Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Piatkus

Manas pārdomas

Astoņus mēnešus pēc mātes nāves negadījumā plūdos, Supernatural Sisters sērijas galvenā varone 22 gadus jaunā Tommi Grayson grib beidzot tomēr vismaz vaigā skatīt savu bioloģisko tēvu. Ar uzsvaru, ka vien skatīt vaigā, ne iepazīt, jo agrāk tīņa gados izspiestais iemesls, kāpēc nedzīvo kopā ar tēvu, lielāko daļu riebumā atgrūstu tik tālu, ka tiem nebūtu pat ne mazākās vēlmes pat uz ko tādu, kur nu vēl kā Tomijai no Skotijas ceļot uz otru pasaules malu Jaunzēlandē. Bet tāda nu ir daļēji eiropeiskās un daļēji maoru izcelsmes varone spilgti zilā krāsā nokrāsotiem matiem.

Ja vien Supernatural Sisters nebūtu urbānā fantāzija ar paranormāliem mošķiem, starp tiem ar vilkaču pārsvaru, varētu iztēloties radikāli atšķirīgu tālāko notikumu gaitu ar jaunu sevis ‘’Es’’ meklēšanu vai vismaz pagātnes puzzlē iztrūkstošo gabaliņu atrašanā, nezināmās un svešās tēva un tā ģimenes iepazīšanā. Vieta noteikti atrastos veselai ģimenes sāgai simtiem lapaspušu garumā. Kaut gan, ja uz Tomijas situāciju un varones dzīvē iekš Who’s Afraid? un Who’s Afraid Too? grāmatuietvaros sagaidāmo paskatās nedaudz ar ironiju un gatavību pasmiet ar sevi par sevi, tad viņai noteikti rodas pavisam tieši vaigu vaigā pat pārāk tuvu iepazīt gan sava tēva radus Ihis klana veidolā, gan savu jauno ‘’Es’’.

Jaunais ‘’Es’’, kas sapurina visus pasaules uzskatus, kādi nu līdz šim racionāli domājošam ir bijuši, kur nu vēl, ka pati Tomija pieder pie šīs pasaules un ir vilkate. Paziņojums, kas liek absurdā iesmieties, bet ko tikpat ātri nomaina sāpju kliedzieni, kad pat pirms iestājas pilnmēness nakts tās pēdiņās mīļākais radu gabals Stīvena tēla veidolā, kā izrādīsies, nemaz tik neuzspēlēti ļauj savai samaitātībai vaļu. Izmanto Tomijas bezpalīdzīgo stāvokli, neko nepaskaidrojot vai nodomājot, ka Tomija jau zina, ka vilkate, kurā citi klana biedri to pašas drošības labad ievietojuši. Bet Tomija jau ne velti izvēlēta par galveno varoni, lai ļautos tāda pretekļa sadismam.

Vilkači vai jebkas cits no daudzajiem paranormālajiem radījumiem autores Mariah Lewis pasaulē neeksistē bez kādas lielākas virsuzraudzības. Lai arī eksistē gan vientuļie vilki, liktenis, kam šķiet nolemta Tomija, gan klani un citas grupas, tad vēsture ir pierādījusi, ka nepieciešams arī kāds lielāks visu pārraugošs un kārtību uzraugošs varas orgāns, kas šajā gadījumā ir Treize veidolā. Treize, kura pati par sevi vēl iedalās trīs specvienībās, no kurām vienu Praetorian Guard varētu raksturot kā privātu Treize armiju, Custodians jeb padomdevēji, konsultanti un jauniņu paranormālās sabiedrības locekļu treneri un visbeidzot Askari, par kuriem gandrīz tiek radīts vismazāk nopietnais, svarīgais iespaids, bet būdami informācijas galvenie sagādnieki, tad bez tiem arī nekur. Varbūt citos turpinājumos tiem lielāka sižeta uzmanība veltīta.

Tomijas jaunās dzīves sākumā no visiem trim visbūtiskā loma būs Custodians apakšgrupai, kuru autore labi pamanās iepazīstināt stāstā veidā, kas liek uz brīdi paprātot, vai tik to sūtītais aģents (nemirstīgais) Lorcan MacCarthy nenotver tik tikko no trakajiem Ihis klana radiem izbēgušo Tomiju psiholoģiski vārā un viegli ietekmējamā brīdī.

Lai arī pirmās grāmatas sižeta katalizators meklējams Jaunzēlandē, tad pamata darbība ir atpakaļ Skotijā, pasaules salīdzinošā mērogā Dundee mazpilsētā, kur Tomijai ar kājām sagriezto pasaules uztveri atkal jāmēģina iejusties atpakaļ ikdienas dzīvē. Atgriezties darbā, kur uz ceļojuma laiku atlikta bijusi jauna mākslinieka pirmās lielās izstādes iekārtošana. Atgriezties starp draugiem, no kuriem ar vienu, Mariposu vai vienkārši Mari, tiek īrēts kopīgi dzīvoklis, un cik labi, ka draudzene iedomājas ieminēties jaunā drauga Lorkana klātbūtnē, ka nesen atbrīvojusies viena lieka istaba. Neiesi jau nu pēkšņi iebilst un šķietami radīt scēnu no nekā, kad tāpat liegts atklāt patieso iemeslu parastam mirstīgajam, kāpēc un no kurienes patiesībā Tomijas dzīvē uzradies Lorkans.

Ja vien pārmaiņas Tomijas dzīvē aprobežotos ar vien to, kā sadzīvot ar savu vilkatību, ar faktu, ka dažas reizes mēnesī pilnmēness fāžu laikā to nomocīs milzu sāpes un būs kaut kur sevi jānobēdzina, lai nepieļautu situāciju, kurā citiem kaitētu, gan jau vēl laika gaitā izdotos ar visu aprast, bet teikumu nesāktu ar ‘’ja vien’’, ja tā tik tiešām vien būtu. Un vien neliela mājiena veidolā piebildīšu, ka Stīvens nebūt nav aizmirsis par jaunatrasto, jauniegūto un no tā vilka nagiem rūgti izbēgušo saldo ‘’kumosiņu’’.

Cita starpā var droši teikt, ka Supernatural Sisters sērija (pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas nedaudz mulsina izvēlētais sērijas nosaukums) ierindojama ne tikai urbānas fantāzijas, bet arī romantiskās fantāzijas subžanrā, kas pēc Lorkana varoņa vizuāla tēla apraksta un pat pēc pirmajiem momentiem vienā ainā ar Tomiju ir visai paredzams sižetiskās līnijas turpinājums paralēli pamatsižeta problēmai. Romantiskais sižets, kuru tā vien šķiet it kā pamatoti, bet reizē tikpat mākslīgi biežāk jā nekā nē samudžina paši galvenie varoņi.

Tikmēr pavsiam cita, tieši un nepārprotami ļaunāka par ļaunu ir otrās Who’s Afraid Too? sižets un tāpamatbrolēma galvenajiem varoņiem esot Berlīnē. Kāpēc Berlīne? Jo pēc pirmās grāmatas traumatiskajiem notikumiem Tomija saprotami grib notikušo atstāt aiz sevis un vismaz laiku nomainīt vidi. Kāpēc došanās līdz draugam Joss/Džosam uz Berlīni, kur tam būs pati piemērotākā vieta saņemt labāko onkoloģisko terapiju klīnikā, kurā jau pirmajā reizē ārstējies.

Tomēr draugs Džoss un viņai veselības likstas nebūt nebūs par sižeta problēmsituāciju pirmajā trijniekā. Jo vajag nu tā sakrist, ka senā pagātnē itkā iznīcinātā vilkaču algotņu vienība Laignach Faelad ir dzīvāka par dzīvu. Kā no pagātnes izlīduši spoki, tie sēj savu nelaimes sērgu pār jaunpiedzimušo vecākiem, lai prieka vietā par jauno atvasi, tiem būtu tukšas bērnu gultiņas, jo tikuši nolaupīti. Un atkal jāpielieto ‘’ja vien’’ frāze, jo to kriminalitāte neturpinās ar vien izpirkuma maksas pieprasīšanu. Patiesība ir krietni šausminošāka un liek pat Lorkanam un citiem Berlīnē iegūtiem jauniem vilkaču draugiem nobālēt.

Lai arī abu grāmatu aptuveni 340lpp apjoms neļauj diži novirzīties no dinamiska sižeta, kuram pa starpu Tomijas un Lorkana romantiskais sižets, tad šur un tur ir pa kripatai no vēsturiskā. Ja sērijas sākumā vairāk ir no maori kultūras, kad Tomija uzzina vairāk par sava bioloģiskā tēva maoru un reizē savu izcelsmi, tad otrās grāmatas ietvaros vairāk jau ir no seno pirms kristiešu Īrijas, ko var pievilkt stāstam klāt, jo ļaundari Laignach Faelad nezog un neupurē zīdaiņus tikai aiz ļauna prieka, bet arīdzn upurē tos pagānu Crom Cruach dievam. Ja vien ir vēlēšanās pietiek vien ar šo vienu pavedienu, lai ielektu metaforiskā truša alā un attaptos Vikipēdijā vairākas stundas vēlāk.

Diemžēl ar salīdzinoši nelielā apjoma 340 lapaspusēm pietiek, lai ik pa brīdim pat tādam, kuram angļu valoda nav dzimtā, būtu pamanāmas neizķertas gramatikas kļūdas. Nav ntās no nodaļas uz nodaļu, bet tomēr, kad ir izsit no lasīšanas ritma (tā reizēm ar mazām šausmām reizēm pamanu tādas savos pārdomu rakstos jau pēc laba laika), kas gan vēl jo vairāk ir momentos, kad šķiet, ka teikumā būtu izlaists mazs vārds, piemēram ‘’it’’ vai pat ‘’about’’ (šiem izrakstīju sev pat teikumu piezīmju melnrakstos), kad nevar saprast, vai lēmums apzināts un vārds pašam jāpiedomā, vai tik tiešām uzskatāma kā kļūda.

Bet citādi, ja piedod autores lēmumu paātrinātākā tempā padarīt Tomiju par īstu spēka mitriķi (spēcīgi vilkača gēni no tēva puses), lai jo labāk spētu cīnīties ar tās ceļā nostājušamies ļaundariem, kuri savā nešķīstumā sērijas gaitā šķiet tikai augs, tad sērija ir viennozīmīgi krietni labi virs vidusmēra lasītprieka baudāmības sniedzoša. Vilkači, kuri pēc to pašas pārdabiskās būtības krietni atšķiras no nesen lasītās Annas Raisas versijas, nemaz neturpinot salīdzinājumu starp gotisko un urbānās fantāzijas subžanriem.