Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.