Prometejs

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Elevatoru/Silo triloģijas pasaulē jau paaudzēm ilgi cilvēce, cik nu to sērijas varoņi zina, dzīvojusi noslēgtībā no pašu dzīvībai bīstamās planētas, kur ārpus elevatoru sniegtās drošības pat gaiss dažos mirkļos spēj nogalināt. Vai tā gribētu likt domāt šīs distopijas pasaules plāna īstenotāji, no kuriem dažs labs ar kriokapsulu palīdzību joprojām velk savu eksistenci iekš Elevatora 1.

Nav gluži tā, ka neviens no citiem elevatoriem (kopā tika uzcelti 40) nekad nebūtu sācis aizdomāties pa ‘’nepareizu’’ domu taku, ko laicīgi pamanot virslordi no pirmā elevatora un to galvenais boss Tūrmans (nu jau superseniors) tos metaforiski izslēdz un ar dažiem klikšķiem nolemj nāvei simtiem un pat tūkstošiem personu. Viss aiz paranoiskas domas un nākotnes vīzijas vēl tāltālajā pagātnē, ka, parādoties nanotehnoloģijām, kuras var sākt izmantot uz cilvēku, būtu jāveic preventīvs trieciens citiem un jānodrošina, ka tikai ‘’pareizās’’ nācijas ļaudis izdzīvo un manto pasauli.

Tomēr viens ir iztēlē izdomāt un, retajam zinot, aizsākt ko tik fanātiski grandiozu, pavisam kas cits realizēt, lai arī elevatoros ievietoto pēcnācēji paklausīgi sekotu virsplāna iecerei. Tā iekš elevatora 18 par tā mēru kļuvusī Džuljeta par spīti citu reliģiskāk noskaņotu biedru iebildumiem labu daļu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pavada, lai vispirms izraktos ārpus elevatora sienām tā dziļākajos līmeņos un tad ar negaidīti atrastu milzīgu racēja tehnikas monstru raktos Elevatora 17 virzienā, kurš reiz kļuvis par upuri Tūrmana lēmumam, bet brīnumainā kārtā nenogalinājis pilnībā visus tā iemītniekus, starp kuriem agrāk sērijā iepazītais Solo jeb Džimijs, meitene Elīze un vēl dažs labs atrāda sevi arī šajā Putekļu grāmatā, un piedāvā pa kādam minisižetam.

Paralēli diviem pieminētajiem 17 un 18 elevatoriem, sižets mijas arī ar nodaļām no pirmā Elevatora, kurā ne visi ir tik līderībai paklausīgi, kā Tūrmanam gribētos. Lai arī tā nav pilna mēroga pretošanās kustība, bet vien brālis Donalds un māsa Šarlote, tad ar viņu centieniem pilnīgi pietiek, lai palīdzētu diviem nemieru cēlāju elevatoriem vēl jo vairāk destabilizēt radīto lietu kārtību.

Kā distopiskas nākotnes ideja Silo triloģija nebūt nav slikta. Gan ar motivējošiem iemesliem kādam to radīt, gan vēlāku to iemītnieku centieniem izprast kā savu pasauli iekš elevatora, tā arī prātojumiem, kas ir ārpus tā, vai tas, kas tiem tik ilgi ir apgalvots, tik tiešām ir patiesība, vai tomēr kaut kas pilnīgi atšķirīgs un sekojoši, kas tieši. Tā arīdzan cīņa un konflikti, kuri līdz ar vienu centieniem apmierināt ziņkāri un lauzt ierastās normas pretstatā tiem, kuriem ar to ne tikai pietiek, bet ir gatavi tiem pretoties elevatora ietvaros apzināti vai neapzināti palīdzot Elevatora 1 vadības kontrolei, tās lēmumiem.

Tomēr kaut kas pietrūkst, lai visas triloģijas noslēgums radītu pamatotības un loģiskuma iespaidu un laba atrisinājuma apmierinātības sajūtu. Lai arī, kā būtu, ja būtu momenti attiecībā uz atšķirīgiem tēlu rīcības scenārijiem ir jebkurā daiļdarbā, tad šķiet iekš ‘’Putekļiem’’ sižeta sākums un vidusdaļa  ir gana lielu lieku pildījumu, sižetiskiem sānceļiem, lai rastos gana daudz, vai tas maz nepieciešams un kāda ietekme tam uz vispārējā sižeta gala iznākumu.

Par cik starp katru triloģijas grāmatas lasīšanas reizi ievērota diezgan liela pauze (pirmā lasīta 2019.gadā un otrā 2021.gadā, kas laikam norāda, ka triloģija nav bijusi diez ko saistoša, jo būtu varējis visas izlasīt ar krietni mazākām pauzēm) un daža sīkāka detaļa līdz ar to piemirsusies, tad ir grūtāk spriest visas triloģijas kopainas kontekstā. Attiecībā par ko autors Hjū Hobijs nav uzdevumu augstumos, lai plūstoši ievītu stāstā nepieciešamo informāciju un pienācīgi atgādinātu.

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Par spīti trakā profesora fon Vestarpa centieniem radīt superspējām apveltītus pārcilvēkus, kurus Nacistiskās Vācijas  līderi nekavējas izmantot savu militāro ieceru plānos, sabiedrotajiem tomēr izdevās uzvarēt Otro pasaules karā, izmantojot pašiem savas pārdabiskās metodes – burvjus un to spēju sazināties ar eidolonu radījumiem. Diemžēl cena, kā to rāda triloģijas otrā Visaukstākais Karš grāmata, ir pārāk augsta, lai ilgtermiņā pat visa cilvēce, kā tāda, spētu izdzīvot. Līdz ar to viltīgākajai un savā ziņā nešpetnākajai superspējām apveltītajai vācietei Grētai (spēj ielūkotos iespējamo nākotņu ntajos variantos) nākas nosūtīt Filipu Māršu atpakaļ laikā uz 23 gadus senāku pagātni, 1940.gada maiju, lai censtos novērst nevēlamo.

Reizē pašam Māršam ir dota otra iespēja glābt meitu Agnesi, kura dzīva nesagaida kara noslēgumu, un laulību ar sievu Olīviju vai vienkārši Līvu, kura gan nespēj izturēt psiholoģisko slodzi attiecībā par vēlāk dzimušu dēlu, kura dvēseli eidoloni iepriekš sērijā prasījuši kā samaksu par saviem pakalpojumiem. Bet pateikt to nešaubīgi ir vieglāk, nekā izdarīt. Lai arī vecākajam Māršam nav jāuztraucas par katastrofālu paradoksu, kad vēlāk grāmatas sižetā sastaps savu jaunāko versiju, tad nevar gluži arī stādīties tam vai draugam Viljamam ‘’Vilam’’ Bauklerkam. Sapratnes un palīdzības vietā to drīzāk bez ceremonijām aši aizturēs, iespundēs, kas ļaus vēstures gaitai atkal nekļūt, kur nevajag.

Pašu Grētu pastarpināti vēlmei izdzīvot, domas par citu palikšanu starp dzīvajiem tāds kā blakusprodukts, ir iemīlēšanās vai vismaz intensīva ieķeršanās Māršā un apsēstība ar tām potenciālajām nākotnes versijām, kurās tie abi ir kopā. Tā arīdzan liels motivējošais faktors un enerģijas spēka avots ir greizsirdība pret Mārša sievu, kuru reiz jau izdevās novākt no ceļa, bet citi kaitinoši apstākļi neļāva Māršam saskatīt, ka abiem lemts būt kopā. Tā teikt, arī Grētai ir iespēja censties vēlamo padarīt par esošo.

Psiholoģiskais slogs uz vecāko Māršu, atgriežoties pagātnē, redzot mīļoto un vēl starp dzīvajiem esošo meitu, bet apzinoties, ka iejaukties un ieņemt pašam savas jaunākās versijas vietu būtu nepareizi pret visām iesaistītajām pusēm nevar būt no mazajiem. Jau tā stresu rada personīgie uztraukumi, kur nu vēl pasaules un cilvēces liktenis, kad misijas absolūtā slepenība prasa konstanti uzmanīties, uzticēties sev un tikai sev un neatklāt savu patieso identitāti grāmatas sākumā itin nevienam.

Milkweed Triptych triloģijas noslēdzošās grāmatas galvenā sižeta līnija patīkami rada loģisku pamatojumu pat pēc fakta, ka labo varoņu uzvara alternatīvās versijas Otrajā pasaules karā jau panākta. Ieviestais pavērsiens, ka pārdabiskās radības par prieku sev un atriebi pret kaitinošajiem cilvēkiem labprāt tos iznīcinātu, kas tikpat kā visās citās laika līnijās izdodas, kas liek Grētai radīt jaunu, arī nerada samākslotību un iekļaujas jau iepriekš radītos spēles noteikumos. Tā arī romāns nav piebārstīts ar lieku pildījummateriālu un intrigas faktora aspekts līdz ar to saglabāts labā lasītprieka līmenī. Ja nu vienīgi pats atrisinājums drusku novienkāršot par labu labajiem varoņiem, kas gan sagaidāms un pārsteigumus neizraisa.

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas nosaukums liktu domāt, ka romāna pamatsižets ir par Eivas (Vilhelmīnes) Lavenderes tēlu, tad vēsturiskais ievads autorei Lezlijai Voltonei, lai līdz tam tiktu, aizņem gandrīz pusi no visa lpp apjoma. Tā vispirms lasītājam atstāstījuma veidā tiek piedāvāta saīsināta vēsturiska ģimenes sāga, kur Eivas vecvecāki vai galvenokārt vecvectēvs Boregards izdomā, ka derētu pārcelties no mazas pilsētas Francijā uz lielo iespēju zemi iekš ASV.

Bet, lai nebūtu garlaicīgāk, otrās nodaļas sākums pārsviežas uz pavisam citiem ar Lavenderes radu rakstiem nesaistītu tēlu, tik vien, lai pēc garumplaša ar lieku pildījumu uzpūsta tēla pagātnes stāstā, kam uz pamatsižetu tikpat kā nav ietekmes, atklātu mājas savdabīgo vēsturi, kurā Eivas radiem lemts apmesties.

‘’Eivas Lavenderes Savādās un Skaistās Skumjas’’ ietvaorsjūtams maģiskā reālisma subžanra vairāk tās negatīvākās izpausmes, kad reizēm notikumu attīstības loģika pieprasa zināmu piepūli, lai ar visu maģiskā reālisma neordināro dabu šķistu sakarīgi. Turklāt vēl Eivas piedzimšanas fiziskā anomālija – spārni pie lāpstiņām – ir tālu no tā, kas to prasa visvairāk. Vismaz starp visām Eivas vecāku un galvenokārt mātes Viviānas tikpat neparastajām gaitām kopā ar tās brāli Renē un māsām Margo un Pjēreti, cik katram no tiem lemts nodzīvot, tiek dots potenciāls ieskats spārnu izcelsmes pamatotībā, kad māsa Pjērete tā pēkšņi pārvēršas kanārijputniņā, ka vairs nespēj atgūt savu cilvēka formu.

Tā viens no jau vairāk ar plāniem diegiem pievilkts elements saistās ar vecmammas Emiljēnas maiznīcas biznesu, kura tā savukārt pārņem pēc vīra, talantīga cepēja un konditora nāves. Un tavu brīnumu, kad bez mazākajiem mājieniem, ka Emiljēnai arī piemistu līdzvērtīgs, ja ne pārāks talants, viņa to var sākt pielietot, lai censtos nopelnīt iztiku sev un savējiem. Kaut gan sākums ir smags un grūts, jo kaimiņi tumsonīgu aizspriedumu un baumu dēļ vispirms pirms tam iemīļoto veikaliņu tikpat kā boikotē, kam nejauša sastapšanās ar drosmīgu pirmo klientu pēc vairāku nedēļ ugrūtībām (uz lapaspuses ne miņas par finansiālām grūtībām vai sarežģījumiem izejvielu iegādē) ar tās padomu kā burvju nūjiņu ar pircēju trūkumu saistītās problēmas tiek apgrieztas un knapi var atkauties.

Viens  konsekvents aspekts Lavenderu tēlu sieviešu dzīvēs saistīts ar neveiksmēm un to sagādāto rūgtumu mīlestības frontē, vismaz tām, kurām dzīvi lemts aizvadīt vispirms Manhentīnē un vēlāk Sietlas piepilsētā. Ja Emiljēna savu precinieku vairāk izvēlas pēc kritērijiem, kuri drīzāk saistīti ar mazāk klapatām ikdienas dzīvē un vienkārši dzīves griežu liktenis otrai pusei lēmis īsāku dzīves mūža garumu, tad meitai Vivianai nepaveicas ar kaimiņpuiku Džeku, kuru sanāk iemīlēt. Kuram lemts kļūt par bioloģisko tēvu un kuram piešķirts ārējais šarms, bet ne citi kārtīga tēva cienīgas iezīmes, līdz ar ko dvīņu Eivas un Henrija uzaudzināšanā jāiztiek bez viņa.

Līdz ar Eivas un brāļa Henrija, kurš pats ir savu īpašo unikalitāti atšķirīgs no vidusmēra līdzcilvēka, beidzot uz sižeta skatuves parādās grāmatas nosaukumā minētais galvenais tēls. Interesanti, kā viņas piedzimšana ar spārniem pie tās lāpstiņām tiek uztverts vairāk kā kaut kas apbrīnojams un bieži vien ar reliģisku pieskaņu teju pat pielūdzams nevis nedabiski nosodāma un nicināma fiziska anomālija. Tomēr ar visu to Eivai pieaugot lemts ikdienu pavadīt izteiktā izolācijā no citiem vienaudžiem, bet, par laimi, ir vēl kaimiņmeitene Kārdigana un vēlāk arī tiek iepazīts pievilcīgais par dažiem gadiem vecākais brālis Rouvs, kuru atvērtais prāts uz Eivas atšķirīgumu dod viņai vismaz kādu izklaides iespēju.

Bet par spīti draudzenei un tās brālim, Eivas uzaugšana sava veida noslēgtībā spēlēs būtisku lomu grāmatas kulminācijā. Diemžēl prozas ziņā romāns bieži vien rada vilšanās sajūtu. Ja vēl biežā ‘’Viņš, viņa, viņi utml’’ pielietojums pēc kārtas būtu saprotams un piedodams, tad biežā novirzīšanās no tagadnes sižeta, lai aizsāktu īsu kāda tēla pagātnes kopsavilkumu, kas vairāk rada informācijas izgāztuves iespaidu un organiski nesaplūst ar pārējo. Idejiski autores doma un iecere iepazīstināt ar attiecīgo tēlu tuvāk, sniegt tam vairāk miesas uz kauliem, ne tikai vienkārši iesviest ‘’tagadnes’’ sižetā saprotama, bet rezultāts tālu no vēlamā.

Ik pa brīdim ir atrodama vairāku paragrāfu virkne, kas ļauj saprast, kāpēc kādam varētu patikt visa grāmata kopumā, bet tīri personīgi šis garadarbs nebūs no tiem, kam būtu izdevies sagādāt manāmu lasītprieku. Tā teikt, aplūkojot autores Goodreads lapu, nepārsteidz, ka atrodama vēl tikai viena pirms septiņiem gadiem izdots daiļdarbs pēc šīs debijas grāmatas.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Hugh Howey – Maiņa (Silo #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Silo triloģijas otro grāmatu Maiņa būtībā varētu sadalīt trīs daļās:
1)2049.gads Donalds tikko pirmoreiz ievēlēts kongresmenis vēl ir pavisam svaigs gurķis un uzticas kādam ar pieredzi, uz kuru vien laiks radīs, ka viņš nebūt nav pelnījis no Donalda tik lielu uzticēšanos. Donaldu šis visnotaļ ietekmīgais senators nolīgst kā arhitektu apjomīga projekta ietvaros, bet līdz pat pēdējam mirklim Donalds nenojauš ēku patieso būvēšanas mērķi. Stāsts mijas no 2049.gada ar nodaļām no 2110.gada, kad projekts ir jau aizsācis pilnu darba dunu un pasaule aiz 50 elevatoru sienām vairs nav apdzīvojama. Donalds vairs nav Donalds, bet gan Trojs. Kāds ir izmantojis gana labas zāles, lai izmainītu visu, ko viņš par sevi atceras.

2)Donalds tiek atmodinās otreiz, bet šoreiz viņš atceras pagātne pirms, ir atguvis atmiņu. Ir 2212.gads. Nodaļas no Donalda skatpunkta un pirmā elevatora mijas ar 18 elevatoru no jauna kurjera/Nesēja Mišena POV. Skolotāja seniore saukta par Vārnu, kura atceras Pasauli pirms elevatoriem un ar stāstiem sēj nemieru. Kaut arī elevatoru un tajā paglābto zaudējums ir ticis ierēķināts senatora projektā, tad Donalds nav tik aukstasinīgs, lai, rokas klēpī salicis, varētu bezdarbībā noskatīties, kā tas notiek realitātē. Laiks, kad varētu dusmās un bezspēcībā vārīties par viņam atņemto un nodarīto, kamēr pārējā pasaule nosacīti laimīgā neziņā mirusi atrodas pagātnē, ir pagājis.

3)2345.gads -Donaldam kāds samainījis krio-miega iesaldēšanas kodus un viņš tiek pamodināts zem senators Tūrmana identitātes. Sākotnēji, protams, neliels apjukums, bet tad ar sparu izmanto jaunās privilēğijas, lai atklātu pilnu patiesību un pamazām mainītu iecerēto lielo vīru trako, augstprātīgo un egoistisko plānu. Mijas ar nodaļām no 17 elevatora, sākotnēji 2312.gadā, kad elevatorā noris sacelšanās pret pastāvošo Kārtību un nodaļu galvenais varonis Džimijs, tad vēl vien 16gadīgs puika, tēva paslēpts paglābjas noslēgtās drošās telpās ar vismaz 20gadu pārtikas rezervēm vienam cilvēkam. Dzīve vientulībā, bailēs no citiem, kuri pamanījušies izdzīvot.

Kopumā gana labs paskaidrojošs stāsts starp triloģijas pirmo un noslēdzošo trešo grāmatu par elevatoru izveidošanas vēsturi, kas beidzas aptuveni turpat kur Vilna/Wool. Viens no apokalipses cēloņiem – nanotehnoloğiju attīstīšanās. Kamēr vienu prātus nodarbina domas, kā to izmantot labos nolūkos, citi dara tieši pretējo, meklējot tiem militāru pielietojumu. Lai noverstu iespējamu ienaidnieku puses pirmo agresīvo soli daži trakie izdomā laikus rīkoties ‘’preventīvi’’ un nogalināt miljardus, paglābjot saujiņu, kuru pēcteči pēc +/-500 gadiem varētu atkal sākt dzīvot virszemē. Pie viena ar labiem nodomiem, lai tālajā nākotnē būtu zudušas zināšanas par tehnoloģijām un sasniegumiem, kas noveda pie šā visa, tiek sagrozīta pasaules vēsture un ar nolūku dzēstas zināšanas.

Ian Tregillis – Rūgtās Sēklas (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #1)

18877341

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Alternatīvās vēstures Asinszāles Triptihs sērijas pirmā grāmata Rūgtās Sēklas izspēlē scenārju, kura traks vācu profesors fon Vestarps izmanto bārēņu brīvo pieejamību pēc Pirmā pasaules kara, lai izmantotu tos eksperimentos. Upurus tas prasa daudz, bet kas gan to neprasa, ja vēlies sasniegt lielus mērķus. Kas gan ir pārdesmit vai vēl vairāk nenozīmīgu bārēņu dzīvības, ja balvā vari iegūt Vācijas dominaci pār pārējo pasauli.

Gala rezultātā ‘’laimīgie’’ daži ne tikai ir veiksmīgi pārdzīvojuši nežēlīgus eksperimentus, bet tie arī viņos atmodinājušas dažādas individuālas superspējas, un spāņu pilsoņkarš kalpo kā ideāls izmēģinājuma lauks, lai pārbaudīto jauno Trešā reiha ieročus. Tādi viņi ir gan mīļotā profesora acīs, gan nenoliedzami valsts režīmam, nekas vairāk par noderīgu instrumentu.

Kā atbilde uz jauno pārdabisko draudu britos dzimst ‘’Asinszāles’’ grupa ar aģentu Reiboldu Māršu kā vienu no tās līderiem. Tās biedriem nepiemīt nekādas acīmredzamas superspējas, ja neskaita stereotipisko un tikpat kā neivainojamo aģentu Māršu, tādēļ vēl jo noderīgāk talkā nāk Mārša draugs Viljams ’’Vils’’ Bauklerks, kurš no vectēva ir apguvis šādas tādas burvja spējas. Šeit gan uzreiz pa lielam jāatmet ierastais priekštats par burvjiem, kā nūjiņu vicinātājiem, lai izsauktu nebūt kādu triku, tomēr burvju vārdi gan ir un tie paver durvis uz mūsu dimensiju būtnēm (eidoloniem), ar kurām labāk nejokoties. Taču, ja jāizvēlas starp kapitulāciju Vācijai, vai sīku risku attiecībā uz eidoloniem, tad laikam izvēle nav grūta, kaut gan cenu šie veidojumi prasa smagu – nevainīgu, dzīvotgribošu cilvēku asinīs. Tas labo spēku pārstāvētos angļus ar vienu vēzienu gandrīz vai nostāda līdzās viņu pretiniekiem, vai vismaz sākt likt tēliem, kuri pieņem lēmumu par eidolonu izmantošanu, ielūkoties sevī, lai izprastu vai un kā tas izmaina viņus pašus.

Interesanti būs redzēt, kādu alternatīvo pasaules versiju autors ir izvēlējies uzburt sērijas otrajā grāmatā, ka (cerams nebūs pārlieku liels maiteklis), ja atklāšu, ka Otrais pasaules karš ar Vācijas sakāvi beidzas jau 1941.gada septembrī. Vai man tad pieņemt, ka šajā versijā ASV karā neiesaistījās, vai arī ja tomēr ņēma dalību, tad ne Pērlhārboras dēļ? Jau laikus ieskatījos otrajā daļā, lai apsaktītos, kad sērija atsākas, un varbūt arī labi, ka ir tik liela starpība (kaut arī nezinu vai tēli pilnībā citi), jo neviens no tēliem diži nelika just līdzi viņa vai viņa kolēģu personīgajai veiksmei.

Pagaidām Visaukstāko karu esmu pabīdījis zemāk iedomātajos TBR listes plānos, lai nelektu pa taisno uz to ar drīzāk negatīvu iespaidu no šīs. Bet, ja nemaldos, tad latviskotās grāmatas iznākšanas laikā no citiem blogeriem pārsvarā bija pat ļoti pozitīvs novērtējums.