Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…

Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.

Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.

Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.

Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.

Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.

Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.

Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…

Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.