Garon Whited – Nightlord #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.

Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.

Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.

Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.

Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.

Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.

Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.

Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.

Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.