Penguin Books

Sarah Dessen – Saint Anything

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Cik vien Sidnija sevi atceras, par trim gadiem vecākais brālis vienmēr bijis uzmanības centrā, ko tikai vēl vairāk pastiprina viņam piemītošais harizmātiskums un spēja būt uzmanības centrā teju jebkurā kompānijā. Līdz šim spējis to izmantot savā labā, lai izkļūtu no sākotnēji mazām, gadiem ejot jau lielākām ķezām, bet ne šoreiz. Šoreiz pat vecāku nolīgtais advokāts nespēj paglābt no gandrīz pusotra gada cietumsoda par pusaudža notriekšanu dzērumā, nolemjot piecpadsmit gadīgo David Ibarra dzīvei ratiņkrēslā.

Līdz šim Sidnijai nav bijis iebildumu būt brāļa ēnā, pieciešot vien pārpalikumus vecāku uzmanības ziņā, kā nekā ir divas draudzenes, ar kurām izklaidēties, kopā mācīties. Bet, jo tālāk progresē Saint Anyhting sižets, jo tālāk no šīs pozīcijas Sidnija sevi atradīs.

Pirmkārt pārmaiņas jau ievieš Sidnijas pašas iniciēts lēmums nomainīt skolu no privātas uz publisku, lai atvieglotu slogu uz vecāku budžetu pēc izdevumiem advokātam. Otrkārt tā vien šķiet, ka vienīgi Sidnija ģimenē izjūt kaut mazāko vainas apziņu attiecībā uz negadījumā cietušo. Jo kamēr tēvs teju visu grāmatas gaitu cenšas, cik iespējams, izvairīties no iesaistīšanās potenciāli konfliktu izraisošās diskusijās, tikmēr mātes acīs mīļais dēliņš gan agrāk, gan tagad drīzāk ir sistēmas upuris, kuram citi grib sagandēt dzīvi, nevis paša rīcības izvēles būtu pie vainas. Pretstatā attieksme pret 17 gadīgo meitu ne tuvu neatbilst viņas vecumam.

Jauna vide un negaidīti jauni draugi, kuru atradums ir patīkami negaidīts, kad pēc skolas Sidnija izlemj paēst līdz tam nezināmā, mazā picērijā. Lēmums, kas uz pozitīvo pusi ilgtermiņā izmainīs viņas dzīvi, jo tavu (romāna) sakritību, kad picērijā darbojas divi viņas jaunās skolas biedri – Layla un viņas smukais brālis Macaulay jeb vienkārši Maks. Kā liktens saukti vispirms galvenokārt Leila, vēlāk ar nozīmīgāku lomu Maks, kā arī viņu vecāki, māsa Rosie un viņu orbītās jau esošie draugi ienāk Sidnijas dzīvē, jo, kā laiks rādīs, tad agrākajām šķietami tuvajām draudzenēm tā nesanāk uzticēties ar sirdij sāpīgiem tematiem, it īpaši attiecībā uz brāļa drāmu, kad šķiet, ka abām jau izveidojušies savi priekštati.

Ja ar Peitona situāciju, tā ietekmi uz ģimenes attiecībām un dinamiku nepietiktu, tad papildus tam autore pielej stāstam klāt uzmācīgu liekēdi, it kā Peitona iepriekšējo problēmu vai pēc to atkopšanās periodā iegūtu draugu Ames Bentley, kura nepatīkamo uzvedību un sākotnēji uzmanīgo uzmākšanos pamana vien Sidnija un vēlāk Leila un Maks, bet ne pašas vecāki.

Saint Anything noteikti ir ārpus manas ierastās lasīšanas komforta zonas un, spriežot pēc citu autores grāmatu vākiem šīs romāna aizmugurē, roka pēc tāda tipa lasāmvielas nesniegtos, ja ne kāda izteikta atlaide. Un kā jau romānam piederas, tad ne Leila, ne Maks vai pat Roze nav parasti, viduvēji pusaudži. Leilai piemīt izteikta dziedamā balss un ģitārspēles talants, kamēr Maks ir ar inženiera talantu, kuram gan jārpārvar tēva priekšstati, ka dēls pārņems picēriju, nevis doties studēt tālāk, tikmēr Roze apdāvināta daiļslidošanas mākslā.

Dažu nodaļu beigas autore meistarīgi noslēdz ar mīlīgiem ‘’aww cute’’ momentiem, kā arī neuzbāzīgi un nepiespiesti ir momenti, kuros atklājas grāmatas nosaukuma un tā vāka nozīme, pat ja lielajā sižetā ne ar to lielāko nozīmi. Pašā romānā kā tādā var just, ka izpildīti visi vajadzīgie punkti, lai šāda tipa romāns, kurā problēmsituācija ir komplicētas attiecības un to sarežģījumi, šķistu labs, ja ne lielisks.

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Nicci French – Secret Smile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Kad Miranda vienā jaukā dienā, slidojot un atpūšoties kādā no Londonas ledus laukumiem, sastop izskatīgu, smaidošu un visādi citādi pievilcīgu puisi vārdā Brendans, viņa pat nespēj iztēloties, kādas galvassāpes viņš sagādās. Kad Miranda pēc nogurdinošas darbadienas atgriežas savā dzīvoklī un ne tikai priekšā sastop jau tur esošu Brendanu, ar kuru satiekas vien dažas nedēļas un tā patiesi nemaz vēl nav iepazinusi, bet piedevām atklāj, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lasījis viņas istabā esošo dienasgrāmatu un pārkāpis privātuma robežas, viņa pat ļaunākajos murgos nespēj iztēloties, kādu postu Brendans sagādās ne tikai viņas, bet arī viņas ģimenes un tuvākās draudzenes dzīvē.

Ārēji, kā jau minēts, Brendans ir ļoti šarmants, kā arī izpalīdzīgs un spēj nolasīt no citiem viņu tā brīža izjūtas un no tām izrietošās vajadzības. Var tikai iedomāties pārsteigumu, kad vien dažas nedēļas vēlāk pēc pašķiršanās Mirandas māsa ar mirdzumu acīs paziņo, ka iepazinusies ar burvīgu džeku, kurš izrādās ir Brendans. Turklāt jau paspējis sastāsīt visādas blēņas gan Kerijai, gan abu vecākiem par abu attiecībām un pašķiršanos, teju nostādīdams sevi upura lomā un Mirandu kā tādu, kura nespēj pārdzīvot attiecību izjukšanu.

Brendana manipulatora talants, spēja iegrozīt situāciju sev vēlamā gaismā citā gadījumā būtu pat apbrīnojams, ja vien viņš to neizmantotu cietsirdīgiem nolūkiem, kad noskatījis savu upuri, kuru mocīt. Tā vien šķiet vienīgi Miranda spēj redzēt cauri viņa uzburtajai mirāžai, bet visi centieni brīdināt māsu vai atrast neapstrīdamus pierādījumus par viņa samaitāto un ļauno dabu tikai atspēlējas.

Gluži izolēt un padarīt savu vai atspēlēties un personīgi vai paša likt sev nodarīt pāri Mirandai viņš neliek, bet par upuriem tā vietā kļūst citi. To sakot, vismaz pēc romānā (no Mirandas skatpunkta) sniegtās informācijas Brendanam pēc paveiktā šķiet daļēji pat zūd intereses par Mirandu, ir jau noskatījis nākamo daiļavu, kuru aplidot, bet Miranda nav tā, kura pēc visa notikušā var mierīgi samierināties ar viņa radītajām krāsmatām, tā vienkārši censties aizmirst, ka tāds Brendans reiz kā dabas katastrofa pabijis viņas un viņas ģimenes dzīvēs. No tā loģiski izriet vairāki tālāko notikumu scenāriji gan Mirandai, gan ļaundarim labvēlīgi, tomēr autores izvēle (var saprast) ir gana paredzama, bet izpildījums tādēļ ne sliktāks.

Tā teikt noderīga pamācība palikt dīvānā un turpināt droši lasīt…

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Imigrante no Filipīnām un viņas divi Zviedrijā dzimušie bērni, vien divus un četrus gadus veci, tiek atrasti kopā nežēlīgi noslepkavoti. No nozieguma vietas ir skaidrs, ka māte nogalināta pirmā un bērni tajā brīdī bijuši aizmiguši, izslēdzot varbūtību, ka viņi būtu notikušā liecinieki, pēc kā var secināt, ka uzbrukums bijis ļoti personīgi motivēts. Turklāt pastrādāts aukstasinīgi bez lieka satraukuma.

Kurš gan tā bez emocijām un sirdsapziņas pārdzīvojumiem varētu ne tik vien nogalināt, bet atņemt dzīvību vēl tik maziem bērniem? Šādu un tam līdzīgus jautājumus nākas uzdot detektīvam Konijam Sjobergam, viņa kolēģiem Petrai Vestmanai un Džamalam Hamadam, kā arī citiem izmeklēšanā iesaistītajiem. Un ja liekas, ka jau tā detektīviem būtu par maz ko darīt, nākas uztraukties par kolēģi vārdā Ēriks Eriksons, kurš tā vien šķiet pazudis bez vēsts.

Attiecībā uz pazudušo kolēģi, Konijam nākas apjaust un aizdomāties, cik gan maz par šo vai citiem kolēģiem ārpus darba ietvariem viņš zina. Cik labi vai slikti pazīstama persona, ar kuru Ērika gadījumā kopā nostrādāti vairāk nekā desmit gadu. Cik ļoti pašam ir interesējis ieskatīties tālāk aiz pirmā iespaida, uzzināt ko vairāk, pat ja kolēģis savu iemeslu dēļ ir izvairīgāks no personīgiem jautājumiem, savrupāks un citādi šķietami savādāks. Uzzinot traģisko pagātni, kas nenovēršami izmainījusi Ērika uzvedību un dzīvi, Konijam un citiem kolēģiem nākas daudz pārdomāt arīdzan pašiem par sevi.

Viens no sociālajiem un psiholoģiskajiem tematiem/jautājumiem The Last Lullaby ietvaros tiek izvirzīta vainas apziņa gan par paša pastrādāto, gan netiešā veidā, ko esi varbūt pat aiz neuzmanības vai bezdarbības pieļāvis. Kā tas reizēm sagrauž tevi no iekšienes, nemaz neprasot kādu ārēju sodu vai nosodījumu no citu puses.

Tāpat autors turpina ieskatu detektīvu personīgajās dzīvēs ārpus darba. Konija gadījumā viņš uzzina krietni vairāk par savu bērnību un paša pagātnē notikušu traģēdīju, ko mazā vecumā dēļ (3g.v.) ir līdz šim aizmirsis. Ko vecāki bērna pasargāšanas nolūkos līdz šim noklusējuši. Petra joprojām cīnās pret vīriešu pasauli policijā un tās reizēm postošo ietekmi, kuru kolēģis Džamals cenšas izmainīt un būt viens no labajiem piemēriem, neskatoties uz ofisā sēdošo priekšniecību.

Nonākot pie sērijas pēdējās grāmatas, var teikt, ka būšu iepazinis un pieradis pie autora stila, un šī no pirmajām trim šķita vislabākā.

Carin Gerhardsen – The Cinderella Girl (Hammarbyserien #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Gandrīz vientuļā māte (vīrs komandējumā uz Japānu) vairs nespēj izturēt zīdaiņa slimības izraisītās raudas un vēlā nakts stundā, kā vienīgo risinājumu izdomā pastaigu turpat pa rajonu, cerot tā nomierināt dēlu, tikmēr atstādama trīsgadīgu meitu vienu pašu. Divas māsas (vecākajai Jennifer 16 un jaunākaijai Elise 14) katra diena ir kā neliels izaicinājums, kad katru vakaru pie mātes dzīvoklī sarodas pudeles brāļi. Reizēm kopā vai atsevišķi Dženifera un Elīza sastrādā ko tādu, ko skaidrā prātā nākošajā dienā sanāk nožēlot, citkārt Dženifera saņemas un uz īslaicīga drauga rēķina izraujas no ierastās vides, lai atpūstos uz prāmja un tā piedāvātajām izklaidēm. Kā vienā, tā otrā situācijā ir personas, kuri, pašiem vēl nezinot, pieņem pēdējos lēmumus savā dzīvē.

Izmeklētāju pusē ir tie paši Konijs Sjobergs un Petra Vestmana, kā galvenie, bet abiem lielākā uzmanības fokusā pievienojas arīdzan vēl detektīvi Jamal Hamad (arābu izcelsmes vecāki), un Sandens, kura galvenā liksta mājās ir rūpes par meitu, kuras invaliditāte nav tā ārēji uzreiz pamanāma, bet vienalga ir gana liels šķērslis, lai pilnvērtīgi un bez uzraudzības izbaudītu dzīvi.

Hammarbyserien lielā ir sociāla rakstura ideju kriminālromāns, kas šajā grāmatā divos atsevišķos noziegumos, kuri kā jau izdomātā romānā, ir arī nedaudz saistīti viens ar otru, apspriež dažāda veida problēmjautājumus. Vien brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas tomēr līdz izcilākam rezultātam pietrūkst. Sākot jau ar to kā kolēģi periodiski joko par dažādiem arābu jautājumiem ar Džamalu, vai kā Petrai mūždien jācīnās pret vīrieša pasauli policijā. Kaut arī drusku pakaitināja, ka atkal Petra saskaras ar kādu vīrieti, kurš cenšas viņu izmantot, atkal vīrieši ir tie sliktie, pat tiešais priekšnieks Konijs pamanās nokļūt viņas neapmierinātības un dusmu krustugunīs, tad nevar noliegt ne to, ka līdzīgas situācijas arī ārpus izdomāta romāna reāli atgadās, ne to, ka Petra varētu īsā laika periodā varētu tādās nokļūt.

Kamēr mātes pastaiga izrādās letāla un pēdējā viņas mūžā un policija uzreiz nespēj noskaidrot viņas identitāti, tikmēr trīsgadīgajai meitai, nezinot kur un kāpēc māte ar brāli pazuduši, jāizdzīvo vienai pašai citkārt tukšā dzīvoklī. Līdzi mātei nav nedz kādi personu apliecinoši dokumenti, ne ir kāds nozieguma aculiecinieks tik vēlā stundā, ne arī būtu kāds, kas grieztos policijā par pazudušu personu un dēlu, kas smagā, bet stabilā stāvoklī tiek nogādāts slimnīcā.

Bet otrā situācijā māsai Elīzai, kura tā paļāvusies uz vecākās māsas atbalstu, jo no mātes dzērājas to nesagaidīt, jānoorientējas ātri, lai jaunajā situācijā iegūtu jaunu stabilitāti un sliktu izvēļu dēļ nenonāktu mātes ‘’kurpēs’’ vai vēl sliktāk, kā māsa nesagaidītu pilngadību.