Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.

Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.

Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.

Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.

Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.

Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.

Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.

Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).

Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.

Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.

Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.