint Anything

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Cik vien Sidnija sevi atceras, par trim gadiem vecākais brālis vienmēr bijis uzmanības centrā, ko tikai vēl vairāk pastiprina viņam piemītošais harizmātiskums un spēja būt uzmanības centrā teju jebkurā kompānijā. Līdz šim spējis to izmantot savā labā, lai izkļūtu no sākotnēji mazām, gadiem ejot jau lielākām ķezām, bet ne šoreiz. Šoreiz pat vecāku nolīgtais advokāts nespēj paglābt no gandrīz pusotra gada cietumsoda par pusaudža notriekšanu dzērumā, nolemjot piecpadsmit gadīgo David Ibarra dzīvei ratiņkrēslā.

Līdz šim Sidnijai nav bijis iebildumu būt brāļa ēnā, pieciešot vien pārpalikumus vecāku uzmanības ziņā, kā nekā ir divas draudzenes, ar kurām izklaidēties, kopā mācīties. Bet, jo tālāk progresē Saint Anyhting sižets, jo tālāk no šīs pozīcijas Sidnija sevi atradīs.

Pirmkārt pārmaiņas jau ievieš Sidnijas pašas iniciēts lēmums nomainīt skolu no privātas uz publisku, lai atvieglotu slogu uz vecāku budžetu pēc izdevumiem advokātam. Otrkārt tā vien šķiet, ka vienīgi Sidnija ģimenē izjūt kaut mazāko vainas apziņu attiecībā uz negadījumā cietušo. Jo kamēr tēvs teju visu grāmatas gaitu cenšas, cik iespējams, izvairīties no iesaistīšanās potenciāli konfliktu izraisošās diskusijās, tikmēr mātes acīs mīļais dēliņš gan agrāk, gan tagad drīzāk ir sistēmas upuris, kuram citi grib sagandēt dzīvi, nevis paša rīcības izvēles būtu pie vainas. Pretstatā attieksme pret 17 gadīgo meitu ne tuvu neatbilst viņas vecumam.

Jauna vide un negaidīti jauni draugi, kuru atradums ir patīkami negaidīts, kad pēc skolas Sidnija izlemj paēst līdz tam nezināmā, mazā picērijā. Lēmums, kas uz pozitīvo pusi ilgtermiņā izmainīs viņas dzīvi, jo tavu (romāna) sakritību, kad picērijā darbojas divi viņas jaunās skolas biedri – Layla un viņas smukais brālis Macaulay jeb vienkārši Maks. Kā liktens saukti vispirms galvenokārt Leila, vēlāk ar nozīmīgāku lomu Maks, kā arī viņu vecāki, māsa Rosie un viņu orbītās jau esošie draugi ienāk Sidnijas dzīvē, jo, kā laiks rādīs, tad agrākajām šķietami tuvajām draudzenēm tā nesanāk uzticēties ar sirdij sāpīgiem tematiem, it īpaši attiecībā uz brāļa drāmu, kad šķiet, ka abām jau izveidojušies savi priekštati.

Ja ar Peitona situāciju, tā ietekmi uz ģimenes attiecībām un dinamiku nepietiktu, tad papildus tam autore pielej stāstam klāt uzmācīgu liekēdi, it kā Peitona iepriekšējo problēmu vai pēc to atkopšanās periodā iegūtu draugu Ames Bentley, kura nepatīkamo uzvedību un sākotnēji uzmanīgo uzmākšanos pamana vien Sidnija un vēlāk Leila un Maks, bet ne pašas vecāki.

Saint Anything noteikti ir ārpus manas ierastās lasīšanas komforta zonas un, spriežot pēc citu autores grāmatu vākiem šīs romāna aizmugurē, roka pēc tāda tipa lasāmvielas nesniegtos, ja ne kāda izteikta atlaide. Un kā jau romānam piederas, tad ne Leila, ne Maks vai pat Roze nav parasti, viduvēji pusaudži. Leilai piemīt izteikta dziedamā balss un ģitārspēles talants, kamēr Maks ir ar inženiera talantu, kuram gan jārpārvar tēva priekšstati, ka dēls pārņems picēriju, nevis doties studēt tālāk, tikmēr Roze apdāvināta daiļslidošanas mākslā.

Dažu nodaļu beigas autore meistarīgi noslēdz ar mīlīgiem ‘’aww cute’’ momentiem, kā arī neuzbāzīgi un nepiespiesti ir momenti, kuros atklājas grāmatas nosaukuma un tā vāka nozīme, pat ja lielajā sižetā ne ar to lielāko nozīmi. Pašā romānā kā tādā var just, ka izpildīti visi vajadzīgie punkti, lai šāda tipa romāns, kurā problēmsituācija ir komplicētas attiecības un to sarežģījumi, šķistu labs, ja ne lielisks.

Yoshiyuki Sadamoto – Neon Genesis Evangelion, Vol.1-14

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pēc oficiālās versijas pirms 15 gadiem, īsi pēc tūkstošgades mijas, Zemi ne tikai skar, bet tajā ietriecas ne pārāk liels meteorīts, bet ar gana lielu ātrumu, lai tā postošais spēks un pēcāk sekojošās kataklizmas laupītu dzīvību vairākiem miljardiem cilvēku. Bet draudi Zemei un tās iemītniekiem ar to vien nebeidzas, pēcāk uzrodas ironiskā kārtā par Enģeļiem sauktas dīvainas tehnoloģijas un bioloģijas kombinācijas būtnes. Vienīgais glābiņš šķiet rasts faktā, ka šie Eņģeļi, lai kādi būtu to mērķi, neizmanto situāciju, lai tos realizētu.

Tā vietā paiet 15gadi kopš Otrā trieciena, par pirmo tiek uzskatīts Mēness pavadoņa rašanas moments Zemes pagātnē, kam nozīme uz sērijas notikumiem pietaupīta noslēgumam. Šī ilgā pauze ne tikai ļauj atgūties ekonomiski un vairāk vai mazāk atgriezties iedzīvotājiem dzīvē pirms katastrofas, bet arīdzan radīt savu Eņģeļu versiju milzu robotu veidolā, kuriem arī tiek piešķirts uz reliģiskiem motīviem bāzēts nosaukums Eva. Viscaur sērijai no krājuma uz krājumu manāmi pieaug atsaucas ar šādu zemtekstu.

Kas drusku rada vilšanos, it īpaši ņemot vērā sērijas kulmināciju un Enģeļu eksistences iemeslus, to uzbrukumus Zemei. No potenciāla milzu robotu SFF cīņas pret potenciāliem citplanētiešu konstrukut iebrucējiem, Neon Genesis Evangelion vairāk pārtop pshiloģiska rakstura pamacošā stāsta ar fantastikas elementiem. Kā tās jaunajiem 14gadījiem galvenajiem varoņiem, kā sērijas galvenajam varonim Shinji Ikari kā arī vairumam atbalstošo tēlu, izceļot paša Sindži tēvu, tikt galā ar tuva rada vai drauga nāvi, nevainot sevi, ka nav spējuši to novērst, un spēt turpināt izbaudīt dzīvi, nenorokt sevi sērās un līdzīgās depresīvās pārdomās, kuras sniedz vien bēdas un negativitāti.

Pašu ilustrāciju stils un konkrēti spraigajos cīņu momentos šķita pārāk haotisks. Mēģinot piešķirt kustību sajūtu ar līnijām kopējā aina pārāk pieblīvēta un grūti izsekojama. Vēl viens mīnuss dodams par sieviešu tēlu nevajadzību seksualizāciju, ko lieliski raksturo milzu robotu pilošu ietērpu krūšu formu izcelšana, pretstatā puišu krietni atšķirīgajiem tērpiem. Citādi ilustrācijas, kā jau ierasts no mangas pasaules, bet noteikti patīkamākas acij sižeta momentos ārpus spraiga sižeta mirkļiem.

Neatklājot maitekļus par noslēguma kulmināciju, kuras laikā šķiet labāk nebūt skaidrā bez kādu vielu ietekmes, jo lasītājam tiek piedāvāts kārtīgs prāta mežģis un pavelk kopējo iespaidu par sēriju krietni uz leju, jāpiemin, ka Zemes glābēju aģentūras NERV, kuri kontrolē Evas robotus, labo varoņu stereotipiska tipa ļaundarus slepenas organizācijas Seele veidolā, kuri, ja tic baumām, ir kontrolējuši visus svarīgākos notikumus Zemes vēsturē līdz šim. Diemžēl bubuļa aura stāstā šai organizācijai piešķirta lielāka nekā to izpausmes un darbības pēc fakta.

Neon Genesis Evangelion autors Yoshiyuki Sadamoto izmanto SFF fonu, lai izvestu savus varoņus cauri pārdzīvojumu un zaudējumu šķēršļiem. Kamēr viens vairāk noslēdzas darbā, atvēl visu savu dzīvi un atstāj novārtā citus tuvos, kuriem nav vieglāk pārciest, piemēram, mātes nāvi, tikmēr citi izveido viltus aizsardzības fasādi pret apkārtējiem ar nolūku atgrūzt palīdzības centienus, tā domājot, ka būs vieglāk novērst potenciālas ciešanas vēlāk. Tā teikt, spēt pēc visa stāvēt stabili uz savām kājām, turpināt ceļu ar prieku un baudu, un vienlaikus nenorobežoties un neatgrūst citus.