Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Coronet

Manas pārdomas

Ir sākušies atkušņa gadi, bet tik un tā neuzticība starp Rietumu pasauli un komunisma celmlauzi PSRS ir liela, bet siltāks laiks un publisku ierēdņu sarokošanās, smaidi un laipnāki vārdi vieš cerību liberālāk domājošajos uz cerīgāku nākotnes skatījumu pašu zemē. Vienas drosmīgas jaunas sievietes drosmīgs solis grāmatu izstādes laikā tomēr nodot drauga sarakstītu manuskriptu, kuru piekodina nodot Scott Blair rokās tā nosacītam industrijas kolēģim, lai arī pats Skots nav uz vietas manīts, iekustina izlūkdienestu mašinēriju ne tik vien Liebritānijas salā, bet arīdzan sižeta gaitā otras tālaika valdošās lielvaras aizokeānijā.

Drosmīgā dāma ir Jekaterina vai vienkārši Katja, bet saistošākais no visiem grāmatas tēliem izrādās tieši manuskripta īslaicīgais starpnieks poļu izcelsmes brits Nikolass ‘’Niki’’ Launda. Viņam gan romāna ietvaros ir vien epizodiska loma tā sākumā, bet rakstura ziņā, kā brunču mednieks, kuram gan ir savs gods un principi, bet nekad nav uz mutes kritis, Laundau ir no visiem tas interesantākais. Tēls, kura potenciāls nešķiet līdz galam izmantots vai būtu interesanti sekot līdz tāda gaitām varbūt pat cita veida, ne spiegu trillera romānā.

Kāpēc tieši Skotam vai romāna gaitā biežāk par Barley sauktajam tēlam noslēpumainais manuskripta autors gribējis, lai tā garadarbs tiktu nodots? Turklāt vēl pats manuskripts nav ne tikai jau uzreiz gatavs iespiešanai, bet trīs klažu ietvaros pēc pirmā paviršā skata varētu šķist vien kāda ārpus realitātes dzivojoša savārstījums, lai kāda politiskā režīma pasaulē neeksistētu. Kas zina, vai maz autora Džona le Karē (pseidonīms) varoņiem maz būtu izvērtušies tādi piedzīvojumi, ja ne fakts, ka Landau nekādīgi ne pa mājas, ne darba telefonu to neizdodas sadabūt rokās, kā rezultātā manuskriptam lemts tomēr nonākt citu rokās, kas sekojoši liek vispirms saausīties britu izlūkdienestiem.

Manuskripts, kurš daža laba acīs arī tiek noturēts par savārstījumu un noguļ vien ziņkārības pēc pašķirstīts uz tā galda, bet lietpratēja un eksperta acs, kad to ierauga, nojauš, ka teksts sevī slēpj potenciāli trauksmainus pārmaiņus vējus. Vējus, kas liek dažam labam romāna gaitā pamatoti satraukties, jo jauniegūtā informācija šķiet liek nodomāt, ka pašu daudzinātās ideoloģiskā naidnieka militārās veiktspējas (un laikam vairāk domāta raķešu triecienu precizitāte) nemaz nav tik liela, kā līdz šim daudzinājuši. Ka sekojoši militāri izdevumi vai stratēģija nav nemaz tik pamatota bijusi, bet, ja publika un mediji neuzoš par to, tad varbūt nemaz tik traki, domājot savus posteņus, nav.

Vai citādi pavēršot stratēģiskās pozīcijas, jauniegūtā informācija varbūt liktu vienkārši pārvērtēt pašreizējos tēriņus, nemaz tos nesamazinot. Informācija, kuru gan jāizvērtē cik akurāta tā, vai vispār varbūt ar nolūku kļūdaina un ar viltu nodota, lai liktu otrai ‘’aukstā kara’’ pusei mainīt pozīcijas, kuras patiesībā pašiem būtu par labu. Vispirms, lai būtu ko papildus darīt, lai būtu interesantāk, jāatrod manuskripta autora intereses persona Bārlijs, kurš no atmiņām tam piešķir Gētes iesauku, kādā to saukuši tā laikabiedri. Un pie reizes, jo, ko var zināt, varbūt Gētes rīcībā vēl neviena vien informācijas noslēpumu paka, no kuras apmaiņā pret kādu labumu tas būtu gatavs šķirties.

Romāna sižetiskā gaita neliek nodomāt, ka Bārlijs būtu no personāžiem, kuru diži saistītu politiskās varas gaiteņu intrigas spēles, kur nu vēl iesaistīšanās spiegu mahinācijās. Kaut gan pagātne vairs ne tik jaunajam puisim slēpj darba pieteikumu britu izlūkdienestos, kuru gan tie atraidījuši, bet tagad var izcelt dienasgaismā. Lai arī Bārlijs nerada iespaidu, ka tam pie sirds ietu un simpatizētu komunisma ideoloģija, tad nedaudz aizdomāties un uzmanīgāk uz tā gaitām liek pavērties fakts, ka Bārlijs arī pirms romāna bijis vairākkārtējs viesis Padomju Savienībā, pat ja to varētu izskaidrot un attaisnot ar profesionālajiem pienākumiem izdevniecības Abercrombie & Blair uzdevumā.

The Russia House nebūs asa sižeta spiegu trillera romāns, bet vairāk tāds, kurš caur dažādu tēlu acīm liek paraudzīties uz pārmaiņu laiku, kas dažos, kā Katjā, sāka ieviest naivas cerības, zinot kādā tagadnes gultnē vēstures un ģeopolitiskie notikumi aizvirzījušies. Tā arī uzmanību piesaistoša uz romāna beigām šķiet frāze ‘’ There was no tomorrow because tomorrow was the excuse’’, kur nākotnes iedomu problēmas abas priekškara pusēs daļēji patiesas, bet daļēji arī sev izdevīgā gaismā pagrieztas, lai tad no tālāk izrietošiem secinājumiem izspiestu dažnedažādu profesionālu un personīgu labumu.

Nekas nenotiek no nekā, pilnīgā iespēju trūkuma vakuumā, un tā, lai arī pašam Bārlijam ir labas un visādi pozitīvas atmiņas par Gētes tēlu, tad citi, kuriem tas ir vien vārds uz papīra, nevar riskēt, neizvērtējot, vai tik šis tēls nav pretinieku puses pārformēts, pārvilināts vai citādi piespiests darboties to labā. Viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina un tā pa ķēdīti tālāk līdz jau var sākt nojukt un dezinformācijas kampaņa sajukt ar patiesu valsts līmeņa noslēpumu noplūdi. Plus kā tēliem, tā lasītājam jāatceras, ka to ideoloģiskais pretinieks un to dienesti neguļ, lai arī romāna perspektīvas fokuss ir vienpusējs.

Gan The Russia House grāmatas sižeta temps, gan sižeta pamatbrolēma par un ap manuskriptu, šķietamais nekā iznākums romāna beigās, varētu savā ziņā likt vilties un prasīt, kāda gan visam bijusi jēga. Bet, zinot autora profesionālo gaitu vismaz lielos vilcienos, tad noteikti šāda tipa incidenti, kuri rezultējas ar daudz darba stundām un vēl vairāk makulatūras, ir bijis neviens vien. Incidents, no kura varbūt tālāk rezultējas citi pirms tam negaidīti un necerēti pavedieni, kas ievieš gana būtiskas pārmaiņas un piedzīvojumu tēlu dzīvēs, lai izvērstos pietiekami saistošs romāns.