Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Titan books

Manas pārdomas

Adoptētas septiņgadīgas meitenītes Wen un viņas vecāku Ērika un Endrū atpūta nomaļā lauku mājiņā netālu no ezera tiek pēkšņi un brutāli iztraucēta uz neatgriešanos. Liktenīgajā rītā Vena spēlējas laukā un veic ‘’nopietnu’’ sienāžu pētījumu, kad viņai pienāk klāt Lenards (līderis). It kā meitene kaut kur prāta atmiņā dzird brīdinājumus no vecākiem, ka ar svešiniekiem spēlēties nevajadzētu, bet tas viss pazūd iniciālā Lenarda smaida un šarma priekšā par spīti viņa muskuļoti masīvajam apjomam. Dzirdami trauksmes zvani sāk atskanēt vien brīdī, kad no līkuma iznāk un parādās vēl trīs svešinieki ar īpatnējiem instrumentiem/ieročiem rokas, kad jau ir par vēlu.

Četrotnes vēstījums ir biedējoši vienkārš, bet vienlaikus arī n-jautājumu izraisošs – vienam no viņiem trim (Venai, Ērikai vai Endrū) jāupurē kādu brīvrātīgi, lai novērstu apokalipses un pasaules gala iestāšanos. Neviens viņus nepiespiedīs veikt izvēli, jo jābūt brīvprātīgai, bet atteikšanās rezultātā pasauli sāks pārņemt plūdi, epidēmijas, līdz debesis sāks krist uz zemes un iestāsies visaptveroša tumsa. Ja līdz uzbrukumam Ēriks un Endrū varēja priecāties, ka mobilo sakaru tīkla pārklājuma un interneta trūkums ļaus atpūsties un atslēgties no pārējās pasaules, tad tagad jaunās realitātes priekšā šis fakts kļūst par viņu lāstu.

Diemžēl viss aprobežojas ap ideju, ka četri viens otram nepazīstami cilvēki vienā jaukā dienā izlemj uzbrukt kādai ģimenei, jo redz tieši viņu upuris ļaus novērst pasaules galu. Ne vienā brīdi neseko sakarīgs izskaidrojumus šai rīcībai. Labākais pēdiņās, kas tiek piedāvāts ir vīzijas no Dieva un neapgāžama ticība no četrotnes indivīdu puses. Tāpat gribētos jautāt, pat ja tiktu izvēlēts upurēšanas ceļš un Ēriks, Endrū vai pat Vena nogalinātu kādu no savējiem, vai tas novērstu kādu no piedraudētajām katastrofām? Kā jau loģiski domājoši tēli gan Ēriks, gan Endrū nemetas ar galvu pa kaklu piekrist  Lenarda apgalvojumiem un grib kaut kādus pierādījumus tik absurdiem apgalvojumiem, un arī viņiem piedāvātie pierādījumi neiztur dižu kritiku.

Nevienā brīdī situācija, kas pavisam noteikti nav nekādā atpūtas pastaiga, neizrasīja šausmu žanram pieskaitāmas izjūtas, kas vēl izpelnītos teikumu no paša Stīvena Kinga uz grāmatas vāka. Kam arī nepalīdzēja autora prozas stils, brīžiem izteikti jūtamā liekvārdība, vien +/- 300lpp garā grāmatā, kā arī uzkrītoši biežie salīdzinājumi. Tā vien šķiet citādāk autors nemācētu izteikt savu domu, tēlu sajūtas un rīcību.