Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.