Stephen Baxter

Stephen Baxter – The Massacre of Mankind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz          

Manas pārdomas

Ir pagājuši 14 gadi kopš 1907.gadā desmit marsiešu cilindri piezemējās Lielbritānijā. Četrpadmsit gadi, kuru laikā to pieredzējušie ikdienas pa brīdim un it īpaši abu planētu orbītu tuvākajos brīžos ir vērsuši bažīgu skatu uz debesīm, ja nu marsieši vēlētos Zemes iekarošanu atkārtot. Lai arī politiķi gan Lielbritānijā, gan citurpasaulē apgalvo, ka attiecīgā gadījumā spētu uzbrukumu atvairīt, pateicoties sūri iegūtajai mācībai no pirmās reizes, neviens neiedomājas, ka paši marsieši arīdzan būtu guvuši mācībstundu un šoreiz rīkotos citādāk. Kā nekā visi marsieši taču toreiz miruši turpat uz Zemes un dažs labs pat apskatāms muzejā.

Grāmatas galvenā varone ir Valtera Dženkinsa brāļa Frenka bijusī sieva Julie Elphinstone. Prasmīga žurnāliste, pārcēlusies uz ASV, Džūlija un vairāki citi, kas bijuši tiešā saskarē ar Pirmo Marsiešu karu un tikuši pieminēti Valtera tik populārā memuārā par piedzīvoto saņem īpatnēju ielūgumu no Valtera ierasties pie viņa Eiropā. Kopš Pirmā kara astronomija kā aizraušanās cilvēkam parastajam tikusi aizliegta, atstājot uztraukumus un debesu uzraudzību valsts ziņā. Bet, ja ir zināšanas, draugi un zināma ietekme šis tas top zināms arī ārpus noslēgtā loka, bet pat ar to nepietiek, lai varētu sagatavoties Otrajam Marsiešu karam! Desmitkārt apņēmīgākam, ar advancētāku stratēģiju un plānu, lai nu šoreiz Zemei tik tiešām būtu jauni saimnieki.

The Massacre of Mankind stāsta maniere ieturēta līdzīgā stilā, kā to būtu varējis pats oriģinālā The War of the Worlds autors H.G. Wells vai kāds cits viņa laika biedrs. Lai arī jau labu laiku ir zināms, ka uz Marsa vairs neeksistē fauna un flora, kāda tā ir uz Zemes, tad ‘’Pasauļu Kara’’ publicēšanas laikā nesenie atklājumi par kanāliem uz sarkanās planētas varēja ļaut fantāzijai brīvu lidojumu. Papildus tam Stephen Baxter stāstā iepinis varbūtējus pārstāvjus pat no Venēras un Jupitera, bet jāsaka, ka motivācija marsiešu uzbrukumam gan tāda pašvaka. Kur nu vēl, ja sāktu kritiski iztirzāt kulminācijas noslēguma loģiku. Tā teikt, neesmu pārsteigts, ka iekš Goodreads grāmatai nav augsts kvantitatīvais zvaigžņu novērtējums.

The Massacre of Mankind pārsvarā koncetrējas uz atkārtoto uzbrukumu, bet nenoliedzami visur pasaulē redzamas pirmā uzbrukuma sekas. Sākot jau ar pašas Lielbritānijas impērijas stratēģijas un resursu patēriņu, izvietošanas ziņā, gan attiecībā uz savā ziņā neeksistējošo Pirmo pasaules karu. Lai arī sava veida karš attiecīgajā laika posmā ir noticis, turklāt ar Vācijas panākumiem un rezultātā ‘’draudzīgākām’’ un ciešākām attiecībām ar Lielbritāniju, kas turpinās konfliktā ar Krievijas impēriju, kura pati, pēc veiksmīga boļševiku apvērsuma novēršanas, turpina eksistēt, un līdzīgā gultnē joprojām eksistē Otomaņu impērija. Nešaubos, ka prasmīga autora rokās šāds pasaules ģeopolitiskais modelis pēc veiksmīgas šīs grāmatas beigām vai to starplaikā noteikti būtu interesants.

Stephen Baxter – Proxima (Proxima #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negaidīts kernel degvielas/resursa atklājuma dod iespēju cilvēcei doties plašāka Visuma apgūšanā un izpētētē tieši tad, kad tas visvairāk būtu nepieciešams, kad Saules sistēmai tuvākajā citas zvaigznes sistēmā Proxima Centauri tiek atklāta apdzīvojama planēta.

Proxima – planēta (tidal lock), kas riņķo ap mazu pundur zvaigzni, bet ne par tuvu vai tālu, lai uz tās nevarētu attīstīties dzīvība. Par cik visu laiku viena un tā pati planētas puse vērsta zvaigznes virzienā, tad ikdiena un regulārs miega režīms ir kas tāds, ko jaunam kolonistam uz planētas jāuzrauga, lai tas neizjuktu, bet vēlāk kolonistu bērniem ir neizprotams, kādēļ viņu vecāki izraugās gulēt šķietamā randoma laikā.


Sižets uz jaunatklātās planētas mijas ar notikumiem pašu dzimtajā Saules sistēmā, kurā grāmatas notikumu laikā, bet ne grāmatas Goodreads minētajā 27.gadsimtā, eksistē divas lielvaras UN Apvienotās nācijas un Ķīna. Katra paranoiski sargā savus zinātniskos atklājumus un prāto, ko pretējā puse potenciāli ir gatava izdarīt, lai to iegūtu. Lai gan ir atvertāk domājoši cilvēki, kuri uz katra stūra nesaskata eksistenciālus draudus, tad diemžēl skaļāki ir tie, kuri ar savu lieko uztraukumu, kuru papildina varaskāre, ir tieši tie, kuri apdraud līdzcilvēku dzīvības

Apvienotās Nācijas uz Proksimu nosūta Ad Astra kuģi ar +/- 200 kolonistiem ar cerību tādejādi planētu padarīt par savu, lai tad, kad to atklātu ķīnieši, uz planētas būtu par daudz UN piederīgo. Starp tiem Proxima grāmatas viens no galvenajiem varoņiem Yuri Eden, par kuru autors liek manīt, ka viņam ir krietna ne pārlieku patīkama pagātnes bagāža, bet salīdzinoši ar kompanjoniem uz Proksimas krietni labāks par vairumu no tiem.

Vāja priekšdarbu izpēte attiecībā gan uz pašu planētu, gan kolonistiem no UN puses, starp kuriem netrūkst ar nestabilu psiholoģisko noturību u.c.problēmām apveltītu, kā rezultātā pirmajos mēnešos papildus Proksimas jau tā esošajām sagādātajām grūtībām kolonisti biškucīt piedod nevajadzīgu nastu – ne visi mirst teiksim ierobežoto medicīnas vai pārtikas resursu dēļ.

Lai arī balansam grāmatā netrūkst nepatīkamu tēlu, no kuriem daļu varētu apzīmēt kā ‘’mačo idiotus’’, tad tos atsver kā minētais Jurijs, tā arī Medina, kuru attiecības un kopdzīve uz Proksimas nav tā pati draudzīgākā, bet apstākļu spiesti iemācās iepazīt vienam otra labās īpašības un nepaļauties tikai uz pirmajiem iespaidiem. Patīkami, labi galvenie tēli, kuriem just līdzi.

Tikmēr Saules sistēmā lasītājs vairāk seko zinātniece Stefānija  gaitām, kurai ir dota aktīva loma ne tik uz Merkura atklāto kerneļu izpētē, bet arīdzan to ieguves dzīslās atklātai tehnoloģijai, kura nevar būt nekas cits, kā vien kādas senāk zudušas civilizācijas paliekas.

Nedaudz ieskicētas idejas par multiverse, par ko grāmatas sižeta gaitā lasītājam pašam vairāk jāspekulē un autors nenoliek visu tā vienkārši priekšā uz paplātes. Papildus tam nedaudz autors nedaudz pieskaras mākslīgajam intelektam un sevi apzināties spējīgiem robotiem, un ka Proxima grāmatā tie lielā mērā joprojām tiek uzskatīti mazāk nozīmīgi, ne līdz galam līdzvērtīga ‘’dzīvība’’ cilvēkam.

Labs klifhengeris, būs interesanti redzēt, kādā virzienā dodas otrā grāmata Ultima.