Richard Montanari

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Iepalicēji #33

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2035 (Metro #3) by Dmitry Glukhovsky

Noslēdzošajā Metro triloģijas grāmatā kā galvenais varonis atgriežas Artjoms, kuru otrajā Metro 2034 grāmatā malā uz mirkli pabīdīju wannabee stāstnieks un vēsturnieks, kurš sevi nodēvē par Homēru. Artjomam par laimi vai diemžēļ, kā nu uz to skatās, tiek lemts atklāt skarbo patiesību.

Ja Artjomu neatlaidīgi urda ziņkāre par virszemē notiekošo un vēlēšanās atgriezt savus līdzcilvēkus virszemē, kur pēc viņa vārdiem ir cilvēka īstā vieta, nevis pazemē kā tādiem tārpiem, tad vairums labprātāk izvēlas zināmo drošību un pat tad arī visai nosacītu. Tas tāpec, ja ir aitas, tad atradīsies cirpēji, un Artjoms nebūt nav vienīgais kurš apzinās patiesību par virzemē notiekošo. Tomēr atšķirībā no Artjoma, šie citi labprātāk kultivē dezinformāciju par dažnedažādajām Metro stacijās un tuneļos esošajām frakcijām, un izmanto cilvēku masu neziņu un vēlēšanos ticēt kaut kam viegli saprotamam, lai vairotu paši savu ietekmi.

Par cik vienā brīdī, ja nu galīgi nepārklausījos, tiek pieminēta Rīgas stacija, tad intereses pēc Vikipēdijā atvēru lapu par Maskavas metro. Pieļauju, ka stacijas būs bijis viens no autora izdomājumiem, bet skatot metro karti, lai arī ar nākotnes plāniem, tad tomēr nepamet sajūta, ka no visas plašās Metro sistēmas lasītājam tikusi atrādīta vien niecīga daļa un palaista garām iespēja izveidot jūtami plašu pasauli. Lai arī ne mazāk slikti, atkarībā no gaumes, autors koncentrējas uz cilvēku un sabiedrību, kā apokalipse un kardināli atšķirīgie dzīves apstākļi to izmaina un ietekmē.

***

Visaukstākais Karš (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #2) by Ian Tregillis

Divdesmit gadi pēc Reibolda Mārša, Viljama ‘’Vila’’ Bauklerka un citu Britu impērijas burvju triumfa Nacistiskās Vācijas sakaušanā. Divdesmit gadi, kuros katrs būtu vārējis vismaz personīgi laiskoties sasniegtā varoņdarba lauros, bet diemžēl tā nav bijis lemts. Kamēr Reibolda dzīve pēc Asinszāles organizācijas pamešanas tā vien šķiet ir gājusi tikai un vienīgi uz leju, Vils visus šos gadus ir mocījies ar sirdzapziņas pārmetumiem attiecībā par augsto asinīs slacīto cenu, ko vajadzēja upurēt uzvaras vārdā.

Tikmēr trakā doktora fon Vestarpa ‘’brīnumdarbi’’ nav šo laiku lieki nosvieduši mēslainē. Īpaši to var attiecināt uz visu iespējamo nākotņu paredzēt spējīgo Grētu, lai gan viņas brālis Klauss visticamāk ir tieši pretējās domās, kuram 20 gadi padomju varas gūstā un netieši palīdzot komunistiem pašiem radīt uzlabotas viņu versijas, nešķiet labākais laika pavadīšanas veids, bet tā nu sanāk, ka ne viņš, nedz kāds cits nebūs tas, kurš spēs izmainīt Grētas nodomus un ieceres.

Brīžiem interesantas spekulācijas par likteni un laika cilpām, ja vien pārlieku ar to neaizraujas un patur prātā, ka nekas tāds neeksistē. Neiesaistot maitekļus, tad arī triloģijas otrās grāmatas noslēgums ir labs nelielas diskusijas punkts šajā jautājumā attiecībā uz to, vai tēli no alternatīvās vēstures komplicētu notikumu iespaidā nokļūs ‘’īstajā’’ vēsturē/laika līnijā vai arī to būtu jāsauc par alternatīvās vēstures alternatīvo vēsturi, galvenokārt jau fantāzijas elementu dēļ.

***

The Rosary Girls (Jessica Balzano & Kevin Byrne #1) by Richard Montanari

Filadelfijas pilsētu ir apsēdis nojūdzies, bet ne stulbs sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem ir nolūkojis nepilngadības katoļu skolu skolnieces. Detektīviem nespēj palīdzēt ne upuru ārējo pazīmju līdzību, ne viņu intereses, jo nekas to tā visa nepārklājas. Vienīgais pēc kā vadīties ir pašas brutālākās detaļas – upuru kopā saskrūvētās plaukstās, lai izskatītos pēc mūžīgas lūgšanās un pie upura atstāts rožukronis.

Kā galvenie tēli, ja nu sanāk palaist garām sērijas nosaukumu, ir Jessica Balzano un Kevin Byrne detektīvu duets. Gana atšķirīgi viens no otra, lai autoram paralēli izmeklēšanai būtu pietiekoši no kā smelties. Ja Džesikai kā slepkavību izmeklētājai nav vēl nekādas pieredzes (uh, uzreiz sanāk ķerties pie smagākā tipa samaitātības lietas) un šī viņai ir pati pirmā izmeklēšana, tad viņas partneri Kevinam darba pieredzes ir atlieku likām. Viņu varētu pat ievietot anti-varoņa kategorijā, jo skaudrā pieredze, kad ne vienmēr likuma burts ir gana spēcīgs, lai vienmēr būtu labo pusē, ir iemācijis reizēm to apiet vai ar grūdienu palīdzēt nokļūt uz pareizā ceļa.

The Rosary Girls lielākoties bija kriminālromāns, kurā varēju piekrist un/vai saprast autora izvēlēto notikumu secību un stāsta izklāsta manieri. Bija daži momenti, kur atliek vien nopūsties un pabrīnīties ‘’vai tiešām?’’, bet ne tik traģiski, lai uzmāktos vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Arī par kulminācijas punktu un vainīgā identitāti esmu citreiz piekasījies vairāk, kas var šķist nākam no nekurienes. Cerams tas liecina par pozitīvu izaugsmi kā lasītājam.