Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Minalans The Spellmonger burvis nekāro pēc dzīves, kur katra diena būtu politsko intrigu un varas spēļu pārsātināta. Tādēļ, kad aizsākas The Spellmonger sērijas darbība, par savu mājvietu tas izvēlējies pirmajā acu uzmetienā salīdzinoši necilu Minden’s Hall ciematu iekš Boval ielejas attālā Alshar hercogistes ziemeļu reģionā. Tālāk mīt vien kalni, kuros jau sen kā cilvēce aizdzinusi par gobliniem sauktos Gurvani rases senčus. Kas gan būtu varējis iedomāties, sērijas galvenais varonis Minalans noteikti nav starp tiem, ka goblini pēc vairāk kā divsimts gadiem tieši tad izdomās uzsākt jaunu karu ar cilvēci.

Bet, ja Minalans tik tiešām būtu gribējis izvairīties no atbildības un pienākumiem, kam tā sirdsapziņam liks paklausīt un iesaistīties pirmkārt jau ciematnieku aizsardzībā, pirmajos momentos pat vēl nedomājot par plašākiem mērogiem, tad Minalans nebūtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku lokāciju kā Minden’s Hall. Tomēr labi vien, ka šādi ir noticis, jo pat bail iedomāties, kas gan sākot ar Alšaras un pēcāk ar pārējām četrām hercogistēm, kuras The Spellmonger sērijā tiek prezenetētas, kā visa vismaz tēliem zināmā cilvēce, būtu varējis atgadīties.

Tomēr, lai ko pats Minalans par sevi reizēm neteiktu, tad burvis ne tikai neizvairās no atbildības uzņemšanās, tam arīdzan netrūkst uzņemšanās un drosme rīkoties, mesties cīņā, pirmajā vietā liekot citu drošību un vien pēc tam aizdomājoties par sevi. Jo kā gan varētu bēgt kaut kur prom sazin kur un pēcāk dzīvot ‘’laimē idillē’’ un ar sevi sadzīvot, ja labi zini, ka būtu varējis rīkoties, glābt nelaimē kritušos un goblinu ceļā esošos, pieliejot, cik nu liela tam maģijas vara. Īpaši kad hercogiste tiek pārsteigta nesagatavota un tuvākie armijas vienību spēki pietiekošā apmērā, lai būtu vērts sākt runāt par goblinu ordas (ne tikai armijas vien) aizkavēšanu, ir pārāk tālu, lai nogaidītu.

Kā jebkurai sevis cienošai militāri orientētai fantāzijas sērijai, tad labo varoņu pretstatam ir vajadzīgs lielais, ļaunais naidnieks, pret kuru visiem vismaz censties apvienoties. Censties, jo, lai cik neticami tas nešķistu, tad pat pēc neskaitāmām lielām kaujām un tūkstošu tūkstošos mērāmiem upuriem atradīsies tādi, kuri gribēs metaforisko deķi, būtu tā vara, nauda vai citi labumi, vilkt savā virzienā. Goblinu armija nevar būt tikai viens liels masīvs, viendabīgs un diži neko neizsakošs anonīmu tēlu masa, un kā to līderi autors Terry Mancour ielicis Shereul vai labāk un biedējošāk izklausošamies par The Dead God sauktu tēlu.

Šeruls kopā ar brāli pirms divsimts gadiem jau vienreiz mēģināja atkarot cilvēku atņemtās senču zemes, bet pēc smagas sakāves un brāļa nāves tas tika pārliecināts noslēgt pamieru. Atlika vien uzticēties nešķīsteņiem humani (kā saka, katrs savā stāstā ir labais varonis), lai pat nebūtu jānogaida, kad tinte uz pamieru noslēdzošā pergamenta būtu kārtīgi nožuvusi, lai arī Šerula mazais goblina ķermenis burtiski pazaudētu galvu virs pleciem. Nu pienācis atriebes laiks un tik maz Šeruls vairs nav. Tik lielā skaitā Gurvani goblininav sen, un ja nepietiktu vien ar goblinu kvantitatīvo galvu reibinošo skaitu, tad šermuļos un bailēs kauliem jo vairāk liek trīcēt fakts, ka Šeruls apveltījis savus šamaņus to šamaņus ar īpašu un līdz tam vairāk leģandās un mītos atrodamo Irionite akmeni, kuru Šeruls sazin no kurienes spējis savākt, lai tagad ar tā palīdzību vēl jo vairāk amplificētu tam pakļauto dzīvo šamaņu maģijas spēku.

Lai kā Minalanam negribētos, politiskā pretestība no aristokrātiem par līdz šim par vien kaitinošiem kaitēkļiem uzskatītus goblinus, ka nu tie tagad kāda milzu eksistenciāla problēma, ir liela. Vēlme nonievelēt un nosaukt no attālās pierobežas nākošus brīdinājumus, kā lieku panikas celšanu, vēlme atrast Minalanā vai tā sabiedrotajos, pašos esošo kāri pēc varas un vēl lielākas varas, pēc naudas un vēlmes pašam kā tiem būt ne tikai vienkārši turīgam, ir liela. Kamēr, pieklājīgi sakot, pašiem dibeni nedeg, iekustināt uz darbību ar iniciatīvu, kas laikus ļaut vismaz kaut cik sagrupēt spēkus, nav viegli.

Labi, ka Minalanam ir tādi sabiedrotie, kuri šo procesu padara krietni vieglāku, kuri tam spēj noderīgā brīdī sniegt vērtīgu padomu vai pat paglābt no pašam liktenīgas kļūdas pieļaušanas, kad kāds cits, kā Alšaras hercogs Rārds (ar ambīcijām kļūt par pirmo karali pēdējo četrsimts gadu laikā) vai tā māsa Rardīna to gribētu ievilināt tam kaitnieciskā slazdā. Kuriem saspringtākā situācijā atradīsies kāds labs vārds un padoms, lai nostabilizētu domu gaitu, lai palīdzētu saskatīt situācijas risinājumu, kur attiecīgā momentā vienkārši nav aizdomājies.

Sērijai progresējot un sasniedzot jau trešo Magelord grāmatu, galvenais varonis pats sevi vairs neatpazītu no tā, kāds bijis, kad lasītājs to sastapis pirmoreiz. Reizē ar paša negrībīgi uzņēmušamies atbildību, burvis ir kļuvis arīdzan par tikpat kompetentu Sevendoras teritorijas valdnieku, kuru tam par iepriekšējo grāmatu kauju grāmatu panākumiem piešķīris hercogs Rārds. Tā teikt, ja jau ir sācis politisko danci un tiek izmantots, lai citi censtos sasniegt to savtīgos mērķus, tad nav ko būt pārlieku pieticīgam un jāizmanto tam sniegtās iespējas, lai sekojoši varētu uzlabot savu pavalstnieku dzīves līmeni un kvalitāti.

Sevendoras pārvaldības pārņemšanas sižets, iesākoties Magelord grāmatai, ir kā laba atslodze gan pašam Minalanam, gan lasītājam no kaujām ar gobliniem, bet tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka nu varētu laiskoties, lai krātu spēkus jaunām kaujām ar gobliniem. Jaunas kaujas gan seko, bet nu par nešķīsteņiem var saukt jau kaimiņu valdnieku, no kurem vismaz ar ambīcijām, ja ne taktisko prātu, izceļas Vestflērijas lords Gimbals. Tam pirms Minalana uzrašanas neviens nav spējis izrādīt gana lielu pretestību, un tā pa mazai teritorijai šeit un pa mazam laukumiņam tur gadu gaitā neoficiāli ‘’iekarojis’’ to, ko pēc likuma tam nav ļauts.

Jāsaka gan, ka ar tēlu skaitu, būtu tie sabiedrotie, politiskie konkurenti vai vienkārši brīžiem vārdos nosaukti tēli, kuri drīzāk palīdz galvenajiem tēliem tikt sižetā uz priekšu, autors nav skopojies. Atliek vien saprast, kuri tad paturami prātā un kuri tikpat ātri aizmirstami. Ja vēl par hercogistu valdniekiem būtu skaidrs un tas pats attiecībā par Minalana galvenajiem sabiedrotajiem, draugiem un padomdevējiem, tad divtik vai pat vairāk ir tādu, kuri, pat nebūdami kartoniski tukši tēli bez personības, ap sižetu vairāk ir orbītas lomā.

Par tādiem var droši uzskatī un ļoti iespējami, sērijas turpinājumos ar pieaugošu un tiešāku nozīmi un darbību, ir Alkon Alon jeb Tree Folk rases pārstāvji. Koku Ļaudis, kuri līdzīgi gobliniem ir bijuši biežāk un vairāk sastopami tagad cilvēku pārņemtajās zemēs, bet, kuri jau pēc rases vārda ir dabai tuvāki, kuri uz cilvēkiem netur ienaidu par pagātnes pārestībām. Bet, par cik, izskatās, ka goblinu vai drīzāk un konkrētāk Šerula ēstgriba varētu netikt remdēta vien ar cilvēci, ka tie pie reizes savā ceļā atstāj labi un stingri iemītu iznīcības taku, tad kā blakus produkts ir pagaidām vien blāvi iezīmēta, bet Magelord sižetā jau spēcīgāk iezīmejamies sadarbība un alianse starp Alkon Alon un cilvēkiem.

Nekas gan nenotiek tāpat vien un reti kad tikai aiz labas sirds negaidot neko pretim vai pat bīstamāk, ja pretim gaidītais labums ir kāda iemesla slēpts un dāsnās rokas sniegtie labumi krīzes brīdī, kad nav vaļas pārāk ilgi svārstīties vai kaulēties pirms tos pieņemt, ir tikai kā apmāns, kā miga acīs, lai novērstu uzmanību no patiesās ieceres, kura varbūt ne mazāk eksistenciāli biedējoša.

Kas attiecas uz maģijas sistēmu, tad autors atstājis gana lielu rūmi interpretācijai pa tēmu, nenospraužot stingrus noteikumus, lai, kad situāciju spiestu, varētu nākt talkā labajiem varoņiem. Tiem, kuriem piemīt talants uz maģiju līdz šim visās piecās hercogistēs kopš Magocracy impērijas krišanas krietni pirms pēdējā kara ar gobliniem ar Censorāta organizāciju tiek tik stingri uzraudzīti, ka pat maz neliekas. Bet lai kā dažiem labiem negribētos, kas vieniem šķiet pats par sevi saprotama sabiedrības modeļa kārtība, citiem ne tuvu nav līdzvērtīgi radies iespaids. Sabiedrības modelis, kas ļoti iespējams bez ārēja spiediena, bez vajadzības izdzīvot, tā arī diez vai mainītos, kaut arī brīžiem rodas iespaids, ka netrūktu tādu, kuri principa pēc labprātāk mirtu goblinu invāzijas dēļ nekā piekristu uz kaut ko tiem tik ‘’nedabisku’’.

Sērijas pirmajās divās grāmatās dominē pieminētais īpašais Irionite akmens, kas atkarībā no šķembu lieluma un kvalitatēts spēj ntākās reizes palielināt burvja spēku, par piemēru var minēt, ka vājākais burvis ar irianaitu būs spēcīgāks par to, kuram tāda nav. Kā jau piederas, tad Minalana atvases gadījumā tā dēls savu unikālo talantu pārsteigumu sāk jau izrādīt jau ar savu dzemdības procesu, ar kura starpniecību autors sērijā ievieš jaunu ‘’akmeni’’ Snowstone. Tas mazina burvestību veikšanas tādu kā vides pretestību/rezistenci un kā papildus elements jo vairāk sniedz papildus telpu, kurā izpausties un varbūt pakacināt kādu lasītāju, kad autors atsaucas uz šiem abiem minerāliem/akmeņiem, lai ļautu labajiem varoņiem triumfēt, bet triumfēt vien atsevišķās kaujās, jo pat 1012 lapaspušu garas sērijas trešās daļas karš ar Šerulu vien tā sākumā. Kur nu vēl politiskās intrigas, kuru niansēs pat nav sanācis jau tā garajā pārdomu rakstā diži iztirzāt, kur jau tagad var paredzami prognozēt sagaidāmas problēmas, bet gan jau tikpat kā 20 grāmatu garajā sērijā tam vēl atliku likām laika.