Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Nakts bez Mēnesnīcas sniedz lasītājam vien īsu ieskatu nelielā romāna varoņu dzīvēs mirklī, kad tie savstarpēji mij ceļus un atrod viens otru vienā un tajā pašā lokācijā, Dzegu stacijā gaidīdami vilcienu no vai uz Rīgu. Katrs ar savām dzīves likstēm, nožēlām par neiespēto, par aizritējušo laikum, kas vairs nenāks atpakaļ, un ir vien jāsadzīvo un jāpieņem notikušais, agrāk veiktās izvēles, lai varētu turpināt uz priekšu tikt.

Tā Toms Melnalksnis, reiz viena no uzlecošajām zvaigznēm mākslas pasaulē, vismaz pašam tādi sapņi, grāmatai iesākoties dodas Dzegu stacijas virzienā pavisam ar bēdīgu, gandrīz vai bezcerīgi grūtsirdīgu noskaņojumu. Lai arī tiek doti vien mājieni, ne skaidri un tieši pateikts, tad var noprast, ka Toms nesen diagnosticēts ar kādu neārstējamu pataloģiju, iespējams vēzi (vēlīnā stadījā), kas nu vedina uz pastiprinātām domām par nāvi, par atlikušās dzīves bezjēdzīgumu. Bet pa ceļam uz staciju sanāk veselu mūžību neredzēto Annu kopā ar māsas Laumas meitu Dainu, kas varbūt paver citu perspektīvu salīdzinoši jaunajam puisim.

Tikmēr pašai Annai arīdzan ir savas bēdas, jo ceļš uz staciju tiek mērots ar mērķi iesēdināt Dainu vilcienā, lai piecgadīgā meitene beidzot atgrieztos pie savas mātes. Atvads nav un nevar būt vieglas, pat māc šaubas, vai tiek darīts pareizi, jo pēdējos četrus gadus meitēns audzis pie tantes Annas un vecmammas, bet tagad Lauma pēc precībām ar Edgaru ir gatava ņemt Dainu atpakaļ audzināšanā. Pirms tam, pirms iepazīšanās ar jauno vīru, ārlaulībā dzimušās meitenes audzināšana bez vīra laikam būtu bijis pārāk skandalozi. Tomēr, lai cik saprotama būtu Laumas vēlme nu atgūt meitu, tad tam var dot citus pretargumentus, kāpēc Dainai būtu labāk palikt pie Annas un vecmammas, kuri apzinātā vecumā kļuvuši daudzkārt tuvāki par īsto, bioloģisko māti.

Bet ir vēl trešais, starp citiem spilgtāks tēls, un tas ir Voldemārs Pīlādzītis. Šķiet cilvēks ar prasmi uz dažādiem noderīgiem darbiem, cilvēks, kuram rokas prot amatu un darbu, bet arī tāds, kurš savas bēdas reiz sācis slāpēt ar alkoholu un tagad šis ieradums jau kļuvis par daļu no ikdienas. Kad nonāk Dzegu stacijā, mute gandrīz nevienu nomoda brīdi neturas ciet. Pats apzinās, ka derētu sākt mazāk dzert vai pātraukt pavisam, bet roka teju pati sniedzas pēc pudeles, it īpaši, ja pašam samets sevis dikti žēl. Tiek sniegts pat interesants ieskats pagātnes fragmentā, kas dotu izskaidrojumu alkoholisma ligas aizsākumam.

Noslēdzošajā daļā, aktīvākai citu tēlu iesaistei tiek piedāvāta papildus maza drāma, kuras galvenā vaininiece ir neapdomīga grūtniece, kura būtu varējusi palikt lielpilsētā, ne ciemoties ārpus tās, kad dzemdību moments tik tuvu. Citādi pat nedaudz mazuma piegaršas, jo var just autores Regīnas Ezeras prasmi šajā darbā, kā arī vietu vēl izvērstākam darbam un varoņu, kā Toms, Anna un Voldemārs, dzīvēm, to līkločiem.