Lisa Carey – The Stolen Child

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

Lai arī The Stolen Child prologs jau priekšā pasaka ar kādu notikumu tiks noslēgta grāmata, tad tās pamatstāstā tiek apspēlēta mātes tematika no dažādiem rakursiem gan, kad 39 gadu vecumā bezbērnu varonei Brigid vēl tāda nav, gan Roze, kurai, katru reizi paliekot stāvoklī, dzimst dvīņu meitenes, gan Rozes dvīne Emer, kurai tās vienīgais 6 gadus vecais dēls ir kā acuraugs, kuru neizlaist no acīm.

The Stolen Child pamatsižets aizsākas ar amerikānietes Brigidas (guglējot atrodu svēto Birgitu) ierašanos uz salu, kuras vārdam par godu māte tai devusi vārdu, un, lai arī sievietes māte un tālāki senču radi nāk no salas, tad viņa tā vai tā salas iedzīvotājiem skaitās kā svešiniece, uz kuru skatīties ar apzinātu piesardzību, kuru neielaist savā vidū, ja nu ilgi neiztur dzīvi uz mazās salas, kurā nav pieejami citviet 1959.gada maijā pieejamas modernās ērtības.

Ja ne negaidīti mantota mirušā mātes brāļa māja, kuru nākas nedaudz uzprišināt ar ciemata vīru palīdzību, tad varbūt Brigidas dzīve tā arī turpinātos bez bērniem, par kuru ieņemšanu atmetusi domu pēc vīra nāves pēc smagas cīņas ar galvas smadzeņu vēzi. Ja ne leģendas un mīti par uz salas eksistējošu svētās (lai būtu) Birgitas aku, kuru apmeklējot, baudot tās dievišķo ūdeni iespējams palikt stāvoklī, varbūt pat bez reizēm vien apgrūtionša vīrieša palīdzības, Brigita būtu palikusi ASV. Bet vēlme, kuru uzkurinājusi darba pieredzei kā vecmātei, palīdzot nākt pasaule simtiem, ja ne tūkstošiem mazuļu, nav spējusi apdzist pat neskaitāmas neveiksmīgas grūtniecības pirms tam.

Brigidas stāstu uz salas papildina skarbi pagātnes fragmenti no bērnības gan, kad vēl abi vecāki dzīvi, kuru kopdzīve aizsākas mīlestības kaislību pilna, bet tad tai piezogas tēva alkoholisms un dūru pacelšana, gan pēcāk ne mazāk viegli apstākļi institūtā kā bārēnēm, tā nevēlāmā grūtniecībā nokļuvušām jaunietēm. Pašai vien 14gadi, kad jau tad esošā pieredze liek kļūt pieaugušākai, bet reizē nevar nebūt bez paliekošām traumatiskām sekām, kaut arī grāmatas ‘’tagadnes’’ sižētā šis gods pienāksies Emeres tēlam.

Dzīve uz nelielās St.Brigid salas jau labu laiku pirms Brigidas uzrašanās ir bijusi pilna ar savām unikālajām grūtībām, ka pat valdība par ērtāku risinājumu saskata uzbūvēt tiem mājas uz lielākas, modernākas salas. Teju katrs jaunais, ja vien ir tāda iespēja, salu pamet un pārceļas uz dzīvi citviet. Reti ir tādi izņēmumi, kā māsas Roze un Emere. No abām māsām tieši Emerei piešķirts tāds kā upures nastas nesējas gods. Ja māsa pat pēc visām grūtniecībām par nesmuku nenosauksi, tad Emerei negadījums bērnībā ar bitēm prasījis vienu tās aci. Arīdzan partopot no meitenes sievietē tās ķermenis nav sevī iemiesojis māsai kaut tuvu līdzvērtīgu daili. Atliek vien tam vēl pievienot romāna pārdabisko elementu, ka Emerei pietiek citiem pieskarties, izņemot dēlu Nialu, lai tie sāktu izjust negatīvas emocijas. Komplekts tā teikt, kā radīts, lai Emere, ja ne brutāli un uzskatāmi eksistētu kā izstumtā, tad dotu pietiekamu grūdienu, lai pašazpiņas līmenis turētos krietni zemu.

Kaut arī salas iedzīvotāji, cik nu tādu vairs atlikušu, pārsvarā sevi uzskata par mūsdienīgi un racionāli domājošiem, nevajag daudz, lai tie pakļautos dažnedažādu mītu un leģendu izraisītu baiļu māņticībai. Kā par nelaimi, drīzāk pašai Emerei, tad viņa ir visuzskatāmākais piemērs grāmatas ietvaros, un viņas gadījumā visas bažas raidītas vienīgā dēla Niala virzienā, lai nepieļautu, ka to nolaupa fejas, kurām rod pamatu ticēt stāsta ietvaros dažu bērnības atgadījumu dēļ, tai skaitā saistībā ar bitēm.

The Stolen Child var sākt šķist savdabīgs notikumu mistrojums, kas nekādīgi nerada sakarīgu kopainu, ja koncentrējas tīri uz notikumu loģiku, tai skaitā noslēgums, bet mātes lomas, tematikas apspēlēšana, plus tēlu savstarpējo attiecību dinamika un arīdzan pašiem ar sevi, padara šo romānu izbaudāmu.

Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicholson

Manas pārdomas

Nākotnes Lielbritānija un konkrētāk Londona, kura ir izmainīta līdz nepazīšanai galvenokārt klimata pārmaiņu un augošā ūdenslīmeņa dēļ, bet arī tam sekojošo politiķu un pie varas esošo izmainītie likumi, lai censtos kaut kā nebūt palīdzēt izdzīvot, ja ne visiem, tad vairākumam.

Bet tas nebūs The Ship grāmatas galvenais vai pat sekundārais sižets. The Ship galvenā varone Lalage jeb Lalla, vien 16 gadi, vairāk vai mazāk ir dzīvojusi pārticībā. It īpaši ja salīdzinātu ar citiem viņas tautiešiem, kuriem katru dienu jāuztraucas par nākošo maltīti, vai tāda būs, tad Lallai vismaz ir divi gādīgi vecāki, no kuriem tēvs Michael Paul ir viens no programmatūras Dove izstrādātājiem, kura tiek izmantota, lai kontrolētu iedzīvotājus, bet, kuras sākotnējais pozitīvākais labums tika reklāmēts, ka valdība varēs vieglāk palīdzēt iedzīvotājiem ar pārtiku un citiem resursiem aizvien bīstamākā pasaulē.

Kā glābējs uz stāsta skatuves tad nu uzrodas Kuģis, ar tēva Maikla palīdzību piekrauts ar visiem iespējamiem resursiem, kādi nu būtu vajadzīgi, lai izdzīvotu gadu gadiem prom no sauszemes. Ideja pati par sevi nebūt nav slikta, bet izpildījums ir tālu no labākā iespējamā varianta, no potenciāla, kas izklaidētu lasītāju. Pirmkārt jau no paša sākuma nekas netiek pastāstīts lasītājam attiecībā uz loģistiskajiem jautājumiem ne, kā gan Maikls būtu varējis apgādāt kuģi ar tik plašiem resursiem, kamēr gandrīz visi citi mirst badā, ne vēlāk, kā gan tiek iecerēts visu to uzturēt ēdamu, lai pārtika vai kas cits nezaudētu izmantojamību. Paša kuģa degvielas jautājums tiek atbildēts tā garāmejot, ka pēc degvielas iztērēšanas tiks izmantota saules enerģija.

Arī Kuģa ‘’iedzīvotāju’’ komplektācija ir kaut kur gaisā palicis jautājums. Pat ja Kuģa sākotnējās rezerves ļautu izdzīvot 20+gadus, kas tālāk pēc tam? Ne reizi neizskan, ka uz kuģa kāds mēģinātu ko audzēt vai citādi pārtikas ziņā jaunu saražot. Tā vietā tās 500 iedzīvotāji skatās visvisādas senās filmas, klausās mūziku vai lasa kādu grāmatu – citiem vārdiem izklaidējas, reizēm pat garlaikoti aizpilda tukšo laiku. Kamēr pats Maikls sāk iemājot Dieva pielūgsmes un glābēja statusu.

The Ship no YA distopijas vairāk būtu pārklasificējama par Literary fiction stāstu, kurā jauniete Lalla agrā vecumā zaudē māti, attiecību ziņā tuvāka par tēvu, un vairs īsti nesaprot, kā gan turpināt dzīvi tālāk. Kā bez tāda droša enkura un padomdevēja, varbūt pat drauga, kamēr tēvs darbojas lielās lietās vispirms pa Londonu, vēlāk uz Kuģa, vairs saprast sevi un atrast jaunu identitāti, kad dzīvē tik negaidīti uzradies tāds tukšums, kuru šķietami nekādīgi neaizpildīt. Neatskatīties uz pagātni, reizēm pat ignorēt to, lai tādejādi būtu vieglāk dzīvot tagadnē, dominē starp Kuģa iedzīvotājiem, pat tiek iedrošināts no Tēva Maikla puses.

Kā jau jauniešu YA romānā, tad Lallai uzrodas arī romantiskā interese vārdā Toms. Līdzīga vecuma, gluži kā tēva noskatīts Kuģa sastāva noformēšanas laikā. Arī šis tik būtiskais sižeta jautājums aizpilda vairāk nekā pasaules uzbūve, ģeopolitiskā situācija citviet utml. Distopija ir vien fons galvenās varones pārdzīvojumiem.

Paskatoties vismaz Goodreads portālā, ko gan vēl autore sarakstījusi, cik turpinājumi ir šai sērijai, tad nebiju apbēdināts ieraugot, ka 2015.gadā izdotais The Ship, neskaitot divas stāstus no šīs The Ship pasaules, ir viņas līdz šim vienīgā izdotā grāmata.

Carlos Ruiz Zafon – The Labyrinth of the Spirits (Cemetery of Forgotten Books #4)

40362471

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

The Labyrinth of Spirits galvenā varone ir bārene Alicia Gris, kuru savā paspārnē no bērnu nama paņem detektīvs/kapteinis Leandro un personīgi ierāda sava amata prasmes, padara viņu par savu protežē, bet, kā rādīs laiks un kompleksais vairāku līmeņu/pakāpju sižets, tad šāda rīcība no viņa puses nav motivēta vien no labas sirds.

Alisijas raksturs ir savdabīgs, kas ne vienmēr grib pielaist tuvāk kādu un ļaut viņu iepazīt, ass humors un reizēm kodīgs piezīmes u.c. kalpo par aizsardzības mehānismu, lai pasargātu sevi no jauniem pārdzīvojumiem, kuru bērnībā nav trūcis. Pirmoreiz grāmatā lasītājs Alisiju satiek trauksmainā brīdī, kad viņai ir vien kādi pieci gadi un notiek 1938.gada martā spāņu pilsoņu kara laikā notiek uzlidojumi Barselonai. Alisija gūst traumu, kuras izraisītās sāpes viņai sekos līdzi visu mūžu, bet no vēl traģiskāka likteņa paglābj neviens cits kā Fermin Romero de Torres, kuru labāk pazīstam kā strādnieku Semperes grāmatnīcā. Haosa apstākļos abiem nāksies pašķirties, lai tik vēlāk dzīves līkloči liktu atkal sastapties.

Gadi iet un Alisijai padodas atrisināt ne tikai prastas zādzības, bet viņa grib mainīt amatu, izmēģināt pārmaiņas pēc ko citu. Tādēļ pēc apstiprināta lūguma no Leandro puses, viņš Alisijai kā pēdējo iedod ļoti augsta svarīguma lietu. Kopā ar savu galveno miesassargu ir pazudis ir Kultūras ministrs Mauricio Valls. Apstākļi pirms pazušanas neko labu nesola, parokot pat virspusēji dažus gadus atpakaļ top skaidrs, ka būs uzmanīgi jālavierē, lai kādām citam neuzkāptu uz varžacīm un no augstākstāvošo puses Franko Spānijas laikā nenāktu nekāds brāziens un dienas beigās paliktu ar galvu uz pleciem.

Pirms ministra amata Mauricio Valls vairākus gadus bija cietuma priekšnieks. Tieši tā paša cietuma, kur trešajā sērijas grāmatā Prisoner of Heaven iepazinām Fermina pagātnes stāstu. Tieši zem viņa lupas cieta kā The Angel’s Game galvenais varonis rakstnieks  Deivids Martins, tā arī daudz citu sistēmas priekšā bezpalīdzīgu ļaužu, kuru dzīves tādejādi tika izpostītas, un pavisam noteikti dzīves gaita iegriezta pa pavisam citām sliedēm.

Izmeklēšanu Alisijai nav jāveic vienai, ar norādēm no augšas viņai tiek piespēlēts pārinieks, lāga ierindas policists, Vargas, pret kuru Alisijai sākotnēji ir skepse, vai izdosies sastrādāties, vai viņš nebūs pakalpiņš, kas visu noziņos savai priekšniecībai, bet ar kuru izveidojas laba koleģiāla draudzība. Izmeklēšanas gaita abus aizved pa Barselonas tumšākajiem nostūriem, kur apgrozās ne tikai rūdīti noziedznieki, bet arīdzan ne par kapeiku labāki likumsargi, no kuriem nevar nolaist acuskatienu, jo viņi pārstāv tos, kuri gadās par savu labklājību, lai tur vai kas, un neskādēs par līķiem pataisīt tos, kuri to apdraudēs. Šajā aspektā nedaudz varētu piekasīties par divu identiski vardarbīgu policistu tēliem. Viens no tiem ir Fumero, kurš vēl grāmatas sākumā pavīd šur tur, bet tad tiek aizmirsts, kad viņa vietu ieņem cits policists vārdā Hendaya. Varbūt ar to ir gribēts parādīt sistēmas samaitātību, bet tomēr varēja piešķirt tēliem vairāk atšķirību vienam no otra.

Pēc Prisoner of Heaven noklausīšanās uzreiz neķēros klāt The Labyrinth of Spirits lasīšanai, bet nejutos, ka tādēļ būtu kas zaudēts. Vajadzīgā informācija attiecīgajos mirkļos tiek pasniegta, vien ne pa tiešo uz paplātes. Varbūt daļai romāns šķitīs pārlieku izstiepts, vai nevajadzīgi garas liksies pēdējās 80 līdz 100lpp, kad jau romāna kulminācijas brīdis ir bijis, bet personīgi šāda veida nesteidzīga apgriezienu samazināšana trāpīja desmitniekā, lai bez lieka stresa un steigas noslēgtu stāstu un atvadītos no tēliem. Noslēgums, kuram neprasās sērijas turpinājums, vismaz ne par šiem konkrētajiem tēliem, varbūt par citiem, kuru dzīvē Aizmirsto grāmatu bibliotēkai ir bijusi liela nozīme.

Vēl noslēdzoši gribu piebilst ieteikumu izlaist grāmatas apraksta izlasīšanu un bez uztraukuma ķerties tai klāt, jo vismaz mana izdevuma kopijas apraksts pēc grāmatas izlasīšanas šķiet vairāk nekā maldinošs, dodot nepamatotas gaidas.