Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Preses Nams

Manas pārdomas

1999.gadā izdots Māras Svīres ‘’Nestāsti man pasakas’’ neliela formāta un apjoma grāmata, kura tomēr sevī ietver astoņas drīzāk par pasakām saucami darbiņi. Bet, ja nu tiešām pasakas netiek stāstītas, tad grāmatā ietvertie astoņi īsie stāsti tomēr vairāk tādas atgādina gan ar pirmo Pasaka par Lauvu un Zaļo Vārnu, gan nākamo Caur sidraba birzi gāju.

Tajos antropomorficēti gan dzīvnieki, Lauvas un Vārnas savstarpējās attiecības, kā arī abu domu gājieni, kuri vairāk piedēvējami cilvēkam. Līdzīgi Pasakā par Omāruiziet stāsts par dominanci un citu zvēru vēlmi gāzt Omāru no troņa un numur viens statusa. Kā arīdzan tēli vārdu vietā tiek saukti par Puisi vai Meitu, lauvai un vārnai nav savu personificētu vārdu un līdzīgi izvēršas gan Pasaka par Omāru, gan citi stāsti.

Nestāsti Man Pasakas ietvaros novērojams mēģinājums ieturēt gan pasakas atstāstošo stilu, gan nedaudz pa savam modernizēt jau zināmas sižetiskās līnijas kā trīs dēli, no kuriem trešais un jaunākais ir Muļķis, bet, kurā stāsta Atgriešanās Nākotnēietvaros tie it kā gudrākie un viedākie sevi drīzāk pēc rakstura un izturēšanās sevi atrāda negatīvākā gaismā. Vai jau pieminētajā Caur sidraba birzi gāju Meita neatceras vai nav mācījusies no dziesmas vārdiem un nespēj iziet cauri maģiskajai birzij, kurā pēkšņi attopas, un nolauž zariņu, lai mājinieki noticētu neticamajam, bet līdz ar to sanāk sevi nolādēt.

Vairāk nekā viens stāsts interesantā kārtā neizceļas ar pārlieku mīļiem vecākiem, kas izpaužas pat tik ļoti, ka to atvases drīzāk priecājas, kad tie beidzot aprokami mūža guļā, lai tad paši varētu saimniekot un brīvi no to važām dzīvot. Tā stāstā Mājavecāki ar nolūku bērnos centušies iedzīt mazvērtības kompleksus, lai izkaustu tiem vēlmi doties plašajā pasaulē, lai tā vietā tie paliktu mājās un būtu tur nodarbināmi. Vai jau pieminētajā Atgriešanās Nākotnē ir līdzīgi vecāki bijuši, vien stāsts ar plašāku turpinājumu, kas notiek bērnu dzīvēs pēc tam.

Interesanti atšķirīgs no citiem stāstiem un līdz ar to vairāk izceļams ir gandrīz uz spocisko pusi pavelkamais Zaļais Jātnieks, kurā Alda ar vīru Kasparu izdomājuši pabūt ārpus pilsētas un atpūsties ar teltīm pa lauku vidi. Stāsta lokācija kādā pamestā saimniecībā, kur abi izdomājuši piestāt un apmesties, bet, būdama pūce (aizmigšanas ziņā, ne spējā pārvērsties), Alda ir tā, kura pamana svešinieku, kurš reizē biedē un izraisa baismu izjūtu, gan ieintriģē tik ļoti, lai ne tikai paturētu viņu noslēpumā no Kaspara, bet pārliecinātu vīru agrāk doties atpakaļ uz Rīgu un savākt viņu vēlāk.

Tā arī uz plašāku interpretācijas diskusiju varētu pavilkt Brīvais Cilvēksstāsts, un ko nozīmē būt brīvam, kad galvenais varonis šķiet pēc skolas beigšanas nokļūst plašajā pasaulē, līdz tam dzimis un audzis cietumā (abi vecāki tur strādā un dzīves sākumposmā nav bijusi vajadzība no tā iziet), bet nu, kad pašam kaut kā nebūt jāķepurojas, tad ārpus cietuma esošās izvēles brīvības un plašumi drīzāk biedē, un agrāk noteiktā dienas kārtība, garantēta maltīte un jumts virs galvas šķiet krietni vilinošāk.

Noslēdzošā pasaka/stāsts Princese un Tautudēlssavukārt jau zināmā stilā apspēlē sižetu, kur kādam varonim jāizglābj Princese, par ko atlīdzībā veiksmes gadījumā var saņemt karalisko atvasi par sievu. Turklāt vēl kļūt par Jauno Karali, jo Princese esošajam karalim vienīgā meita. Visi citi sabiedrībā augstāk stāvoši cēlie bruņinieki un citi varoņi mēģina, bet neviens no tiem nespēj turēt līdzi kārtīgam Tautudēlam.

Pasakas papildina visnotaļ pa dažai īpatnēja stila Luda Danilāna ilustrācijai uz katru pasaku, kuru stils ieturēts arī uz grāmatas vāka noformējuma.