Sci-Fi

Varun Sayal – Time Crawlers

40540847

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Time Crawlers – sešu īso stāstu kolekcija, kuru laipni piekritu izlasīt, kad to saņēmu no autora e-pastā šī mēneša sākumā un citādāk diez vai būtu lasījis. Katram stāstam ir sava interesantā ideja, bet diemžēl nevarētu teikt, ka kāds no tiem izceltos pāri atlikušajiem pieciem vai paliktu kaut cik atmiņā. Neteiktu, ka būtu jānožēlo lasīšanā pavadītais laiks, bet neizjūtu pat vidusmēra patiku par grāmatu kopumā, un līdz sajūsmai par kādu no tiem vispār nerunājot. Atliek cerēt, ka turpinot rakstīt, ideju izpildījums uzlabosies – vismaz pēc Goodreads autora lapas nekas cits nav publicēts. Noteikti ir lasīti labāki īsie stāsti un to krājumi.

Eclipse – ir par pasauli, kurā varu bez ieročiem un izšautām lodēm, lāzeriem vai ko citu šaujamu, vai kādam diži protestējot, ir pārņēmuši citplanētieši no ceturtās dimensijas. Gandrīz ikviens viņus redz kā parastus cilvēkus, tādēļ Iefiltrēšanās praktiski visu valstu politiķu aprindās vai teroristiskajās organizācijas, vai kļūšana par slaveniem mūziķiem vai sportistiem tiem nav sagādājušas ne mazākās grūtības. Neviens no mūsu 3D būtņu ieročiem nespēj viņiem kaitēt, pat ja visi spētu redzēt cauri viņu cilvēku imitētajam izskatam, ir tikai viens drauds un tas nāk no Zemei tuvākās zvaigznes un tās vēja, kā arī aptumsumiem. Stāsts lika atcerēties par Flatland, kas zin, varbūt kalpojusi kā iedvesma.

Death by Crowd – vēsta par dārkveba šovu ar attiecīgo nosaukumu un tās radītāja saistīto plaukstošo kriptovalūtu. Viss ir pavisam vienkārši – teorētiski neārstējami slims cilvēks piesākās sadedzināties vēl dzīvam esot (nevar izslēgt, ka pieteikumu anketu filtru iztur arī kāds, kas mānās) un tuvinieki tad saņem ~75% no konkrētās epizodes ienākumiem.

Trešais krājuma stāstu Genie varētu apzīmēt kā grāmatas zemāko punktu. Nedaudz tizls stāsts par džungļos apmaldījušos puisi, kurš nejauši atrod džina lampu, bet iznieko sev piešķirtās trīs vēlēšanās un stāsts beidzas ar pilnībā neko. Interesantākais visā ir džinu izveidotie likumi un vēlmju ievēlēšanās noteikumi, bet uz +/- jokiem balstītais dialogs nepavisam nebija izdevies.

Ja jāizvēlas, tad tam sekoja favorīts no visiem sešiem stāstiem – titulstāsts Time Crawlers, kuru tādu padara tajā esošais sižeta pavērsiens/pārsteigums, kas paver iespēju debatēm par to, kurš varētu būt realitātes īstais variants, bet pēc idejas vēsta par 42,5 personu eksistenci, kuras vienlaikus ne tikai eksistē dažādos laikos, bet arī vienlaikus katra versija zina un var izmantot zināšanas un tehnoloģijas no tām visām.*

Kā priekšpēdējais ir The Cave – par uz kādas planētas alā iemitinājušos enerģijas radījumu, kas palēnām pieaug gan izmēros, gan apjomā un nenovēršami draud pasauli iznīcināt, kuru pašsaprotami tās iemītnieki nevēlas pieļaut. Draudus var novērst visai ātri un vienkārši, bet āķis vien tajā, ka Ģenerālim jāpiekrīt, ka viņa armija vairs neiekaros nevienu citu planētu un ārkārtīgi spēcīga telekinētiķe tad piekritīs darīt kaut ko lietas labā.

Un grāmatu noslēdz Nara-Astra. The Hell Weapon. Kaut arī neesmu nedz supervaroņu Green Arrow vai Hawkeye fans, tad šis stāsts ar tā ideju par ar bultās iekonstruētiem superieročiem, uzreiz lika iedomāties par abiem komiksu varoņiem.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiesība vai trakonama iemītnieka murgi!?

 

Firestarter by Stephen King UN Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3) by Wilkie Martin

Sakarā ar aizņemto darba nedēļu, paša izveidoto divu nedēļu kopsavilkuma grafiku, kā arī vēlmi uzrakstīt, kamēr grāmatas ir svaigi atmiņā, šajā rakstā īsi par divām grāmatām uzreiz.

******

233667

Stephen King – Firestarter

Čārlijai (pilnā vārdā Charlene; atkal šī kaitinošā vārda saīsināšana) jau kopš dzimšanas ir nācies saskarties ar briesmām gan pašai no sevis, gan trešajām ieinteresētajām pusēm savu pamatā pirokinētisko, bet arī citas ar prāta spēku saistītām spējām. Jau no mazotnes Čārlija ir tikusi pakļauta novērošanai, vajāšanai un objektifikācijai no slepenas valdības aģentūras, saukta par The Shop, kura iedomājas, ka viņu (alkatīgo) gala mērķi stāv pāri cilvēktiesībām un likumiem.

Grāmatas gaitā, kura pārsvarā ir no Čārlijas tēva Endija POV, lasītājs tiek iepazīstināts ar iemesliem, kuri pamudināja divus studentus iesaistīties neskaidras/nezināmas zāļu vielas eksperimentā, pretī saņemot 200 dolārus. Ir arī apakšnodaļas no The Shop aģentu un tās vadītāju skatpunkta, bet ir skaidri noprotams, kuri tēli ir labie un kuri ļaunie, tā teikt, ar kuriem būtu jājūt līdzi.

Atšķirībā no The Dead Zone šajā mentālās spējas tiek radītas nevis nejauši negadījumā, kuras izpaužas vēlāk dzīvē, bet tiek radītas apzināti un ļaunais elements politikā un aģentūru gaiteņos ir gatavi negaidītos rezultātus brutāli izmantot savā labā. Tajā pašā laikā līdzīgais, ka minēto spēju pielietošana, varbūt izņemot Čārliju, būtiski saīsina to lietotāju dzīves mūža garumu.

34356718

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3)

Inspektors Hobs, izjaukdams bankas zelta krātuves apzagšanu, vienā vakarā kļūst nelielu vietēja mēroga sensāciju gan TV ziņās, gan internetā pēc tam, kad kāds anonīmi ievieto video YouTube vietnē, kurā tas ticis nofilmēts. Un praktiski visa tālāk sekojošā grāmata lielā mērā mēģina tikt galā ar izraisīto domino efektu.

Hobs izmeklēšana zelta zādzības mēģinājuma lietā gandrīz noteikti norisinātos arī bez video eksistences, bet ne viņš, ne Endijs nevarētu paredzēt, ka tas varētu iedod jaunu dzirksti pazuduša ģeologa un akadēmiķa pazušanas lietā vai pavērst (nevēlamu) gaismu vietējo zelta raktuvju virzienā.

Pavisam cita rakstura ‘’zelta racēja’’ uzrodas uz Hobsa mājas sliekšņa tieši internetā ievietotā video dēļ, un tā ir Keitija, apgalvojot, ka ir Hobsa meita. Keitija pati līdz tam par Hobsa eksistenci pat nenojauta, bet māmiņa laipni pacenšas viņu pēc video noskatīšanās par to informēt. Keitijas uzvedība un maniere ārēji ir visai vīzdegunīga un mantas kāra, bet cik ļoti tas ir tikai šoks par negaidīto tēva figūru un cik ļoti patiesa mantkārībā, atliek uzzināt vien pašam izlasot vai noklausoties.

Tikmēr Endijs, kurš, neskaitot katrā grāmatas nosaukumā minēto inspektoru Hobsu un otrajā plānā esošo Mrs. Goodfellow un tagad arī suni Dregs, ir sērijas galvenā zvaigzne, joprojām aiz labās Hobsa sirds dzīvo viņa, joprojām ir bez kārtīga darba. Protams viņš pats sevi aizstāvētu ar piemēriem, kas palīdzējuši noķert vairākus krimināli noskaņotus personāžus, kaut arī dažreiz Endija palīdzība būtu jāieliek pēdiņās. Nereti Endijs ir paša drošībai un dzīvībai lielākais drauds. Jau atkārtošos no iepriekšējās grāmatas, ka Endijs ir labs humora zibens novedējs. Endijs vienkārši tāds ir un viņa neviltotās reakcijas un sekojošā rīcība gandrīz vienmēr izvēršas (traģi)komiski neveiksmīga.

 

Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Stephen King – The Dead Zone

11573

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negadījums vienā jaukā ziemas dienā, kad Džonijam Smitam pilnā ātrumā, spēlēdams hokeju, uztriecas daudz lielāks un smagāks jaunietis, iesēj Džonijā aizmetni. Reizēm Džoniju pārņem tādas kā priekšnojautas, bet pārdabiskās spējas pilnībā liek par sevī manīt pēc auto avārijas. Kāds varbūt arī priecātos par tādu spēju iegūšanu, bet Džonijs, domājams, piekristu un noteikti tā varētu spriest pēc citu reakcijas, ka tas drīzāk ir lāsts.

Iepriekšējo vakaru pirms ceļu satiksmes negadījuma, varētu apzīmēt kā labāko Džonija mūžā. Lieliski pavadīts vakars gadatirgū/atrakciju parkā ar tā brīža draudzeni Sāru, turklāt, iespējams par nelaimi, tieši pirms slēgšanas, ejot prom, kad jau visas citas būdiņas slēgtas, Džonijs šķiet izlieto veiksmi vairākus gadus uz priekšu un vairākas reizes pēc kārtas (tā teikt uncanny veidā) vinnē laimestu pēc Laimes Rata grieziena – kopā vairāk nekā $500. Kingam caur Sāras skatpunktu lieliski padodas uzburt baigu atmosfēru, kuru savādāk varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Un ja jau veiksme paņemta uz kredītu, tad to nākas smagi atdot atpakaļ, piedzīvojot ne tikai minēto negadījumu, bet piedevām pēc tam komā pavadot 4,5 gadus.

Pamostoties no jauna, Džonija pasaulē viss ir mainījies līdz nepazīšanai, turklāt Sāra ir gan vīrs, gan dēls. Pats Džonijs arīdzan nav palicis neskarts un negadījums kalpo kā katalizators, ļaudams spējām pilnībā manifestēties. Reizēm pieskaroties cilvēkam vai priekšmetam, pastāv iespējamība, ka Džonijs par tiem spēs kaut ko ‘’saskatīt’’, ja cilvēku gadījumā parasti tā ir nākotne, tad priekšmetu ziņā – pagātne. Rezultātā Džonijs ātri vien tiek ierauts mediju un (pus)trako uzmanības lokā, kas nereti Džoniju piespiež norobežoties no sabiedrības; labi, ka vēl ir tādas atbalsta personas kā tēvs (un arī viens no ārstiem). Par nožēlu Džonijam, gandrīz ikviens notic Džonijam, kad jau ir par vēlu, bet pēc notikušā vēl ir gatavs viņu tajā apvainot.

The Dead Zone burvīgi izmanto pārdabiskā elementus, lai atspoguļotu patiesas emocijas. Lasītāja uzmanība ar vairākiem kulminācijas brīžiem un spriedzītes pieaugumu pirms tam, konstanti tiek turēta saspringumā, nav diži mierīgu posmu un arī beigas ir pieņemami loģiskas un pienāk īstajā mirklī.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

N.K. Jemisin – The Fifth Season (The Broken Earth #1) (Audio book)

19161852

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

The Fifth Season apraksta pasauli, kurā, lai cilvēcei būtu kaut mazākā iespēja izdzīvot apstākļos, kuri var ilgt mēnešiem, reizēm pat gadiem ilgi un citkārt būtu par iemeslu cilvēces bojāejai, ir izveidojusies organizācija Fulcrum. Tā apmācības un lielāka labuma vārdā savāc vienuviet (un vēlāk nosūta, kur nepieciešams) bērnus, kuri ir apveltīti ar spējām savaldīt lielu enerģijas apjomu un novērst zemestrīces vai cunami vai tieši pretēji tās izraisīt.

Protams, tas ir iespējams pie nosacījuma, ka attiecīgo ciematu/komūnu iedzīvotāji nav šos bērnus, saukti par orogenes, pirms tam nogalinājuši, jo, par spīti viņu sniegtajam labumam un drošībai, sabiedrībā valda izteiktas bailes un naids pret šādiem indivīdiem. Kaut arī viņu darbs ir nenovērtējami svarīgs, orogenes eksistences labums tiek saskatīts tikai tajā, un par cilvēkiem neviens viņus īsti neuzskata un diži nepārdzīvo (uzskata pat par loģiski kaut kad nenovēršamu notikumu), ja kāds no viņiem tiek nogalināts. Cilvēku uzmanība ir tā pievērsta uz Zemes notiekošajam, ka, piemēram, astronomija un visādas runās par tāltālām zvaigznēm un planētām tiek uzskatīta par pseidozinātni.

Pats stāsts sastāv no trīs dažādu sieviešu orogenes skatpunktiem, katra no viņām ir savā dzīves posmā. Damaya pavisam nejauši skolā lielu emociju brīdī atklāj, ka viņai ir pieminētās spējas (netiek obligāti ģenētiski mantotas), un visai drīz pēc viņas ierodas Fulcrum pārstāvji, lai pilnā nopietnībā pie striktiem noteikumiem un uzvedības prasībām viņu varētu ievirzīt sabiedrībai noderīgā gultnē. Damajai nosacīti ir ‘’paveicies’’, ka viņas vecāki paši vai citiem nav ļāvuši meiteni labākajā gadījumā tikai sakropļot. Syenite jau ir tikusi līdz Fulcrum attīstības pakāpju ceturtajam līmeni. Ja lielākoties maģijas spējas ir stipri nevēlamas, tad esot desmitajā līmeni, praktiski vari darīt ko vēlies, tevi var apdraudēt tikai citi attiecīgā līmeņa kolēģi, bet Fulcrum iedzītā filozofija un idejas gandrīz vienmēr ņem virsroku. Viņa kopā ar vienu no šādiem desmitā līmeņa orogenes tiek sapārota (domāts ne tikai kā pārinieki) un tiek nosūtīti uzdevumā, lai izmeklētu pieaugošās dīvainības ar Zemi, ar tektoniskajām aktivitātēm. Un visbeidzot Essun – jau pieaugusi sieviete, kuras stāsta sākumā ir sākusies Piektā Sezona (varbūt pati briesmīgākā visā to vēsturē), bet viņai tas diži nerūp, jo viņas meita ir nogalināta tieši tā iemesla dēļ, ka viņai piemita maģijas spējas.

Liels mīnuss grāmatai, varbūt tikai audio versijai, ka tikai vēlāk, noskatoties vairāku cilvēku viedokļus, tapa skaidrs, ka Damajas un Syenite sižetu līnijas noris pagātnē attiecībā pret Essun, kas piedod papildus grūtības pakāpi tam, cik viegli ir noorientēties autores radītajā pasaulē un saprast kas, kur, kad un ar ko notiek. Tad jau redzēs, cik drīz pieķeršos triloģijas otrajai grāmatai.

Robert Charles Wilson – Last Year (Audio book)

28220642

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ir 1876.gads, ceļotāji laikā un laika tūristi no 21.gadsimta* jau četrus gadus ir varējuši gan iegūt resursus un ekspluatēt savus tautiešus no pagātnes, gan augstprātīgi pašausmināties par viņu manierēm. Liela daļa to neuztver, kā īstenu pasauli ar reāliem cilvēkiem, bet drīzāk kā brīvdabas muzeju plašākā mērogā.

Spoguļa/mirror tehnoloģija ļauj ceļot pagātnē; jo senāk gribi nokļūt, jo lielāku enerģiju tas prasa, bet nav nepieciešama tik liela precizitāte, lai nokļūtu, kur vēlies un otrādi. Āķis vai tieši pozitīvais bonuss tajā, ka konkrētā pagātne nav šo ceļotāju pasaules pagātne, citiem vārdiem sakot, viņiem nav risks kaut kā nebūt vien jau ar savu uzrašanos un pēcāk sekojošajām darbībām sačakarēt savējo tagadni, ja nu vienīgi viss notiek tā tieši tāpēc, bet tā filozofēt jau varētu vēl un vēl. Katru reizi, kad šī mirror tehnoloģija tiktu atvērta uz citu gadu, nākotnes cilvēki nokļūtu pasaulē, kuras iedzīvotāji par viņiem pilnībā neko nezinātu, un varētu atsākt $ slaukšanas shēmu no gala.

Jesse Collum ir viens no daudzajiem vietējiem nolīgtajiem strādniekiem, kuri vienā vai citā aspektā strādā nākotnes cilvēku labā, un grāmatas ievadā Džesijs pavisam neviļus novērš prezidenta Ulisa Grānta atentāta mēģinājumu, bet interesantākais no tā visa ir detaļa par Džesiju pārdzīvojumiem pār zaudētajām saulesbrillēm kas tikai parāda, ka kaut arī Džesijs zina šo to vairāk, kas notiek iekš un ap ienācējiem, viņu darbošanās patiesie mērķi ir ļoti labi glabāts noslēpums. Tagad, pēc varonīgās rīcības, Džesijs kļūst ievērojamāks un pamanāmāks kā starp saviem laika biedriem, tā arī starp priekšniekiem savā darbā. Lai gan Džesijs gluži nejūtas to pelnījis, seko algas pielikums un paaugstinājums, un plašāka rīcības brīvība, lai kopā ar jauno kolēģi Elizabeti (no nākotnes) kopīgi izmeklētu un atrastu vainīgos aiz minētā atentāta mēģinājuma. Loģiski, ka Džesija un Elizabetes tēliem pavīd romantisko jūtu dzirkstis, bet liels pluss no manas puses, ka tas beigās neieņem galveno fokusu uz daudzkārt lielāku problēmu fona.

Eksistē daudz un dažādu konspirācijas teoriju par tehnoloģijas izcelsmi, patika, ka sakarīgā veidā tiek pieminēta teorija par nākotnes situāciju 21.gadsimta cilvēkiem un viņu pasaules attīstības ceļu, ja nekas netiktu mainīts. Augustam Kempam, vīram, kurš izdomājos šo konkrēto mirror tehnoloģijas pielietojumu, netrūkst ienaidnieku, kuri labprāt redzētu viņa darba augļus pārvēršamiem pelnos. Tajā pašā laikā pats Augusts nav nekāds eņģelis, kuram par visu svarīgāks būtu visu iesaistīto (nākotnē vai pagātnē) labsajūta, nevis paša maka biezums.

Last Year ir interesanta ideja un pieķēru sevi pie gandrīz vai pašsaprotamās domas, ka autori turpina rakstīt romānus vienā Visumā, ko šeit noteikti varētu mēģināt (gan jau to varētu arī vispārināt pilnībā).

********Apzināto maitekļu zona********

*pēc visa spriežot +/- ap laiku, kad izdota grāmata, jo tiek pieminēti tikai reāli eksistējoši populāri mūziķi, bet ne autora paša izdomāti

John Scalzi – The Last Colony (Old Man’s War #3)

88071

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Džons Perijs, atvaļināts Colonial Defence Forces (CDF) kareivis, jau vairākus gadus kopā ar bijušo Special Forces kareivi Džeinu Seiganu un abu adoptēto meitu Zoe jau vairākus gadus, ka kolonijas administratori, dzīvo patīkamā atpūtā no militārās dzīves. Visādi citādi ikdienas sarežģījumi saistībā ar kolonijas pārvaldīšanu ir tīrie sīkumi.

Tomēr vienā jaukā dienā viss mainās, kad pār viņu slieksni pārkāpj CDF pārstāvis Colonial Union (CU) uzdevumā, lai informēti, ka abi, Džons un Džeina, izraudzīti par jaunas kolonijas līderiem. Pēc sava tipa un topošo iedzīvotāju sastāvā tā ir pirmā CU sastāvā, līdz šim CU ir visiem spēkiem bloķējusi koloniju vēlmi dibināt jaunas no pašu pilsoņiem, bet politiskā spiediena priekšā (un vēl pieminēšanas mazvērtīgu iemeslu dēļ) CU un CDF devusi zaļo gaismu. Atliek tikai pabrīnīties, kuram gudriniekam iešāvās prātā nosaukt jauno planētu un uz tās izveidoto pilsētu attiecīgi Roanoke un Croatoan, noteikti cerībās uz labas veiksmes piešķiršanu projektam.

Āķis vien tajā, ka nesen nodibinātais Konklāvs, kuru veido 412 citplanētiešu rasu alianse, kuru skaitā cilvēce neietilpst, vienojusies kopīgiem spēkiem kolonizēt tai sasniedzamās apdzīvojamās planētas un pie viena izsludinājusi aizliegumu aliansē neietilpstošajām rasēm veidot jaunas kolonijas. Pretējā gadījumā tās ar visiem iemītniekiem var sagaidīt totāla iznīcināšana.

Pēdiņās labākais ir tas, ka CDF un CU pilnībā to apzinās un pat rīkojas ar nolūku, un ir gatavi riskēt ar 2 500 dzīvībām tikai lai panāktu savu – Konklāva sašķelšanos un vēlams arī izjukšanu. Abu organizāciju vēlme kontrolēt informācijas plūsmu un manipulēt ar to, lai tik kāds neuzzinātu, ko lieku un nesatrauktos, neradītu problēmas. Par piemēru var minēt Zemi, uz kuras neviens pat lāgā nenojauš, kas Visumā norisinās, un daudzus Džonam Perijam līdzīgos, kuri brīvprātīgi piesakās dienēt CDF, īsti neapzinoties, uz ko parakstījušies. Viņi drīzāk dosies aklā, bezmērķīgā cīņā, nekā apsvērs iespēju pievienoties Konklāvam; pirmā doma sastopoties ar citu rasi gandrīz vienmēr pavada kareivji un lodes.

Ja par grāmatas mīnusiem, tad pie tiem varētu pieskaitīt samērā vājo pasaules uzbūvi. Kaut arī darbība ir plaša, aptver vairākas saules sistēmas un planētas, liela kosmosa mēroga politisko un militāro spēku ķīviņus, vērienīguma sajūta nebija vienlīdzīgi diža. Tajā pašā laikā autora valodas stilu, kā to pierādīja The Sagan Diary, ir prieks lasīt.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.