Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.