Sci-Fi

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc visa, kas līdz šim noticis, labi zinot, ka Visumā vairs neesam vieni paši uz savas planētas ar izdomas pilno vārdu Zeme, ne valstu politiķi, nedz sabiedrības kā tādas ir spējušas vienoties zem viena karoga, zem vienas organizācijas, lai veiksmīgāk stātotos pretim potenciāliem draudiem, ja tādi rasto, vai sāktu apgūt pirmajiem iepazītajiem citplanētiešiem Mesendžeriem pieejamās tehnoloģijas.

Bet atstājot tādus pēdiņās krietnus mediju pārstāvjus kā Blitz Media (*wink wink* Fox News) vai britu premjeru Cole, no kuriem vieni gatavi nevajadzīgi ar skaļiem virsrakstiem uzkurināt bailes tik augstāku reitingu un lielākas naudas vārdā un otram svarīgāk par visu ir ieņemamais amats/krēsls un vara, cilvēcei tomēr paveicas, ka Dens Makkartijs ir numur viens izvēles persona, ar kuru Mesendžeri sazinās, ka tādēļ Denam un viņa uzticības personu lokam ir gana vienlīdz liela ietekme kā prezidentiem un premjeriem.

Tomēr, lai kādas iekšējās grūtības un bailes cilvēkiem uz Zemes nebūtu jārparvar, tad sērijas otrās triloģijas sākums ne mazāk smags ir Mesendžeru pusē uz viņu New Kerguelen planētas, kad ar bagātnieka Timo Fury sponsorētajām iekārtām un to sniegtajiem rādījumiem top zināms, ka par Arhitektiem sauktā rase, kura ir tā, kas deva Mesendžeriem viņu superspējām pielīdzināmās tehnoloģijas, ir tūkstošiem gadu melojuši par gaisa kvalitāti uz Ņukergulenas, ka visu šo laiku Mesendžeri bez pamatota iemesla kā cietumnieki ir pavadījuši Patvērumā.

Tikmēr The Discovery triloģijas pamatproblēmas un ar tām saistītie uztraukumi uz Zemes aizsākas ar arheologa un jau pirms atklājumiem citplanētiešu eksistencei ticošam zinātniekam, arheologam Billy Kendrick Turcijā atrodot aptuveni 12 tūkstošus gadu senus artefaktus, kuros neapšaubāmi attēlots kontakts ar citplanētiešiem. Ainas tik līdzīgas, ka, nezinot atrastā vecumu, varētu padomāt, ka tajos attēlots Dens. Atliek tiek tam nokļūt atklātībā, lai Blitz Mediji skaļām rīklēm atkal atsāktu savu propagandu.

Pat negribas iedomāties, kāda gan varētu būt Zemes realitāte, ja Denam līdzās nebūtu tādas spēcīgas personības kā brālis Klārks vai Emma, ar kuras amata spējām un zināšanām ir ne reizi vien, gan pirmajā, gan šajā otrajā triloģijā gūta sava veida uzvara pār prātiem un sirdīm par spīti līdzekļu gūzmai, kas pieejam tādiem kā Blitz. Ja abu attiecības tādēļ pirmajai triloģijai noslēdzoties nav pārsteigums, tad pavisam loģiski, sērijai turpinoties, ir meitas Piper esamība. Bet nebūs jau arī šis fakts un persona atstāta bez uztraukumu raisošiem faktoriem, par laimi, pa starpu visam, šis nenāk plašākā atklātībā, kas saistīts ar Mesendžeriem pieejamām spējām un faktu, ka Paiperas ieņemšanas brīdī Denam šīs spējas ir bijušas pieejamas.

The Discovery triloģija gana labi apvieno problēmsituācijas kā uz Zemes, tā uz Ņūkergulenas Mesendžeru pusē. Gana ticami ir Dena pretinieku, vismaz publiski pasniegtajā, argumenti argumentu pēc, iebilstot pret plašākiem kontaktiem ar Mesendžeriem, pret viņiem pieejamo tehnoloģiju apgūšanu, kam teorētiski varētu būt ļaunprātīgi pielietojumi, kā jau visam, kas novestu cilvēci distopijā. Interesanti un neraksturīgi žanram neviena no rasēm, kuru sastopam šajā sērijā (kā izrādīsies arī Arhitekti nemaz nav nekādi mošķi un ļaundari), nav ar izteikti agresīvām un uz iekarošanu tendētām nosliecēm, ja atskaita cilvēkus, kuri paši sev ir lielāks drauds nekā kaut kas cits līdz šim sērijā sastaptais.

Sērija gana laba, bet ne super laba, brīžiem piezogas šaubas par sižeta un tā atīstības progresija loģiskumu, pamatotību, kā labajiem galvenajiem varoņiem galu galā par spīti visiem šķēršļiem izdodas veiksmīgi tos pārvarēt, kā tas notiek triloģijas noslēdzošajā grāmatā, kad Blitz mediji aizdomīgi pieklust un visa sižetlīnija par viņu aizkulisēs un no sabiedrības sleptajiem sponsoriem vairs netiek pieminēta – cerams šis tiek atstāts nākošajai triloģijai. Labi, ka autors tikai uz mirkli sērijā iepazīstina ideju par iespējamību ceļot laikā, kas būtu jādara sērijas sākumā un tagad radītu vien liekus sarežģījumus. Jau tagad pietiek ar uzticamo Mesendžeru spējam, kuras ļauj ērti un viegli Denam un viņa sabiedrotajiem tikt pie vajadzīgajiem rezultātiem.

Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš agra vecuma Dens Makkartijs paskatoties debesīs un zvaigznēs, iztēlojoties, cik plašas distances pašam jāmēro uz Zemes, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ir ticējis, ka citplanētiešiem tik lielā Visumā kaut kur ir jāpastāv. Diemžēl tēva solījums labākas ekonomikas apstākļos nopirkt teleskopu, kas ļautu kļūt par to, kas to atklāj, nekad tā arī nepiepildījās. Bet nekad dzīvē Dens nebūtu varējis iedomāties, ka apstākļu sakritība, vismaz no viņa skatpunkta puses, sakritīs tā, ka tomēr viņš būs tas, kurš, ja ne gluži atklās citplanētiešus, tad būs tas galvenais vaininieks, kurš noraus slepenības palagu no valsts sargātā noslēpuma.

Parasti citplanētiešu uzrašanās uz Zemes izdomātos romānos un filmās ne ar ko labu nedz sākas, ne beidzas, parasti tos pavada invāzija ar viņu kosmoskuģiem lidināmies virs Zemes un vispirms jau tās lielākajām pilsētām, iznīcinot zemiešu populāciju, lai pakļautu planētu savām vajadzībām. Acīmredzami tas šajā gadījumā nav noticis, tad kāda gan motivācija turēt to visu noslēpumā? Atbilde ir gan vienkārša, gan paraoiska un tās autors ir izdomātas kosmosa aizsardzības aģentūras vadītājs Richard Walker, kurš ir īstens patriots un patiesi tic, ka tādejādi vairāk nekā 30gadus ir pasargājis ASV līdera statusu tehnoloģiska, militāra u.c. veida pārākumam pār citām valstīm.

Un te nu uzrodas, vai varbūt pat tiek izvēlēts, vientiesis Dens, kurš vienā jaukā rītā uz ar savu velosipēdu pavisam nejauši saskrienas ar neuzmanīgu gājēju, pēc visa spriežot pat steidzīgu zagli, kurš bēgot un pēc saskriešanās paķer visu vērtīgāko, bet līdzi paķerto dokumentu mapi ar liktenīgajiem pierādījumiem par citplanētiešu eksistenci pamet tur pat uz ielas. Dens ne ar kādu slēptu nolūku vai citu ļaunprātīgu dziņu dabiski ielūkojas vēstulē un viņam nevajag pat ne minūti, lai saprastu, uz ko skatās, ka jārīkojas un kādam tas tālāk jāpaziņo, lai par to uzzinātu visa pasaule. Bet nevēloties nekādu publicitāti, kā sērija rādīs, pavisam pavisam naiva cerība, Dens dokumentus internetā nopludina anonīmi. Un tad tik ‘’piedzīvojumi’’ tik sākas.

Nevajag paiet necik ilgam laikam, kad gan visi valsts dienesti, gan masu mediji zina, kas ir Dens Makkartijs un kur viņš tāds atrodas. Šajā aspektā Denam pamatīgi noveicas, ka pirmā, kas ar viņu sazinās, pie viņa durvīm no svešiniekiem uzrodas ir sabiedrisko attiecību speciāliste Emma. Kaut arī sākotnēji Emma neslēpj, ka Dens ir kārtējais darbs, kur viņu firma ir nosūtījusi, ka viņa darīs visu, lai pasaule noticētu Dena ‘’patiesībai’’, ka viņš nebūt nebūtu pirmais, kurš gvelzdams kaut ko tik absurdu censtos kļūt slavens un bagāts, tad nevajadzēt pat pienākt sērijas otrajai grāmatai, lai viņas domas mainītos.

Not Alone sērija sper atšķirīgus soļus, līdz šim reti izmantotu veidu, kā citplanētieši liktu par sevi manīt. Tā vietā, lai, kā jau minēts, pēc daudzu gaismas gadu mērošanas (tehnoloģijas, kas to ļauj veikt krietni īsā laikā), sāktu lidināties virs Zemes un izmantotu tehnoloģisko pārākumu savam labumam, viņi (tiks nosaukti par Messengers) vadoties pēc Elders dotajām norādēm, cenšoties pēc mazāk iejaukties Zemes iekšējās lietās, tomēr liks par sevi, maigi sakot, manīt, kad ziņas par viņiem tik strauji izplatījušās, kad vairs neko nenoslēpt un slēpšanās tikai vairāk uzkurinātu Zemes iedzīvotājus un tādejādi destabilizētu politisko situāciju. Kuru gan pašu politiķiem ļoti labi izdodas panākt arī pēc lielās atklāsmes, kad īsus vienotības periodus, kad zemiešiem ķildu un nesaskaņu vietā būtu jāvienojās ciešākai savstarpējai sadarbībai un jālūkojas uz zvaigznēm.

Sērijai turpinoties pieaug arī Dena uzticības personu loks, kuru starpā nav noslēpumu, ja runa iet pat citplanētiešiem. Starp kuriem var atklāti iztirzāt notiekošo un ar to saistītās idejas, potenciālos ricības plānus, kuriem nonākot medijos, Denu ātri vien varētu nogānīt ar skaļiem virsrakstiem viesos iedomājamos veidos. Loģiski, ka pirmais šādu uzticību no Dena un Emmas puses nopelna Dena brālis Klārks, bet ne tik ātri šādu uzticību nopelna multimiljonārs Timo Fury~, kur nu vēl no malas (pat Emmai) šķietami vieglprātīgā Emmas māsa Tara.

Ja vēl nepietrūka par sevi domājoši politiķi, tad nedaudz otrajā Second Contact un pavisam stabili trešajā The Final Call grāmatā tiem klāt kā konkurējoša kosmosa aģentūra, kuras galvenās valstis ir Ķīna un Krievija, lai konkurētu ar ASV un Lielbritāniju, tā arī teroristi, kuri uzkurina nepamatotas bailes tuvākam kontaktam ar citplanētiešiem, kuri līdz šim nav izrādījuši nekādu agresivitāti.

Vienam pret pasauli Denam nebūtu ne mazāko izredžu, bet kopā ar uzticamu komandu varbūt arī pārējiem zemiešiem, par spīti visiem centieniem uz pretējo, ir cerība uz labāku nākotni.

Nick Cole – Strange Company #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Strange Company, algotņi, kuri pārsvarā tiek nolīgti, lai cīnītos jau no paša sākuma neveiksmei lemtā uzdevumā. Iemesls, jo parasti viņi cīnās nemiernieki un brīvības alkstošo pusē, un pretinieki vienmēr šajā Visumā parastajiem cilvēkiem ir Monarki, kuri pārvalda visas cilvēces apgūtās planētas reizē bez tiešākas ieinteresētības, ja vien pārliecinošs resursu vairākums nonāk viņu rīcībā. Pretējā gadījumā, kad viņi ir spiesti iesūtīt savu armiju un Ultramarines, var gadīties, ka no planētas nekas diži pāri nepaliek.

Dīvainajai Kompānijai un konkrētāk duoloģijas galvenā tēla Orion pārstāvētā Reaper Platoon tikai galvenais ir mācēt atpazīt un notrāpīt to mirkli, kad iegūtā nauda ir pienācīgi atpelnīta un var mukt prom, kad ilgāk palikt būtu viennozīmīga un pilnīga kompānijas sakāve, un viņi kļūtu par vienu no daudzajiem tik bezjēdzīgajiem upuriem.

Starp visu, kas gan sērijā nenotiks, Orionam jāvada sava komanda un viņam nevar būt citas dzīves filozofijas, kā vien uz pirmās grāmatas vāka un konkrētāk uz grānatas uzrakstītā teksta, ja ir vēlēšanās ar veselu saprātu izdzīvot no viena algota uzdevuma uz otru. Orions ir sava veida hronologs un šī duoloģija ir ieskats viņa savāktajā hronikā ļoti būtiskā notikumu pagriezienā cilvēces vēsturē. Orions arīdzan ievāc savu kolēģu stāstus, kāpēc tie pametuši savu dzimto planētu un pievienojušies algotņiem sava veida mūžīgajā karā. Tā teikt hronikas vācējs, lai atcerētos gan pašu kompānijas un Pļāvēja vada pieredzēto, gan pieminētu un atcerētos tik daudzu kritušos. Jāpiebilst, ka vienīgi Orions ir saglabājis savu doto vārdu, citi pievienojoties vispirms tiek saukti par the kid līdz brīdim, kad ir iemesls dot iesauku.

Izvēles un rīcības brīvības sniegtā ilūzija ir viena no galvenajām idejām, kuras apsēlē duoloģijas pirmā grāmata. Cik gan ļoti katrs kā indivīds vēlamies brīvību un cik gan ērti un viegli ir, ja tev jau visu pamatu nostāda kāds cits. Cik gan negaidīti iegūta brīvība var būt arīdzan biedējoša, kad pašam jāsāk domāt, ko un kā tālāk ar to iesākt, kad vairs nav viens liels, visvarošs un šķietami nesakaujams spēks, kas visu norādītu priekšā, kādu pārstāv Monarki, kopš cilvēces izplešanos uz vairāk nekā simts planētām šīs sērijas 27.gadsimta tagadnē.

Pavērsiens uz lielāku pārmaiņu pusi gan iezīmē liberālāk domājoša Monarka The Seeker pievienošanās Oriona vadam viņas pašas nolīgtajā misijā uz planētas ar neoficiālo nosaukumu Crash. Avarējis reiz uz tās kosmoskuģa milzīgā ‘’glābšanas laiva’’, bet tik liela, ka Pļāvēja vadā nevienam gandrīz neticas, ka cilvēce kaut kad ir spējusi kaut ko tik neaptveramu uzbūvēt, jo ‘’mātes’’ kuģim tad būtu bijis jābūt lielpilsētas lielumā vismaz.

Atšķirībā no Galaxy’s Edge sērijas, kurā Nick Cole ir viens no autoriem un kura vēl ir diezgan svaigi prātā, ir iespējama kaut kāda veida ceļošana laikā, kuras tehnoloģija, izskaidrojot to ar diviem vārdiem – kvantu mehānika, ļāvusi aizsākties Monarku un viņu neuzveicamās armijas dominacei. Bet Crash planēta ir īpaša ar to, ka šķiet šis mežonīgi lielais kuģis reiz atgriezies no aptuveni 10 000 gadu tālas nākotnes un nejauši līdzi atvedis jaunu, inteliģentu pērtiķveidīgu rasi simian. Bet kā jau klasiska, neierobežota vara, tad Monarki, kas zina, cik ilgi, noklusējuši šo faktu un tā teikt pielikuši savu artavu pašu norietam, jo tādejādi ļāvuši simianiešiem savairoties krietni nospiedošā vairākumā, kuri ir krietni lielāki un spēcīgāki par parasto cilvēku un sagādā grūtības pat Monarku armijai.

Vienīgi Monarku vara, kas, kā rādīs turpinājums Voodoo Warfare, nav negāžama un nepārvarama, lai kādu iespaidu ilgā viņu valdīšana nebūtu radījusi, stāv starp simianiešu ēras aizsākšanos un cilvēces, ne tikai post-cilvēku Monarku, norieta. Jau uzreiz gana acīredzama ir vajadzība pēc plāna, ko ar viņiem (simianiešiem) iesākt, kad zudīs kopējais naidnieks. Plāns, kurš it kā uz noslēguma pusi un epilogā tiek atrādīts, bet visai virspusēji un nepārliecinoši.

Ir pa pāris konceptiem, kuri paliek puslīdz karājamies gaisā līdz galam neizskaidroti, galvenokārt jau ceļošanas laikā tehnoloģija vai Voodoo Warfare ietvaros divu tēlu, ne gluži mirstīgais cilvēks, ne gluži spoks, bet noteikti kaut kas uz pārdabisko pusi, kuri atgādina dažu labu no Galaxy’s Edge. Šajā ziņā viss puslīdz labi, ja autors ir ar mieru atstāt šo radīto Visumu mierā un neuzsākt kādu jaunu sēriju tajā.

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vieniem Tyrus Rechs ir lielākais kara noziedznieks un terorists, kādu vien varētu iedomāties, neskatoties uz simtiem un pat tūkstošiem citu varbūt pat vēl lielākiem briesmoņiem, kādi Visumā sastopami. Citiem tieši pretēji T.Rekss ir varonis, kurš pielicis izšķirošo pirkstu, lai tiktu gūta uzvara nu jau tālajā karā ar Barbariem. Lai kā nebūtu, T.Reksa triloģija Contracts & Terminations iezīmē viņa pilnā saprāta beigu sākumu.

Par pirmo katalizatoru triloģijas pirmajā grāmatā Requiem for Medusa kļūst Veksija jeb Medūza. Persona, kura kāda iemesla dēļ no House of Reasons, Bronzas ģildes (algoti slepkavas), Dark Ops u.c. pušu spēlēm un mahinācijām tiek izvēlētā par vienu no svarīgajiem paraugupuriem. Vienlaikus arī persona, kuru, kāda iemesla pēc, T.Rekss ir pielaidis krietni tuvāk sirdij nekā daudzus citus savā ilgajā +/- 2000 gadu garajā mūžā.

Lai arī Galaxy’s Edge pamatsērijas #11 grāmatā Convergence ir fragmenti, kuros tiek minēts konkrēts gads, vēl cilvēcei esot tikai uz Zemes, tad neatminos reizi, kad būtu pat tik aptuveni minēts Reksa mūža ilgums. Nav brīnums, ja beidzot prāts sāk nogurt no visa pieredzētā, no neskaitāmajām kaujām un pārdzīvojumiem. Vienlaikus var just, cik svarīgi Reksam ir atcerēties tos leģionārus, kurus reiz komandējis un sūtījis kaujās, kuri krituši, lai cīnītos par Republiku un aizsargātu to, bet tagad palikuši vienīgi viņa atmiņā, pat ja. Rekss, tikpat neviennozīmīgs tēls kā Goth Sullus, līdzīgi viņam nemirstību ieguva pēc verdzībā pavadītiem gadiem uz Barbaru kosmoskuģa.

Contracts & Terminations ir arīdzan periods, kad Rekss Galaktikas nomaļākajos cīnās pret netaisnību vai vismaz pret tiem, kuri likumsargu neesamību izmanto vissnežēlīgāk un brutālāk. Laiks, kad Rekss pat Republikas un tās algotņu acīs bieži vien ir nekas vairāk kā lielākā atlīdzība naudas ziņā, ja vien atrastos kāds gana spējīgs un drosmīgs, lai to savāktu.

Pats Rekss, kad ir uzkāpis uz atriebības takas, vēl negatavojas, lai būtu jārok kaps arī pašam sev. Pagaidām neizbēgamās bailēs jādreb vienīgi viņa izvēlētājiem naidniekiem. Tomēr jau ik pa brīdim tiek drusku iezīmēts, doti mājieni, ka varētu tāda diena tomēr pienākt. Tikmēr pati Medūza ar mājiena maitekli no manas puses vienlaikus sižeta gaitā mirst, citādi jau nevajadzētu atriebt, bet savā ziņā nosacīti arī paliek dzīva.

Triloģijas turpinājums Chasing the Dragon iesākas ar gana pārsteidzošu rīcību no Republikas parlamenta House of Reason puses, kad pēkšņi bez šķietama iemesla ne tikai Rekss tiek pazemināts uz Nr.2 pozīciju atlīdzību rangā, bet jauniņām, saukts vienkārši The Dragon, tā uzlikta desmitkārt lielāka par Reksa, kas pati par sevi jau ir liela salīdzinoši ar visiem pārējiem. Kas ir šīs Pūķis, kāpēc pēkšņi viņš kļuvis tik svarīgs? Uz šiem jautājumiem Rekss cenšas rast atbildi, kaut arī jau no sākta gala viņam rodas aizdomas, ka būtu jau uzreiz jāzina atbildes. Tā teikt kārtējie simptomi, ka prāts tā ilgajā mūžā sāk pieklibot. Vien fragmentāras atmiņu kripatas Rekss spēj atsaukt atmiņā, bet tās ir gana, lai dotu iespēju Reksam pilnvērtīgī iesaistīties sacīkstē un Pūķa meklējumos.

Tikmēr triloģijas noslēdzošā grāmata Madame Guillotine salīdzinoši ar pirmajām divām grāmatām šķita krietni pliekanāka. Gandrīz radot iespaidu, ka bija jāsaraksta, jo ar izdevniecību noslēgts līgums par triloģiju. Madame Guillotine saīsināti un vienkāršojot varētu saukt par ieskatu par ieskatu Mid Core (MCR) planētu sacelšanās pirmsākumos, atklājot patiesību par tā izcelsmi. Par to kā daži no haosa un citu ciešanām patiesībā vēlās iegūt vairāk varas un naudas tikai un vienīgi sev, ne cīnīties par kāda cita taisnību un labumu.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge: Savage Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienu reizi vien Galaxy’s Edge pamatsērija un daudzi tēli tajā, kā Goth Sulles, Tyrus Rechs, Aeson Keel jeb Wraith, Reina, Donal Makaffie vai Wild Man un vēl daudzi citi tēli, kuri maģiskā kārtā, attaisnojoties ar Barbaru tehnoloģijām un nepaskaidrojot diži dziļāk, ir atsaukušies uz Savage kariem pirms daudziem gadsimtiem, kad no tālām kosmosa dzīlēm tika sastapti gandrīz-cilvēki, humanoīdi, kuri reiz pameta zemi (vēl pirms viņiem), bet tagad to klejošana atvedusi viņus atkal saskarsmē ar kādreizējiem ‘’radiem’’.

Līdz šim saskarsmes ar vēl topošo Republiku, pagaidām vēl dažu planētu Alianse, ar citām kolonizētajām planētām izpaudušās vairāk kā īslaicīgi, pirātiski reidi no Barbaru puses, bet kaujas ap un uz New Vega planētas ir pagrieziena punkts šajā konfliktā, kuram būs lemts turpināties krietni ilgāk, kā atrādīts šajā triloģijā. Līdz šim katrs Barbaru paaudžu-kosmoskuģis cīnījies pats par sevi, bet Alianses pretestība tā vien būs piespiedusi viņus sākt apvienoties.

Kā viena, tā otra puse ir aizmirsusi, kur gan atrodas abu izcelsmes planēta, vai maz tāda vispār kādreiz ir eksistējusi vai drīzāk ir kādas kopējās folkloras mīta un leģendu avots par vienu vienīgu izcelsmes vietu. Interesanti, kā gan pēc pirmo cilvēku eksoda prom no Zemes, ir vēl bijusi tik vērā ņemama tehnoloģiskā attīstība, lai tiktu izgudrota ‘’ātrāka par gaismu’’(FTL) tehnoloģija, kas otriem ļautu ietaupīt laiku un resursus, tādējādi izvairoties no viņiem, atšķirībā no pirmajiem, kuriem šis slogs laika gaitā piespiež atteikties no fiziskajiem ķermeņiem, uzturēt pie dzīvības vien smadzenes, un tādejādī psiholoģiskā ziņā pārtapt par pilnīgi kaut ko citu, ko vienkāršojot var saukt par post-cilvēku vai atbilstošāk par Barbaru.

Triloģijas otrā grāmata Gods & Legionnaires pamatā ir no Barbaru vai pat Mākslīgo Intelektu kolektīva Panteona perspektīvas, kas kontrolē vairumu Barbaru. Šajā sadaļā atkal sastopam tēlu Krometeju, par kura fragmentārajām daļām pamatsērijas otrajā sezonā top vairāk skaidrs, ka tās bijušas atmiņu un virtuālās realitātes simulācijas kombinācija (viena virtuāla dzīve pēc otras, ar kuru aizpildīt tukšo laiku starpzvaigžņu un starpplanētu ceļojumos). Papildus tiek iepazīstināti tādi tēli Maestro vai Lu Cypher(~), kuri vienlaikus bīda savas individuālās intereses, cik sadarbojas pret ienaidnieku, kurus paši sauc par ‘’dzīvniekiem’’, cilvēks būtu pārāk liels gods.

Triloģijas otrā un nedaudz arī noslēdzošā grāmata The Hundred vairāk kalpo, lai parādītu Barbaru elites domāšanas gaitu un vispārējo filozofiju, kurā daži valda pār citiem, kuri pašu vidū neskaitās gandrīz nekas vairāk kā par paverdzinātiem prātiem. Gandrīz nekas nav tik svarīgs, kā aizvien vairāk un vairāk varas, ja nu vienīgi kalorijas jebkurā formātā un iegūtā veidā, lai pie dzīvības uzturētu smadzenes.

Diemžēl sērijas jaunpienācējam, kurš kādā nebūt veidā atradis šo triloģiju kā pirmo no kopējās Galaxy’s Edge sērijas, Gods & Legionnaires galīgi nav ko meklēt. Pasniegšanas stils ļoti nedraudzīgs, lai neko nezinot par pamatsēriju, varētu puslīdz noorientēties, kas gan šeit vispār notiek. Tā vietā drīzāk būs mazsakarīga, bezjēdzīga savārstījuma iespaids, ko izlaižot gandrīz nekas netiktu zaudēts. Nenoliedzami interesantākā otrās grāmatas daļa saistās ar pirmo leģionāru brutālo apmācības un treniņu procesu.

Noslēdzoši kā triloģija sākās uz New Vega planētās, kad kontrole pār to tika zaudēta, tā triloģija The Hundred lapās noslēdzas ar kaujām par tās atgūšanu. Kaujas darbībā un pilnā spozmē lasītājs var skatīt topošos varoņus cīņā pret Barbariem, no kuriem dažiem labiem ar nemirstību apveltītiem būs lemts kļūt par ļaundariem, kaut arī dažs labs daudzu acīs jau tagad tāds ir.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #14-16

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Viss notiekošais #14-16 Galaxy’s Edge grāmatu ietvaros maz pamazām velk uz vienu lielu kulmināciju otrās sezonas KTF divu grāmatu noslēgumam. Pa detaļai no vienas galaktikas malas stūra, pa kripatai informācijas no cita, bet bieži vien pagaidām vēl savstarpēji tieši nesaistītai, lasītājam tiek dota iespēja uzzināt visu vairāk vai mazāk nepieciešamo.

Diemžēl vienīgais lielais mīnuss, ka šīs grāmatas jaunpienācējam no malas simtprocentīgi nebūs domātas. Autoriem ir ieslēdzies fanu serviss uz pilnu klapi un pienācīgai pamatinformācijai, lai noorientētos, pat kādam, kas starp grāmatām ieturētu ilgāku laiku, būtu grūtu. Man pat ir nojausma, ka teiksim tēls Chrometheus, ir vispirms iepazīstināts kādā citā spin-off Galaxy’s Edge sērijā, un autori bez iepazīstināšanas šajā sērijā, par un ap viņu sāk stāstīt. Nespēja vai nevēlēšanās veltīt tam pienācīgu laiku ir viens no lielākajiem mīnusiem šajā sērijā. Autori izvērpuši tik lielu kosmosa operas tīklu, ka paši šķiet reizēm piemirst kas ir kas.

Krometejs Convergence grāmatas ietvaros tiek atrādīts dīvainās, šķietami ar pamatsižetu nesaistītās ainās no 90.gadu ASV, kurā Krometejs kopā ar diviem draugiem ir vienas konkrētas arcade spēles profesionāļi, kurus citi pat nāk skatīties. Briest liels vispasaules turnīrs, kuram tad nu trijotne gatavojas uz pilnu klapi. Āķis tajā, ka spēle gandrīz viens pret viens atgādina pamatsižeta tagadni ar leģionu, ar visām citplanētiešu sugām, kas liek domāt, ka šī realitāte varētu būt kaut kas vairāk uz sapņa, atmiņu pusi vai pat kaut kāda veida simulācija. Krometejs vēlreiz sevi atrāda aiznākošajā Last Contact grāmatā, kurā pienākusi kārta lielajam turnīram, bet to ātri vien aizstāj mini sižets, kas drusku dot ieskatu pirmajā super kosmosa kuģim, kurš drīz vien pametis postā slīkstošo Zemi. Kopumā abās divās grāmatās tieši šī tēla sižets novelk uz leju kopējo iespaidu un vērtējumu par tām.

Bet Krometejs ir vien daļina no visa notiekošā. Nepieminēt nedrīkst jauno meiteni, topošo sievieti Prizmu, kuras nenoliedzami tālu sniedzošās un ārkārtīgi spēcīgās spējas (vai no savage/barbariem izcelsmes sniegtas?) ir vēl attīstības fāzē, ko steidz izmantot un saviem mērķiem izkonstruēt nesen uz sižeta skatuves izkāpusī Prizmas māte Reina. Sākotnēji pirmais iespaids ir piesardzīgi pozitīvs, ka pamatā viņai ir labas ieceres pret meitu. Ir pat pazīmes, kas liktu uz to cerēt, bet galu galā, īpaši noslēdzoties Last Contact grāmatai, tās nomaina pilnīgi pretējais.

Par nelaimi Galaktikas Republikas vienkāršajiem iedzīvotājiem cita liksta, saukta par Mid-Core Rebellion (MCR), pēc iepriekšējās apspiešanas nav izdzisusi pilnībā un pēc 19.panta iedarbināšanas cer izmantot situāciju, kamēr citviet Galaktikā noris cīņa pār radušos varas vakuumu. Pat jābrīnās, kur visai šai karadarbībai, kur nu vēl visiem pieminētajiem tikpat kā nerimstošajiem pagātnes kariem, pietiek nepieciešamais cilvēkresursu skaits. Piecpadsmitā sērijas grāmata Remains tad pamatā arī ir viens liels un detalizēts karadarbības attēlojums uz vienas no MCR likstas apsēstas planētas. Kā uz planētas virsmas, tā tās gaisa telpā un arī planētas orbītā.

Nozīmīgāki tēli, kuriem tiek pievērsta īpašāka uzmanība ir Masters, kurš ir bijis manāms arīdzan iepriekšējās grāmatās. Viņam nepaveicas un sanāk ne tikai noklīst planētas džungļos no savējiem, bet pat vēl nonākt ienaidnieka ne pārlieku draudzīgajos nagos. Tikmēr neraksturīgs, bet savā ziņā arī ne pārāk, ja ņem vērā dažus nozīmīgākus robotu tēlus, ir leģendārs leģionāru kaujas suns ar šībrīža vārdu Bubbles, par kuru klīst neskaitāmas baumas, kas liktu domāt, ka viņš ir  drusku paranormālas dabas radība.

Kamēr House of Reason parlaments cerams pašattīrās un pārtop tā jaunajā versijā par House of Liberty. Kamēr citur noris lielāka un mazāka mēroga kaujas, ik pa brīdim tiek pieminēti Ancients rase, kā tie reiz pazuduši no Visuma skatuves, kas gan to būtu viņiem licis darīt un spekulācijas, vai drīz vien visiem nebūs jāspēkojas ar to. Vienalga esi cilvēks parastais, kiborgs Cybar vai barbars Savage, kuri par spīti milzu sakāvei pirms vairākiem gadsmitiem Savage Wars ietvaros nebūt nav iznīcināti līdz pēdējam.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.