Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

John U. Bacon – The Great Halifax Explosion: A World War I Story of Treachery, Tragedy, and Extraordinary Heroism

34217580

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Audio

Manas pārdomas

Lielākā eksplozija cilvēces vēsture pēc nomestajām atombumbām uz Japānas notika klusā 1917.gada 6.decembrī. kas Kanādas (tad vēl tiešas Lielbritānijas pakļautībā) ostas pilsētu Halifaksu līdz nepazīšanai. Postaža ir vienlīdz prātam neaptverama cilvēku upuru ziņā – aptuveni 1,6 tūkstoši mirušo jau no sprādziena vien, astoņi līdz deviņi tūkstoši dažāda smaguma pakāpes ievainoto, no kuriem daudz ir ar stikla lauskām, un vēl vairāk bez pajumtes palikušo, kuru mājas iznīcina sprādziena radītais triecienvilnis vai pēc tam no krāsnīm izcēlušies neskaitāmie ugunsgrēki.

The Great Halifax Explosion varētu iedalīt trijās daļās. Pirmajā tiek ieskicēta globālā situācija saistībā ar ieilgušo (Pirmo) pasaules karu un Halifaksas loma tajā, kā arī pāris halifaksiešu puišu vēstules, kurās dažs labs cer uz pietiekamas nopietnības ievainojumu, lai tiktu prom no drausmīgajām tranšejām; pat darbs aiz papīru kaudzēm pie rakstāmgalda vairs nešķiet nekas traks.

Otrajā galvenā uzmanība atvēlēta personām, kuras tieši vai netieši ir bijušas atbildīgas gan par munīcijas un sprāgstvielu pārpildītā kuģa SS Mont-Blanc sadursmi ar SS Imo, un dažādajiem apstākļiem, kas pie tā noveda. Gan par cilvēkiem, kuri bija informēti par SS Mont-Blanc bīstamo kravu, bet nepapūlējās pabrīdināt citus, ņemot vērā, ka kara apstākļu dēļ kuģi ‘’nereklamē’’, ka uz tiem ir sprāgstvielas, lai nekļūtu par mērķi Vācijas zemūdenēm, gan par notikumu gaitu 6.decembra rītā līdz lielajam sprādzienam.

Trešo tad atvēlētu plašajiem palīdzības pasākumiem. Ja pirms tam starpvalstu attiecības ar ASV par draudzīgām nenosauksi, ko izsauc ASV neitrālā pozīcija militārajā konfliktā un draudi par Kanādas teritorijas aneksiju, tad ASV palīdzība un galvenokārt no Bostonas (+/- līdzīgā attālumā pa dzelzceļu kā Montreāla) to pilnībā izmaina, ko dīvaini būtu saukt par katastrofas ‘’pozitīvo efektu’’. Prieks, ka garām bez atzinības netiek palaisti arī vietēji Halifaksas (izdzīvojušie) iedzīvotāji un varoņi, kuri pacēlās pāri postažas radītajām grūtībām un sērām, lai palīdzētu līdzcilvēkiem un svešiniekiem.

Fascinējošs stāsts, kas tomēr ir bijis pārāk mazs, lai būtu spējis iekļūt manās vēstures stundās. Šeit īss video par pašu kuģu sadursmi un tā sekām, tālāk gandrīz 3x garāks un līdz ar to detalizētāks video un visbeidzot 1997.gada dokumentālā filma.

William Martin – Annapolis

10946196

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Forge

Manas pārdomas

Virspusēji skatoties, Annapolis varētu kategorizēt kā vienas dzimtas stāstu no ASV revolūcijas un neatkarības iegūšanas no britu imperiālās varas līdz mūsdienām (grāmatas izdošanas gads -1996). Bet, ja pēc romāna izlasīšanas, diži vairāk nav sanācis saskatīt, tad šis tas būs ticis palaists garām.

Caur Stafford dzimtas pārstāvju acīm Annapolis pie reizes arī atklāj grandiozāku stāstu par Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas lielā mērā ir iespējams, jo Stafordu dzimta jau no valsts pirmajiem soļiem ir bijusi cieši saistīta ar tās jūras kara floti kopš tās, tā teikt, bērnu dienām, kad katra niecīgākā uzvara un pretinieka kuģa nogremdēšana tika slavēta ne tikai presē, garantējot attiecīgā kuģa jūrniekiem varoņa slavu. William Martin lieliski padodas aprakstīt grūtības un skarbos apstākļus vienlīdz kā uz 18.gadsimta buriniekiem ar lielgabaliem, tā uz jaunākajiem karakuģiem un zemūdenēm. Tas sanāk pat tik saistoši, ka pie iespējas neatteiktos izlasīt kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo tematu, un tai skaitā daudzajiem +/- mazāk zināmajiem militārajiem konfliktiem laikā starp revolūciju un pilsoņu karu starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Diemžēl sev vēl 2017.gadā jāuzdod jautājums, kādēļ vēl pēc vairāk kā 150 gadiem personas pirmām kārtām neiekrīt ‘’cilvēka’’ kategorijā un tikai tad kādā citā.

Ja vēl tas nav noprotams, tad pateikšu priekšā, ka Stafordi karjeru ziņā vairums ir kāpuši diezgan augstu, spēlējuši nozīmīgas lomas un pieliekuši savu roku gan tajā kas notika, gan kas varēja notikt. Bet, lai to varētu paveikt, romāna darbībā līdzās izdomātiem tēliem, ir jāiesaista arīdzan reāli vēsturiski darbojušās personās kā Džordžs Vašingtons, Tomass Džefersons un Ābrahams Linkolns. Pat ja arī kaut kas no piedomātā pārāk neatbilst tam, kā kāds no viņiem varētu būt rīkojies, tas ir piedodams un cerams nesabojā lasītprieku tiem, kuri lieliski pārzina attiecīgo vēstures sadaļu.

Un tā šajā rakstā, kaut arī grāmatā tas ir fragmentāri, esam nonākuši līdz ‘’tagadnei’’ un līdz Džekam Stafordam, ģimenes melnajai avij, kuram ir bijusi tā drosme peldēt pret ierastās karjeras straumi un kļūt par žurnālistu/skabargu pakaļā ar pārāk daudz nepatīkamiem un/vai nevēlamiem jautājumiem ne vien par ar valsts noslēpumu saistītām lietām, bet arī ģimenei sāpīgākām tēmām, kas radījis ne vienu vien plaisu radu attiecībās, to starpā Džeka jaunākais projekts dzimtas vēstures apkopojums daiļliteratūras romāna formā. Nedaudz citādāka situācija ir ar Sjūzenu Braunu, kurai PBS studija ir devusi iespēju uzņemt dokumentālo filmu par savu radu saimi.

Kā jau tas pienāks jebkuram cienīgām stāstām par lielām ģimenēm, īpaši ASV, tad neiztikt bez divu ģimeņu sāncensības un naidīgumam vienam pret otru paaudžu garumā. Varbūt nav tik grandiozi kā, piemēram, starp Hatfield un McCoy dzimtām, bet tik un tā tikpat interesanti! :)