Thriller

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Arthur Hailey – The Evening News

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday/Guild Publishing

Manas pārdomas

Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.

Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.

Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.

The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path (reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.

Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.

Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.

Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Lennart Cederström bija iecerējis vien pasēņot sev zināmā labā sēņošanas vietā, bet viens nejauš atradums izmainīs vispirms viņa un sievas Lailas, bet, laikam ejot, arīdzan citu dzīves un, diemžēl, ne uz to labāko pusi. Jau pirms nokļūšanas līdz zināmajai lokācijai Lenartam lemts izbaudīt neraksturīgu momentu, lai diena paliktu uz kādu laiku atmiņā, bet ne tik ļoti, lai tam būtu paliekošas sekas. Varbūt deviņās no desmit reizēm Lenarts ar visa atraduma būšanu būtu sazinājies ar atbildīgajām instancēm. Tomēr tā nenotiek un viens mazs pat ne brēciens, bet šķietami neiespējama perfekta nots no tik maza cilvēkbērna liek rīkoties par labu izvēlēm vienā tām no desmit reizēm.

Little Star premise un sākotnējais sižetiskais turpinājums ir gana intriģējošs. Jau ar izvēles krustcelēm, kuras pieņem gan pats Lenarts, gan vēlāk sieva Laila, kura gan šķiet jau vairāk nekā vien dažus gadus dzīvo nelielā baiļu respektā no vīra. Tā arī ir iespēja sižetam noslēgties gana strauji, kad par mazuli (meitene) uzzina to pieaugušais dēls Džerijs, kurš pats dažādu iemeslu dēļ dzīvē neko dižu (arī pats sev ne) nav sasniedzis, nenodod vecākus un nenoziņo par meiteni, kurai sižeta gaitā lemts iegūt Theres vārdu.

Paranormālais, pārdabiskais elements piezogas jau ar pirmajiem faktiem un meitenes perfekto balsi un tās spēju burtiski apburt citus klātesošos, kas zina, varbūt tā arī notiek, jo gan sākotnēji Lenarts un pastarpināti Lailai, bet vēlāk arī Džerijs izjūt vajadzību turpināt par meiteni rūpēties, gādāt par viņu un nepieļaut, ka par viņas stāvokli, statusu uzzina kāds, kurš to varētu atņemt.

Reizē Terēzes stāvoklis un audzināšanas un grāmatas noslēguma kulminācijas sekas noveļamas uz visu iesaistīto sirdspaziņām, par ko vismaz daži un pavisam noteikti daudzi citi tēli jau pieminētajā kulminācijā ir spiesti maksāt ar visaugstāko cenu. Un izcelsmes avots tam faktorā, ka Lenarts gan aiz savtīgām bailēm, ka Terēze tiktu atņemta, gan vēlme nosargāt tās īpašo balsi, viņas audzināšanas slepenību pārvērš teju cietuma pieredzē, kurā meitenei nav nekādas saiknes ar ārējo pasauli un neizveidojas priekšstats par pieņemamu rīcību un rīcības sekām pret citiem. Visu apvienojot, nav brīnums, ka gala rezultātā izveidojas kaut kas cits, ne mīļš un draudzīgs cilvēkbērns.

Romāna otrā daļa iepazīstina ar citu, bet ne mazāk īpatnēju meiteni Teresa. Varbūt ar nolūku tik līdzīgs vārds, bet vismaz Terēzai lemts uzaugt starp saviem bioloģiskajiem vecākiem un pat par tuvu draugu 10 gadu vecumā iegūt kaimiņpuiku Johanesu. Lai arī, kā jau visiem, tad arī Terēzas vecākiem netrūkst, par ko pamatoti vai ne tik uztraukties, sākot ar meitenes šķietamo nespēju iejusties starp citiem, ar tiem spēlēties bērnudārzā vai atrast labus draugus skolas teritorijā. It kā nekas tik izteikti ārpus kārtas, lai nepārtraukti ar vienu acs kaktu to paturētu uzmanības lokā. Bet pašapziņas un varbūt sava veida arī pašpietiekamības trūkumam, kā arī vienaudžu psiholoģiskajam teroram (un reizēm ne tikai) skolas vidē, ir sekas, ko izmaina (atkal) nejaušs atgadījums, kas Terēzas gadījumā ir talantu šova Idol atlases konkurss un Terēzes, lai arī zem cita vārda, uzstāšanās žūrijas priekšā.

Likteņa pārdabiskais pirksts, kas Terēzei sniedzis hipnotizējošo balsi, bet citiem atņēmis spēku būt gana spēcīgiem un neatkarīgiem, lai nebūtu vajadzība viņa sākt pār visām varēm uzmeklēt. Kas citkārt visnotaļ būtu nekaitīgs dedzīgāko fanu klubiņš ar pašu elku to sastāvā, grāmatas sižeta ietvaros iegūst pavisam citu, baisāku veidolu.

Little Star sižetam vijoties uz priekšu, diemžēl, nevar nepamanīt vairāk par vienu momentu, kur sāk rasties notikumu attīstības loģikas jautājumi, kurus autors John Ajvide Linqvist, ja ne gluži ignorē, tad izvēlas nepievērst tik lielu uzmanību, lai tas netraucētu nonākt pie vēlamā iznākuma. Tāpat noslēguma kulminācija, kurai tiek doti mājieni grāmatas prologā vēl pirms sācies pamatsižets, atstāj stipru vilšanos un neizmantotu iespēju iespaidu, kur grāmatas noslēguma kvalitāte neatspoguļo pašu romānu līdz tam. Lai arī Little Star nenosauksi par īsu grāmatu, bet tad labāk vēl kādas pārsimts lapaspuses, nevis šādi.

Carla Banks – The Forest of Souls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Karš, būtu tas Pirmais vai Otrais pasaules karš, vai kāds cits militārs konflikts, var būt laiks, kad vidusmēra un citkārt plašākā pasaules mērogā neievērojami cilvēki atklāj, ka vajadzības brīdī tie spēj kļūt par varoņiem. Diemžēl tas pats sakāms arī par otru grāvja pusi, kad tie paši spēj paveikt kara noziegumus un zvērestības.

Diemžēl akadēmiķes un vēsturnieces Helēnas Kovačas tēls atklāj bēdīgo patiesību, ka ne visi, tai skaitā attiecīgo kara noziedznieku pēcteči, ir ar priecīgi, ja desmitgadēm ilgi ir izdevies dzīvot bez vēsturiskā traipa uz to ģimenes reputācijas goda, bet še tev uzrodas kaut kāda tur vēsturniece, kura draud atklāt neglaimojošo vēstures patiesību.

Slepkavība, kura iesviež tagadnes pārmaiņas mutuļos ne tikai nogalinātās Helēnas ģimeni (meita Hanna, dēls Fins un vīrs Daniels), bet arī tās kolēģu, it īpaši Feitas Langes dzīves. Gan aiz tā, ka Feitai tiek pienākums simboliski pabeigt viņas pēdējo projektu un profesionālā ziņkārība liek parakties dziļāk, gan faktā, ka, lai arī oficiāli Helēna nebija šķīrusies, tad vīrs Daniels darījis visu iespējamo, lai šķiršanās procesu un potenciālu cīņu par bērnu aprūpes tiesībām tikai sarežģītu. Kas zina, varbūt kādā vakarā tam vadzis lūzis un izdarījis ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Kaut sākotnēji, kā potenciāls aizdomās turamais vājš un ir pat alibi, tad romānam progresējot, pat ļoti pievilcīgs aizdomās turamais.

The Forest of Souls sižetā būtiskāk par pašu Helēnas slepkavības un vainīgā atrašanu kļūst tematiskais sižets par Otrā pasaules kara bēgļiem, kuriem izdevies izbēgt un palikt dzīviem, bet arīdzan par aizdomām, ka starp šiem bēgļiem iesprucis arī dažs labs, kurš jau sen būtu pelnījis stāties kara tribunāla tiesas priekšā. Tā žurnālists un rakstnieks Džeiks Denbigs ir ieinteresēts šajā tematikā un oficiāli veic rakstus par imigrantiem no šī laika perioda, kuriem jaunajā zemē un mājvietā izdevies ne tikai izdzīvot, bet pat uzplaukt, piemēram, ar veiksmīgu biznesu.

Sakritību sakritība, kas romāna ietvaros tikai iederas, kad Helēnas koloģes Feitas vectēvs Mareks ir viens no tiem. Papildus tam vēl lielāka sakritība, ka mājas bibliotēkas un arhīva uzraugs Nikolass, kur Helēna nogalināta, ir vecas kundzes Sofijas (viņa pati arī emigrējusi pēc Otrā pasaules kara, kur dzimtenē paveicies izdzīvot, bet to pašu nevarētu teikt par citiem tās radiem) tādā kā aizgādībā esoša persona. Sofijas kundze, kuru savukārt pazīst Džeiks, un lai arī iepazinis saistībā ar paša interviju, tad vēlme izpalīdzēt nav tikai ar profesionāli savtīgu mērķi. Kā lai nu nebūtu un ko neteiktu pats Nikolass, tad situācijas apstākļi, kādos policija to atrod (pēc paša izsaukuma gan), neliecina tā aizstāvībai par labu. Bet seniore Sofija, lai cik vājas būtu cerības, lūdz Džeiku ieskatīties izmeklēšanā, izmantot savus kontaktus un iespēju robežās palīdzēt Nikolasam.

Ne gluži katras, bet vairāk par vien dažām nodaļām to beigās ievietoti pagātnes fragmenti, kuri aizsākas vēl kāda puiša Mareka vairāk vai mazāk laimīgā bērnībā nomaļā lauku vidē, kur aukstas ziemas laikā vēl piedzimst piecus gadus jaunāka māsa Eva. Bērnība, kura jau tā nevar lepoties ar no pārbagātības lūztošiem galdiem, ko tikai vēl vairāk pastiprina tuvojošamies kara pārmaiņu laiks. Fragmenti, kuri pārsvarā ir no māsas Evas skatpunkta gan lauku māju lokācijā, gan vēlāk, cerot patvērumu rast lielpilsētā Minskā pie radiem, kamēr brālis un tēvs devušies armijā.

Romāna tagadnē nav ne miņas no tādas varones kā Eva, bet kāda nebūt iemesla pēc Mareks manāmi vairāk sāk izjust vainas apziņu, kur šķietami neredzamo pagātnes rētu uzplēš Džeika intervija, pēc kuras Marekam pamanāmi arīdzan sāk just saikne ar tagadnes realitāti un šķietami tālā pagātne ir teju acu priekšā. Interesantā kārtā Feita ne mirkli neizgāž dusmas un nenovēļ vainu par pārmaiņām vectēva veselības stāvoklī uz Džeiku. Drīzāk  gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem tie mēģina aizrakties līdz vairāku romāna ietvaros aktuālo jautājumu atbildēm, kuras grāmatas kulminācija arīdzan sniedz un neatstāj neko būtisku karājamies gaisā.

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.