Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.