Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.