Ron Ripley

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Ja tevi pārņemt vēlme sākt kolekcionēt kādus konkrētus priekšmetus vai salīdzinoši atšķirīgus objektus pēc to funkcijas, bet ar vienu vienīgu vienojušu neordināru aspektu, tad der ļoti rūpīgi apsvērt un izvērtēt, vai tik tiešām būs un ir tā vērts. It īpaši, ja runa, kā tas ir Death Hunter sērijas ietvaros, ir par spoku apsēstiem objektiem. Fakts, kas, ievērojot visus piesardzības pasākumus, ar lielu varbūtību nerezultētos paša kolekcionāra vardarbībā nāvē, jo vairāk, ja kolekcijā ir arī asinskāri spoki, bet pavisam kas cits, ja kāds sērijas sākumā anonīms šo objektu pasūtītājs nolīdzis vairākus kriminālās pasaules pārstāvjus, lai tie viņam šos apsēstos objektus sagādātu lielā kvantumā.

Algotnim, kas sērijas pirmajā City of Ghosts grāmatā vēl pie tam ir atvaļināts detektīvs Enoch Liddell ir spējis izveidot sadarbību ar spoku Hariju, kurš pats reiz bijis detektīvs. Kā rezultātā pašam pat nav jāveic nogalināšana, tādejādi sarežģījot pēcāko vardarbīgās nāves izmeklēšanu, ja nav pat ielaušanās pazīmju atrodamas. Un arī ja ir pazudusi pati kolekcija, tad nereti monetārā vērtība pašiem objektiem kā tādiem tik zema, ka policija neuztver to zādzību, kā slepkavības galveno motivatoru.

Par vienu tādu mistisku slepkavību padzird Makas Finčas tēls un, zinot kādu objektu kolekcionārs upuris bijis, tad nosūta informatīvu epastu un palīdzības lūgumu tai pazīstamam spoku medniekam Šeinam Raienam. Un labi, ka tā, jo Harijs to pašu teju mirkļus pēc epasta nosūtīšanas likvidē. Varbūt agrāk vai vēlāk Šeins būtu padzirdējis padzirdējis par sērijas gaitā jau par pieaugošo vilni nosaucamu mistisko nāvju vilni, kur starp nāvēm spoki nespēj nenoturēties un nenogalināt nejaušos tēlus, kuri pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā, bet Makas nāve, ar kuru Šeinam reiz bijušas romantiskas attiecības un apzinās, ka, tieši sakot, savas vainas dēļ sadirsis ar tās kopdzīves iespējas, turklāt vēl uzreiz pēc attiecīgā epasta, ir izšķirošais faktors, lai Šeins uzreiz dotos uz Deitrotu izmeklēt, kas gan tur īsti notiek.

Vienmēr autora Rona Riplija grāmatās, kur dalību ņem Šeins Raiens, pat ja tas ir vien epizodiski kāda cita galvenā tēla sērijā, atsaucos uz Berkley Street sēriju, ar kuru vislabāk sākt, lai saprastu šī tēla būtību un cīņu pret ļaunajiem spokiem. Jo ne visi ir slepkavnieciski noskaņoti un paša Bērklija ielas namā starp draugiem saucamu ir Pirmajā pasaules karā mirušais Vācijas armijas pārstāvis Karls. Nepieminēt nevar arīdzan meitenes spoku Eloīzu, kurai bijusi tā nelaime bērnībā kļūt par tās paša Bērklija nama pārdabisko elementu upuri. Lai arī attiecībā uz problēmsituācijas atrisināšanu un galvenā ļaundara apturēšanu Death Hunter sērijā Eloīza dod mazāku pienesumu, tad saskare ar Šeina sabiedrotajiem ne vienmēr tā gludākā.

Paralēli galvenajam un sēriju caurvijošajam sižetam katra grāmata tās ietvaros risina arī savu problēmsituāciju un tās atrisinājuma sižetu. Ja arī otrajā Moran and Moran grāmatā Šeinam ir jādzen pēdas mirstigam lielā, ļaunā tēla noalgotam darbonim, kurš no trio komandas ir vienīgais, kurš izdzīvo pēc Moranu ģimenes veikala apzagšanas, tad pēcāk nākošajās trīs grāmatās savu neglīto galvu paceļ un slepkavošanas vilni uzsāk kāds maligns spoks, kuru reizē nolūkojis ļaunais ‘’bosa’’ tēls.

Intriga par lielā ļaundara identitāti netiek paturēta anonīmā noslēpumā līdz pat pašām beigām, un pirmie lasītājam dotie mājieni ir jau otrās grāmatas noslēdzošajās daļās. Šeit jāsaka, ka lieti noderēja paša Haunted Village sērijas raksts, lai atsauktu atmiņā jau agrāk iepazītus tēlus tēlus. No tiem vienam vārdā Markuss pieminētajā sērijā tikusi galvenā labā tēla loma, bet par spīti visam, kas tik nav ticis pārdzīvots un uzveikts, šajā nākas piedzīvot nelabu galu. Vēl jo bēdīgāk, kad nāvei to nolemj tēls, par kuru Markuss visu šo divu sēriju starplaikā rūpējies, kuru paglābis no līdzīga tipa samaitāta ļaundara, bet reizē pret kuru aiz paša mīlestības un rūpēm nav spējis laicīgi pamanīt un nokontrolēt pārmaiņas, kuras to nejauša kritiena un galvas traumas rezultātā (starp Death Hunter un pieminēto Haunted Village sērijām) no teju vai jaukākā puikas pasaulē pārvērtušas tādā pašā samaitātā personāžā, pret kuru vajadzējis cīnīties.

Lai arī katra Rona Riplija sērija ir intriģējša pati par sevi un gana labi sarakstīta, lai to varētu lasīt vai klausīties neatkarīgi no citām (ar Berkley Street kā izņēmumu), tad attiecībā uz sevi ļaundara (būs vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss) vai Džeimsu Moranu, kurš savā biznesa praksē vadās pēc godīgākajiem morāles principiem, lai aspēstajos objektos esošie spoki nevarētu sākt patvaļīgi uzdarboties, kāpēc tam pirmais izmisuma zvans pēc zādzības (un arī vēlmes atriebt nogalinātos darbiniekus) ir tieši Šeinam, jo zina, ka darbiņš tiks padarīts. Ja neievērotu secību, gan jau liela skāde nebūtu, bet toties paietu krietni ilgāks laiks, lai saprastu, kas ir kas, ja nevadītos pēc pašas Scare Street izdevniecības ieteiktās sēriju secības. Tāda tiem izveidota arī attiecībā uz citu autoru sērijām.

Labi, ka Šeina tēls jau šīs sērijas pirmajā grāmatā ne tikai iepazīstas ar detektīvi Denīzu Hoperu, bet arī ātri vien gan pats, gan ar citu draugu un sabiedroto palīdzību saprot, ka jūtas ir krietni stiprākas par vienkāršām simpātijām. Tā arī citi dzīvie draugi kā jaunais Toms un tā patēvs Viktors Danieli (arī jau citā sērijā iepazīstināti) ir acīmredzami būtisks psiholoģiskais atbalsts tēlam, kuram nebūt nav viegli jau sev, kur nu vēl kādam citam atzīt, cik smaga ir cīņa ne tikai pret malignajiem spokiem, bet jo vairāk saskara ar to darbības sekām, īpaši, kad par upuriem tiek padarīti bērni. Vienbrīd pat domas sliecas visai depresīvā un pat pašnāvniecisku domu virzienā, kas zina kur domas aizvestu, ja nebūtu šī atbalsta. Lasītājam, protams, mierinājumu sniedz, ka šī sērija Šeina Raiena Visumā ne tuvu nav pati pēdējā.

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Ron Ripley – Scary Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz šim autora Rona Riplija daiļradi šausmu žanrā esmu izbaudījis klausoties pilna izmēra sēriju vienā piegājienā, trīs no četrām deviņu grāmatu garumā, tā nu šī piecu īso stāstu kolekcija ar fantāzijas žilbinošu nosaukumu Scary Stories ir nedaudz neierastāks, bet noteikti krietni ātrāk pieveicams/izbaudāms darbiņš.

Walking stāsts brīdinā, ka garas pārgājienu pastaigas, it īpaši tālu no apdzīvotas vietas var izrādīties bīstamas veselībai, kur nu vēl, ja sastopi spokus, bet bez kaitinošas rēgošanās netici, ka tādi spēj kādam nodarīt pāri. Squatting stāstā ziemas spelgonī kāds bezpajumtnieks cerot paglābties no aukstas nakts atklāj ko krietni biedējošāku un asins stindzinošāku par pāris mīnus grādiem.

Interesantāks gan sižetā un tā pavērsienos jau tā ierobežotā laukā, un var teikt favorīts no visiem pieciem, bija The Bridge, kurā laulāts pāris mēro ceļu (sievas ideja, nesen pārcietusi cīņu ar krūšu vēzi), lai aplūkotu tiltu nekurienes vidū, kas neved pāri ne upei, ne kādam citam šķērslim, bet uz kura uzkāpjot, par spīti brīdinājumiem ‘’par tā stabilitāti’’, laika ritējums vairs neatgriezīs laulāto pāri tur pat atpakaļ. Turklāt papildus laikam arī laulības saišu stabilitātes spēks tiek pārbaudīts uz maksimālu slodzi.

Scary Stories stāstu varoņi ir gana dažāda dzīves gājuma un vecuma, lai neprasītos tikt salīdzināti aiz sava līdzīguma viens otram. Tā Maker’s Hill vēsta par entuzistisku un pārlieku ziņkārīgu spoku mednieku, kurš, lai gan ekipēts ar visu vajadzīgo tehniku, lai notvertu skaņā un/vai video kādu garu, ātri vien zaudē drosmi, kad reāli spoki pa tiesi liek par sevi manīt.

Stāstu krājums tiek noslēgts ar atšķirīgo The First Bad Thing stāstu gan minētā briesmoņa, gan galvenā varoņa pirmreizējā vampīrmednieka ziņā, kurš ir augsti funkcionējoša autisma ‘’apveltīts’’ puisis vārdā Jimmy Shoe, kurš, atklādāms aizdomīga paskata mīrušu vāveri savā pagalmā un zinot par it kā no mājām aizbēgušu vienaudzi, aizdomājas, ka gan vienam, gan otram notikumam patiesībā varētu būt paranormāla rakstura izskaidrojums. Labi zinot, ka pieaugušie kam tādam nenoticēs, puisis bīstamo uzdevumu, nogalināt vampīru, ņem savās rokās.

Četros no pieciem stāstiem galvenais dzīvajos esošais varonis sastop spoku, vienā par galveno mošķi top vampīrs, bet ne iespaidīgi spēcīgs. Četri no pieciem paši par sevi gan labi, izklaidējoši un tikai viens no visiem šķita tāds neizteiksmīgs, pliekans un noslēdzas neko īsti neizdarot. Interesantā kārtā liktenīgais liekais stāsts katrā kategorijā nav viens un tas pats.

Ron Ripley – Haunted Collection Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Victor Daniels – rakstnieks, analītiķis, pētnieks u.c. vienā jaukā vakarā atgriežas no darba saistīta ceļojuma, lai jaukas atpūtas vietā sagaidītu nogalinātu sievu. Oficiāli izskatās pēc pašnāvības, bet, kad nesen internetā pasūtīts spoka apsēsts rotaļu lācis tik tiešām sāk runāt un piedevām ir tendēts uz slepkavošanu, ir skaidrs, ka sieva nav izdarījusi pašnāvību. Labi saprotot, ka neviens racionāli domājošs cilvēks viņam nevis palīdzēs, bet ievietos ārstniecības iestādē un spītējot sērām un emocionālajām sāpēm, Viktors apņemas pats izcīnīt taisnību neapstāties līdz sieva nebūs atriebta!

Džeremijs(70+ gadi) – pieredzējis spoku apsēstu objektu mednieks ar 50+ gadu stāžu un, teiksim tā, privātā cietuma uzraugs, kura palīdzību Viktors veiksmīgi piesaista cīņā pret personu, kura atbildīga par viņa sievas nāvi. Mentors, bez kura Viktoram diezin vai izdotos tik kaut uz pusi tik tālu

Tom Crane – jaunietis, kurš, neko ļaunu nenojaušot un spokiem neticīgais, internetā pasūta antīku/vecu grāmatu ar preces aprakstu kā spoka apsēstu objektu, kā rezultātā tiek nogalināti abi vecāki, pat ja oficiālā versija būs cita. Nedaudz līdzīgs tēls ar Aleksi/Aleksandru no Hunted Village tādā ziņā, ka Toms nav parasts ierindas mirstīgais un sērijas gaitā sāk attīstīties paranormālas spējas, kuras ļauj labāk cīnīties ar maligniem spokiem. Pie ceturtās noklausītās Ron Ripley sērijas var ausīm dzirdami manīt variācijas pa tēmu.

Sērijas galvenais ļaundaris ir Stefan Korzh, kurš par dzīves mērķi pēc vecāku nāves ir nolicis viņu spoku apsēsto objektu kolekcijas izjaukšanu. Bērnība ir bijusi tik smaga un neciešama, ka, lai atspēlētos mirušajiem vecākiem, izpaužas to izsūtīšanā pa plašo ASV neko nenojaušiem cilvēkiem. Jo lielāks posts un vairāk nogalināto, jo labāk. Viktors, Toms un Džeremijs nav vienīgie, kuri lūko apturēt gan Stefana plānus, gan viņa mūžu. Paralēli Stefanam jācīnās pret viņa mirušā tēva (spoks) un dzīvās pusmāsas Ariannas centieniem.

Atšķirīgs spoku paveids/tips Haunted Collection sērijā. Izceļot divas izteiktas atšķirības – pirmkārt spoki ir izteiktāk tendēti uz ķermeņa pārņemšanu. Alkas pēc tā salīdzinoši stiprākas un otrkārt spoku un to objektu iznīcināšana, kuriem tie pēcnāves dzīvē piesaistījušies, krietni sarežģītāks process ar bīstamākiem blakusefektiem, no kuriem citās sērijās nav ne miņas. Kas pēc būtības nebūtu nekas traks, ja vien autors neierindotu visas sērijas vienā kopīgā pasaulē, par ko liecina Šeina tēla kārtējā parādīšanās, kurš grūtākos brīžos sniedz palīdzīgu roku šīs sērijas galvenajiem tēliem.

Izdota 2018.gāda, par gadu agrāk salīdzinoši ar tikko pirms tam noklausīto Haunted Village sēriju. Var manīt, ka pieeja mainījusies, un gribētos teikt, uzlabojusies. Pēc katras grāmatas “bonusa” nodaļas, kuras dod ieskatu kāda tēla pagātnē vai nu par konkrētās grāmatas spoku, kad persona vēl bijusi dzīvajos, vai kādu no sērijas pamata tēliem. Pēdējās devītās grāmatas Dereanged Souls bonusa nodaļas sauktu pat par tādu kā pagarināto epilogu. Varbūt ne vienmēr nozīmīgas galvenajai sižeta arkai, bet noteikti kā informatīvs papildmateriāls un atpūta pirms nākošās ‘’kārtīgās grāmatas.

Katra sērijas grāmata ir gan kā atsevišķs piedzīvojums, kurā labie tēli tiek galā ar vienu no Stefana pasaulē palaistajiem objektiem, gan vairāki sižeta pavedieni, kurus, autors žonglējot, caurvij no vienas grāmatas uz nākošo.

Ron Ripley – Haunted Village Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Superbagāts, bet ne pārāk atzīts profesors Able Worthe izlēmis izveidot šķietami kontrolējamu eksperimentu ar mērķi izpētīt bailes. Metode kā to ticami- 1)iegādāties spoku apsēstas mājas un pārvietot uz viņa ciematu prom no svešām acīm, kuras apšaubītu visa šī eksp.legalitāti un 2)Pret pašu gribu nolaupīt pētījuma subjektus un ievietot viņus minētajā ciematā, lai kuļas kā nu māk, lai paliktu dzīvajos. Patiesi lielākam labumam nodevies pētnieks. Žēl kā eksperimenta dalībnieki ir no nepateicīgajiem un to tā nesaskata.

Sērijas gaitā profesors zaudē kontroli gan pār izveidoto eksperiment un iegūto rezultātu ticamību, ja tāda maz bijusi, gan pār savu veselo saprātu, kas zem stresa slodzes un vecuma pamazām aiziet pa pieskari, ja vien šāda eksperimenta zveidošana pats par sevi jau nav sava veida rādītājs.

Par galvenajiem labajiem varoņiem kļūst subjekti B, D un E jeb kara veterāns Markuss Holts, puika Aleksandrs jeb Alekss un policiste Džoisa (vīrs neiztur spiedienu). Markuss tik labi spēj tikt galā ar spoku radītajām problēmsituācijām, ka ātri vien profesors kļūst ar viņu apsēsts un brīžiem pat nespēj par neko citu padomāt. Markuss sevi stāda morāli augstāk par profesora acīmredzamajām sadistiskajām tieksmēm un kontroles pār citiem baudu, bet sižeta gaitā atklājas, ka Markusam ir jāpiedomā, lai neļautos vardarbības kārei vai vismaz jānovirza tā produktīvā un spokiem nedraudzīgā virizienā

Alekss vēl sērijas sākumā vairāk kalpo kā kāds, par kuru Markusam rūpēties un gādāt, lai viņš tiktu pasargāts no briesmām. Tomēr sērijas progress un paranormālu spēju uzplaiksnījums puikā maina attiecību dinamiku gan starp Aleksandru un Markusu, gan spēka pozīcijas vispār. Tikmēr Džoisa no visiem trim subjektiem ieņem vismazāko galveno lomu, vietām sniedz savu profesionālās pieredzes palīdzīgo roku. Gluži visam alfabētam netiek iziets cauri, bet pārējie subjekti, kuri tiek atrādīti tā teikt līdz katras grāmatas beigām neizdzīvo.

Profesors pats nav nekāds spēka mitriķis, bet lielā bagātība ļauj nolīgt privātu armiju/algotņus, kuru uzdevums ir neļaut subjektiem izbēgt no ciemata. Viņa labā roka Deivids – ar visu āķi un vēl vairāk norijis profesora idejas ar neapgāžamu ticību pielietoto metožu nepieciešamībai. Mērķis attaisno pielietotos līdzekļus. Bet ne visi ir līdzīgās domās un viens no tiem ir Timijs. Puisis ar izteiktu tieksmi uz vardarbību, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Par šoku un pārsteigumu gan Markusam un pašam, gan lasītājām ir saistīts ar radnieciskām saitēm ar Markusu.

Pavisam mazs fanu serviss, kad pavisam īsi pāris reizes pavīd spoku mednieka Šeina tēls no citām autora sērijām, kad profesora padotie cenšas “nopirkt” viņa Berkley Street māju.

Zem segas aiz bailes neprasās palīst, sniedz labu, nekaitīgu spokainu izklaidi tumšajos vakaros.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Iepalicēji #3

24675861

AlterWorld (Play to Live #1) by D.Rus

Galvenais varonis Max (pēc Inta atsauksmes spriežot tulkotājs izšķīries Gļebu pārdēvēt uz labāk izrunājamu versiju) pēkšņi saņem sliktas ziņas par savu veselības stāvokli – vēzis tik vēlīnā fāzē, ka ārstēšana tikai minimāli paildzinātu laiku un tāpāt piespiestu sagaidīt nenovēršamo nāvi sāpēs un mokās tā vai tā. Tādēļ uzreiz Makss sāk apdomāt iespējamās metodes, kā tomēr varētu apmānīt nāvi, un pirmā ideja ir par kriogēnu sasaldēšanu, bet Maksa kabatas nav pietiekoši dziļas, lai sasaldētu galvu, kur nu vēl visu ķermeni. Tomēr laimīgā kārtā labsirdīgs cilvēks pievērš viņa uzmanību iespējai ‘’iesprūst’’ virtuālās realitātes spēlē AlterWorld.

Diemžēl AlterWorld vairāk izceļas ar viegli aizmirstamiem tēliem un neizteiksmīgu sižetu. Ja no LitRPG stāsta pietiek, ka galvenais varonis iet cauri kvestiem, ceļ līmeņus un visādi citādi iet pa ceļu, lai sasniegtu neuzveicamības statusu, tad šī grāmata problēmas nesagādās. Pa virsu tam grāmatas ierunātājam Graham Halstead nav izdevies gana labs sniegums, lai piesegtu grāmatas vājās puses, kādēļ vēl jo vairāk pietrūka skaņu efekti un papildus darbs pie audio grāmatas apstrādes.

Nedaudz ieslīgšu maitekļu zonā, bet iespaids vēl vairāk pasliktinājās, kad galvenais varonis Makss pirmais izgudro virtuālu cigarešu alternatīvu, un visi kā traki bezmaz pārvēršas skursteņos. Tuvumā neatrodas neviens nesmēķētājs, nedz arī kāds, kurš pa to laiku, kamēr atradies AlterWorld pasaulē būtu no šī ieraduma atradinājies. Varbūt citam tas beigās ir vien sīkums, kas man kā nesmēķētājam vienkārši vairāk krita uz ausīm.

33357877

The Crystal Sphere (The Neuro #1) by Andrei Livadny

Ar šo grāmatu uz laiku noslēdzu savu pirmo plašāku iepazīšanos ar LitRPG žanru, pēc kura vispirms pabeigšu Chaos Seeds sēriju un no pārējām iepatikās Dungeon Lord un The Reborn, lai pēc tam turpinātu attiecīgās sērijas pirms citām no šī žanra.

Ja nedaudz par pašu grāmatu, tad, mēģinot vilkt paralēles, The Crystal Sphere ir līdzīga tipa AlterWorld versija, bet krietni vien labāka un ar mazāk acīmredzami vājām vietām, ka pat pieminētie papildus audio efekti šajā gadījumā neprasījās tik izteikti kā pie AlterWorld. Ir vairākas līdzības starp abām – galvenais varonis kļūst par Virtuālas Realitātes patstāvīgu iemītnieku brīvprātīgā piespiedu kārtā, dominē paša varoņu statu, spēju un līmeņu audzēšana, notiek mijiedarbība ar citiem spēlētājiem jau no paša sākuma u.c., bet gan proza, gan kopējais izpildījums liek šim dot priekšroku, ja būtu jāizvēlas.

41d6gQMUpML._SL500_

Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection) by Ron Ripley

Viegli nenācās izšķirties un neveltīt šai sērijai atsevišķu rakstu, bet reizē nosacīts kopsavilkuma raksta svētdienas ‘’deadline’’ un baile piemirst iepriekš minētās divas LitRPG grāmatas, tomēr rezultējas, ka ielieku Berkley Street novērtējumu šajā rakstā.

Pirmās piecas, sešas grāmatas Berkley Street sērija ir vienkāršs stāsts ar vēlāk viegli paredzamām beigām. Galvenais varonis Šeins, kuram bijusi tā laime uzaugt spoku apsēstā mājā un izdzīvot, gribot vai negribot nokļūst situācijā, kad vienīgais veids, kā palikt dzīvam, ir aizsūtīt aizsaulē slepkavnieciski noskaņotu spoku. Ir viens vai divi gadījumi, kad teorētiski un prakstiski Šeins būtu varējis izglābt pats savu ādu un aizlaisties mājup, pametot situāciju neatrisinātu un nolemjot nāvei nākotnē nelaimīgus upurus, bet Šeina raksturs to neatļauj un labāk viņu nesakaitināt un nestāties viņa ceļā. Pa visu sēriju, šķiet varētu būt piektā, kurai beidzoties bija vilšanās sajūta, kad neesi dzirdējis neko vairāk par formulizētu spoku stāstu.

Par laimi un par prieku sērijas otro daļu sižetu pārņem stāsts par un ap slepenu biedrību, kura vairāk nekā simts gadus ir izraudzījusies un kulitvējusi spoku apsēstas vietas, pat speciāli ‘’barojot’’ spokus, lai tie kļūtu spēcīgāki, ar cerību atrast to īpašo un pašu spēcīgāko, kas spētu dāvāt pretī nemirstību. Bet pat pašos ļaunākajos murgos viņiem nebija rādījies Šeins un viņa draugi un sabiedrotie, kā starp dzīvajiem, tā arī jau labu laiku mirušiem.

Kaut arī šausmu ziņā Berkley Street nelika drebināties bailēs kas nu notiks, bet kopējais iespaids un rezultāts ir pat ļoti labs, lai pārliecinātu mani ar laiku ķerties klāt gan Moving In, gan Haunted Collection sērijai.