Post Apocalyptic

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Joshua Gayou – Commune #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ārkārtīgi liela Coronal Mass Ejection (CME) uzliesmojuma, ja nejaucu tad magnētiskā vētra(?), Zemes, un sērijas ietvaros koncentrējoties uz varoņu apdzīvoto ASV, infrastruktūra cietusi tik pamatīgi, ka teju tūlītēji seko sabiedrības ieslīgšana haosa. Ar visnotaļ lielu varbūtību nekas tik dramatisks, kā pilnvērtīga apokalipse nebūtu spējusi uzņemt apgriezienus, ja ne globāla pandēmija, kuras mirstības līmenis vismaz virs 95% ja ne teju 99 pronenti.

Par laimi varoņiem vīruss, kas visticamāk no kādas laboratorijas, kura palikusi bez elektrības uz pārāk ilgu laiku, nav spējīgs izraisīt zombijismu un līdz ar to Commune vairāk ir par to, kā cilvēki un to grupas bez augstākas virsvadības paši ir spējīgi sanākt kopā. Kā dažām grupām pirmā izvēles metode ir laupīt, šaut vispirms un pēcāk varbūt kādu uzņemt savā sastāvā un kā citi, sērijas labie varoņi, cenšas radīt drošu patvērumu, komūnu un ilgtermiņā varbūt pat spēt atgūties tik ļoti, lai varētu uzsākt audzēt paši savu pārtiku, jo ‘’vecās pasaules’’ labumi agri vai vēlu būs apēsti un citādi iztērēti.

Commune sērijas pirmās divas grāmatas vairāk iepazīstina ar tās labajiem varoņiem, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpārdzīvo grūtības un cilvēkupuri savu vidū, ko sagādā citas naidīgās grupas. Sākums drošajam komūnas patvērumam sākas vien ar diviem tā sauktajiem vientuļajiem vilkiem, kuri nebūt nav plānojuši pievienoties citiem, vai vismaz ne tik drīz. Tā Džeiks Mārtins savās gaitās sastop vecāku kungu vārdā Billijs, bet abu pirmā sastapšanās norit gana saspringti, ja kā viens, tā otrs pirms tam pārcietis līdzīgas dabas sastapšanos, kurā otra puse izrādījusies tik agresīva, ka pašam palaimējies palikt starp dzīvajiem. Tomēr sava veida sastapšanās tiek rasta, pat ja neviens, ne otrs nav no tiem, kuri izplūstu garās, emocionālās runās.

Tiem drīz seko divu personu, Amandas un viņas meitas papildinājums, ar kurām saistīts sērijas pirmās grāmatas paši saspringtākie mirkļi, jo tām nav tik ļoti paveicies. To pirmie sastaptie izdzīvojušie, visi vīrieši, vien sākumā izliekas par labiņajiem, kuri savu patieso dabu pasaulē bez likumsargiem un to piedāvātajām sekām atklāj vien vēlāk, kad jau ir par vēlu.

Tā par otrās Komūnas grāmata galveno varoni drīzāk saucams jūras kājnieks Bleiks ‘’Gibss’’ Gibsons. Cik mazrunīgs un sevī vairāk noslēgts ir Džeiks, tik pretējs un ar lamuvārdiem savu runu papildinošs, bet ne pārspīlēti, ir Gibss. Viņam pat ne uz sekundi neienāk prātā, ka būtu varējis uzsākt veidot kaut kādu tur savu dzelzs dūres pārvaldīšanu, bet aiz pienākumu principa maz pamazām kopā savāc teju divdesmit izdzīvojušos. Kaut gan pašo pirmsākumos šajā Gibsa stāstā ne visi ‘’izglābtie’’ plūst no pateicības pārpilnības un nezina, kur tādēļ likties. Starp tiem dažs labs, kurš pēcāk sagādās krietni vairāk, kā vienkāršas galvassāpes un neērtības tā dēļ.

Oriģinālās četru grāmatu sērijas ietvaros (2022.g un 2023.g iznāk piektais un sestais sērijas turpinājums) trešajā un ceturtajā grāmatā atrādīti vēl divi pavisam atšķirīgi līderi, no kuriem ar paveicas, ka pirmo sastop izbijušās ASV armijnieku un komandieri Otto Vorenu, kas gan nav pirmais iespaids, ko viņš par sevi rada. Otto, kurš, pirms sastop Džeiku un viņa cilvēkus, vēl šķiet turās pie sapņa, ka viss nav zaudēts, ka ir vēl iespēja atjaunot zaudēto valsts iekārtu vai vismaz ko tādu, kas no tā daudz neatpaliktu, un šī sapņa realizēšanas ietvaros sākotnēji redz Džeiku un tā komūnu vien kā šķērsli, ko absorbēt, kā savāktos visa veida resursus izmantot savā labā.

Noslēdzoši un kā visas sērijas kulminācija tiek piedāvāts līderis Klejs Bartons, kurš no visiem visvairāk atgādina veiksmīgas bandas vadoni postapokaliptiskā pasaulē. Kurš, lai arī ir visnotaļ ieinteresēts sevis savākto sekotāju labklājībā, tad to ietvaros nebūt nevalda tāda pati vienotība, kā citās iepriekšminētajās grupās. Vien ar smagu dzelzs roku, drastiskiem sodiem un ar laiku arīdzan nāvessodiem ir iespējams saglabāt un uzturēt kārtību starp visām apakšnieku līderu grupām, neļaujot starppersonu konfliktiem vaļu. Pats Klejs nebūt nesaskata sevi kā ļaundari, bet salīdzinot savējos (kopskaitā 400+) un Džeika grupu, tad viņa skatījumā izvēles rīcība, Džeika un tā komūnas teritorijas pārņemšana, lai gan citus Kleja padotos vairāk motivē atriebība pēc notikumiem agrāk sērijā, ir loģisks nākošais solis. Vēl jo vairāk, ja drīz vien jāuzsāk doma par lauksaimniecību, pat ja attiecīgā teritorija Vaiomingā nav tā pati piemērotākā.

Komūnas sērija pārmaiņas pēc šāda tipa  post-apokalipses pasaulē vairāk koncentrējas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz atšķirīgiem līderu un vadoņu tipiem, kad jau bez pieminētās policijas nav arīdzan cita veida pārvaldošo institūciju un paši, tā teikt, ir visa noteicēji. Tā arī, kas gan vairāk akcentēts pirmajās divās sērijas grāmatās, notikumi ievākti un grāmatas formā atspoguļo viens no komūnas iemītniekiem, kad jau iestājušies mierīgāki laiki, turklāt vēl šī persona komūnai pievienojas salīdzinoši krietni vēlāk un pats interviju ceļā izzina savu nu jau kaimiņu likteņstāstus.

Kā visi sanākuši kopā, kas bijis jāpārcieš, kādas nepatīkamas, bet vajadzīgas izvēles kā Džeikam un Amandai (varētu saukt par komūnas līderiem), tā Gibsam un citiem varoņiem ir bijis jāpieņem, lai pēcākie dzīves apstākļi maz būtu iespējami.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Edward W. Robertson – Breakers #0.5-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vispirms nāk saslimšana, kas ļaunāka par mēri un kovidu kopā, saslimst un nomirst teju 99% pasaules populācijas. Vien retajam ir imunitāte, bet, ja vēl ar to nepietiek, tad izrādās, ka pat pašas trakākās konspirāciju teorijas par slimības izcelsmi nav iekļāvušas tās avotu kā citplanētiešus, kuri cer pēc cilvēku iznīcīnāšas iegūt Zemi sev.

Pat pēc ‘’ciemiņu’’ ierašanās un atklāsmes par pirmās apokalipses autoriem starp dažādām izdzīvojušo cilvēku nometnēm un grupām pēkšņi nedzimst viens vesels apvienots spēks lielāka mērķa vārdā iznīcināt iebrucējus no Visuma. Savstarpējās sadursmes un cīņa par resursiem, par ietekmi un kontroli gan pār resursiem, gan citiem, kuri arī vēlētos tos izmantot, turpinās. Savā ziņā sērīgi un bēdīgi, ka pat šādā momentā pēc visa pārdzīvotā un pieredzētā cilvēka daba ņem virsroku. Tā nespēj pat pagaidīt, līdz tāds varonis kā Valters jeb vienkārši Walt Lawson ir palīdzējis tikpat kā simtprocentīgi pieveikt iebrucējus atstājot dzīvajos vien saujiņu citplanētiešu, izkaisītus pa planētu.

Gribētos teikt, ka katru triloģijas grāmatu varētu arī lasīt neko nezinot par citām. It īpaši sērijas otro grāmatu Melt Down, kurā Valts ņem darbību vien epizodiski, bet pamatā ir par diviem savstarpēji nesaistītiem tēliem Ness Hook un Tristan Carter, kuri pirms apokalipsēm arī iekļūdami pieaugošo kārtā nebija tikuši skaidrībā, ko īsti iesākt ar dzīvi, kādu profesiju un darbu tie vēlētos. Abiem līdzīga sākotnējā situācija vien ar atšķirību, ka Nesa vecāki, lai viņš pie tiem varētu dzīvot pieprasīja īres un komunālo rēķiņu apmaksu, bet Tristanas vecāki izpauda lielāku atbalstu un situācijas pieņemšanu. Katram ir pa brālim, Nesam vecāks un krietni izteiktāks mačo tips, Tristanai vēl nepilngadīgs brālis. Katram tēlu duetam pirmā sastapšanās arīdzan izvēršas gana atšķirīgi, lai sižets izvērstos jo interesantāks.

Triloģijas pirmajai un noslēdzošajai grāmatai Breakers un Knifepoint ir viens kopīgs Valtera tēls, bet neradās iespaids, ka Knifepoint tādēļ būtu neizprotams. Valters ir kļuvis par sava veida leģendu, būdams par galveno iemeslu citplanētiešu ‘’mātes kosmoskuģa’’ iekriešanai okeānā. Vien nelaime, ka citplanētieši atgādina krabjveida astoņkājus un visticamāk nāk no izteiktas okeānu planētas. Cīņa ar tiem tikpat kā noslēgusies, vien jāpārkāpj pēdējai astei. To diemžēl sāk just arī visi citi un cilvēku savstarpējās militārās sadursmes un konflikti uzplaiksnī vēl jo vairāk un biežāk.

Edward W. Robertson interesantā veidā The Breakers triloģijā apvieno diva veida apokalipses un ar tām pārbauda cilvēku izdzīvošanas māku un gribu.

T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.