Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.

Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.

Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.

Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.

Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.

Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.

Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.

Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.

Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.

Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.

Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.

Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.

Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.

Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.