Sci-Fi

Jon Wallace – Barricade (Kenstibec #1)

21068417

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion books

Manas pārdomas

Ģenētiski manipulēti un mākslīgi radīti cilvēki Ficials, katrs pēc iestatījumiem specializēts kādā konkrētā nozarē/profesijā, piemēram, celtniecība vai armija, bija domāts kā virsotnes sasniegums, kas beidzot pilnībā ļaus atvieglot parastu mīrstīgo cilvēku dzīves. Un sākums arī bija tik rožains, bet bailes, propaganda apvienojumā ar mākslīgā superintelekta Control lēmumu, ka tā nespēj reizē pasargāt planētu, uz kuras dzīvo cilvēki, un cilvēkus no pašu stulbuma, jo jau pirms tam Lielbritānija ir kļuvusi par tikpat kā vienīgo valsti, kura spēj uzturēt miljonu miljoniem lielas populācijas, noved pie Barricade sastopamās realitātes.

Ficials ir ne tikai ātrāki, labāki un spēcīgāki, bet viņu asinsritē esošie nanoboti padara viņus imūnus pret principā jebkuru slimību un arī vien momentā letāls ievainojums novedīs pie nāves, ja vien ir pietiekošs laiks, lai tas sadzītu. Kamēr Ficials ir iebakaridējušies vairākas lielās pilsētas un turpina iesākto misiju, lai ar laiku atjaunotu Zemi no tai nodarītās skādes (pasauli pārņēmusi kodolziema), tikmēr ietiepīgie, neatlaidīgie cilvēciņi turpina bezjedzīgi tam pretoties.

Galvenais Barricade varonis ir Ficials pārstāvis Kenstibec, kura oriģinālā nodarbošanās pirms apokalipses bija saistīta ar celtniecību, bet tagad ir kļuvis par taksistu un pārvadā kravas un personas no vienas iebarikadētas pilsētas uz otru. Šis brauciens Kenstibeka dzīvē nelīdzināsies nevienam no iepriekš pieredzētajiem! Ceļojuma laikā viņš kopā ar savu pasažieri  veic šādus tādus līkumus, kas bez uzpiestības ļauj lasītājam pastāstīt vairāk par viņu pasauli, bet pats svarīgākais izmestais līkums ir pašā sākumā. Pēdējā laikā vismaz Lielbritānijas salas ziemeļpusē ir palielinājusies cilvēku organizētība, pieaug kontrolpunktu un nokļūt no punkta A uz punktu B vairs tik viegli kā agrāk. Tādēļ Kenstibec izšķiras par cilvēku gida ‘’nolīgšanu’’, kas ļautu veiksmīgi nokļūt galamērķi.

Šis gids loģiski nav tas priecīgākais par šāda jauna darba uzrašanos, bet arī zaudēt vairs viņam daudz nav atlicis. Minētās kodolziemas un tās izraisīto skarbo apstākļu dēļ veselība daudziem nav no tām spožākajām, ko vēl tikai pastiprina zāļu trūkums un jaunu, bīstamu slīmību uzrašanās. Diemžēl visas grāmatas garumā Kenstibeks viņu saukā par Fatty (slimības izraisīts), kas varbūt pats par sevi liecina Ficials attieksmi pret vienkāršajiem cilvēkiem. Bet grāmatas garumā, pārdzīvojot abu ceļā mestos šķēršļus (reizēm ne bez otra palīdzības), starp abiem izveidojas īpaša draudzība, ja to par tādu var saukt.

Pēc katras nodaļas ir neliels Kenstibeka atmiņu fragmenti gan īsi pirms Kontroles lēmuma, gan pēc tā, dod interesantu ieskatu notikumu attīstībā, kas noved pie katastrofas. Kā arī attiecībā uz galveno varoni Kenstibec liek aizdomāties, vai Ficials tik tiešām ir radīti tā, ka tie neizjūt pilnīgi nekādas emocijas.

Neal Stephenson, Nicole Galland – The Rise and Fall of D.O.D.O. (Audio book)

32075825._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Vispārējas tehnoloģiju un, kā nagla maģijas zārkā, fotogrāfijas attīstības rezultātā 1851.gada Londonas Lielā (tehnoloģiju) izstāde kļūst par to brīdi, kad jau desmitiem gadu aizvien vājāk paliekošā maģija izzūd pavisam. Tomēr 19.gadsimta vidus neapzīmē maģijas pilnīgu izmiršanu, jo grāmatas tagadnē ASV valdībai ir interese atkal to atjaunot un, protams, izmantot militāriem mērķiem. Jau vēl pirms pašiem ir izdevies palaist projektu tam pienācīgi raitā darbībā, pastāv aizdomas, ka citām lielvarām ir aizsākti līdzīgi projekti.

Sākotnēji D.O.D.O. ar neko dižu izcelties nespēj, papildus tam ‘’aģentūra’’ ir bērna autiņos ar tikai dažiem darbiniekiem. Par aģentūras vadītājs ir iecelta persona Tristan Lyons  (no armijas puses), kurš nejaušības ceļā nolīgst plaša spektra valodu eksperti/tulkotāju Melisanda ‘’Mel’’ Stokes, lai viņa ķertos klāt lielam apjomam senu tekstu dažnedažādās valodās, kas uz to brīdi ir viņa vienīgais pierādījums, ka maģija reiz ir eksistējusi. Varbūtība, ka personas no dažādiem pasaules reģioniem varētu būt tik līdzīgi domājuši un visi sarakstījuši vienlīdz līdzīgus fantāzijas darbus, ar katru tekstu kļūst mazāka un mazāka, un pienāk mirklis, kad vislielākais jautājums ir izdomāt, kā gan atjaunot maģijas darbību un izņemt no vienādojuma problēmu, kas to bloķē.

No absurdu patentu pagrabu dziļumiem tiek izrakts izgudrojums, kurš izceļas starp visiem pārējiem vien pēc Tristana un Melas prātošanas un domu apmaiņas ap un par Šrēdingerga kaķa domu eksperimentu. Nemaz pašam nezinot patenta autors Frank Oda, kurš līdz šim bija kļuvis par apsmieklu akadēmiskajās aprindās, bija uzdūries tehnoloģijai, kas spēj radīt telpu (iekārtas ietvaros), kas tās ietekmes sfērā spēj neitralizēt tehnoloģiju ietekmi uz maģiju.

Īsi vēl jāpiemin atlikušie oriģinālie D.O.D.O komandas biedri, vēl pirms visā iejaucas birokrāti un armijnieki no augšas. Frenka sieva Rebecca Oda, kaut arī sākotnēji viņa no savas puses nepiedāvā zināšanu vai kādu citu iemaņu specializāciju, tad tomēr gadu gaitā kopdzīvē ar vīru (tuvāk seniora gadiem abi) Rebeka ir kļuvusi par pirmo un galveno Frenka uzticības personu, bez kuras atbalsta grūtie gadi, kad nācās pamest darbu akadēmijā, nebūtu izturēti. Un visbeidzot, bet ne pavisam pēdējā kā vismazāk nozīmīgā, ir jāpiemin ragana Erszebet no 19.gadsimta. Nedaudz jāpieslēdz griba ticēt, jāpārvār pāris prāta mežģi un drusku arīdzan jāpieņem izdomātā stāsta spēles noteikumi, plus ceļošana laikā, jo Erszabetes pirmā tikšanās ar Melu no Melas skatpunkta vēl nemaz nav notikusi, bet tikai tāpēc, ka ir, Erszabete izmantoja savu pēdējo burvestību 1851.gadā, lai paildzinātu savu mūžu un pieredzētu nākotni, kurā maģija atdzimst. Raganas kā tādas pēc rakstura ir kaut kas un nemaz tik viegli paciešamas, bet (un ar pamatotu iemeslu) Erszabete ir īpašs stāsts.

D.O.D.O. jeb Department of Diachronic Operations mūža sākums nenoliedzami ir naivs, pilns ar domām par labiem darbiem, līdz brīdim, kad jau viegli pieminētās personas no augšas sāk iejaukties ar savām idejām un ieteikumiem, nepārzinot līdz galam pat kripatu no nepieciešamā un to kādu risku viņu ‘’ģeniālās’’ idejas var izraisīt. Erszabetei kā galvenajai maģijas ekspertei un pārzinātājai 21.gadsimtā nepārtraukti, pilnībā tos neatklājot, jāatgādinā par to, ko nu nekādīgi ar maģiju nedrīkst darīt, lai izvairītos no bēdīgām sekām, un pat tad ne vienmēr ar to pietiek.

Aģentu ceļošana laikā stāstā iesaistā interesantus tēlus, kuru iespaids uz sižetu, ir vērā ņemams un citiem varoņiem nebūt ne sākotnēji paredzēts un tādējādi labvēlīgs. Gan starp galvenajiem tēliem Melisandu un Tristanu, gan starp viņiem, D.O.D.O komandu un pārējiem iesaistītajiem tēliem attiecību dinamika ir papildus faktors, kas grāmatu padara interesantu bez pašas lielās idejas. Pasaules un maģijas uzbūve, neiesaistot citus fantāzijā ierastas radības, plus ievijot sižetā multi-pasauļu/dimensiju teoriju, padara Rise and Fall of D.O.D.O. par ļoti saistošu darbu no abu autoru puses.

Turklāt, kaut arī pagaidām ir lasītas/klausītas vien dažas grāmatas no Stīvensona daiļrades, D.O.D.O. ir retā, kura pilnā mērā no sākuma līdz beigām ir patikusi, kura nopelnā noteikti atzinums jādod arī audio grāmtas ierunātāju komandai.

John Scalzi – The End of All Things (Old Man’s War #6)

23168809

Links uz grāmatas Goodreads Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielo Colonial Union (CU)  un Colonial Defence Forces(CDF) organizāciju priekšā ir iestājies pamatīgs pārmaiņu laiks un ir jādomā risinājumi jaunajai realitātei, jo visiem ir skaidrs, ka attiecības ar Zemi un tās nācijām vairs nekad neatgriezīsies vecajās sliedēs, kad no tās patstāvīgi varēja iegūt gan jaunus kolonistus, gan kareivjus, kas tos aizsargātu.

Trešā spēka aprises, par kurām varēja vien nojaust piektās grāmatas The Human Division laikā, tagad sāk iegūt konkrētu formu. Equilibrium, kas galvenokārt vēlas vairāk nekā 400 citplanētiešu rašu izveidotās alianses Konklāva sabrukumu un sadalīšanos, lai to apdzīvotais Visuma stūris atgriezos vecajās labajās dienās, kad visi karoja ar visiem, kā galveno panākumu atslēgu mērķa sasniegšanai saskata CU un CDF, tai skaitā arī cilvēces kā tādas, iznīcināšanu. Nebūs nekāds noslēpums, ka cilvēku darbības savas telpas iekarošanā ārpus savas Saules sistēmas nav veicinājušas draudzības attiecības un pat ir bijis par galveno iemeslu, kas pamudinājis 400+ citām inteliģentām rasēm apvienoties. Tāpēc kādēļ gan neizmantot jau esošos stereotipus par cilvēkiem, lai izprovocētu jaunu un abpusēji postošu militāro konfliktu starp abām pusēm.

Equilibrium rīcībā nav pašiem savas iespaidīgas armijas, tās galvenie ieroči ir dezinformācijas un puspatiesību izplatīšana, apzināta maldināšana, lai sētu neuzticību, haosu, nemierus un veicinātu organizāciju un pārvaldes sistēmas nestabilitāti. Atliek vien saprast, ko vēlas, piemēram, zem CU un CDF reizē aizsardzības un reizē dzelzs dūres kontroles esošās planētu kolonijas, lai apvestu to līderus ap stūri un izmantotu viņu vēlmes saviem mērķiem, lai vēlāk pilnībā aizmirstu tiem dotos solījumus.

Uzmanību drusku vairāk piesaistīja viena no izteiktāk politiskā manierē sarakstītajām nodaļām, kurā CDF superkaravīri tiek sūtīti uz vienu planētu pēc otras, lai novērstu vai apspiestu atdalīšanās centienus, kurus iedrošinājusi Equilibrium darbībā. Un paši kareivji aizdomājas, ka viņi cīnās ar lielākas sistēmas netaisnību sekām, nevis tās cēloņiem, un, ja ne Cu, nedz CDF neiedomāsies rast tam kādu risinājumu, tad ne vienai, ne otrai vairs nav lemts ilgs mūžs.

Ja The Human Division bija savstarpēji saistītas epizodes, tādi kā īsie stāsti, ar vienotu tēlu ansambli, tad The End of All Things vairāk liek domāt par īsām novelēm, kur (gandrīz) katrai ir savs galvenais varonis, bet kopā katrs no sava skatpunktā dod priekštatu par lielāku kopainu.

Dan Simmons – Endymion (Hyperion Cantos #3)

3977

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Raul Endymion dzīvo aptuveni trissimts gadus tālā nākotnē pēc otrās sērijas grāmatas noslēgšanās. Viņa pasaule, pēc cilvēces starpzvaigžņu impērijas Hegemony of Man sabrukuma un teleportu/zvaigžņu vārtu farcaster sistēmas iznīcināšanas, kardināli atšķiras no iepriekš redzētās. Tagad kritušās sekulārās impērijas vietā valda kristiešu Pax impērija, kas pie katras iespējas kladzina savu īpašo statusu, kuru tiem dāvā viņu dievs un tā ‘’dāvātais’’ parazīts, kas ļauj tiem būt gandrīz vai nemirstīgiem.

Ja vien viņi uzzinātu tos pavērsienus, kuri tiek dāvāti lasītājām grāmatas gaitā, attiecībā gan uz visu pieņemto par to, kas deva enerģiju, lai darbinātu farcaster portālus, gan par ‘’atdzimšanas’’ parazītu nekaitīgo dabu, ka tam nav nekādu nelabvēlīgu blakusefektu, ka aiz to superīgajām spējām/dāvanai stāv tikai un vienīgi viņu varenā Dieva spēks. Interesanti, ka šajā nākotnes versijā ne uz brīdi nepavīdēja reliģiju dažādību, kur nu vēl funkcionējoša neticīgo sabiedrība.

Grāmatai sākoties Rauls nebūt nav izredzētais varonis, kurš gaida savu iespēju izcelties un glābt pasauli. Viņu no nāves soda paglābj joprojām dzīvais dzejnieks Martin Silenus, svētceļnieks iekš otrās The Fall of Hyperion grāmatas, un slavenā Cantos darba autors, kas gadu gaitā apaudzis pats ar savām leģendām. Viņa dotais uzdevums Raulam ir paglābt 12gadīgo meiteni Aenea no Pax impērijas nagiem.

Arī Aenea ir aptuveni 300gadus senās pagātnes lieciniece, tikai atšķirībā no dzejnieka Martina, viņa par savu nokļūšanu nākotnē var pateikties uz Hyperion planētas esošajām Time Tombs un Shryke radījumam/dievībai. Par spīti tam varētu apšaubīt, jautāt, kā gan 12gadīgs bērns varētu apdraudēt veselas staprzvaigžņu impērijas pastāvēšanu, bet uz to atbilde rodama viņas visnotaļ savdabīgo vecāku izcelsmē, ģenētikā un tajā, kas tādejādi ticis nodots meitenei; papildus tam šķiet Aenea piemīt vēl interesantas spējas, ko nevarētu vienkārši norakstīt uz mantotiem gēniem.

Protams, Pax augstākie ierēdņi/pārvaldītāji ar pāvestu priekšgalā nesēž rokas klēpī salikuši un nenoskatās kā daži iespēajms aizsāk viņu beigu galu, bet rīkojas un sūta kapteini-priesteri Federico de Soya, lai kopā ar viņa komandu/padotajiem notvertu meiteni (vēlams dzīvi) un novērstu potenciālos draudus impērijas pastāvēšanai.

Sižeta ziņā ārkārtīgi daudz nenotiek un spraigu notikumu ainas neseko viena otrai. Ar to nevarētu teikt, ka tādu vispār nav, bet vairāk dominē filozofiska gara pārdomas reliģiskā mērcē, kas uz beigām par personīgām šausmām pārauga nebaudāmā koncentrātā, bet labi vēl, ka tas viss neiejaucās un nesabojāja Endymion kulminācijas brīža būtību.

It kā tēli un ap tiem apvītajiem notikumiem ir maza saistība ar Hyperion Cantos pirmajām divām grāmatām, teorētiski varētu lasīt trešo un ceturto atsevišķi, tomēr gribētos teikt, ka šīs grāmatas laikā ir pietiekoši daudz atsauču un mājienu uz lietām no Hyperion  un The Fall of Hyperion, kas var tikai un vienīgi padarīt Endymion un The Rise of Endymion lasīšanas pieredzi labāku.

John Scalzi – The Human Division (Old Man’s War #5) un After the Coup (Old Man’s War #4.5)

15698479

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam kad Džons Perijs ir aplaimojis Zemi ar zināšanām par to, kā un cik ļoti Colonial Union un Colonian Defence Forces ir izmantojušas tās cilvēkresursus. Pirmā zemiešu iedzīvotāju un tās politiķu reakcija ir augstākās pakāpes šašutums par CU un CDF augsprātību iegrožojot Zemes tehnoloģisko attīstību un turot to vispārējā neziņā par notikumiem Visumā, kas šādas rīcības rezultātā Zemi principā padara par gluži vai kolonistu un kareivju fermu. Visas apsūdzības ir simtprocentīgi pamatotas, bet interesanti, ka visas grāmatas garumā, neviens no tēliem neieminējās, ka šīs ‘’pakalpīgas’’ laikā Zeme nav tikusi tiešā veidā apdraudēta, par spīti līdz šim agresīvajai ekspansijas politikai un daudzajām citplanētiešu rasēm, kuru starpā cilvēki nav favorītos.

Krīze attiecībās starp Zemi un CU & CDF krasi izmaina ierasto militāro agresiju un paļaušanos uz nerimstošu plūsmu jauniesaucamo, kuri ar prieku sasnieguši 75gadu vecumu izvēlas iestāties CDF, lai uzsāktu jaunu dzīvi, neskatoties uz informācijas trūkumu, par to, kas viņus sagaida, vai to, cik niecīgs procents izdzīvo pirmos desmit dienesta gadus. Tādēļ The Human Division fokusējas dažādām diplomātiskajām misijām, bet arī ne kurām katrām. Tās nav zvaigžņotas planetāru karaļu vai imperatoru diskusijas ar cilvēkiem par jaunu sadarbību, bet gan diplomātiskā ‘’B-komanda’’, kuras galvenajiem varoņiem karjera nav bijusi no tām spožākajām.

Komandas sastāvs ir gana mazs, lai tie viens otru lasītāja atmiņā nenomāktu un katrs varētu izcīnīt savu vietu. Tās galvenie varoņi ir vadošā diplomāte Ode Abumwe, viņas palīgs (šķet ne gluži sekretārs) Hart Schmidt un CDF kareivis (militārais padomnieks/instruktors) Harry Wilson. Grāmatas sižeta laikā visi trīs pierāda sevi darbībā ar veiksmīgi pabeigtām diplomātiskajām pat tādās situācijās, kur citi būtu cietuši ne tikai vienkāršu neveiksmi, bet pat letālu iznākumu vispirms sev un pēc tam ar grūti paredzamām tālejošām sekām. Spēja improvizēt un nonākt pie risinājuma momentā uz vietas ļauj visiem trim kā komandai nonāk uzmanības lokā augstākos amatos esošām personām, kas viņu karjeru gadījumā ir visnotaļ pozitīvs pavērsiens, bet tas nebūt nenozīmē mierīgākus un mazāk bīstamus uzdevumus nākotnē. Veiksme vienā, otrā +/- nenozīmīgā reizē, bet ar vērā ņemamu iznākumu un veidu, kā tas sasniegts, dod iespēju pierādīt savus spēkus, kad B burtiņš tiek nomainīts uz A.

Harijs šajā grāmatā līdzīgi Džonam Perijam ir pilns ar sarkastiskām piezīmēm un jokiem. Nevar noliegt, ka līdzība starp abiem tēliem nav kompliments, bet ar visu to The Human Division ir no jauna notvēris to sajūtu, kas mani piesaistīja šai sērijai tās pirmajā grāmatā Old Man’s War.

Bet viss nav tikai par un ap šiem trim varoņiem. Liels sižetiskais laiks tiek veltīts arīdzan kādam noslēpumainam trešajam spēlētājam, kas ir apņēmies iznīcināt gan CU un CDF, gan aptuveni 400 citplanētiešu rašu (divas trešdaļas no zināmajām) aliansi Konklāvu, un tā sasniegšanai tā vien šķiet nežēlo nekādus resursus. Taktiskās metodes un izmantotās tehnoloģijas ir augstākās kvalitātes; pavedienie, kas ļautu noskaidrot, kas īsti stāv aiz visiem uzbrukumiem, tik pat kā nav nekādu un, ja kāds atrodas, tad arī tāds, kas nekur tālu neved.

Šaubu par sērijas noslēdzošo The End of All Things grāmatu pēc šīs ir mazas.

**

8627906.jpg

After the Coup (Old Man’s War #4.5)

Humora un apsprātību piebārstīts jauks īsais stāsts par vienu diplomātisko B-komandas misiju vairākus mēnešu pirms The Human Division notikumiem. Kārtējo reizi vienīgais veids, kā neizgāst misiju ir vērsties neordināru risinājumu virzienā, kas šoreiz prasa vienīgās militārās personas, Harija Vilsona, iesaistīšanos, kad uz citplanētiešu planētas notiek apvērsums un armija pārņem varu.

George R.R. Martin (Editor) – Aces High (Wild Cards #2) (Audio book)

17834823

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Wild Cards turpina jaunu notikumu virkni savā pasaulē, kas šoreiz rit ap apdraudējumu Zemei no neskaidra avota puses, vismaz pašā grāmatas sākumā tas nav izskaidrots tā uzreiz un jāpaiet laiciņam līdz saproti kas ir kas. Ienaidnieks Zemei un dzīvībai uz tās ir The Swarm, kaut kas līdzīgs stropa mentalitātei ar the Swarm Mother kā tās līderi. Un tā no stāsta uz stāstu un no dažādu tēlu perspektīvas (nāk fklāt jauni, kas nav redzēti pirmajā krājumā) lasītājs iepazīstas, ka The Swarm/Spiets nebūt nav pēkšņa problēma, bet tās aģenti un spiegi ir sākuši iefiltrēšanos krietni senāk. Tā vien rādās, ka Masoni un tai līdzīgas grupas nebūs tik kaut kādos paltrakos ģērbtu vīru sanākšana kopā.

Aces High krājums arī vairāk atklāj par to, kuru tad varētu vainot par Wild Cards vīrusa pielaišanu Zemei, par cilvēku pataisīšanu par izmēģinājuma trusīšiem, kur pārliecinoši vairāk ir to nelaimīgo, kurus vīruss izkropļo un padara par Džokeriem bez jebkādām spējām, un ar pirkstu pārliecinoši var rādīt Takis planētas virzienā. Par laimi, ne visi no Takis planētas ir tik augstās domās par sevi, lai norakstītu veselu inteliģentu populāciju uz citas planētas un nolemtu to eksperimentam ar nezināmām sekām, un Dr. Tachyon padzirdējis par šādu nekrietnu lēmumu centās paša spēkiem visu apturēt, bet diemžēl bezspēcīgi. Kopš tās dienas, kad vīruss tika palaists savā vaļā, Takejons ir nosolījis sev palīdzēt Zemei un vīrusa skartajiem, kā vien spēs.

Bez apdraudējuma no The Swarm puses, doktora Takejona iekšējo cīņu ar atbildības sajūtu par paša rases pastrādāto varētu dēvēt kā otru krājuma tēmu, kuras kopā ir viena ar otru saistītas, jo, lai cik spēcīgs un skaitā apjomīgs Spiets nebūtu, uzbrukumu Zemei tas tik ātri vēl nespētu realizēt. Strops nav vis nekāds jauns ienaidnieks dzīvībai uz planētām un Takis to pazīst jau sen, tādēļ Takejonam jo pārsteidzošāka ir nodevība no paša radiniekai un spēku apvienošana ar Stropu, lai tikai atriebtos Takejonam par viņam nodarīto pazemojumu.

Kopumā Aces High ir labs, bet, zūdot pirmā krājumā esošajai atklājuma un jaunuma sajūtai, var just, ka kaut kas tomēr pietrūkst, lai iespaids par šo krājumu būtu līdzvērtīgs.

Frank Herbert – Heretics of Dune (Dune Chronicles #5)

44492287._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Acīmredzami Herbertam pašam nav iebildumu ievilkt lielāku pauzi starp grāmatām laika ritējuma ziņā, jo pēc God Emperor of Dune nav pagājuši 3500 gadu, bet 1500 arī nav nekāds mazais skaitlis, un pavisam noteikti pietiekami liels, lai tirāna Leto II dzelžainais valdīšanas laiks būtu jau tādā patālākā atmiņā. Katra Dune sērijas grāmata ir gluži kā īpašu vēsturisku notikumu kulminācijas punkts, un par to, kas noticis starp grāmatām tēli vien dod vieglus mājienus, bet diži tam nepieskaras detalizētāk.

Pēc Leto nāves, kā pats to paredzēja un kas jau palēnām notika pirms tās, cilvēki izmantoja viņa aiziešanu, lai atbrīvotos no vairāk vai mazāk iedomātām važām un izklīstu uz visām iespējamām Visuma pusēm. Izklīda kā vienkāršie ļaudis, tā arī bariņi no visām grupām ar +/- līdzvērtīgu varu Leto, kā supermūķenes Bene Geserit, gēnu manipulētāji Bene Tleilaxu un jaunu tehnoloģiju izgudrotāji Ix, sūtīja savējos līdzi.

Kaut arī vara nonāca Sionas un golema Duncan Idaho rokās, impērija vairs ne tuvu nav tik vienota, kā tas bija pirms Leto nāves; neatminu pieminam pašreizējo imperatoru. Nestabilitāte un sekojošie bada gadi, cīņa par īpašās garšvielas krājumiem dara savu, un pat pēc 15 gadu simtiem visas pieminētās organizācijs joprojām turpina varas riņķa danci nekad pilnībā neuzticoties viens otram, visu laiku gan pašiem spiegojot, gan pieņemot, ka pārējās puses dara ko līdzīgu. Tomēr šis tas arī ievieš pārmaiņas un, kas gan vēl cits, ja ne ārējs un kopīgs ienaidnieks, varētu pamudināt Geserit māsas un Tleilaxu apvienot spēkus kopīgai cīņai, kuru vēlams pageigt jo ātrāk, jo labāk, jo uzticēšanās ‘’sabiedrotajām’’ ir pavisam niecīga.

Galvenais ienaidnieks un bieds ir Honored Matres, kuras pēc būtības ir Bene Geserit radinieces, vien kuras 1500 gadi un kas viņ’ zin’ kādi Visuma plašumos sastapti mošķi un grūtības ir tā samaitājušas, ka gala rezultātā Geserit varas piekopšanas modelis ir sagrozījies līdz nepazīšanai. Par galveno varas kontroles mehanismu tiek izmantots sekss un, lai iegūt arvien vairāk varas un spēka, neviens un nekas nav svēts. Ja kāds indivīds, ciemats vai pilsēta tam stāv ceļā, tad ne bērni, ne seniori vai kāds cits tiks pažēloti, lai tiktu sasniegts mērķis, un reizēm nav nepieciešams pat kas tāds, un slepkavošana nereti ir arī bezmērķīga un nežēlīga, jo tas ir viņas spēkos un viss.

Lai saglabātu, noturētu to spēka un ietekmes līmeni, kāds ir gan Geserit, gan Tleilaxu, ir nepieciešami gan resursi un zināšanas, gan infrastruktūra. Kā pirmais sulīgais mērķis Honored Matres redzeslaukā ir Geserit mūķenes un viņu rīcībā esošais golems Dankans. Paliek nedaudz skumji un bēdīgi, kā vienam cilvēkam vairāk nekā 5000 gadu garumā neļauj nomirt tā līdz galam, bet tiek atgriezts realitāte atkal un atkal un atkal… Tā it kā nevarētu militāri apmācīt nevienu citu, kā piemers, šajā ziņā izceļas jauns tēls sērijā Miles Teg.

Lielu Heretics of Dune daļu šaubījos, vai līdz grāmatas beigām man maz tā patiks, jo viengabalainu, vienotu sižetu no vāka līdz vākam grūti atrast. Vairāk ir intrigu vērpšana starp visām iesaistītajām varas grupām un ogranizācijām, kā svaru var palīdzēt Herberta rakstīšanas stils, bet gaidot spraiga sižeta ainas būs jāpiedzīvo vilšanās. Varbūt sižeta trūkuma ziņā varētu vilkt paralēles ar Dune Messiah, bet arī ne gluži, jo tajā visas pārdomas ir par un ap vienu indivīdu imperatoru Polu, bet Heretics of Dune gadījuma skatpunkti ir vairāk sadrumstaloti, kas liek drusku vairāk lasītājām piepūlēt sevi.

Un tik (man) garā rakstā nemaz vēl neesmu pieskāries Rakis aka Arrakis planētai, tuksnešiem ūn tajos atdzimušajiem milzu tārpiem, kuri nav vēl atguvuši to stāvokli, kāds bija pirms gandrīz pilnīgas laikapstākļu maiņas uz tuksnešainās planētās, bet tas neliedz viņos mītošajai kripatai no Leto II apziņas radīt jaunu reliģiju un pielūgsmes objektu. Maza meitene vārdā Sheeana (jāvēlk nelielas paralēles no Sionas vārda) ir ieguvusi spējas komunicēt un kontrolēt šos tārpus. Tās nav sarunas garos paplašinātos teikumos un klausība komandām nav bezierunu, bet tas viss priesteriem nav jāzin un tas neliedz meitenei kļūt par svēto, kura spēj sazināties ar viņu divided God Leto.

Greig Beck – Fathomless (Cate Granger #1) UN Larry Correia – The Adventures of Tom Stranger, Interdimensional Insurance Agent (Tom Stranger, Interdimensional Insurance #1) (Audio book)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Šajā divu grāmatu apvienotajā rakstā būs par divām atšķirīgi absurdām situācijām/pasaulēm, bet vienlīdz un ne mazāk neiespējamām un mazticamām.

**

31219378._SY475_

Fathomless (Cate Granger #1) by Greig Beck

Keita Greindžera, akadēmiķe un jūras dzīvnieku bioloģe, izveidojusi sekmīgu karjeru, sekojot vectēva pēdās, kurš tāltālaja 1952.gadā pazuda vienā no savām ekspedīcijām. Šodien Keita par ieganstu izmantojot nejaušu atradumu dodas tajā pašā neizmērojami plašajā zemūdens alu sistēmā. Par nelaimi finansiālie līdzekļi Keitas universitātei nav tik neizmērojami, cik ideālos apstākļos vajadzētu viņas ekspedīcijai, īpaši laikos, kad budžeti visiem tiek samazināti. Bet, kam gan vajadzīgas štruntīgas universitātes finansējuma drupatas, ar ko tā pat nekam jēdzīgam nepietiktu, ja ir iespēja sazināties ar krievu miljardieri (pārbēdzis uz rietumiem), kura liela aizraušanās ir saistīta ar zemūdens pasauli, aizvēsturiskiem dzīvniekiem un citiem to pārstāvētās pasaules noslēpumiem.

Ar to principā būtu arī viss pateikts, ko no grāmatas sagaidīt, ja vien vēl, protams, vajadzētu obligāti piebilst dažus vārdus kā milzu haizivs ar slepkavnieciskiem nolūkiem. Vien jāatlaižas, ja grāmatu lasi pats teksta formātā, vai citādi tā jāizbauda pārāk nepiekasoties un neieslēdzot analītisko prātu attiecībā uz neizsakāmi niecīgo, ja vispār esošo, ticamības līmeni, kaut arī pēc grāmatas beigām ir ierunāts arī autora pēcvārds, kurā viņš min, ka pilnībā no tukša gaisa stāsts nav pagrābts.

**

30282611

The Adventure of Tom Stranger, Interdimensional Insurance Agent #1 by Larry Correia

Ja māc bažas, ka tavu realitāti varētu apdraudēt starpdimensiju briesmoņi ar nacistiskām nosliecēm vai kāda cita veida postoša kataklizma, tad Tom Stranger un viņa pārstāvētā apdrošināšanas firma būs tieši tas, kas tev un tavai planētai vajadzīgs!

Starpdimensiju apdrošināšanas brokera darbs ir viena no bīstamākajām profesijām, kādu varētu iedomāties, un Toms Streindžers nenoliedzami ir elites speciālists savā nozarē, ko objektīvi pierāda viņa reitings par klientu apmierinātību par viņa sniegto pakalpojumu. Tomēr ne visi ir tik godprātīgi kā Streindžers. Citi, piemēram, konkurentu firmas īpašnieks Jeff Conundrum tā vietā klientu interešu vietā par prioritāti liek savu peļņu vienalga, cik ļoti tas neiegāztu paša klientus kritiskā brīdī, un, kā jau ļaunajam tēlam (ar labiem ļaundara smiekliem) pieklājas, savās nedienās un neveiksmēs viņš vaino Tomu. Bet pieminētās negodprātīgās prakses dēļ arī Tomam viņš ir galvenais ienaidnieks.

Jau no pašām pirmajām minūtēm var nojaust, ka šī zinātniskās fantastikas novele būs nevien ar izteikti tendenci uz jokiem un humoru, bet sper vēl soli uz priekšu līdz apzinātam absurda līmenim (nešaujot pāri strīpai). Brīžiem tas jau robežojas ar parodiju, veicot vairākas atsauces uz popkultūru, kas jau vairs nav tik labi tādā ziņā, ka ne visi tās atpazīs un nav jāatpazīst, kur nu vēl zinās tik tālā nākotnē, kad norisinās šis stāsts.

Frank Herbert – God Emperor of Dune (Dune Chronicles #4)

44439415._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Pola dēls Leto II pārņēma varu un imperatora titulu no tēva ir pagājis neiedomājami ilgs laiks – aptuveni  3 500 gadu. Viena cilvēka ilgtermiņa tik ilgi nekad nestieptos, bet Leto jau labu laiku vairs nav devējams par parastu cilvēku, visu šo gadu laikā viņa ķermeni ir pārveidojis dzīvnieks (sandtrout), kas kā Leto pats ir palicis uz planētas kā relikvija no laikiem, kad visu planētu parklāja vieni vienīgi tuksneši. Garšviela nu ir rets resurss, un kaut arī tādām lielām organizācijām kā Spacing Guild vai Bene Gesserit māsām ir savi krājumi, imperatoram Leto neapšaubāmi pieder monopols, tādējādi tagad garšviela savā veidā ir kļuvusi par visspēcīgāko valūtu.

Tāpat kā tēvam arī Leto piemīt spēja izmantojot garšvielu melange redzēt notikumus tālu uz priekšu, tomēr atšķirībā no Pola Leto šis talants ir gan daudzkārt spēcīgāks, gan Leto pats to pielieto drusku citādāk. Lai nenonāktu vienas vienīgas pareizās dzelzs vīzijas un tādejādi garlaicības grožos, Leto nav ‘’skatījis’’ uz priekšu katru mīļu brīdi, bet gan brīžiem ļaujas pārsteigumiem, kas šīs grāmatas ietvaros par galveno avotu kalpo paša radiniece un paša padomnieka jeb majordomo meita Siona Atreides.

God Emperor of Dune ir pārbagāts ar dialogiem un reizēm monologiem, kuros Leto,varbūt neizteiksies pilnībā skaidri kā uz paplātes, bet tomēr neslēpj savus plānus attiecībā uz Sionu, atklājot, ka katrs viņa majordomo reiz ir bijis dumpiniekos pret viņu. Un to nemaz nebūtu grūti iztēloties, jo, lai nodrošinātu cilvēces izdzīvošanu Visumā un lai tā nenovirzītos no Golden Path, Leto viscaur plašajā impērijai nodrošina visilgāko (stagnācijas) mieru, kādu tā ir piedzīvojusi. Visai pamatoti daudzu acīs tik liels tirāns un despots nav impērijā bijis nekad. Kaut arī pats labprāt izmanto dažādas tehnoloģijas, kuras piedāvā Ix planēta, visacīmredzamāk tas izpaužas karietē, tad tajā pašā laikā uz pārējo impēriju tiek pielietota taktika, ka ‘’populāciju, kas pārvietojas ar kājām, ir vieglāk kontrolēt’’.

Gan pašas grāmatas sākumā, gan vēlāk cilvēki, kuri labprāt redzētu Leto gāztu no troņa, cenšas arī kaut ko darīt lietas labā, cenšoties pastrādāt atentātu, par spīti imperatora spējām saskatīt nākotni. Varētu šķist pašnāvnieciski un bezcerīgi, bet tā nebūt gluži nav, jo ne reizi vien panākumu no sakāves šķir vien kāda nejauša rīcība vai gluži vienkārši, ja imperatoram uzbruktu, piemēram, 150 nevis 50 kaitēkļu, iznākums būtu bijis cits. Tā tikai no malas šķiet, ka imperators ir neievainojams un nenogalināms, ka viņa vara rit gludāk par gludu, kādu iespaidu par to ar nolūku kultivē Leto pats.

Noslēdzoši vēl gribētos pieskarties uzticamā kareivja Duncan Idaho, kuru varējām manīt tāltālajā 3,5 tūkstoš gadu pagātnē. Ja vēl par Leto nebūtu jābrīnās, tad attiecībā uz Dankanu ir cita lieta, līdz brīdim, kad atceras, ka arī otrās grāmatas Dune Messiah ietvaros Dankans jau bija, kas cits, ne cilvēks. Diemžēl Dankanam tā nav paša izvēle ‘’atdzimt’’ vēl un vēl, un atkal kalpot Atreides namam, turklāt par valdnieku un Atreides nama galvu sastopot īpatnējo Leto.