Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Terry Pratchett – Equal Rites (Discworld #3, Witches #1)

34507

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Kā tiku pie šīs grāmatas?

No bibliotēkas.

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Atgadījums ar meiteni vārdā Eskarina jeb vienkārši Esk(a) kārtējo reizi tikai pierāda, ka labāk ir neko neatstāt nejaušības varā, pat, ja esi mirstošs burvis, kurš ierodas Bad Ass (mhm, nepārklausījāties :D) ciematā uz astotā dēla astotā bērna dzemdībām, lai nodotu tālāk savu burvju nūju un līdzi ejošās spējas. Bet, ak vai! Tikai tad, kad jau ir par vēlu, atklājas, ka gaidītā dēla vietā kalējam piedzimusi meita.

It kā jau varētu jautāt, kas par problēmu no tā, ka burvja spējas nonākušas pie meitenes. Bet redz, lieta tāda, ka Diskpasaulē līdz šim ticis pieņemts, ka tikai vīrieši var kļūt par burvjiem un sievietes var būt tikai raganas, zīlnieces utml., un nav nedz sievietes burves, nedz vīrieši raganas. Citādāk rīkoties nevienam nav nācis prātā, jo tā tak ‘’vienmēr bijis’’.

Par laimi, Eskarinu audzina viņas nešpetna ragana Vecmāmiņa (Granny), kuras raksturs un apņēmība var mēroties vien ar reto. Vecmāmiņa nav nekāda tur bērnu gaļas kārā brāļu Grimmu ragana, drīzāk par ome ar raganas spējām, kura darīs visu, lai palīdzētu Eskarinai un pasargātu, kad nepieciešams. Un tā aizsākas bezprecedenta ceļojums uz burvju Neredzamo Universitāti, kur bez šaubām šāda pārgalvīga rīcība atstās nevienu vien aci paliek karājamies uz kāta.

Arī Equal Rites lapaspusēs mīt sevi apzinošs un pārvietoties spējīgs priekšmets – burvja nūja, vien šeit bez lielā sākuma burta. Varbūt tam nepieciešamas kājas? :D Kaut arī burvju, kuri ir vienīgie, kas spēj redzēt Nāvi, netrūka, pašas Nāves diemžēl šoreiz nebija.

Kopumā interesants skats uz dzimumu līdztiesības jautājumu un reizēm muļķīgajiem, irracionālajiem iemesliem, kas tiek minēti, aizstāvot situāciju. Kaut vai ar jau minēto sākumā, ka tā vienkārši pieņemts un citādāk nav ticis darīts.

********Apzināto maitekļu zona********

Varbūt tā tikai pašam šķita, bet lietus/negaiss beigās šķita atgādinām Diskpasaules pirmās grāmatas sākumu…

Terry Pratchett – The Light Fantastic (Discworld #2, Rincewind #2)

34506

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.5/5

Manas pārdomas

Gadu iesākt ar atgriešanās pie jau pazīstamiem tēliem ar jauniem piedzīvojumiem bija pat ļoti patīkami! Diskpasaulē naktī jau kādu laiku nav bijusi pilnībā tumšs, jo tam tuvojas sarkana zvaigzne, vai varbūt pats Disks, kuru balsta četri ziloņi, kuri paši stāv uz krāteriem izrobota 10k jūdžu/16 tūkstošus kilometru gara milzu bruņurupuča, virzās tuvāk. Vienlaicīgi mazinās maģijas spēks, un dzimst agresīvi noskaņota sekta, kas ir pret jebkādu maģijas pielietojumu, cerībā tādejādi paglābt Disku.

Viena no astoņām lielajām burvestībām, kura reiz ieskrēja burvja Rincewind galvā, laikam nevēlas vēl to pamest, un tādēļ paglābj gan viņu, gan tūristu Twoflower, viņa saprātīgo Bagāžu un šķiet vēl kādu no nāves pēc pārkrišanas pāri pasaules malai pirmās grāmatas beigās. Rincewind joprojām briesmu gadījumos, kad vien tas varētu nostrādāt un ir iespējams, nekautrēsies būt par gļēvuli un krist panikā. :D Tomēr lai vai kā pats mēģinātu to brīžiem noliegt vai ignorēt, tūrista klātbūtne viņu ir izmainījusi pozitīvā nozīmē, ko pats galu galā ar smaidu atzīst.

Arī Twoflower turpina būt pats sliktākais briesmu atpazinējs visā Diskpasaulē, saskatot citos tikai to labāko un uzskatot, ka visas nesaskaņas var atrisināt pieklājīgi izrunājoties. Kopā ar Bagāžu šis trio spēj likt ne reizi vien pasmaidīt un pasmieties! Kaut arī Nāve parādījās vien dažās epizodēs, arī tas sākumā piedeva labu humora dzirksti, iedrošinot mani, ka bažām nav nekāda pamata.

Klāt, protams, nāk jauni varoņi gan trio labvēļi kā Cohen un Bethan, gan pretinieki, un visi raiti, bez problēmām iekļaujas kopējā stāsta plūsmā.

Šī grāmata izpilda A funny book kategoriju manā bingo kartītē.

********Apzināto maitekļu zona********

Noslēgums, kad Rincewind un Twoflower atvadās gluži vai tāds, ka būtu varējis arī noslēgt vismaz Rincewind sēriju.

Interesanta šķita gan epizode ar troļļiem, īpaši gandrīz aizmigušā kalna/Vectēva atmošanās, vien patiktos, ka būtu tā tīrāk/pilnīgāk tā atrisināta, gan maģiskais burvju veikals, kas pārvietojas pa Visumu un cauri dimensijām.

Terry Pratchett – The Colour of Magic (Discworld #1, Rincewind #1)

11138378

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.5/5

 

 

 

 

 

Manas pārdomas

Doma sākt Discworld sēriju bija prātā jau pagājušogad, bet mirkļos, kad bija jāizvēlas, ko lasīt (iespējams sērijas lieluma dēļ), mūžīgi atliku to vēlākam. Tagad varu tikai pārmest sev, ka neuzsāku agrāk, jo The Colour of Magic ir jautra, saistoša un ātra (gan notikumu gaita, gan lasīšanas process) lasāmviela visiem. Kā viens kvests beidzas, tā nākošais ir klāt, un vērīgāki lasītāji varbūt pat ievēros Prečeta parodiju par citu autoru darbiem un žanriem. Humors jūtams cauri visai grāmatai.

Turpiniet lasīt