short stories

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Preses Nams

Manas pārdomas

1999.gadā izdots Māras Svīres ‘’Nestāsti man pasakas’’ neliela formāta un apjoma grāmata, kura tomēr sevī ietver astoņas drīzāk par pasakām saucami darbiņi. Bet, ja nu tiešām pasakas netiek stāstītas, tad grāmatā ietvertie astoņi īsie stāsti tomēr vairāk tādas atgādina gan ar pirmo Pasaka par Lauvu un Zaļo Vārnu, gan nākamo Caur sidraba birzi gāju.

Tajos antropomorficēti gan dzīvnieki, Lauvas un Vārnas savstarpējās attiecības, kā arī abu domu gājieni, kuri vairāk piedēvējami cilvēkam. Līdzīgi Pasakā par Omāruiziet stāsts par dominanci un citu zvēru vēlmi gāzt Omāru no troņa un numur viens statusa. Kā arīdzan tēli vārdu vietā tiek saukti par Puisi vai Meitu, lauvai un vārnai nav savu personificētu vārdu un līdzīgi izvēršas gan Pasaka par Omāru, gan citi stāsti.

Nestāsti Man Pasakas ietvaros novērojams mēģinājums ieturēt gan pasakas atstāstošo stilu, gan nedaudz pa savam modernizēt jau zināmas sižetiskās līnijas kā trīs dēli, no kuriem trešais un jaunākais ir Muļķis, bet, kurā stāsta Atgriešanās Nākotnēietvaros tie it kā gudrākie un viedākie sevi drīzāk pēc rakstura un izturēšanās sevi atrāda negatīvākā gaismā. Vai jau pieminētajā Caur sidraba birzi gāju Meita neatceras vai nav mācījusies no dziesmas vārdiem un nespēj iziet cauri maģiskajai birzij, kurā pēkšņi attopas, un nolauž zariņu, lai mājinieki noticētu neticamajam, bet līdz ar to sanāk sevi nolādēt.

Vairāk nekā viens stāsts interesantā kārtā neizceļas ar pārlieku mīļiem vecākiem, kas izpaužas pat tik ļoti, ka to atvases drīzāk priecājas, kad tie beidzot aprokami mūža guļā, lai tad paši varētu saimniekot un brīvi no to važām dzīvot. Tā stāstā Mājavecāki ar nolūku bērnos centušies iedzīt mazvērtības kompleksus, lai izkaustu tiem vēlmi doties plašajā pasaulē, lai tā vietā tie paliktu mājās un būtu tur nodarbināmi. Vai jau pieminētajā Atgriešanās Nākotnē ir līdzīgi vecāki bijuši, vien stāsts ar plašāku turpinājumu, kas notiek bērnu dzīvēs pēc tam.

Interesanti atšķirīgs no citiem stāstiem un līdz ar to vairāk izceļams ir gandrīz uz spocisko pusi pavelkamais Zaļais Jātnieks, kurā Alda ar vīru Kasparu izdomājuši pabūt ārpus pilsētas un atpūsties ar teltīm pa lauku vidi. Stāsta lokācija kādā pamestā saimniecībā, kur abi izdomājuši piestāt un apmesties, bet, būdama pūce (aizmigšanas ziņā, ne spējā pārvērsties), Alda ir tā, kura pamana svešinieku, kurš reizē biedē un izraisa baismu izjūtu, gan ieintriģē tik ļoti, lai ne tikai paturētu viņu noslēpumā no Kaspara, bet pārliecinātu vīru agrāk doties atpakaļ uz Rīgu un savākt viņu vēlāk.

Tā arī uz plašāku interpretācijas diskusiju varētu pavilkt Brīvais Cilvēksstāsts, un ko nozīmē būt brīvam, kad galvenais varonis šķiet pēc skolas beigšanas nokļūst plašajā pasaulē, līdz tam dzimis un audzis cietumā (abi vecāki tur strādā un dzīves sākumposmā nav bijusi vajadzība no tā iziet), bet nu, kad pašam kaut kā nebūt jāķepurojas, tad ārpus cietuma esošās izvēles brīvības un plašumi drīzāk biedē, un agrāk noteiktā dienas kārtība, garantēta maltīte un jumts virs galvas šķiet krietni vilinošāk.

Noslēdzošā pasaka/stāsts Princese un Tautudēlssavukārt jau zināmā stilā apspēlē sižetu, kur kādam varonim jāizglābj Princese, par ko atlīdzībā veiksmes gadījumā var saņemt karalisko atvasi par sievu. Turklāt vēl kļūt par Jauno Karali, jo Princese esošajam karalim vienīgā meita. Visi citi sabiedrībā augstāk stāvoši cēlie bruņinieki un citi varoņi mēģina, bet neviens no tiem nespēj turēt līdzi kārtīgam Tautudēlam.

Pasakas papildina visnotaļ pa dažai īpatnēja stila Luda Danilāna ilustrācijai uz katru pasaku, kuru stils ieturēts arī uz grāmatas vāka noformējuma.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Ne visas kaujas karos notiek starp lielām armijām. Nereti to labākam iznākumam, citiem nezinot un varbūt pat bez publiskas atzinības panākumu un arīdzan nedienu brīžos, ir jāiegūst tā informācijas deva vai varbūt pat kripata, kas ļautu attiecīgajās kaujās savai valstij gūt panākumu. Bet līdz ar slepenību nāk arī fakts, ne bieži vien jādarbojas vienatnē vai nelielā (cerams) uzticamā grupā ienaidnieka/pretinieka valstī, jāiztiek bez publiskas atzinības nopelnu gadījumos vai varbūt pat bez palīdzības, ja kaut kas noies greizi un tiksi atklāts.

The Big Book of Espionage krājums sadalīts divos lielajos karos, aukstajā karā un vēl nodaļā, kas atvelēta citiem konfliktiem, no kuriem krājuma sastādītājam Otto Penzleram laikam nav bijis ko diži izvēlēties. Sākts tiek arPirmo pasaules karu, kura attiecīgi ir arī stāstu ziņā bagātākā nodaļa. Tā vien šķiet Otto ir gribējis no plašākas aizmirstības izcelt senākus stāstus, jo arī starp citiem kariem un kaujām manās vecāku stāstu pārsvars.

Var just, ka Pirmā pasaules karam atvēlētajā nodaļā stāstu maniere ir vairāk uz faktisko, realistisko pusi, atstājot aizrautības faktoru otrajā plānā, sabalansētība starp abiem starp šiem piemēriem ir retums. Bet tas, protams, ar labu prozas stilu neliedz būt labi lasāmam, raiti plūstošam un līdz ar to interesantam, kā Marthe McKenna stāstā Gas Attack!,kurā kara medmāsa (beļģiete) izmanto savu posteni, lai starp ievainotiem karavīriem iegūtu kādu noderīgu informāciju, un pamana, ka ģenerālis ar ķīmiķa izglītību pievērš neparastu uzmanību laikapstākļu un īpaši gaidāmajām vēja prognozēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, drošības pēc ziņo par to tālāk, bet tiek norāta, lai pievērš uzmanību armijas vienību kustībām, līdz ir par vēlu un vien vēlāk, pēc stāsta nosaukuma, saprot, kas un kāpēc

Darbojoties slepeni, ne vienmēr viens spiegs spēj atpazīt otru, nav jau uz pieres rakstīts, kur nu vēl pretējās puses darboni. Tā lūk Judith by C.E Montaguestāstā, kas aptver ilgāku laika periodu un aizsākas Francijā stāsta galvenais varonis Phil Gresson gluži kā citi kolēģi pirms lielas kaujas, kura var izrādīties pēdējā viņa dzīvē, izdomā doties uz tuvāko pilsētu ar mērķi zaudēt nevainību. Pamana arī vienu skaistu dāmu, kura iekrīt acīs, bet tieši tad notiek uzlidojums un rīkojas varonīgi, izglābjot viņu. Tikmēr divus gadus vēlāk, kad jau dāma ir kā sena mirāžas atmiņa, pats kā spiegs atrodas Vācijas teritorijā, kur sastop to pašu sievieti (secinājumi lieki) un ir jautājums, vai viņa šoreiz atdarīs ar to pašu. Vai kā Cunningham by W.F. Morris stāstā, kad uz kaujas lauka stāsta galvenais varonis izglābj dzīvību savam tautiem. Vēlāk varonis tiek notverts un nokļūst Vācijas karagūstekņu nometnē, kur negaidīti ienaidnieka mundierī atpazīst personu, kuru reiz izglābis. Spiegs, dubultstiegs(?), kas zina.

Ne vienmēr slepena, svarīga informācija tiek iegūta ar sūru, grūtu darbu. Reizēm vienkārši palaimējas būt īstajā vietā un laikā, palaimējas ar kāda cita neuzmanību, atrodot, piemēram, vilcienā nepieskatītu vai aizmirstu dokumentu somu, kā tas itkā atgadās The Donvers Case by E. Phillips Oppenheimstāstā. Tas nelaimes upurim tomēr paveicas, ka par viņu likstu padzird privātdetektīvs Mr. Cray un ir spējīgs palīdzēt, kad kāds cenšas viņu šādi pamatīgi apkrāpt un apmānīt.

Ne visi stāsti ir arī no uzvarētāju varoņu skatpunkta, tā uz nenopietnu, humoristisko pusi grib pavilkt autors Edgar Wallace stāstā Alexander and the Lady,kas ir no vācu spiega un koordinatora skatpunkta, kurš dzīvo Lielbritānijā, uzskata visus vāciešus pārākus pār citiem it visā, bet nezkāpēc tikpat kā visi viņa plāni (stāstu sērijā par šo varoni) tiek izjaukti un pie vainas, protams, nevar būt viņš.

Krājums tiek turpināts ar Otrā pasaules kara nodaļu. Biju gaidījis, ka tieši šī nodaļa varētu būt viena no garākajām, bet izrādās tieši pretēji vien ar sešiem stāstiem. Var vien cerēt un domāt, ka Otto Penzleru ierobežojis kopējais lapaspušu skaits, kurā jāiekļaujas, ne stāstu kvalitāte, kurus iekļaut. Un no sešiem iekļautajiem tik tiešām tikai vienu par neveiksmīgu izvēli būtu jāatzīst, bet visus piecus centīšos noturēties neizklāstīt, lai atliek pašam pārsteiguma elements, ja gadās tuvākajā laikā grāmatu ņemt savās rokās.

Domu raisošs stāsts ir Thief is an Ugly Word by Paul Galico, kurā Argentīna, izliekoties par no kara neitrālu valsti, ir gata pieņemt no Vācijas tās sazagtos mākslas darbus. Stāsts ir par un ap izmēģinājumu, kurā atpazīstamu gleznu gan pēc tās nosaukuma, gan īpašnieka pirms kara, cenšas augsti godātiem viesiem stādīt kā citam piederošu, ne tagad bēgļa statusā, bez dižiem iztikas līdzekļiem Ņujorkā dzīvojošo. Starp visiem ir tikai viens, tas pats leduskapju firmas inženieris, kā ielūgts uz svinībām pašam brīnums, kuram pietiek drosmes pateikt taisnību skaļi. Citādāk pārējie vien savā starpā saskatās, sačukstās, bet neko skaļi nesaka un būtu gatavi par faktu pieņemt viņiem pasniegto jauno ‘’patiesību’’.

Aizraujoša ir ir nodaļas noslēdzošā īsā novele divās daļās, kuras savstarpēji mijas – Citadel by Stephen Hunter. Vienā no tām galvenais varonis Basil St. Florian tiek instruēts par gaidāmo misiju Vācijas okupētajā Francijā, Parīzē. Viens no varoņiem ir Alans Turings. Britiem ir izdevies pārtvert vienu no vāciešu izmantotajiem kodiem, ir pat zināms, ka eksistē spiegs pašu rindās, kuru varētu izmantot, lai pārliecinātu Staļinu, ka sabiedroti zina par gaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS, kur, cik, kas un kā. Bet Staļinu no rīcības attur paranoja, ka sabiedrotie patiesībā grib viņu apmānīt, lai spēki tiktu pārvirzīti uz nepareizu lokāciju, kas ļautu komunismam tikt sakautam.

Bazila uzdevums ir iekļūt apsargātā, īpašā bibliotēkas krātuvē un nofotogrāfēt tās lapaspuses, kuras tiek izmantotas grāmatas kodu atšifrēšanā (eksistē vien divas kopijas). Paralēli galvenā varoņa talantam spēt pārtapt ātri citos personāžos, ar smaidu uz lūpām un smieklu acīs skatīt potenciālām, tulītējām briesmām tieši sejā, ir attēlots kāds Vācijas puses tēls, kurš par spīti briesmām savai dzīvībai, cenšas izmantot iespējas, lai brīdinātu ebrejus par gaidāmiem reidiem u.c., bez kura palīdzības Bazilam diez vai kaut kas izdotos.

Turpinot ar Other Terros, Other Battles nodaļu starp tām citām kaujām dominē ASV pilsoņu karš, ir arī pa kādam piemēram no daudzajām Francijas revolūcijām. Bet ne vienmēr spiegošana jāsaista ar karadarbības laiku. Reizēm par intereses objektu kļūst kāda slepena starpvalstu vienošanās, kuras pāragra nākšana publiskā dienasgaismā, kaitētu tās parakstītājiem. Tā Šerloka Holmsa stāstā The Naval Treaty by Arthur Conan Doyle, diženais detektīvs palīdz dabūt rokā no tikpat kā slēgtas istabas pazudušo dokumentu, kuru jaunam puisim priekšnieks uzticējis nokopēt. Uztraukums, nerunājot jau par jaunā puiša izgaistošo karjeru, ja dokumentus neizdotos atrast, ir maigi sakot saprotami liels. Bet Šerlokam Holmsam kopā ar Vatsonu nekas nepaslīd garām un arī vainīgajam, kurš dokumentus centies piesavināties, patiesībā nav ne mazāko cerību.

Citādi šajā nodaļā stāsti lielākoties ir baudāmi un atzinības vērti to lasīšanas brīdī, bet nepaliktu atmiņā ar kaut ko vērā ņemamu. Ko gan nevar teikt par noslēdzošu The Cold War nodaļu, kurā arīdzan sastopami modernāki stāsti, gana daudzi šajā gadsimtā tapuši, kuros jau atpazīstams stils, kas manīts citos lasītos trilleros, spriedzes romānos. Bet varbūt tā tikai sakritība.

Tā paša pirmajā nodaļas stāstā Old Soldiers by Brendan Duboisatvaļināts aģents ir tik ļoti nepieciešams un vajadzīgs, ka divi aktīvi strādājoši aģenti ierodas pie viņa dziļos laukos, lai pierunātu un vajdzības gadījumā krietni mēģinātu pārliecināt uz vēl vienu darbiņu. Unikāla galvenā varone, šajā krājumā, ir jauna meitene Abigeila kā stāsta Miss Bianca by Sara Paretsky galvenā varone, šķiet visjaunāka no visiem ar šādu titullomu, kurai tiek dota atļauja pēc skolas doties uz mammas darbu un pavadīt tur laiku, drusku piepalīdzot. Pati mamma ir zinātnieka sekretāre, bet zinātnieks darbojas ar un pēta bīstamas patoloģijas, kurām nebūtu vēlams nokļūt ienaidnieka rokās. Eksperimentiem tiek izmantoti grauzēji, kuriem, lai kā brīdināta jaunā Abigeila ir devusi vārdus un vienai pieķērusies it īpaši.

Nodaļā sastopams arīdzan Džeimsa Bonda stāsts For Your Eyes Only by Ian Flemings, kurš diemžēl atmiņā atsauc visas tās pašas negatīvās iezīmes, kuras varēja sastap Bonda sērijas garākajos romānos. Iekļauts vairāk aiz vārda atpazīstamības nopelna.

Prieks vismaz, ka nodaļa un krājums pats par sevi tiek noslēgts ar spēcīgu stāstu Sleeping with My Assassin by Andrew Klavan, kurš šķietami jau stāsta nosaukumā pasaka priekšā pašu galveno, bet ne mēroto ceļu, kā līdz tam stāsta varonis nonāk. Stāsts par PSRS ‘’guļošo’’ aģentu ievietotu ASV, kuram pēc impērijas sabrukšanas zūd viņa eksistences mērķis, bet jāatrod veids un iemesls kā turpināt dzīvi. Stāsta kulminācija gan ir aptuveni 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, kad bijušie kolēģi atkal sāk aizdomīgās nāveš mirt, kad tā vien šķiet Krievija arābiem apmaiņā pret labvēlīgākām naftas cenām ir pārdevusi informāciju par saviem agrākajiem ‘’gulētājiem’’.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.