The Legend of Drizzt

R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.

R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēls – meistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

R.A. Salvatore – The Legend of Drizzt #1-3, The Dark Elf Trilogy #1-3

50027

Manas pārdomas

#1 – Homeland

Pats sākums, kamēr sižets tiek līdz grāmatas pamattēmai/notikumiem, ir visai apjukuma izraisošs un rada sajūtu, ka ierodies drusku par vēlu jau labu laiku noritošā pasākumā. Tā teikt autors neveic labu darbu iepazīstinot jaunu lasītāju, kurš nav dzirdējis tikpat kā neko par viņa Legend of Drizzt pasauli un ir vien manījis, ka grāmatu skaits nav tajā mazs. Tādēļ vienā brīdī pat nopauzēju audio, lai palūkotos interenta un noskaidrotu, vai šī ir grāmata ar, kuru sākt. Atklāju sev, ka nākamā triloģija The Icewind Dale ir izdota drusku agrāk un ka ir daļa, kas iesaka sākt ar to, bet domas dalās, un ir kas iesaka šo.

Leciens dziļajā baseina galā notiek uzreiz un uzdevums ātri saprast ‘’kāpēc notiek tā un tā’’ vai ‘’kurš ir kurš’’ utml. ir atstāts paša lasītāja ziņā. Labi, ka tas nav ilgstoši, vien aptuveni piektā daļa, un, kad stāsts nonāk pie paša galvenā varoņa Drizzt apmācības cīņas mākslā ar dažādiem ieročiem, viņa nokļūšanu brutālos apstākļos akadēmijā, no kuras visi tās audzēkņu domāšana ir pārprogrammēta, lai tie kalpotu kā nežēlīgas slepkavošanas mašīnas un citu dzīvības formu ienīstošas būtnes, un Drizda iekšējā cīņa pret to, lai pieturētos pie saviem uzskatiem un pārliecības.

Tumšo pazemes elfu pasaule ir matriarhāla, kurā katra nama līderes dienas beigās uztraucas vien par savu varas un spēka hierarhijas pozīciju sabiedrībā, un tas, ka tas nāk par labu viņas ģimenei, ir vien labvēlīga sakritība. Šo namu skaits ir pārsteidzoši liels (66), un Home iesākas ar viena nama iznīcināšanu pēc uzbrukuma no cita nama, kas iezīmē veidu, kā katrs no tiem var kāpt ietekmes un spēka rangā uz augšu, bet īpatnēji ir šādas rīcības noteikumi, ka uzbrukumam jābūt simtprocentīgi veiksmīgam. Citiem vārdiem sakot, neviens no nama, kuram tiek uzbrukts, nedrīkst izdzīvot un kļūt par lieciniekiem, pretējā gadījumā sods, kas nāks par namu, kurš būs uzbrukumā izgāzies, nebūt nebūs maigs. Varbūt palaidu garām, bet nemanīju mirkli, kad tiktu doti citi varianti, kā nams varētu kāpt uz augšu, izņemot šo. Vai jauna nama rašanos izcnīcinātā vietā kādu laiku vēlāk.

Par pārējo grāmatas daļu, negribētos to saukt par klikšķi, kad notikumi paliek sakarīgāki/jēdzīgāki, pievēršas Drizdam un ir no viņa skatpunkta, var teikt pārsvarā labus vārdus kā par uz vienkārši piedzīvojumiem orientētu fantāziju.

66678

#2 – Exile

Pēc došanās pašizvēlētā trimdā, Drizzt ir spiests izdzīvot nežēlīgajā pazemes/Underdark pasaulē paša spēkiem. Tas viņam ne tikai izdodas uz īsu brīdi, bet desmit gadu garumā, kas reti kuram ir pa spēkam. Pazemes alās un tuneļos, kur neiespīd saules stars laikam ātri vien zūd nozīme un tam piešķirtā jēga, kas rodas vien, ja ir vajadzība un nepieciešamība komunikācijā ar citiem. Ne vien tas, bet Drizzt šo gadu laikā ir ieguvis jaunu personības šķautni, daudz agresīvāk un brutālāk noskaņotu, ar kuru tikt galā un kuru pieņemt kā jaunu daļu no sevis Drizdam nākas triloģijas otrās grāmatas garumā.

Šāda veida izdzīvošana no dienas uz dienu ir nogurdinoša gan fiziski, gan mentāli, kas piespiež Drizdu beigt bēguļot pa pazemes labirintiem, un tā vietā padoties savam tumšo elfu Do’Urden namam un visticamākajam liktenim un spriedumam no matriahālās nama valdnieces (un mātes) Malice (pienācīgs ļaunā tēla vārds) puses viņu nogalināt. Tomēr kā jau tas pienākas, lai grāmata neizčākstētu jau pašā sākumā un varētu noritēt ne viens vien tālāks piedzīvojums, Drizds devies gūstā nepiedzīvo galu, bet gan atrod negaidītu sabiedroto un draugu deep-gnome vārdā Belwar izskatā. Vēl negaidītāk tas ir, zinot, ka rūķi/gnome vai vispār jebkura cita rase, kuri nav tumšie elfi, ir viņu ienaidnieki.

Tā lielā mērā arī aizrit Exile ar Drizdu un Belwar ne gluži bēguļojot, bet pavisam noteikti arī nesēžot ar klēpī saliktām rokām, un Drizda mātei Malice sūtot viņiem pa pēdām visu ko vien var.

831329

#3 – Sojourn

Noklausoties visu triloģiju pēc kārtas mans secinājums un ieteikums būtu klausīties vai lasīt to +/- vienā piegājienā, jo kaut arī katra grāmata bija interesanta un lasīšanas brīdī saistoša, tad to pašu gluži nevarētu teikt par tajās aprakstītajiem Drizda piedzīvojumiem. Bet pats Sojourn (pēc tildes tulkojuma – pagaidu uzturēšanās) ir Drizda sevi iekšējie meklējumi, kas viņš ir? Un kurai grupa pieder, ja viņa būtība ir krasā pretstatā visam, kam tic un kodara citi tumšie elfi. To visu Drizds paspēj, kamēr patvērumu rada spožajā un dažādu mainīgu laikapstākļu maktajā virszemes pasaulē, kur savas rases bēdīgi slavenās reputācijas dēļ iekuļas nepatikšanās ar cilvēkiem.