Rosamunde Pilcher – September
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Thomas Dunne Books
Manas pārdomas
Ir 1988.gada maijs un Skotijā beidzot, vismaz pēc viņu (un varbūt arī autores) standartiem ir pienākusi vasara. Kas zina, varbūt tāda pati, kā šogad šeit Latvijā. Vienai no grāmatas varoņiem, Violetai Aird septembra vidū pienāks tās septiņdesmit astotā dzimšanas diena, bet kaimiņiene un draudzene Verena Stayton pie tās meklē iedrošinošu vārdu, lai saņemtos rīkot vienu no pēdējā laikā vērienīgākajām deju ballēm (turklāt vēl 16.septembrī), kam par ieganstu izraudzījusies tās meitas Keitijas divdesmit pirmo dzimšanas dienu.
Pats romāns tad nu pirms tam izmanto tam piešķirto lapaspušu apjomu, lai iepazīstinātu lasītāju ar tās ne pārlieku plašo, bet tomēr ievērojama skaita varoņu plejādi. Sākot jau ar Violetas mazmeitu Aleksu, kura ir kļuvusi par veiksmīgu un pieprasītu pašnodabinātu pavāri, bet gan vecmammu, gan vecākus sāk pārņemt uztraukums par tās personīgo dzīvi vienai lielajā Londonas pilsētā. Lai arī September ietvaros romantiskā ievirze nebūt nav uzpiesta, tad vieglas vēsmas var manīt, kā rezultātā autore Rozamunde Pilčere tai lemj nejauši sastapt jaunu izskatīgu vīriešu kārtas tēlu Noelu Keeling, kuram atgriežoties no darba Ņujorkā ir tik liels nogurums, ka tas pārskatās uz galda atstātā ielūgumā uz vakariņām un sajauc datumus. Bet tavu laimi, kad tieši tad pastaigā ar suni Leriju garām attiecīgajai ēkai iet Aleksa, lai spontāni varētu glābt situāciju.
Tikmēr tuvāk savām Pennyburn mājām Violetai kaimiņos dēla Edmunda Balnaid mājās briest varbūt nemaz tik maza ģimenes drāma, kad par spīti sievas Virdžīnijasiebildumiem, Edmunds pieņem lēmumu par to astoņgadīgā dēla Henrija sūtīšanu uz internātskolu, kuru pats reiz savā jaunībā apmeklējis. Sievas uztraukumus tas ar vieglu roku noraida, kā drīzāk ilgtermiņā kaitējošus puikam, ka tādejādi viņa drīzāk to nosmacē. Šķiet tēva aizņemtība ar darba un mājas soļa pienākumiem tam liegušas ievērot vai būtiskāk ņemt vērā, ka Henrijam nošķirtība no pazīstamās mājas vides, piemēram tās aukles Edijas, un ne tikai mātes rūpēm ir vajadzīgais balsts. Atbalsts, kas lieti noder, jo puikam šķiet ir no citiem atšķirīgāka audiālā valodas uztvere un bieži vien pārprot metaforiskus, pārnestas nozīmes izteiksmes līdzekļus, kuri rada liekus pārdzīvojumus pirms to patiesā nozīme tiek izskaidrota.
Nelielu drāmu romānā ievieš Henrija aukles (+ citi noderīgi darba pienākumi), kā arīdzan garo gadu gaitā jau par uzticamu ģimenes draudzeni kļuvušās Edijas Findhorn māsīcas Lottie Carstairs negaidīta uzrašanās. Iemesls ar sērīgu piesitienu, jo pēc vecāku nāves Lotei nav vairs neviena cita rada, vai vismaz ne tāda, kurš to no psihiatriskās slimnīcas būtu gatavs pie sevis uzņemt. Tur Lotes ārstējošajam ārstam iešāvusies prātā cerība, ka atgriešanās ikdienišķākā vidē ārpus slimnīcas varētu būt izšķirošais etaps, lai pacientei paliktu jo labāk, kas tādejādi Ediju tās pašas acīs nostāda morālas obligācijas stāvoklī, lai arī kā Violeta, tā arī citi vairākkārt norāda, ka neviens viņu nespiež Loti tās nemaz tik plašajās mājās uzņemt.
Ja vēl Lote būtu draudzīguma iemiesojums, tad jau vēl būtu tīri tā nekas, bet diemžēl realitāte ir krietni pretēja un slimnīcā pavadītais laiks pat ne uz brīdī neliek domāt, ka tagad tai būtu cerības iedzīvoties atpakaļ sabiedrībā. Lai kas arī tai pēc diagnozes nekaitētu, tad izpausme to tā vien šķiet kūda uz okšķerēšanu, baumu un varbūt pat draudu izplatīšanu. Lotei piemīt talants nemanītai piezagties, kad to vismazāk gaidi un kad tiec tās uzmanības važās, aprunāt citus, jo mute reti kad stāv ciet. Sekojoši September romāna ietvaros tas rada nelielu spriedzi Edmunda drauga Ārčija un tā sievas Isobelas laulībā, kad gaidāmās balles dēļ uz Relkirkšīru ieradies tās jaunības dienu īslaicīga romantiskā interese Konrāds, kuram pašam savas bēdas no nesen mirušās sievas dēļ. Vajag būt apstākļu sabiedrībai, lai attiecību stresa dēļ ar vīru, Isobelai būtu kārdinājums mest sānsoli.
Noslēdzoši nemazāk interesants ir Ārčija un pastarpināti tās māsas Pandoras tēls. Ārčijs, kurš būdams kara veterāns dienesta laikā Ziemeļīrijā zaudējis vienu no kājām, kā rezultātā nu jau sadzīvojis ar tā alumīnija kājas protēzi. Ja vēl fiziskā ziņā pārvietošanās jau vairs nav tik liela problēma, kā agrāk, tad to pašu nevar apgalvot par Ārčija jaunības dienas pašapziņu. Tas savukārt liek pārdomās beidzot iepazīstināt ar Pandoras tēlu, kura izmanto gaidāmās svinības kā ļoti labu ieganstu, lai pēc divesmit gadu prombūtnes beidzot atgriestos dzimtajā pusē pēc ilgās blandīšanās pa pasauli. Vienā mirklī Pandora ar savu raksturu, kurš necieš, ja nevar panākt savu (biežāk izpausme pozītiva), atgriež brālī jaunība dienu dzīvesprieku, kuru ne sieva, ne citi vairs necerēja sagaidīt. Diemžēl patiesais iemesls, kas galu galā pamudinājis Pandoru atgriezties, kad pat vecāku bēres to nebija spējušas, ir krietni vien sērīgāks.
September romāns ļauj ieskatīties citā pasaulē, kur neviens no varoņiem vismaz grāmatas ietvaros neizjūt spiedošu satraukumu par saviem iztikas līdzekļiem, pat ja tiek pieminēts, ka Edmunda turība ir lielāka par jaunībās dienās vienam no otra teju nešķiramā drauga Ārčija tagadējās bagātības. Ar visu to gan viena, gan otra rīcībā ir mantoti gan tituli, gan īpašumi un pastarpināti to bērniem arīdzan nav jāuztraucas, piemēram, ko liktu uz vakariņu galda un no kā iztikt. Kur savas īpatnības piešķir arīdzan dzīvošana krietni rurālākā, ne pilsētas vidē. Bet vienlaikus arī neviens no viņiem nav super egoistisks ar augsti paceltu degunu pa gaisu un novērtē, piemēram, tādu tēlu kā Ediju kā vairāk vai mazāk tuvu draugu.
You must be logged in to post a comment.