Terry Mancour

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāku tūsktošu Kasari tautas bērnu izglābšanu, pārvešanu pāri neskaitāmām teritorijām par spīti neviena vien cita kolēģa, aristokrāta iebildumiem par baronu kļuvušajam burvim Minalanam (the Spellmonger) un Sevendoras valdniekam nu ir brīvas rokas nodoties citiem pa to laika uz proverbiālas lēnās uguns atstātiem projektiem. Jāizmanto laiks, kamēr Kastalšāras karalis Rardīns un daudzi citi vēl ar naivu cerību paļaujas uz salīdzinoši nesen ar gobliniem noslēgto miera līgumu.

Viens no tādiem projektiem noteikti ir iepriekšējās Journeymage noslēgumā radītās Sniegpārsla izskata kristāla radīšana, kuru sērijas galvenais tēls paveicis turklāt esam bezsamaņas stāvoklī, kad pārlieku bieži izmantojis Alkon Alon dāvāto iespēju ar waypoint un īpašu citu akmeņu palīdzību tikpat kā teleportēties un ļoti īsā laikā mērot lielas distances. Vien neviens nebija domājis, ka Minalans tos tik bieži sāks pielietot un netika brīdinājis par risku iegūt smadzeņu satricinājumu tādā gadījumā. Jāpiebilst, ka sērijai uzņemot apgriezienus Minalanu vairs nepārsteidz sastapšanās ar cilvēku (un ne tikai) pielūgtām dievībām, kurām kā citos, tā arī Sniegpārslas Kristāla radīšanā jo tālāk, jo lielāks pirkst notikumos pieliekams.

Minalans gan ir darbības cilvēks, ilgi vienā vietā viņam nenosēdēt, lai cik aizraujoši reizēm nebūtu akadēmiskākiem piedzīvojumiem nodoties, tādēļ, kad tā vasalis Aratanjiels nodomājis paplašināt savas teritorijas un par upuri nolūkojis Saštālijas teritoriju, tad Minalans nevilcinās, lai palīdzētu no savas puses. Turklāt palīdzētu nevien kvantitatīvi ar vienību nosūtīšanu, bet pielieto izdomu un biezās ar zeltu un sudrabu piepildītās kabatas, lai tieši mazinātu vajadzību lieki izliet asinis. Pie reizes lieti noder, ja ienaidnieks pret saviek vasaļie līdz šim ne tikai nav bijis draudzīgi noskaņots, bet pie katras iespējas savtīgi centies izpiest pēc iespējas vairāk, neņemot vērā vietējās vajadzības.

Par nelaimi Minalanam, tad kamēr goblini nosacīti nogaida un ļauj atvilkt elpu, tad to pašu nevar teikt par citiem cilvēka paskata naidniekiem, kuri piedevām sejā skatoties tev pasmaidīs, kā rezultātā nākas spēlēt teātri un dubultintrigas publiskajā telpā un ārpus tās. Tā par septītās Enchanter galveno kulminācijas ieganstu kļūst Isalī tēls, kura jau reiz izmantojusi savu skaistumu un Minalana vājību pret to, lai paliktu stāvoklī (oficiāli cita vīra bērns), un izdomājusi, kāpēc gan, ja vienreiz faktuālais akts nostrādājis, kāpēc gan to neatkārtots. Process, kas atstāj no malas pamanāmas sekas uz Minalana psiholoģisko stāvokli, pat ja citiem nav pat mazākās nojausmas par iemesliem, kas tādas sekas radījušas. Bet šoreiz Isalī tēls pārrēķinās ar saviem spēkiem, ar Minalana gatavību pagriest vaigu uz otru pusi atkārtoti un nākas par savām sekām maksāt biški vairāk nekā domājusi pirms tam.

Interesantā kārtā katra no šajā rakstā esošajām grāmatām The Spellmonger sērijā, grāmatai sākoties, hronoloģiski skar to pašu laika sprīdi vien no cita tēla, kura gaitām, ja par galveno skatpunku ir Minalans vienkārši nav iespējams izsekot līdzi, it īpaši ja šie tēli dara kaut ko savu pavisam citā lokācijā.

Tā Court Wizard ietvaros galvenā varone ir ‘’seksa’’ maģijas eksperte Petandra (nosaukums kas daudziem varoņiem likt iesmiet un stereotipiski maldinoši secināt magu spēku un ekspertīzi), kurai būtiska loma līdzās Minalanam sērijas sākuma notikumos un dažādu Arcane Orders grupu izveidošanā un pat vadīšanā. Tomēr visam savs laiks un dažādos dzīves posmos nākas izvēlēties prioritātes atbilstoši tām. Tāluk, kad Petandra, kura pirms Arborn tēla sastpašanas attiecībā pret precēšanos vien iesmējusi, tagad pēc liktenīgās personas ienākšanas tās dzīvē ir jau citās domās. Tas pie reizes arīdzan ievieš pārmaiņas kā personīgajā, tā profesionālajā dzīvē un ar Minalana padomu kļūšana par jaunā hercoga Angvina galma magu ir pats piemērotākais nākošais solis.

Angvins, kurš mūsdienu skatījumā ir vien jauns puišelis, viduslaiku tipa fantāzijā ātri vien tam jāpieaug un jāsāk pieņemt nopietnu vīru lēmumi, bet līdz momentam līdz kuram vēl jāizaug vien izejot cauri pārbaudījumiem, kuri pārbauda rakstura noturību, pārbauda un norūda, lai vēlāk jau netrīcētu rokas un kājas pat pūķiem uzbrūkot tā pilij. Nopietnāk Angvina tēlu The Spellmonger sērijā lemts sākt iepazīt sestās Journeymage romāna ietvaros. Tad gan uz lapaspuses vēl manāms aristokrātijā un vairāk vai mazāk bezrūpīgā dzīvē audzis puišelis, bet jau tad Mianalans atpazīst gan rakstura iezīmes, kuras šķiet vēl grib noslēpties, gan potenciālu sabiedroto tādu čūsku midzenī, kādu sevī slēpj Kastalšāras valdošā ģimene un citi aristokrāti.

No malas Rārda sievu Grandīni (tās pārvaldībā tāds kā slepenais dienests) satrauc Angvina pēkšņās neatkarības izpausmes, tā negaidītais spēka kāpums atgūsto Veronas pilsētu tam piederošajās teritorijas un par spīti daudzajiem šķēršļiem tās visai labā pārvalde (ar labu un kompetentu galma komandu, kaut arī ir daži labi no mucas ar laiku izķerami darvas pikuči). Satraukums, kuru rada tieši neizpratne, kā gan tas jauniņajam tik labi izdodas, satraukums par ietekmes sviru zaudēšanu, kad līdz šim tas šķitis nekad neizmūkam no ietekmes kabatas.

Bet paralēli šim ikdienā uzreiz jūtamāku viļņošanos sagādā dieves Ishi aktīvāka iesaistīšanās mirstīgo ikdienas pasaulē. Iši, kuras galvenās ietekmes sfēras ir auglība un pēcnācēju radīšana. Sievišķīgums un tā izmantošana pēc pilnas programmas gan vairāk tai saistās tieši ar seksuālo intimitāti, ne mīlestību, kas reizēm šķiet labi ja otršķirīga. Faktu kopums, kas ne vienmēr iet roku rokā, kad runa ir par hercogistes gludu pārvaldīšanu. It īpaši, kad vara pār jaunatgūtajām teritorijām nav nostabilizēta, kad pie varas ir jauns puisis, kuram kāds nelaikā pacelts svārks varētu sagrozīt galvu. Labi, ka blakus ir gan galma burve Petandra, gan citi tēli, kuri neļaus novirzīties no kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanas, pat ja par traucēkļiem starp citiem varoņiem ir arīdzan dievi.

Noslēdzoši ar devīto Shadowmage grāmatu skatpunkts atgriežas pie Rondala un Tindala tēliem ar vienu būtisku atšķirību no ceturtās Knights Magi grāmatas, ka abi gratulējušies no Minalana mācekļiem par pilntiesīgiem burvjiem. Lai arī joprojām abi pakļauti Minalanam, tad nu jau abiem pašiem jālemj, kur, kad un kā pielietot savus talantus. Kur, kad, kā un arī pret ko vērst savas spējas un talantus, lai vislabāk palīdzētu savējiem būt labākās pozīcijās, kad nenovēršami goblini, to līderis Šaruls un arīdzan nesen no mirušajiem uzceltais (ļaunais) Alkon Alon rases nekromancers Kobals nodomās uz pilnu programmu atsākt karadarbību.

Puišu gaitas tos ieved aiz ienaidnieka teritorijas un par galveno mērķi pret kuriem vērst savu dusmu un arīdzna atriebi (iemesls iekš Knights Magi) ir šajos nemieru laikus ietekmi un varu uzaudzējusī Brotherhood of Rats banda. Banda, kurai interesantā kārtā nav viens vienīgs līderis ar lielo burtu, kurš valdītu ar dzelzs dūri. Sastāv tā no vairākiem iekšējiem grupējumiem un frakcijām, bet līdera dzelzs dūres vietā tāpat ir nežēlīga izrēķināšanās ar jebkuru, kurš kaut mazākajā mērā apdraudētu nu jau pat ļoti naudīgo afēru. Fakts, kas puišiem iesveļ iedvesmu un idejas, kur tieši tiem vislabāk likt ciest un sabotēt to kaitnieciskās ieceres, kur tieši uzbrukt, kad to rīcībā nav lielas armijas un jāapdomā katrs solis, lai paši paliktu pie dzīvības.

Devītās Shadowmage ietvaros Rondals un Tindals iegūst negaidītus sabiedrotos. Nosacīti arī bandas grupējums, kurš gan grāmatas gaitās attaisno iekļaušanu to nosacītā draugu sarakstā. Turklāt tiem vēl ironiski atbilstošs nosaukums Cats of Enultramar, jo kas gan būtu žurku ķeršanā un vēlams to sērgas izskaušanā, ja ne grauzēju, tādu salašņu un parazītisku liekēžu galvenais naidnieks kaķis.

Pie reizes nevar jau vienmēr sižets būt drūmi nopietns, pat ja netrūkst tādu, kuri tā vien vēlētos savu mērķu veicināšanai, grāmatas galvenajiem varoņiem nolaist to dzīvības sulu. Tā par atmosfēras atvieglošanas, humora piešprices upuri tiek pataisīts Rondala tēls un tā sākotnēji nedienas romantiskajā mīlestības frontē, jo smejies vai raudi, un sākotnēji draugam Tindalam netrūkst iemeslu, lai pavilktu uz zoba savu cīņu biedru, Rondalu savās kaķes ķetnās noskata jauniegūto sabiedroto līdera Hensa vien četrpadsmit gadus jaunā meita Gartina. Tomēr neskati vīru vai šajā gadījumā pavisam jaunu dāmu pēc cepures, jo meitene acīmredzami trenēta jau no bērna kājas un nebūs ne tuvu līdzīga citām vienaudzēm, vēl jo vairāk ne no aristokrātiskas izcelsmes. Kas gan nenozīmē, ka Gartina nezinātu, ko vēlas, un sekojoši nenespraustu neapgāžamus mērķus, kam par uzskatāmu piemēru jau ir Rondala nolūkošana.

Diemžēl salīdzinoši no visām trim Shadowmage atstāja to pašu vājāko iespaidu. Lai arī idejiski saprotams, kāpēc autors Terry Mancour gribētu lasītajām dot iespēju sekot puišu gaitām, jo tām ir visai nopietnas sekas un finansiāli labumi gan pašiem, gan Angvinam un ne tikai, tad izpildījumā kaut tomēr pietrūkst, lai būtu tikpat aizraujoši, kā abiem tēliem pirmajā veltītajā romānā.

Varbūt daļēji pie vainas ir sajūta, kura jo tālāk sērijā, jo vairāk sāk piezagties, ka lielā, ļaunā naidnieka eksistence fonā, lai cik aizraujoši un dažādu intrigu piepildīti nebūtu Minalana vai citu varoņu piedzīvojumi, tomēr prasītos aktīvāku sižetisko atkalatgriešanos un novešanu pie atrisinājuma. Par ko gan tik drīz māc šaubas, ja ņem vērā, ka sērijai vēl šogad iznācis tās pēc kārtas astoņpadsmitais turpinājums.

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šaruls un tā goblinu armijas, lai arī ik pa brīdim cieš diezgan smagas sagrāves un kaujas tiem noslēdzas ar lielu upuru skaitu pašu rindās, tad to skaits ir tik apjomīgi masīvs, ka pat ar visu to, naidnieks turpina soļot jo dziļāk cilvēces apdzīvotajās teritorijās. Vien kāda neizprotama iemesla dēļ tie nekust uz priekšu tik ātri, kā gadīts. Kā Spellmonger burvim Minalanam, tā citiem grūti noticēt, ka tie piestājuši vien atvilkt elpu un sakopot spēkus, jo Undead God Šaruls nebūs no tiem overlordiem, kurā slēptos pat mazākie līdzpārdzīvojumi un ieinteresētība par tā sekotāju labklājību, ka aiz goblinu jeb gurvani manevriem vai to neesamības slēpjas kaut kas biedējošāks un bīstamāks.

Ceturtā Knights Magi un piektā High Mage grāmatas hronoloģiskā ziņā tikpat kā pārklājas un vien atsevišķi sadalītas, jo ceturtā pilnā mērā pievēršas burvja Minalana divu mācekļu Rondala un Tindala izglītības pilnveidošanās gaitām, kurās, kamēr ir laiks un lielu kauju nenotiek, nosūta Minalans, lai tie abi jo labāk varētu viņam pēcāk palīdzēt.

Kā Tindals, tā Rondals ir jau pierādījuši savas prasmes pret reāliem pretiniekiem, kur neveiksmes gadījums prasītu augstāko, paša dzīvības cenu. Bet viens ir vienkārši izdzīvot un pavisam kas cits pārzināt savā rīcībā pieejamos līdzekļus un iespējas kā īstenam meistaram un nepaļauties vien uz maģijas spēju būsteri, kuru īpašā irianaita akmeņa veidā, kā daudziem citiem sērijas gaitā, tā arī saviem mācekļiem ir piešķīris Minalans. Raksturos un interesēs abi varoņi ir padarīti gana atšķirīgi, lai būtu jo interesantāk sekot to atšķirīgajam ceļam, atšķirīgajai izglītošanās programmai, lai kā viens, tā otrs pilnveidotu un papildinātu no Minalana iegūtās prasmes, kura gadījumā noteicošais faktors izdzīvot, lai varētu turpināt cīņu, ir bijis gana labs motivators, lai varētu apgūt nepieciešamāko, bet ne tik izteikti būtisks, kas atļautu kādu nebūt brīvo laiku un būt pietiekoši vispusīgam.

Kamēr Tindals līdz šim vairāk aizrāvies ar praktsiku zobencīņu prasmju apguvi, kas lieti noder, lai atstātu labu iespaidu uz pretējo dzimumu, un teorētisko pamatu apgūšana bijusi labi ja tālā otrā plānā, tad Rondala tēls ir tieši pretējs. Rondals labprāt pavada stundām ilgi pie dažādu tematu mācību tekstiem, kamēr sapņi un ieceres attiecībā uz pretējo dzimumu tā arī paliek cēlajos sapņos. Atšķīrīgums, kas ne reizi vien liek abiem jaunajiem puišiem badīt metaforiskus ragus un likt starp izcelties pat diezgan būtiskiem nesaskaņu konfliktiem, vēl jo vairāk, kad abu interesi un uzmanību piesaista daiļa studente Asteiža, kura piedevām vēl izrādās aristokrāte.

Lai arī paskatot Goodreads atsauksmes, daudziem šāda novirzīšanās no Minalana pamatsižeta nav gājusi pie sirds, tad pats laikam būšu pretējās domās. Abi tēli, to konflikts un nesaskaņu rezolūcija, kurā gan Tindals, gan Rondals galu galā noprot, ka nav jābūt sirdsdraugiem, lai varētu kā kolēģi pēc intensīvākiem izglītošanās kursiem turpināt palīdzēt, kā Minalanam, tā vispārēji sniegt artavu cīņā pret gobliniem. Tēlu raksturu izaugsme, kas šķiet varoņu pieredzātajiem notikumiem atbilstoši loģiska. Tā arī Knights Magi romāna pamata problēmsituācija, kad kāds nebūt ļaundaris grib nozagt vismaz vienu no mācekļiem piešķirtajiem irianaita akmeņiem, ir gana saistošs, dramatisks un ar tālejošākām sekām kādā no sērijas turpinājumiem, lai būtu intriga sekot notikumu gaitai un atrisinājumam.

Tikmēr piektās High Mage ietvaros sižets atkal atgriežas pie Minalana perspektīvas, ik pa brīdim sižetam pieskaroties tā mācekļu tēliem, kad par tiem vai no puišiem pašiem tiek saņemts kāds ziņojums. Kamēr lasītājs no Knights Magi jau zina, kas slēpjas aiz iemesla, kāpēc goblinu armijas piestājušas, kas gan liedz tiem turpināt ekspansiju, tad Minalans, karalis Rārds un citi aristokrāti ir vēl neziņā. Varētu padomāt, ka, ko gan tie tā bez maz bēdājas, ka goblini neturpina uzbrukt, bet uzturēt un pabarot tik lielu armiju, ja šķietami nav tam pamata, ir dārgi un ilgtermiņā teju tikpat neizdevīgi. Vien ar Minalana un tā domubiedru palīdzību izdodas nomākt nelabvēļu balsis karaļa ausī, kas tā vien aicina samazināt armijas skaitu, ja šķietami nav pamatu to tik lielu uzturēt.

Ja Knights Magi gadījumā ir patīkami redzēt divu nozīmīgu, bet ne galvenā varoņa Minalana līmeņa tēlu nozīmīgu izaugsmi, tad High Mage turpinājums nav izņēmums un atkāpe no līdz šim piedāvātā. Tajā burvis Minalans, kuram sērijas gaitā pa savai reizei jau ir paslīdējusi kāja pa kreisi, kad runa ir par attiecībām un uzticību sievai Aljai, kura lielākoties šo trīs grāmatu ietvaros paliek fonā, vēl jo vairāk, kad tagad jau ir divi kopīgi bērni, ir temats, kas sāpīgi gulstas uz Minalana sirdsapziņas. Jautājums, kurā varonis nav gatavs tā vienkārši sevi attaisnot ar kādu nebūt klišejisku ieganstu, lai mierīgi varētu turpināt ierasto praksi. Kā nekā Minalans jau vienreiz ir apdedzinājies, ar kā potenciāli negatīvajām sekām vienā epizodē tiek vien pabaidīts, bet citādi izpaliek bez būtiskākas uzmanības, kas gan pieļauju tikpat ātri varētu kļūt krietni būtiskāks dienaskārtības jautājums, ja tā lemtu karaļa meita Rardīna un tāda kā spiegu un slepkavu tīkla vadītāja (oficiāli par tādu skaitās Rārda sieva).

Turpinoties sērijai ar sesto Journeymage grāmatu, centrālais sižets atkal drusku novirzās no Šarula un goblinu armijas, bet ne no Minalana kā galvenā varoņa perspektīvas. Šajā grāmatā, pēc visa notikušā un tā atrisinājuma iepriekšējā High Mage romānā, Minalanam ir tā teikt gana daudz ‘’brīvā laika’’, lai varētu izpildīt solījumu un palīdzēt Kasari tautai pārvietot tās aptuveni divos tūkstošos skaitā mērāmu bērnu un jauniešu skaitu līdz citai, tiem drošākai lokācijai. Ceļojums, kuram ir gana daudz idejisku pretinieku, gana daudz tādu aristokrātu, kuri pat principa pēc ir gatavi mēģināt stāties Minalanam ceļā, lai censtos nepieļaut, ka cauri to piederošajām zemēm pārvietotos kaut kādi tur nebūt salašņas, no kuriem nav nekāds labums, vien liekas mutes, kuras nāktos kādu brīdi barot.

Pašam Minalanam solījuma izpilde ir kā labs piedzīvojums, kas pārmaiņas pēc liek tuvāk dabai izrauties no jau komfortablā luksusā iedzīvojušamies paradumiem, pat ar visu to, ka nākas kauties ar gobliniem. Bet ceļš, kas aizsākas ar oriģinālajiem aptuveni divtūkstoš bērniem, valodām un baumām izplatoties, piesaista arvien jaunus līdzgaitniekus. Kā gados vecākus, kuri cer atrast labāku dzīvi vai pat naivi cer, ka pie Minalana izdotos iegūt leiputrijas cienīgu dzīvi, kur iztikt bez smaga darba, tā arī bāreņus un nabadzīgāku vecāku atvases, kuriem palaimējies palikt dzīvajos par spīti goblinu centieniem, un kuri savā izmisumā, nesaskatot, ka paliekot uz vietas, viņu pašu aprūpē, tiem būtu diži labākas nākotnes perspektīvas. Labāk sūtīt tos prom, līdzi Minalana migrācijas kustībai, un cerēt uz to labāko.

Journeymage noslēguma sekvencē piedevām vēl laba sagatave turpinājumiem, dodot mājienu par Minalana jaunradītu un varbūt vēl spēcīgāku substanci un minerāli, kas būtu līdzvērtīgs irianaita vai Snowstone akmeņiem. Citādākā ziņā no šīm trim salīdzinoši vājākā šķita piektā High Mage grāmata, un arī vien nesakritības dēļ starp mājienu romāna prologā ar reālajiem notikumiem grāmatas kulminācijas atrisinājumā. Kas lielos vilcienos pat ignorējams un piedodams, norakstot kļūdu uz faktu, ka sērija oriģināli ir pašpublicēta, varbūt tad vēl pienācīgi redaktora necaurskatīta un vien vēlāk Audible pamanīta un audio versijā publicēta.

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Minalans The Spellmonger burvis nekāro pēc dzīves, kur katra diena būtu politsko intrigu un varas spēļu pārsātināta. Tādēļ, kad aizsākas The Spellmonger sērijas darbība, par savu mājvietu tas izvēlējies pirmajā acu uzmetienā salīdzinoši necilu Minden’s Hall ciematu iekš Boval ielejas attālā Alshar hercogistes ziemeļu reģionā. Tālāk mīt vien kalni, kuros jau sen kā cilvēce aizdzinusi par gobliniem sauktos Gurvani rases senčus. Kas gan būtu varējis iedomāties, sērijas galvenais varonis Minalans noteikti nav starp tiem, ka goblini pēc vairāk kā divsimts gadiem tieši tad izdomās uzsākt jaunu karu ar cilvēci.

Bet, ja Minalans tik tiešām būtu gribējis izvairīties no atbildības un pienākumiem, kam tā sirdsapziņam liks paklausīt un iesaistīties pirmkārt jau ciematnieku aizsardzībā, pirmajos momentos pat vēl nedomājot par plašākiem mērogiem, tad Minalans nebūtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku lokāciju kā Minden’s Hall. Tomēr labi vien, ka šādi ir noticis, jo pat bail iedomāties, kas gan sākot ar Alšaras un pēcāk ar pārējām četrām hercogistēm, kuras The Spellmonger sērijā tiek prezenetētas, kā visa vismaz tēliem zināmā cilvēce, būtu varējis atgadīties.

Tomēr, lai ko pats Minalans par sevi reizēm neteiktu, tad burvis ne tikai neizvairās no atbildības uzņemšanās, tam arīdzan netrūkst uzņemšanās un drosme rīkoties, mesties cīņā, pirmajā vietā liekot citu drošību un vien pēc tam aizdomājoties par sevi. Jo kā gan varētu bēgt kaut kur prom sazin kur un pēcāk dzīvot ‘’laimē idillē’’ un ar sevi sadzīvot, ja labi zini, ka būtu varējis rīkoties, glābt nelaimē kritušos un goblinu ceļā esošos, pieliejot, cik nu liela tam maģijas vara. Īpaši kad hercogiste tiek pārsteigta nesagatavota un tuvākie armijas vienību spēki pietiekošā apmērā, lai būtu vērts sākt runāt par goblinu ordas (ne tikai armijas vien) aizkavēšanu, ir pārāk tālu, lai nogaidītu.

Kā jebkurai sevis cienošai militāri orientētai fantāzijas sērijai, tad labo varoņu pretstatam ir vajadzīgs lielais, ļaunais naidnieks, pret kuru visiem vismaz censties apvienoties. Censties, jo, lai cik neticami tas nešķistu, tad pat pēc neskaitāmām lielām kaujām un tūkstošu tūkstošos mērāmiem upuriem atradīsies tādi, kuri gribēs metaforisko deķi, būtu tā vara, nauda vai citi labumi, vilkt savā virzienā. Goblinu armija nevar būt tikai viens liels masīvs, viendabīgs un diži neko neizsakošs anonīmu tēlu masa, un kā to līderi autors Terry Mancour ielicis Shereul vai labāk un biedējošāk izklausošamies par The Dead God sauktu tēlu.

Šeruls kopā ar brāli pirms divsimts gadiem jau vienreiz mēģināja atkarot cilvēku atņemtās senču zemes, bet pēc smagas sakāves un brāļa nāves tas tika pārliecināts noslēgt pamieru. Atlika vien uzticēties nešķīsteņiem humani (kā saka, katrs savā stāstā ir labais varonis), lai pat nebūtu jānogaida, kad tinte uz pamieru noslēdzošā pergamenta būtu kārtīgi nožuvusi, lai arī Šerula mazais goblina ķermenis burtiski pazaudētu galvu virs pleciem. Nu pienācis atriebes laiks un tik maz Šeruls vairs nav. Tik lielā skaitā Gurvani goblininav sen, un ja nepietiktu vien ar goblinu kvantitatīvo galvu reibinošo skaitu, tad šermuļos un bailēs kauliem jo vairāk liek trīcēt fakts, ka Šeruls apveltījis savus šamaņus to šamaņus ar īpašu un līdz tam vairāk leģandās un mītos atrodamo Irionite akmeni, kuru Šeruls sazin no kurienes spējis savākt, lai tagad ar tā palīdzību vēl jo vairāk amplificētu tam pakļauto dzīvo šamaņu maģijas spēku.

Lai kā Minalanam negribētos, politiskā pretestība no aristokrātiem par līdz šim par vien kaitinošiem kaitēkļiem uzskatītus goblinus, ka nu tie tagad kāda milzu eksistenciāla problēma, ir liela. Vēlme nonievelēt un nosaukt no attālās pierobežas nākošus brīdinājumus, kā lieku panikas celšanu, vēlme atrast Minalanā vai tā sabiedrotajos, pašos esošo kāri pēc varas un vēl lielākas varas, pēc naudas un vēlmes pašam kā tiem būt ne tikai vienkārši turīgam, ir liela. Kamēr, pieklājīgi sakot, pašiem dibeni nedeg, iekustināt uz darbību ar iniciatīvu, kas laikus ļaut vismaz kaut cik sagrupēt spēkus, nav viegli.

Labi, ka Minalanam ir tādi sabiedrotie, kuri šo procesu padara krietni vieglāku, kuri tam spēj noderīgā brīdī sniegt vērtīgu padomu vai pat paglābt no pašam liktenīgas kļūdas pieļaušanas, kad kāds cits, kā Alšaras hercogs Rārds (ar ambīcijām kļūt par pirmo karali pēdējo četrsimts gadu laikā) vai tā māsa Rardīna to gribētu ievilināt tam kaitnieciskā slazdā. Kuriem saspringtākā situācijā atradīsies kāds labs vārds un padoms, lai nostabilizētu domu gaitu, lai palīdzētu saskatīt situācijas risinājumu, kur attiecīgā momentā vienkārši nav aizdomājies.

Sērijai progresējot un sasniedzot jau trešo Magelord grāmatu, galvenais varonis pats sevi vairs neatpazītu no tā, kāds bijis, kad lasītājs to sastapis pirmoreiz. Reizē ar paša negrībīgi uzņēmušamies atbildību, burvis ir kļuvis arīdzan par tikpat kompetentu Sevendoras teritorijas valdnieku, kuru tam par iepriekšējo grāmatu kauju grāmatu panākumiem piešķīris hercogs Rārds. Tā teikt, ja jau ir sācis politisko danci un tiek izmantots, lai citi censtos sasniegt to savtīgos mērķus, tad nav ko būt pārlieku pieticīgam un jāizmanto tam sniegtās iespējas, lai sekojoši varētu uzlabot savu pavalstnieku dzīves līmeni un kvalitāti.

Sevendoras pārvaldības pārņemšanas sižets, iesākoties Magelord grāmatai, ir kā laba atslodze gan pašam Minalanam, gan lasītājam no kaujām ar gobliniem, bet tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka nu varētu laiskoties, lai krātu spēkus jaunām kaujām ar gobliniem. Jaunas kaujas gan seko, bet nu par nešķīsteņiem var saukt jau kaimiņu valdnieku, no kurem vismaz ar ambīcijām, ja ne taktisko prātu, izceļas Vestflērijas lords Gimbals. Tam pirms Minalana uzrašanas neviens nav spējis izrādīt gana lielu pretestību, un tā pa mazai teritorijai šeit un pa mazam laukumiņam tur gadu gaitā neoficiāli ‘’iekarojis’’ to, ko pēc likuma tam nav ļauts.

Jāsaka gan, ka ar tēlu skaitu, būtu tie sabiedrotie, politiskie konkurenti vai vienkārši brīžiem vārdos nosaukti tēli, kuri drīzāk palīdz galvenajiem tēliem tikt sižetā uz priekšu, autors nav skopojies. Atliek vien saprast, kuri tad paturami prātā un kuri tikpat ātri aizmirstami. Ja vēl par hercogistu valdniekiem būtu skaidrs un tas pats attiecībā par Minalana galvenajiem sabiedrotajiem, draugiem un padomdevējiem, tad divtik vai pat vairāk ir tādu, kuri, pat nebūdami kartoniski tukši tēli bez personības, ap sižetu vairāk ir orbītas lomā.

Par tādiem var droši uzskatī un ļoti iespējami, sērijas turpinājumos ar pieaugošu un tiešāku nozīmi un darbību, ir Alkon Alon jeb Tree Folk rases pārstāvji. Koku Ļaudis, kuri līdzīgi gobliniem ir bijuši biežāk un vairāk sastopami tagad cilvēku pārņemtajās zemēs, bet, kuri jau pēc rases vārda ir dabai tuvāki, kuri uz cilvēkiem netur ienaidu par pagātnes pārestībām. Bet, par cik, izskatās, ka goblinu vai drīzāk un konkrētāk Šerula ēstgriba varētu netikt remdēta vien ar cilvēci, ka tie pie reizes savā ceļā atstāj labi un stingri iemītu iznīcības taku, tad kā blakus produkts ir pagaidām vien blāvi iezīmēta, bet Magelord sižetā jau spēcīgāk iezīmejamies sadarbība un alianse starp Alkon Alon un cilvēkiem.

Nekas gan nenotiek tāpat vien un reti kad tikai aiz labas sirds negaidot neko pretim vai pat bīstamāk, ja pretim gaidītais labums ir kāda iemesla slēpts un dāsnās rokas sniegtie labumi krīzes brīdī, kad nav vaļas pārāk ilgi svārstīties vai kaulēties pirms tos pieņemt, ir tikai kā apmāns, kā miga acīs, lai novērstu uzmanību no patiesās ieceres, kura varbūt ne mazāk eksistenciāli biedējoša.

Kas attiecas uz maģijas sistēmu, tad autors atstājis gana lielu rūmi interpretācijai pa tēmu, nenospraužot stingrus noteikumus, lai, kad situāciju spiestu, varētu nākt talkā labajiem varoņiem. Tiem, kuriem piemīt talants uz maģiju līdz šim visās piecās hercogistēs kopš Magocracy impērijas krišanas krietni pirms pēdējā kara ar gobliniem ar Censorāta organizāciju tiek tik stingri uzraudzīti, ka pat maz neliekas. Bet lai kā dažiem labiem negribētos, kas vieniem šķiet pats par sevi saprotama sabiedrības modeļa kārtība, citiem ne tuvu nav līdzvērtīgi radies iespaids. Sabiedrības modelis, kas ļoti iespējams bez ārēja spiediena, bez vajadzības izdzīvot, tā arī diez vai mainītos, kaut arī brīžiem rodas iespaids, ka netrūktu tādu, kuri principa pēc labprātāk mirtu goblinu invāzijas dēļ nekā piekristu uz kaut ko tiem tik ‘’nedabisku’’.

Sērijas pirmajās divās grāmatās dominē pieminētais īpašais Irionite akmens, kas atkarībā no šķembu lieluma un kvalitatēts spēj ntākās reizes palielināt burvja spēku, par piemēru var minēt, ka vājākais burvis ar irianaitu būs spēcīgāks par to, kuram tāda nav. Kā jau piederas, tad Minalana atvases gadījumā tā dēls savu unikālo talantu pārsteigumu sāk jau izrādīt jau ar savu dzemdības procesu, ar kura starpniecību autors sērijā ievieš jaunu ‘’akmeni’’ Snowstone. Tas mazina burvestību veikšanas tādu kā vides pretestību/rezistenci un kā papildus elements jo vairāk sniedz papildus telpu, kurā izpausties un varbūt pakacināt kādu lasītāju, kad autors atsaucas uz šiem abiem minerāliem/akmeņiem, lai ļautu labajiem varoņiem triumfēt, bet triumfēt vien atsevišķās kaujās, jo pat 1012 lapaspušu garas sērijas trešās daļas karš ar Šerulu vien tā sākumā. Kur nu vēl politiskās intrigas, kuru niansēs pat nav sanācis jau tā garajā pārdomu rakstā diži iztirzāt, kur jau tagad var paredzami prognozēt sagaidāmas problēmas, bet gan jau tikpat kā 20 grāmatu garajā sērijā tam vēl atliku likām laika.