Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Manas pārdomas

Saules Kodolā sastopama teju distopiska Somijas valsts versija, kurā ap Otrā pasaules kara laiku drošiem soļiem iegājusi valsts (nosaukta par eisistokrātiju) un sabiedrības modelī, kur sievietēm piešķirta labi ja otršķirīga loma pēc vīrieša, bet ar to dīvainības šajā weird fiction subžanrā vien nebeidzas un viena no būtiskākajām sižeta lomām atvēlēta dažādu aso papriku un tajās esošā kapsaicīna aizliegumam.

Romāna galvenā varone Vera jeb jaunāja elojas šķiras vārdā Vanna diemžēl ir viena no asuma mīļlotājām, kurai nu paslepus jāmeklē nelegāli veidi, kā nu tikt pie asuma dzīvē. Par laimi, Vera savā likstā nav viena. Tai līdzās ir puisis Jare, kurš, kā atklājas pagātnes sižeta fragmentos, sākotnēji ir vien palīgstrādnieks vecmammas Auliki saimniecībā, bet ir ar gana atvērtu un pretvalsiskajam modelim vērstu prātu un domāšanu, lai laika gaitā kļūtu par draugu.

Diemžēl paralēli piparotajam sižetam, Veru nomāc vainas apziņa par divus gadus jaunākas māsas Miras jeb Mannas likteni, kura, lai arī nav tikušas atrastas mirstīgās atliekas, visticamāk ir mirusi. Vera viscaur romānam velta vēstules zudušajai māsai, atceroties bērnības un jaunietes dzīves gaitas, un reizē iepazīstinot lasītāju ar Somijas alternatīvo versiju, kurā grāmatas varoņiem lemts augt.

Raksturu ziņā māsas nebūtu varējušas būt atšķirīgākas viena no otras. Kur Mira jau no pašas mazotnes izrāda elojām (sieviešu kārta, kas paredzēta stereotipiskajām lomām dzemdēt bērnus un būt rātnai, paklausīgai sievai) raksturīgākās pazīmes un ar aizrautību gatava rīkoties pēc visām šai šķirai paredzētajām iezīmēm, tur vecākā Vera  ir pārlieku zinātkāra un patstāvīga un vecmamma Auliki laikus to novēro un tai apskaidro, ka tādi jautājumi, kā ‘’kapēc’’ labāk uzdodami tik viņai. Veras nepārprotamo iekļaušanu sieviešu morloku šķirā, kurām valsts labprāt nāk pretim un sterilizē tās, lai nākošajās paaudzēs netiktu nodotas nevēlamas raksturu iezīmes, maskē viņas ārējais skaistums, kas citkārt raksturīgs vien elojām un lieti noderēs vēlākā grāmatas sižetā.

Tā arī grāmatu lasīšanas interesi labāk tām paturēt savā starpā, ko gan attiecīgajā vasarā, kad piestrādā Jare, nejaušības pēc tas atklāj, bet jau minētās atvērtās domāšanas dēļ Jare veikli iekļaujas to pulciņā. Par cik to pašu nevar teikt par Miru, kurai šādi uzticēts noslēpums ilgi tāds vairs nebūtu un kura savā jaunības naivumā domā, ka ir iemīlējusies Jarē, tad līdz ar to greizsirdības interpretācija gūst virsroku, lai ‘’tagadnes’’ sižets būtu nonācis tur, kur to grāmatas sākumā atrodam.

Bet arī bez iekāres uz pipariem un jo augstākas skauvila skalas eksemplāriem, jo labāk, Verai piemīt savas psiholoģiskās īpatnības, kurās viņa pati lieto terminu Pagrabs un tā aplūšanu ar tumšiem, duļķainiem ūdeņiem, kad uzmācas sērīgākas domas, vai šo ūdeņu atkāpšanos, kad noskaņojums ir pretējs. Tā arī vēlāk sižetā, kad viņai un Jarem atrasti domubiedri nelegālajā biznesā, Veras veids,kā tiem raksturot, cik stipra ir to selekcionētā paprika, ne tuvu nav ierastajai. Tomēr atšķirīgā pasaules uztvere dažādās krāsās attiecināma tikpat kā uz visu citu, ne tikai uz pipariem, un kā savas, tā citu tēlu smaržu, emociju vizualizācija ir daļa no prozas, kad skatpunkts ir no Veras tēla puses.

Autores Johannas Sinisalo valsts (Somijas) versijā pavisam noteikti nebūtu vēlēšanās dzīvot, kur tik strikti valsts iejaukusies tās iedzīvotāju dzīves gan sociāli, gan tajā, kas atļauts un aizliegts (pipari nav ne tuvu vienīgie aizlieguma sarakstos vai striktā kontrolē esošā pārtikas prece), kaut gan vairumam grāmatas tēlu, kuri šādi uzauguši un nezina neko citu, tas sķiet visnotaļ pašsaprotami.

Jāsaka gan, ka grāmatas ietvaros, piparu efektam piešķirts tikpat kā narkotisks efekts, kas noslēgumā pat spēj izsaukt šamanisma transu, kuru pašam, kā asu mērču regulāram patērētājam uz sevi neesmu novērojis.