Pirateaba

Pirateaba – The Wandering Inn #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zaudējums kaujā starp Lēdijas Magnolijas savākto un ģenerāļa Zela Šiverteila, turklāt vēl šī leģendārā karotāja nāvi, pāršalc visus šīs fantāzijas pasaules kontinentus, bet sensacionāli traģiskā ziņa neskar nevienu citu tik smagi kā Zela tautiešu sugas dreikus. Šāda tik liela līdera un vēsturisku kauju varoņa nāve nevar būt kas tāds, ko var viegli sagremot un atgūties, lai uzreiz saņemtos un sagatavoties bez šīs personas gaidāmajai cīņai, jo visi var būt droši, ka tāda būs, ka Goblinu Lords bez tādas tā vienkārši kaut kur miermīlīgi nenolīdis. Turklāt vien retais zina, ka Goblinu Lorda rīcību diktē kāds cits kungs un saimnieks – Nekromancers Az’kerash.

Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.

Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.

Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga  viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.

Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.

Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.

Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.

Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.

Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.

Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.

Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.

Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.

Pirateaba – The Wandering Inn #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad pirmajās trīs Wandering Inn sērijas grāmatās iepazīti pavisam galvenie varoņi kā Erina un Rioka, laiks tiem piepulcēt klāt citus, iepazīt jaunus tēlus un vispār vēl vairāk paplašināt pasaules uzbūvi un horizuntu. Jāsaka, ka autors gana labi iepazīstina arī jau ar iepriekš zināmiem tēliem, lai arī salīdzinošs jaunpienācējs sērijā nejustos pavisam apjucis.

Tā sērijas ceturtā grāmata aizsākas pie gobliniem un konkrētāk pie Erinas par Rags(Lupata) nosauktās goblinu virsaites, kura nevēlas pievienoties Goblinu Lordam viņa cīņā galvenokārt pret cilvēkiem, bet ne tikai. Tajā pašā laikā Lupatai virsaites gods nav akmenī iecirsts un, kā jau visur, arī pie gobliniem teju visos svarīgākajos aspektos dominē vīrieši, turklāt vēl augums nav tik liels, lai ar muskuļu spēku kādu varētu vien iebiedēt. Toties pretstatā tam Lupatai piemīt starp gobliniem neraksturīgi atjautīgs prāts, ko jau parādījusi ar savu šaha spēles prasmi, bet tas tā teikt ir tikai aisberga sākotnēji redzamā daļa. Tiem, kuri izvēlēsies sekot Lupatai, sākotnējais atdalīšanās process no kalna troļļa Tramborag, kurš arīdzan cer palikt neatkarīgs no Goblinlorda, nebūs tas vieglākais ar daudziem smagiem pārbaudījumiem, bet dzīvajos paliekošajiem labums īsā laika periodā no Lupatas ģenialitātes būs acīmredzams.

Bet pie Lupatas salīdzinoši ar citiem tēliem laiks tiek pavadīts pavisam īsu brīdi, bet tas nenozīmē, ka goblinu skaita pieaugums un to lielāka koncentrēšanās, jaunu līderu uzrašanās neietekmē citus sērijas tēlus, pat ja pirmās manāmās pazīmes ir vien nākamajā grāmatā un vispirms to uz savas ādas izjūt jauniņais imperators Leikans. Leikans ir zemietis, kuram kā daudziem citiem ‘’palaimējās’’ iekļūt kāda nelieša teleportācijas burvestībā un nokļūt šajā fantāzijas pasaulē, bet atšķirībā no citiem Leikans ir viens, kad tiek transportēts, bet par spīti redzes trūkumam, Leikans kā neviens cits izcīna sev vietu īpatnējajā pasaulē, kura ar līmeņiem un prasmēm tik ļoti reizēm atgādina kādu fantāzijas tipa spēli. Atkārtoti atšķirībā no citiem Leikans izmanto jaunās pasaules īpatnības savā labā un tīri eksperimenta pēc, jo zaudēt nebūtu ko, un atceroties reālu stāstu par pašpasludinātu imperatoru Nortonu iekš ASV, nosauc sevi par imperatoru un kādu spēku ietekmē, kuri acīmredzami valda, par tādu arī kļūst.

Tomēr dzīve nevienam negādā vien labumus, pat ja esot imperatoram tie ir vieglāk pieejami, to vietā nāk citi pienākumi un atbildības nasta, kura goblinu draudu ietekmē vien aug, jo mudina citus tuvējos ciematus vai nu pievienoties Leikana Unseen impērijai. Vienlaikus ne visi ir makten priecīgi par jauna, spēcīga personāža uzrašanos, kā lēdija Magnolija, kura nekavējas rīkoties, lai, ja ne uzreiz likvidētu draudus viņas pozīcijām, jo prioritātes ir citas, bet noteikti aizsāktu plānus, kas vispirms iegūtu vairāk informācijas, iespēju robežās sabotētu un kavētu Leikana un viņa impērijas attīstību, bet ar galveno virsmēķi agrāk vai vēlāk – atentātu.

Bet ne visiem noveicas, kā Leikanam. Citiem ir lemts ieteleportēties tādu valdnieku teritorijās, kuri būtu uzskatāmi kā nākošie draudi pēc gobliniem lēdijas Magnolijas un viņas sabiedroto teritorijām, kurās mīt arīdzan Erina un Rioka. Tā viens no tādiem ir Flos Reimarch jeb King of Destruction, kuru ideāli raksturo viņa titula apzīmējums. Aptuveni 20gadus pasaulei ir bijis miers no viņa ekpansijas draudiem, 20 gadus viņš ir dusējis savu ‘’atpūtas’’ miegu, bet nu pienācis laiks jauniem karagājieniem. Par laimi citiem, šo 20 gadu laikā paša impērija ir sadalījusies sīkākās valstiņās un pirms var acis mest uz citām pasaules daļām, ir jākonsolidē paša spēki, jāatgūst to agrākais apjoms. Bet ne visi agrāki Flosa cīņu biedri tādi ir arī tagad. Turklāt tādu nav mazums, bet ne viss atkarīgs no pretinieku un sabiedroto kvantitatīva skaita, par cik liela nozīme šaipasaulē ir arīdzan līmeņiem.

Viņa aizgādībā, kā nu jau uzticības personības ir divi jauni zemieši, brālis un māsa Trejs un Terēze. Sākotnēji tiek skatīti ar aizdomīgu aci, vairāk gan no citu, ne Flosa puses, jo vienīgi viņš zina brāļa un māsas patieso izcelsmi, bet, laikam ejot un abiem pierādot arī citiem savu varēšanu, iegūst arvien lielāku ietekmi. Ja citur pasaulē Floss tiek uzskatīts vienīgi kā par draudu, tad viņu acīm lemts vērot, ka Floss nav vienīgi uz iznīcību un karošano vērsts valdnieks, vismaz ne tagad. Ik pa brīdim Floss izmanto iespēju izkratīt sirdi par savām šaubām Trejam un Terēzei, kuras citiem ne tikai nedrīsktētu, bet būtu pat bīstami. Tomēr kaut kas Flosa iekšienē, viņa uzbūves matricā liek soļot jau par agrāk iesākto ceļu. Acīmredzami viņš nav parasts mirstīgais, jo 20gadu miegs nav bijusi koma.

Līdzīgā situācijā, kā Trejs un Terēze, nokļūst arīdzan Toms, kuram vēl vairāk nepaveicas ne tikai ar ļoti īpatnējas klases iegūšanu, kas ir Klauns. Ja vēl ar to nepietiktu, tad atrašanās lokācija Tomam ir Blighted karaliste Rhir kontinentā, kuru apdraud par dēmoniem sauktu briesmoņu uzbrukumi (eksistē Dēmonu karalis), un vienā no tādiem Toms pilnīgi zaudē prātu, pazūd par filmu saucamā bilde un attopas vienās asinīs, dēmoni apslaktēti ap viņu, kas būtu pat labi, bet citi no Zemes esošie tautieši ar šausmām un bailēm veras uz viņu. Jucis vai brīžiem tomēr pie pilna saprāta. Varbūt ar bipolaritāti sirgstošs, bet ļoti iespējams arī kas vairāk, jo pēc šī incidenta Toms savā galvā sāk dzirdēt agresīvu, slepkavnieciski noskaņotu balsi. Kas tā tāda, no kurienes nākusi, bet, kad Tomam uz brīdi zūd kontrole pār savu ķermeni, top skaidrs, ka šī balss (skaidrībass labad dēvēju to Toma pilnajā vārdā Tomass) ir individuāla personība. Lai arī Blighted karalis Othius Ceturtais uzskatāms par lēdijas Magnolijas sabiedroto, tad vismaz līdzšim redzētais neliek par to diži priecāties.

Uz vēl īsāku brīdi, kā Rags/Lupata, autors pievērš uzmanību ar Torenu notiekošjam, kuram pēc visas būtības pēc manas reģeneratīvās saiknes pārraušanas ar Erinu būtu bijis jābūt mirušam. Vien nekromancera Paisīsa viņa skeletā ievietoto četru Nekromancera Phil Chandler vai bēdīgi slavenāku un populārāku vārdu Aškarāšs kaulu dēļ Torenam piemīt unikālas spējas, kuras notur pie ‘’dzīvības’’. Tā nu Torenam lemts nokļūt Liskoras pilsētai tuvumā esošajā pazemes labirintā, kurā iespējams Torenam dota iespēja atgriezt sev labo vārdu, novērsties no bezjēdzīgas slaktēšanas, kas gan aizsākas uzģērbjot briesmoņu noslaktēta piedzīvojumu meklētāja drēbes un maskējoties pašam par tādu (mēms), lai sekojoši, noturot paškontroli un palīdzot citiem radītu leģendu par kādu ļoti spēcīgu piedzīvojumu meklētāju, kura viena pati klejo pa labirintu un, ja tavai komandai smagā brīdī paveicas viņu sastapt, tad vari pateikties diviem, jo nu varbūtība palikt dzīvajos ir vairākkāršojusies.

Tēlu tik daudz, notikumu pasaules mērogā tik plaši, ka reizēm gribas atgriezties pie jau iepazītajiem tēliem kā Erina viņas viesu namā/krogā vai pie Riokas, kuras skrējējas (tāda kā šīs pasaules pastniece, kurjere) gaitas arī vairs nav tik vienkāršas, kā sērijas sākumā. It īpaši pēc pūķa Teriarka sastapšanas un viņa nepārdomātā sūtījuma pie Nekromancera Aškaraša. Bet zinot Erinas personību, viņas teju magnētiskās spējas pievilkt sev visinteresantākos personāžus un līdz ar to notikumus, arī viņai grāmatās veltītajos brīžos mierīgi vis nerit dienas. Tā ceturtajā Winter Solstice grāmata pati ievieš jaunu apdāvināšanās svētku tradīciju Ziemassvētkus, kuri vietējiem ir pilnīgs jaunums, bet pašai pa vidu darba dunai paliek tik skumīgi, ilgas pēc mājām un tuviniekiem tik lielas, ka jānobēg prom no citiem, lai varētu kārtīgi izraudāties. Vai sestajā The General of Izril grāmatā, kad seši Lupatas ietekmē par labiem vairāk vai mazāk kļuvuši hobgolini izglābj ne tikai viņu no plēsoņkazām un Erina aiz patiecības piedāvā palikt savā viesu namā un kārtīgi paēst, bet ne visi ir tik toleranti un saprotoši.

Pat ja šī jau pieminētā sestā grāmata lielākoties šķiet ar zemāku intensitāti un mazākiem apgriezieniem salīdzinoši pēc piektās Last Light grāmatas kulminācijas, tad noslēguma fāze un kulminācija ar līdz šim lielāko kauju sērijā starp cilvēkiem un gobliniem to visu atspēko un lieliski sagatavo ap un par Liskoras pilsētai galvenokārt noritošajām nākamajām trim grāmatām.

Pirateaba – The Wandering Inn #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.

Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.

Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.

Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.

Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.

Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.

Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.

Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.

Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.

Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.

Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.