Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad vien 23 gadus jaunais San Franciso laikraksta Observer žurnālists tiek nosūtīts mārketinga tipa tematiskam rakstam par grandiozo Mendocino īpašumu un plašajām teritorijām, kuras to īpašniece Marchent grib pārdot, jo ar māju, tās iepriekšējo īpašnieku un onkuli Fēliksu viņai ir pārāk sāpīgas atmiņas un asociācijas, Reuben nevar pat ne tuvu iedomāties, cik ļoti izmainīsies viņa dzīve.

Jau no pirmajiem mirkļiem, kad ierauga Mendocino māju un vēl jo vairāk tuvumā skatot dažādām bagātībām piepildītās telpas, Rubenam piezogas doma, ka nesmādētu iespēju pats iegādāties īpašumu, ka tā tēvam akadēmiķim arīdzan fascinētu ar kultūras vēstures un cita veida izsmalcinātām vērtībām, kuras aiz sevis atstājis pirms 20 gadiem pazudušais Marčentas onkulis Fēlikss.

Zinot The Wolf Gift grāmatas un duoloģijas The Wolf Gift Chronciles premisi, ka tajā prominenti figurē paranormālais vilkaču mitoloģijas aspekts, turklāt, ka galvenajam varonim Rubenam par tādu lemts pārtapt, lasītājs ar nepacietību var gaidīt, kāds gan būs sižeta katalizators, kas teju kā pārdabiski maģisks teleports aiztransportē Rubenu pavisam citā, no malas biedējoši vardarbīgā pasaulē.

Vēl jo vairāk, kad ar izmaiņām un pārvērtībām, ar jauno fizioloģiju un visām tam sekojošajām emocijām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem Rubenam jātiek galā vienam pašam. Vienam, jo katalizatora notikums atņem dzīvību gados vecākai, bet vēl gana jaunajai un pievilcīgajai Marčentai. Vienam, jo lielāko tiesu no grāmatas Rubens varētu nodomāt, ka, ja arī bez viņa pasaulē eksistē citi likantropi, kā nekā vainīgais, kurš atbildīgs par viņa infekciju, tad diezin vai to ir tik daudz un mājo tik tuvu, lai spētu kā nebūt palīdzēt un aprast.

Psiholoģiskos pārdzīvojumus sagādā nevien situācija un attiecības ar vecākiem un brāli Džimu, kuras ne agrāk, ne tagad bijušas tās gludākās, kurās nevajadzīgu viļņošanos sagādā ilgadēja draudzene Celeste, ka no lasītāja viedokļa atiek vien nobrīnīties, ka Rubens ar viņu vēl kopā, kam, pēc kļūšanas par vilkati, saprotami nāk klāt jauna, neparasta dinamiku, kuras cēloņus nevar tā tik vienkārši parastam mirstīgajam kā ar āmuru pa pieri izklāt uz delnas.

Vēl jo vairāk, kad Rubens atklāj autores Anne Rice citkārt vilkaču literāros darbos nemanītu (varbūt vien nav gadījies tādu vēl lasīt) pārdabiskas ožas aspektu, kas ar kliedzin kliedzošu neatliekamu uzstājību sauc palīdzēt nevainīgiem upuriem, kad ļaunumam tā dažādākajās pakāpēs tiek ļauta vaļa, kur acīmredzami ierastie likumsargi ir bezspēcīgi, lai novērstu noziegumu. Tomēr, lai ar kādu morāles lēcu netiktu vērtēta Rubena rīcība, tad tā noteikti un visai ātri piesaista plašsaziņas mediju uzmanību. Īpaši, kad top skaidrs, ka varoņa un pašrocīgā taisnības cīnītāja vai citu acīs sērijveida slepkava rīcība nav nejaušs vienas vai divu reižu atgadījums. Papildus ažiotāžu un interesi ģenerē diskuss, kā gan vērtēt šīs personas rīcību, jo, lai cik nešķīsti un kriminālnoziegumu bagātu pagātni nebūtu dažādie upuri, tad slepkavība tomēr paliek slepkavība.

Vismaz paša Rubena rokās nokļūst iespēja piedēvēt varonim/ļaundarim iesauku Man Wolf, kura stāsta popularitātes dēļ vēja spārniem milzu ātrumā aplido visu pasauli. Kuram gan vēl labāk laikrakstam Observer uzticēt saviem lasītājiem pavēstīt par šokējošajiem notikumiem, ja ne pašu žurnālistam un pirmajā incidentā cietušajam. Kuram gan vēl labāk ar labas prozas kvalitāti, kāda piemīt Rubena rakstnieka rokai, reizē iesvelt kvelmi un lasītāju interesi un reizē būtu gana vispārīgs, lai ne mazākajā mērā neļautu diskusam un interesei sākt pavērsties pārk bīstami tuvu Man Wolf patiesās identitātes atklāšanai, kam gan talkā nāk citi vilkaču fizioloģijas aspekti.

Jaunu dinamiku The Wolf Gift Chronicles duoloģijā piešķir Lauras tēla nejauša sastapšana dziļi Muir mežos. Laura ne tikai neizrāda nekādas bailes vai kādas citas satraukuma pazīmes, kad nakts tumsā ierauga sava meža namiņa tuvumā tādu mošķi kā vilkatis, bet pat uzņem kā ar ciemiņu, kas turklāt vēl noslēdzas ar intimitāti. Atklājot vairāk par Lauru, tās pagātni, skaidrāki top iemesli, kāpēc gan tā, uz ko varbūt pat zemapziņā cerējusi. Bet notikumiem lemts pavērsties tam pavisam pretēji, ka prātā pat nāk Skaistules un Briesmoņa analoģijas salīdzinājums, ko gan paši tēli viens otram noliedz un mēģina saskatīt savu un atšķirīgu.

Tikpat interesantu un Rubenam satraukumu pilnu, kas gan nākotnē no šīs sastapšanās izrietētu, ievieš ne tikai dzīvāka par dzīvu Fēliksa atkalatgriešanās vispirms jau Sanfrancisko reģionā un sekojoši Medocino namā, bet arī, ka mats matā nav pēc skata mainījies, ko oficiāli izskaidro, uzdodamies par pazudušā un mirušā Fēliksa ārlaulības dēlu. Satraukums pamatos, jo saliekot visus mājienus un pavedienus kopā, atliek vien secināt, ka kā Fēlikss, tā arī tā tuvāko draugu grupa paši arīdzan ir likantropi vilkači.

Duoloģijas otrajai The Wolves of Midwinter ir krietni uz Rubena iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem vērstāks skats. Lai arī Rubens nu jau vairs nav svešinieks attiecībās ar savu jauno ‘’Es’’ un ko tas nozīmētu palikt nemirstīgam, kamēr radi un tuvie būdami parastie mirstīgie, tiktu apglabāti, tad neviļus jauna vilkača radīšana pirmās grāmatas ietvaros rada jaunas pārdomas, šaubas par savas rīcības pareizību un ko gan tālāk iesākt, kad aptverts kā izdarītais, tā potenciālās sekas. Kad ir vēlme nepalikt gluži vienam ar savu vilkatību.

Kaut arī pirms otrās grāmatas ir labs, īss kopsavilkums, ja nu ir šāda, tāda būtiskāka detaļa aizmirsusies, tad šī otrā romāna krietni atšķirīgais sižetiskais stils var likt vilties, ja gaidīts kaut kas līdzīgs pirmajai The Wolf Gift un vēl vairāk, ja kāda iemesla pēc The Wolves of Midwinter tiek lasīta vispirms. Tomēr gribas teikt, ka grāmata no paša lasītāja šoreiz prasa lielāku iesaisti un prāta nodarbināšanu, jo nebūs vien popkornam vai cukurvaitei līdzīga izklaide, kuras vērtība reizēm tikpat ātri pazūd.

Tā vietā tiek izmantots ziemas saulgriežu un Ziemassvētku laiks, lai Rubens, viņa jaunradītais Stjuarts un arī citi tuvi tēli, no kuriem dažam labam lemts sekot Rubena ceļam jaunajā, paranormālajā un pirms tam tik svešajā pasaulē. Vienlaikus svētku (pagāniskie un kristīgie) atmosfēra, emociju un dažādu personu aktivitātes virpulis liek manifestēties personāža tēlam, no kura kā Rubens, tā Fēlikss jau bija pie sevis paspējuīs atvadīties. Izrādās Marčentas gars tā vardarbīgās un negaidītās mirstīgās eksistences pēkšņā gala dēļ nav spējis ļauties nākošās eksistences plaknei, bet palicis vēl starp mirstīgajiem.

No tēliem nevar drusku plašāk nepieminēt Rubena brāli, turklāt priesteri Džimu. Viņam tiek veltīti diezgan būtisks lapaspušu uzmanības laiks The Wolves of Midwinter ietvaros. Gan tam, kādu iemeslu dēļ kļuvis par priesteri, gan jo būtiskāk vainas apziņas slogam, kuru tā pagātnē pats sev uzlicis, bet kuru pats Rubens zem grēksūdzes aizsega pavēsta par savu jauno dabu, zinot, ka brālis kā advokāts citam tad to neatklātu. Fakts, ko Rubens pats vēlāk sev nereti pārmet.

Jāpiebilst, ka ne Rubenam, ne Fēliksam vai kādam citam ar abiem saistītajiem tēliem par naudas trūkumu ne tikai nav jāuztraucas, bet šķiet lielākas raizes sagādā tās iztērēšanas jautājums. Interesants, pavisam atšķirīgas dabas sižets varētu tikt izvērsts, ja ne vienam, ne otram tāda opcija un kabatu biezums nepastāvētu, bet tas jau cits debatējams jautājums, kā būtu, ja būtu. Cita autora atšķirīgāka stila un manieres daiļdarba jautājums.

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.

Garon Whited – Nightlord #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.

Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.

Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.

Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.

Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.

Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.

Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.

Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.

Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.

Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.

Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.

Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.

Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.

Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part2. Monster Tale (Monogatari)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Monster Tale otrā daļa divās vispārējās lielajās nodaļās turpina ar diviem paranormāla rakstura atgadījumiem/piedzīvojumiem galvenokārt varoņa vidusskolnieka Koyomi Araragi dzīvē. Ja vēl trešajā nodaļā Suruga Monkey no pirmās daļas aktīvāku darbību ņem nu jau Araragi draudzene Hitagi Senjogahara, tad ceturtajā Nadeko Snake otrā galvenākā varoņa loma tiek iepriekšējā nodaļā paranormālās likstas nelaimē kritušajai vietējās skolas basketbola zvaigznei Suruga Kanbaru.

Bet visu pēc kārtas. Ja Monster Tale interpretē drusku burtiskāk kā briesmoņa asti, tad visnotaļ atbilstoši, ka viss, kas piemeklējis līdz šim šīs sērijas varoņus, ir bijis dažādu dzīvnieku zīmē. Un trešajā nodaļā par upuri klasiskai mērkaķa astei (ir dzirdēts par zaķa ļipu vai zelta zivtiņu), kura pa savam prātam izpilda trīs vēlēšanās, ir kļuvusi pieminētā jaunā basketbola zvaigzne. Turklāt Araragi uzmanības centrā viņa nenonāk ar savu pirmo veikto vēlēšanos, bet, kad kāds tērpies lietusmētelī cenšas tevi nogalināt, tad neatliek nekas cits, kā iesaistīties. Kaut gan pēc Araragi tēla spriežot, kurš ir jauks un izpalīdzīgs līdz galējībai teju pret visiem, pietiktu arī ar mazākiem uzmanību piesaistošiem centieniem.

Tikmēr Nadeko Snake nodaļā šķietami nenozīmīgs strīds starp skolasbiedriem par kāda puiša uzmanību un ‘’lielo mīlestību’’ izvēršas neapdomātā lāsta izteikšanā, kas negaidīti sāk piepildīties. Vien nejaušas sakritības rezultātā Araragi šī liksta top zināma, bet, kā jau minēts, kad tas notiek, ir jau par vēlu, lai Araragi to aizmirstu un liktos mierā. Neredzama žņaudzējčūska, kuras lāsts varbūt nemaz nebūtu aktivizējies, ja ne upures preemptīvie centieni lāstu noņemt, kam par lokāciju, nenojaušot tā sekas, izvēlas novārtā pamestu svētnīcu.

Kopumā arī pēc otrās daļas varu izteikt atzinīgu spriedumu par light novel subžanru kā tādu, bet jau piezogas iezīmes, kas cenšas sabojāt iespaidu. Galvenokārt tajā vainojamas frāzes un izteiksmes līdzekļi, ar kuriem pat dažu apakšnodaļu laikā autors atkārtojas tik bieži, lai to nevarētu nepamanīt. Tas galvenokārt noris tēlu savstarpējos dialogos, kuros autors cenšas attēlot dinamisku vārdu apmaiņu, kurā nereti viens otru cenšas pavilkt uz zobu, kas izvēršas privātā un citiem jau vars nesaprotamā humorā, ja nezini, ka tā viņiem jau ierasta lieta. Bet arī tas jau sāk kļūt par biežu un paredzami neizteiksmīgu.

Var just, ka nepieciešama drusku lielāka pauze pirms lasīt Monster Tale trešo daļu.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part1. Monster Tale (Monogatari)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Koyomi Araragi nav nedz pats labākais, nedz sliktākais skolnieks savā klasē, bet, ja esi pamanījies iekļūt prestižā skolā, kurā teju visi cenšas pēc izcilības, tad reizēm var piezagties neliela grūtsirdība, ja ne gluži uzreiz depresivitāte. Araragi ir klasesbiedrene, ar kuru interesantā kārtā trīs gadu laikā ne viņš viņu, ne otrādi nav uzrunājis vai kā citādi apmainījušies vārdiem, bet, kad Araragi atrodas īstajā vietā un laikā, lai paglābtu klasesbiedreni Hitagi Senjogahara no smaga kritiena uz trepēm, viņš atklāj īpatnēju faktu, kas varētu būt tam par iemeslu. Hitagi tikpat kā necik nesver, pat neesot šķērsizmērā lielai, tas, ko Araragi veiksmīgi noķer, ir pārlieku par maz.

Pats Araragi arī kā izrādās ir drusku neprarasts, jo viņam piemīt ārkārtēji izteikta spēja reģenērēties no tikpat kā jebkāda veida savainojumiem. Superspēju, kuru ieguvis pēc vampīra uzbrukuma pavasara brīvlaikā. Vien pateicoties nejaušam garāmgājējam Oshino Araragi nav kļuvis par pilntiesīgu vampīru, bet ir vien saglabājis labākas īpašības no nejaukā starpgadījuma.

Par pašu Ošino pirmajā daļā nekas konkrēts netiek atklāts, vien tiek prezentēts kā tāds kā guru, kas spēj dot padomu paranormālu problēmsituāciju atrsinināšanā, kas Araragi un Hitagi (starp abiem veidojas īpatnēja draudzība) lieti noder, kad Araragi Mātes dienā parkā (turp devies, jo sastrīdējies ar abām jaunākajām māsām) sastop māsām līdzīga vecuma meiteni, kura acīmredzami ir apmaldījusies, bet attieksmē pret palīdzību ir visai noraidoša un sākumā pat diezgan rupja. Tas gan neattur Araragi no vairākkārtējiem mēģinājumiem palīdzēt. Atrisinājums šim otrajam piedzīvojumam bija drusku negaidīts un patīkami pārsteidza.

Bakemonogatari pirmā daļa Monster Tale ir mana pirmā pieredze ar prozā Japānas literatūras subžanrā sauktu par Ligth Novel. Varbūt reizēm piezagās doma, ka dažas ainas labāk iederētos ilustrētas mangā vai kā citādi prātā bijusi vairāk ilustratīva doma, vai pati proza drusku pastīva. Bet kopumā autora NisiOisiN un tulka Ko Ransom veikums ir izveidojis gana izklaidējošu veikumu. Vēl laikam jāpagaida sērijas turpinājumi, lai saiste starp piedzīvojumiem no viena uz otru būtu jūtamāka.

Stephen King – The Outsider (Holly Gibney #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Flint City mazspilsētas respektablais, pat savā ziņā vietējā mēroga slavenība, un vairāku bērnu sporta komandu treneris Terry Maitland šķietami ir pastrādājis nežēlīgu 11 gadīga puikas slepkavību. Daļēji šī iemesla dēļ, daļēji gan aiz tā, ka iegūtie pierādījumi un liecinieku sniegtā informācija tik pārliecinoši norāda vienā virzienā, kā arī, ka Terijs reiz trenējis paša dēlu, detektīvs Ralph Anderson, ne bez DA (district attorney) spiediena pieņem lēmumu veikt tik publisku arestu, ka ziņa par to dažu minūšu laikā būtu zināms visiem Flint City un tās apkārtnes iedzīvotājiem.

Diemžēl pirmā momenta prieka emocijas, ka slepkava aizturēts, ātri vien jāapslāpē, jo par šoku Andersonam un DA Terijs spēj norādīt uz tikpat labiem pierādījumiem, ka puikas nolaupīšanas un slepkavības laikā atradies pavisam citā pilsētā. Kā jau tas piederas Stīvenam Kingam, tad izskaidrojums, kā gan viņš it kā būtu varējis atrasties divās vietās vienlaicīgi ir paranormāls izskaidrojums, bet detektīvs Andersons ir racionāli domājošs cilvēks un par visām varēm līdz pēdējai iespējai turas, ka spoki un citi pārdabiski mošķi ir vien fantāzijas bagātu prātu izdomājums. Jāatkārtojas ar vārdu diemžēl, bet Terijs un viņa ģimene (sieva un divas meitas) dabū vēl ciest papildus, lai Andersons sāktu ceļu uz šo domu maiņu.

Varētu pat teikt, ka ar to grāmata tikai sāk uzņemt apgriezienus. Varētu domāt, ka par spīti visam, kas liecinātu par pretējo, Terijs ir īstais slepkava, par ko liecina gan pirkstu nospiedumi uz slepkavībā izmantotajiem objektiem, gan DNS iegūtie paraugi, bet kaut kas Andersonam tomēr neliek mieru un liek turpināt ‘’rakt’’. Rakt līdz iegūst informāciju par līdzīgas manieres dubultslepkavību un vainīgo slepkavu, kas pēc paša teiktā tajā brīdī atradies pavisam kur citur. Tā top vēl viens grūdiens, lai detektīvs Andersons sāktu ticēt, ka tur laukā nevis ir tik ikdienišķs un normāls, kā tam gribētos ticēt.

Vien ap grāmatas vidu uz skatuves uznāk sērijās vārdā nosauktā Holly Gibney, kuru pirms tam bija iespēja iepazīt no Bill Hodges triloģijas. Jau reizi saskārusies ar pārdabisko, Holijai ir krietni vieglāk noticēt, ka arī šeit noris kas līdzīgs. Grūti nodefinēt tieši kas, bet pēc no Holijas perspektīvas nodaļas, atgriežoties pie kāda cita tēla, gana ātri uzradās vēlme, lai autors atgriežas pie Holijas. Viņai pēc Andersona, citu sniegtās informācijas un pēc pašas veiktās izmeklēšanas uzreiz top skaidrs, ka ne Terijs, ne otras dubultslepkavības šķietamais pastrādātājs patiesībā bijuši bez vainas. Var sākties duellis ar pārdabisko radību!

Viss iekš The Outsider līdz tam atstājis labu iespaidu, bet vienmēr prātā uzturējās doma, kā gan Kings būs nostrādājis romāna noslēgumu, jo nereti viņam gadās brīnišķīga grāmata līdz jāatrod veids kā visus sižetus atrisināt un labi nobeigt attiecīgās grāmatas sižetu. Viss spilgtāk atmiņā palikušais negatīvais piemērs ir Under the Dome, bet ir prieks ziņot, kas nav lasījuši šo, ka The Outsider nav liekas tajā pašā kategorijā.

Ben Aaronvitch – Broken Homes (Rivers of London #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Metropolitan policijas paranormālo noziegumu/atgadījumu izmeklēšanas nodaļai Folly briest viena makten liela saķeršanās un cīniņš ar šīs sērijas galveno ļaundari un dižprātu no kriminālās pasaules Faceless Man, kurš vēlas izmantot maģiju savtīgiem, nelegāliem nolūkiem. Tikai dažu likumsargu rokās, kā Pīters Grants, viņa kolēģes Lezlijas Mejas un abu priekšnieka Nightingale ir apturēt vispirms viņa pakalpiņus un galu galā arī pašu galveno Faceless Man.

Broken Homes varbūt drusku var likt vilties, jo Faceless Man kā drauds lielāko grāmatas daļu pavada fonā, liekot smagāko darbu veikt citiem padotajiem, kā krievu izcelsmes maģijas praktizētājai Varvara Sidorovna, ar talantu uz ledus burvestībām. Lai arī likumsargu trio nevēlas to atzīt un pielīdzināt Faceless Man citam fikcionālam kriminālajam ģēnijam kā Moriartijam, tad līdz grāmatas beigām Pīteram patiesi jāsāk prātot, vai tik šis pretinieks nav jau laicīgi par visu padomājis un veicis piesardzības pasākumus priekšlaikus, lai nekas no Folly grupas veiktā nerezultētos viņa plānu sakāvē.

Šķietami parasta pašnāvība izclecot metro vilciena priekšā vai antīkas maģijas grāmatas negaidīta uzrašanās apritē, kad kāds to cenšas pārdot, nezinot tās patieso vērtību, ir vien acīmredzamākie piemēri, kā aplinkus ceļā Pīteram, Lezlijai un Naitingeilam nākas meklēt veidu, lai pietuvotos varbūtības opcijai notvert vīru, kas aiz tā visa stāv.

Savā ziņā Broken Homes rada pārejas un sagataves grāmatas sajūtu lielākiem notikumiem un kulminācijas punktiem sērijas turpinājumos, un, lai arī pavērsieni uz grāmatas beigām liek drusku nošokēties, tad kopumā grāmata būs baudāmāka, ja šī grāmata nebūs pirmā saskarsme ar Rivers of London sēriju.

Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.